2025gada 25. februārī (*1)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Jurisdikcija un nolēmumu izpilde civillietās un komerclietās – Regula (ES) Nr. 1215/2012 – 4. panta 1. punkts – Vispārējā jurisdikcija – 24. panta 4. punkts – Izņēmuma jurisdikcija – Jurisdikcija patentu reģistrācijas vai spēkā esamības lietās – Prasība par pārkāpumu – Eiropas patents, kas ir apstiprināts dalībvalstīs un trrešās valstīs – Patenta spēkā esamības apstrīdēšana, izvirzot iebildi – Tiesas, kas izskata prasību par pārkāpumu, starptautiskā jurisdikcija
Lietā C‑339/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Svea hovrätt, Patent- och marknadsöverdomstolen ( Svea apelācijas tiesa kā Patentu un komerclietu apelācijas tiesa, Zviedrija) iesniegusi ar 2022. gada 24. maija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 24. maijā, tiesvedībā
BSH Hausgeräte GmbH
pret
Electrolux AB,
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [ K . Lenaerts ], priekšsēdētāja vietnieks T. fon Danvics [ T. von Danwitz ], palātu priekšsēdētāji K. Jirimēe [ K . Jürimäe ], K. Likurgs [ C . Lycourgos ], I. Jarukaitis [ I . Jarukaitis ], M. L. Arasteja Saūna [ M. L. Arastey Sahún ], S. Rodins [ S . Rodin ], A. Kumins [ A . Kumin ], N. Jēskinens [ N . Jääskinen ] un M. Gavalecs [ M . Gavalec ], tiesneši J. Regans [ E . Regan ], Z. Čehi [ Z. Csehi ] un O. Spinjana‑Matei [ O. Spineanu‑Matei ] (referente),
ģenerāladvokāts: N. Emiliu [ N. Emiliou ],
sekretāre: M. Sekežiņska [ M. Siekierzyńska ], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 22. jūnija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
Andersson un J . Westerberg , advokater ,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2024. gada 22. februāra tiesas sēdē,
ņemot vērā 2024. gada 16. aprīļa rīkojumu par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu un 2024. gada 14. maija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2024. gada 5. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
1Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( OV 2012, L 351, 1. lpp. ; turpmāk tekstā – “Briseles Ia regula”) 24. panta 4. punktu.
2Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp atbilstoši Vācijas tiesībām iedibinātu sabiedrību BSH Hausgeräte GmbH (turpmāk tekstā – “ BSH ”) un atbilstoši Zviedrijas tiesībām iedibinātu sabiedrību Electrolux AB par Eiropas patenta pārkāpumu.
3Briseles Ia regulas 13., 15. un 34. apsvērums noteic:
“(13)
Jābūt saistībai starp tiesvedību, kam piemēro šo regulu, un dalībvalstu teritoriju. Tāpēc kopēji noteikumi par jurisdikciju principā būtu jāpiemēro, ja atbildētāja domicils ir kādā dalībvalstī.
[..]
[..]
4Šīs regulas II nodaļā “Jurisdikcija” ir desmit iedaļas. Šīs pašas regulas 4. panta, kas ietverts šīs II nodaļas 1. iedaļā “Vispārīgi noteikumi”, 1. punkts paredz:
“Saskaņā ar [ievērojot] šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības.”
5Atbilstoši minētās regulas 24. pantam, kas ietilpst tās II nodaļas 6. iedaļā “Izņēmuma jurisdikcija”:
“Šādām dalībvalsts tiesām ir izņēmuma jurisdikcija neatkarīgi no pušu domicila:
[..]
Neskarot Eiropas Patentu [iestādes] [(EPI)] jurisdikciju saskaņā ar Konvenciju par Eiropas patentu piešķiršanu, kas parakstīta 1973. gada 5. oktobrī Minhenē, katras dalībvalsts tiesām ir izņēmuma jurisdikcija lietās par jebkura [attiecībā uz minēto dalībvalsti] piešķirtā Eiropas patenta reģistrāciju vai spēkā esamību;
[..].”
6Šīs pašas regulas 27. pants, kurš ir iekļauts tās II nodaļas 8. iedaļā “Jurisdikcijas un pieņemamības pārbaude”, noteic:
“Ja kādas dalībvalsts tiesā ceļ prasību, kura galvenokārt attiecas uz lietu, kas saskaņā ar 24. pantu ir citas dalībvalsts tiesu izņēmuma jurisdikcijā, tiesa pēc savas iniciatīvas paziņo, ka tai nav jurisdikcijas.”
7Briseles Ia regulas šīs nodaļas 9. iedaļā “ Lis pendens un saistītas prasības” 33. un 34. pants paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem dalībvalsts tiesa var apturēt tiesvedību, pat izbeigt tajā notiekošu tiesvedību vai, gluži pretēji, turpināt šo tiesvedību, ja tās jurisdikcija ir balstīta it īpaši uz šīs regulas 4. pantu un ja trešās valsts tiesā notiek tiesvedība brīdī, kad dalībvalsts tiesā ir celta prasība, attiecīgi, starp vienām un tām pašām pusēm, ar vienu un to pašu priekšmetu un vienu un to pašu pamatojumu kā prasībai, kas celta trešās valsts tiesā, vai prasība, kas saistīta ar trešās valsts tiesā celto.
8Minētās regulas 63. panta 1. punkts, kas ietverts tās V nodaļā “Vispārīgi noteikumi”, paredz, ka minētās regulas piemērošanas mērķiem uzņēmējsabiedrības vai citas juridiskās personas domicils ir vietā, kur ir tās statūtos noteiktā atrašanās vieta, galvenais birojs vai galvenā darbības vieta.
9Briseles Ia regulas 73. pants, kurš ir iekļauts tās VII nodaļā “Saistība ar citiem instrumentiem”, noteic:
“1. Šī regula neietekmē [2007. gada 30. oktobrī Lugāno parakstītās Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( OV 2007, L 339, 3. lpp. , turpmāk tekstā – “Lugāno konvencija”)] piemērošanu.
2Šī regula neietekmē [1958. gada 10. jūnijā Ņujorkā parakstītās Konvencijas par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu] piemērošanu.
3Šī regula neietekmē tādu divpusēju konvenciju un nolīgumu piemērošanu, kas noslēgti starp trešo valsti un dalībvalsti pirms [Briseles I regulas] spēkā stāšanās dienas un kas attiecas uz jautājumiem, kurus reglamentē šī regula.”
10Patentlagen (1967:837) (Patentu likums (1967:837), turpmāk tekstā – “Patentu likums”) 61. panta otrā daļa noteic:
“Ja tiek celta prasība par patenta pārkāpumu un persona, pret kuru celta prasība, apgalvo, ka patents ir spēkā neesošs, jautājumu par spēkā neesamību var izskatīt tikai pēc tam, kad ir celta prasība šajā ziņā. Tiesa uzdod pusei, kas apgalvo, ka patents ir spēkā neesošs, celt šādu prasību noteiktā termiņā.”
11BSH ir īpašniece Eiropas patentam EP 1434512, ar kuru aizsargāts izgudrojums, kas saistīts ar putekļsūcējiem. Šis patents ir apstiprināts Vācijā, Grieķijā, Spānijā, Francijā, Itālijā, Nīderlandē, Austrijā, Zviedrijā, Apvienotajā Karalistē un Turcijā, un tas bija pamats valsts patentu piešķiršanai šajās valstīs.
122020. gada 3. februārī BSH cēla pret Electrolux prasību par visu minētā Eiropas patenta valsts daļu pārkāpumu Patent- och marknadsdomstolen (Patentu un komerclietu tiesa, Zviedrija). BSH it īpaši lūdza, lai Electrolux tiktu aizliegts izmantot patentēto izgudrojumu visās valstīs, kurās šis Eiropas patents ir apstiprināts, un lai Electrolux tiktu piespriests samaksāt taisnīgu atlīdzību, kā arī atlīdzināt zaudējumus par šī izgudrojuma šķietami nelikumīgu izmantošanu.
13Electrolux lūdza noraidīt šos prasījumus. Turklāt tā cēla iebildi par to prasījumu nepieņemamību, kas izvirzīti par visu patenta EP 1434512 valsts daļu pārkāpumiem, izņemot Zviedrijas daļu (turpmāk tekstā – “ārvalstu patenti”).
14Šajā ziņā Electrolux apgalvoja, ka ārvalstu patenti nav spēkā un ka Zviedrijas tiesām nav jurisdikcijas, lai lemtu par to pārkāpumu. Electrolux ieskatā prasība par pārkāpumu ir jāuzskata par lietu “attiecībā uz patentu [..] spēkā esamību” Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkta izpratnē, jo tā nav nošķirama no jautājuma par konkrēto patentu spēkā esamību. Tādēļ saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalstu, kurās ārvalstu patenti ir apstiprināti, tiesām esot jurisdikcija, lai lemtu par BSH prasībām par šo valstu patentu pārkāpumiem. No tā izrietot, ka Zviedrijas tiesai, kurā celta prasība, neesot jurisdikcijas, lai lemtu par minēto patentu pārkāpumu.
15Tāpat Electrolux uzskata, ka Patentu likuma 61. panta otrā daļa, kas paredz, ka jautājums par patenta spēkā esamību ir jāizvērtē tiesvedībā atsevišķi no prasības par šī patenta pārkāpumu, attiecas tikai uz Zviedrijas patentiem. Tā kā Zviedrijas tiesības ir piemērojamas tikai Zviedrijas patentiem, Zviedrijas tiesa, balstoties uz šo tiesību normu, nevar lemt lietā, kurā atbildētājs saistībā ar prasību par pārkāpumu izvirza iebildi par citā valstī, nevis Zviedrijas Karalistē, piešķirta patenta spēkā esamību. No tā izrietot, ka BSH būtu jāceļ prasības par ārvalstu patentu pārkāpumiem tajās dalībvalstīs, kurās tie ir apstiprināti.
16Ar 2020. gada 21. decembra lēmumu Patent- och marknadsdomstolen (Patentu un komerclietu tiesa), balstoties uz Briseles Ia regulas 24. panta 4. punktu un 27. pantu, atzina, ka tai nav jurisdikcijas, lai lemtu par BSH celto prasību par citās dalībvalstīs, nevis Zviedrijas Karalistē, apstiprināto patentu pārkāpumiem. Šī tiesa arī atzina, ka tai nav jurisdikcijas, lai lemtu par prasību attiecībā uz Turcijā apstiprinātā patenta (turpmāk tekstā – “Turcijas patents”) pārkāpumu, motivējot ar to, ka šis 24. panta 4. punkts esot starptautiski atzīta jurisdikcijas principa izpausme.
17BSH iesniedza apelācijas sūdzību par šo lēmumu Svea hovrätt, Patent- och marknadsöverdomstolen ( Svea apelācijas tiesa kā Patentu un komerclietu apelācijas tiesa), kas ir iesniedzējtiesa. BSH norādīja, ka Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkts nav piemērojams “tīrām” prasībām par patentu pārkāpumu, tādējādi tiesa, kurā celta prasība atbilstoši Briseles Ia regulas 4. panta 1. punktam, varot izlemt prasību par ārvalstu patenta pārkāpumu, lai gan tai nav jurisdikcijas, lai lemtu par prasību par šī patenta spēkā neesamību. Turklāt šī pamatlietas puse uzskata, ka Patent- och marknadsdomstolen (Patentu un komerclietu tiesa) varēja lemt par prasību par tāda ārvalstu patenta pārkāpumu, kas nav ticis piešķirts vai apstiprināts dalībvalstī, kāds izskatāmajā lietā ir Turcijas patents, tāpēc, ka no šīs regulas 4. panta 1. punkta izriet starptautiskā jurisdikcija. No tā izrietot, ka šīs tiesas kompetencē bija lemt par prasību par pārkāpumu pilnā apjomā, arī attiecībā uz šo Turcijas patentu. Proti, starptautiskajās tiesībās esot atzīta principiāla jurisdikcija tās valsts tiesai, kurā ir atbildētāja domicils.
18Electrolux tiesvedībā iesniedzējtiesā būtībā atgādināja nostāju, ko tā bija paudusi tiesvedībā Patent- och marknadsdomstolen (Patentu un komerclietu tiesa), norādot, ka Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkts ir piemērojams prasībām par pārkāpumiem, kurās kā aizstāvības pamats ir izvirzīta patenta spēkā neesamība. Zviedrijas tiesām neesot jurisdikcijas, lai lemtu par prasību kopumā, jo jautājumu par pārkāpumu nevarot nošķirt no jautājuma par spēkā esamību.
19Iesniedzējtiesai ir šaubas attiecībā uz Zviedrijas tiesu jurisdikciju. Vispirms tā vēlas noskaidrot, vai Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka izteikums “lietā attiecībā uz tādu patentu [..] spēkā esamību [..] [neatkarīgi no tā, vai jautājums izvirzīts ar prasību vai iebildi]”, ietver arī prasību par patenta pārkāpumu, ja atbildētājs ir izvirzījis iebildi par šī patenta spēkā neesamību. Šī tiesību norma varētu tikt interpretēta tādējādi, ka tā liedz valsts tiesai jurisdikciju, lai lemtu par prasību par pārkāpumu attiecībā uz visām Eiropas patenta valstu daļām, izņemot daļu, kas apstiprināta šīs tiesas atrašanās dalībvalstī, gadījumā, ja atbildētājs saistībā ar šo prasību ir izvirzījis iebildi par šo valstu daļu spēkā neesamību. Viena tiesvedība tikai vienā tiesā samazinātu pretrunīgu lēmumu pieņemšanas risku, bet šāda interpretācija liktu prasītājam no jauna celt prasības attiecībā uz pārkāpumu citās dalībvalstīs.
20Iesniedzējtiesas ieskatā cita iespējama interpretācija būtu uzskatīt, ka valsts tiesai, kurā celta prasība par patenta pārkāpumu un kurā saistībā ar šo prasību atbildētājs izvirza iebildi par ārvalstu patentu spēkā neesamību, nav jurisdikcijas tikai, lai lemtu par šo iebildi, un attiecīgi tā varētu lemt par šo prasību par pārkāpumu. Šādu interpretāciju tostarp apstiprina nepieciešamība interpretēt Briseles Ia regulas 24. panta 4. punktu šauri – kā izņēmumu no šīs regulas 4. panta 1. punktā izklāstīta vispārējā principa –, kā arī šīs regulas mērķis, proti, nodrošināt, ka strīdus par patentu spēkā esamību izskata tikai patenta reģistrācijas valsts tiesas.
21Turpinot, gadījumā, ja Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tad, kad saistībā ar prasību par patenta pārkāpumu ir izvirzīta iebilde par spēkā neesamību, šī prasība ietilpst šajā tiesību normā paredzētajā izņēmuma jurisdikcijā, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šāda interpretācija var tikt izslēgta, balstoties uz tādu valsts tiesību normu kā Patentu likuma 61. panta otrā daļa, kas noteic, ka atbildētājam ir jāceļ atsevišķa prasība par minētā patenta spēkā neesamību.
22Visbeidzot iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai apstāklim, ka attiecīgais Eiropas patents ir apstiprināts trešā valstī, ir kāda nozīme attiecībā uz tās jurisdikciju. Iesniedzējtiesas ieskatā nav skaidrs, vai Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkts attiecas uz trešās valsts tiesām, izskatāmajā lietā – Turcijas Republikas tiesām, lai gan šīs regulas 33. un 34. pants paredz šādas tiesas. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa norāda, ka no 2005. gada 1. marta sprieduma Owusu ( C‑281/02 , EU:C:2005:120 , 26. un 35. punkts) varētu izrietēt, ka Briseles Ia regulas 4. pants attiecas arī uz trešās valsts tiesām.
23Šādos apstākļos Svea hovrätt, Patent- och marknadsöverdomstolen ( Svea apelācijas tiesa kā Patentu un komerclietu apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus
“1)
Vai [Briseles I a regulas] 24. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka izteiciens “lietā attiecībā uz tādu patentu [..] reģistrāciju vai spēkā esamību [neatkarīgi no tā, vai jautājums izvirzīts ar prasību vai iebildi]”, nozīmē, ka valsts tiesai, kas saskaņā ar šīs regulas 4. panta 1. punktu ir paziņojusi, ka tai ir jurisdikcija izskatīt strīdu par patenta pārkāpumu, vairs nav jurisdikcijas izskatīt jautājumu par pārkāpumu, ja tiek celti iebildumi, ar ko tiek apgalvots, ka strīdīgais patents ir spēkā neesošs, vai arī šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai tikai trūkst jurisdikcijas izskatīt iebildumus par spēkā neesamību?
24Ar pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesai, kurā ir atbildētāja domicils un kurā saskaņā ar šīs regulas 4. panta 1. punktu celta prasība par citā dalībvalstī piešķirta patenta pārkāpumu, joprojām ir jurisdikcija lemt par minēto prasību gadījumā, ja saistībā ar šo prasību atbildētājs izvirza iebildi par patenta spēkā esamību.
25Iesniedzējtiesa vēlas arī noskaidrot, vai tas, ka valsts procesuālā tiesību norma noteic, ka minētajam atbildētājam jāceļ atsevišķa prasība par šī patenta spēka neesamību, kaut kā ietekmē atbildi, kas sniedzama uz šo jautājumu.
26Attiecībā uz pēdējo minēto aspektu vispirms jānorāda, ka šāds valsts tiesiskais regulējums nevar ietekmēt Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkta interpretāciju. Proti, šī tiesību norma neietver nevienu atsauci uz dalībvalstu tiesībām, tādējādi tajā iekļautie izteikumi ir jāuzskata par autonomiem Savienības tiesību jēdzieniem, kas jāinterpretē vienveidīgi visās dalībvalstīs, neatkarīgi no valsts tiesību normas vai procedūras šajā ziņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. septembris, IRnova, C‑399/21 , EU:C:2022:648 , 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
27Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 7. aprīlis, Berlin Chemie A. Menarini, C‑333/20 , EU:C:2022:291 , 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
28Briseles Ia regulas interpretācijas specifiskajā kontekstā turklāt atbilstoši šīs regulas 34. apsvērumam ir jānodrošina nepārtrauktība to tiesību normu interpretācijā, kuras ir aizstājušas tās, kuras var tikt kvalificētas kā “līdzvērtīgas” iepriekšējā tiesiskajā regulējumā, kā, piemēram, Briseles konvencijas 16. panta 4. punkts un Briseles I regulas 22. panta 4. punkts, kuras ir aizstātas ar Briseles Ia regulas 24. panta 4. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. septembris, IRnova, C‑399/21 , EU:C:2022:648 , 29. un 37. punkts).
29Saskaņā ar Briseles Ia regulas 4. panta 1. punktu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt šīs dalībvalsts tiesā. Šīs regulas 63. panta 1. punkts precizē, ka uzņēmējsabiedrības vai citas juridiskās personas domicils ir vietā, kur ir tās statūtos noteiktā atrašanās vieta, galvenais birojs vai galvenā darbības vieta.
30Tomēr šī tiesību norma par atbildētāja domicila dalībvalsts tiesu jurisdikciju ir paredzēta minētā 4. panta 1. punktā, “ievērojot” citas Briseles I regulas normas. Proti, lai gan šī tiesību norma par jurisdikciju atbilstoši šīs regulas 15. apsvērumam ir principiāls noteikums, minētā regula paredz dažus izņēmumus. Viens no tiem ir šīs pašas regulas 24. pants, kas paredz dalībvalstu tiesu izņēmuma jurisdikciju, kura noteikta atsevišķās šajā pantā paredzētajās lietās “neatkarīgi no pušu domicila”.
31Konkrētāk, attiecībā uz patentiem atbilstoši minētā 24. panta 4. punkta pirmajai daļai ir izņēmuma jurisdikcija “lietās attiecībā uz tādu patentu reģistrāciju vai spēkā esamību [..], [neatkarīgi no tā, vai jautājums izvirzīts ar prasību vai iebildi] – tās dalībvalsts tiesām, kurā [..] reģistrācija ir pieteikta vai veikta vai kurā to uzskata par veiktu saskaņā ar kāda Savienības instrumenta vai starptautiskas konvencijas noteikumiem” (turpmāk tekstā – “patenta piešķiršanas dalībvalsts”).
32Atbilstoši 4. punkta otrajai daļai katras dalībvalsts tiesām ir izņēmuma jurisdikcija lietās par jebkura attiecībā uz minēto dalībvalsti piešķirtā Eiropas patenta reģistrāciju vai spēkā esamību.
33Tādējādi saskaņā ar Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkta otro daļu uz Eiropas patentu, ko Eiropas Patentu iestāde piešķīrusi atbilstoši procedūrai, kura šim mērķim paredzēta 1973. gada 5. oktobrī Minhenē parakstītajā Konvencijā par Eiropas patentu piešķiršanu un ko vēlāk ir apstiprinājusi dalībvalsts, attiecas tie paši noteikumi par jurisdikciju spēkā esamības jautājumos kā uz valsts patentu.
34Turklāt no šā sprieduma 31. punktā atgādinātajiem šīs regulas 24. panta 4. punkta pirmās daļas noteikumiem skaidri izriet, ka attiecībā uz konkrētās dalībvalsts izņēmuma jurisdikciju nav nozīmes tam, vai jautājums par patenta reģistrāciju vai spēkā esamību izvirzīts ar prasību vai iebildi.
35Līdz ar to, piemērojot minētā 24. panta 4. punktu, tikai patenta piešķiršanas dalībvalsts tiesām ir jurisdikcija, lai lemtu par lietu, kurā apstrīdēta šī patenta reģistrācija vai spēkā esamība, neatkarīgi no tā, vai šī apstrīdēšana veikta ar prasību vai ar iebildi, kas celta aizstāvībai saistībā ar prasību par pārkāpumu citas dalībvalsts tiesā.
36Šī patenta piešķiršanas dalībvalsts tiesu izņēmuma jurisdikcija lietās attiecībā uz šī patenta reģistrāciju vai spēka esamību ir pamatota gan ar faktu, ka patentu piešķiršana nozīmē valsts iestādes rīcību, gan ar faktu, ka šīs tiesas ir vislabāk piemērotas, lai lemtu lietās, kurās pats strīds ir par patenta spēkā esamību vai [reģistrācijas] pieteikuma vai reģistrācijas esamību. Proti, tās dalībvalsts tiesas, kuras teritorijā atrodas reģistri, var, piemērojot savas valsts tiesības, lemt par šajā valstī piešķirta patenta spēkā esamību. Šīs rūpes par pareizu tiesvedību ir jo nozīmīgākas patentu jomā tāpēc, ka, ievērojot šīs jomas īpašo raksturu, vairākas dalībvalstis ir izveidojušas īpašu tiesību aizsardzības tiesā sistēmu, paredzot, ka šie lietu veidi tiek izskatīti specializētās tiesās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 13. jūlijs, GAT, C‑4/03 , EU:C:2006:457 , 22. un 23. punkts).
37No tā izriet, ka tad, kad atbildētāja domicila dalībvalsts tiesā saskaņā ar Briseles Ia regulas 4. panta 1. punktu ir celta prasība par citas dalībvalsts piešķirta patenta pārkāpumu un saistībā ar šo prasību atbildētājs ar iebildi apstrīd šī patenta spēkā esamību, šī tiesa nevar pakārtoti konstatēt minētā patenta spēkā neesamību, bet tai atbilstoši šīs regulas 27. pantam ir jāatzīst jurisdikcijas neesamība attiecībā uz šī paša patenta spēkā esamību, ņemot vērā minētās regulas 24. panta 4. punktā paredzēto patenta piešķiršanas dalībvalsts tiesu izņēmuma jurisdikciju (attiecībā uz Briseles konvencijas 16. panta 4. punkta interpretāciju skat. spriedumu, 2006. gada 13. jūlijs, GAT, C‑4/03 , EU:C:2006:457 , 26. un 31. punkts).
38Tomēr rodas jautājums par to, vai šādā gadījumā atbildētāja domicila dalībvalsts tiesai saglabājas jurisdikcija, lai lemtu par šo prasību par pārkāpumu vai tai jāatzīst jurisdikcijas neesamība attiecībā uz visu lietu, kas attiecas uz citas dalībvalsts piešķirtu patentu.
39Šajā ziņā jānorāda, ka atbilstoši Briseles Ia regulas 24. panta 4. punktam tajā paredzētā izņēmuma jurisdikcija attiecas tikai uz lietām attiecībā uz “patentu reģistrāciju vai spēkā esamību”.
40Tiesa jau ir precizējusi, ka šī tiesību norma neskar it īpaši prasības par patenta pārkāpumu, pat ja šādas prasības izskatīšana ietver detalizētu analīzi par to, kāds ir ar šo patentu piešķirtās aizsardzības tvērums saskaņā ar tās valsts patentu tiesībām, kuras teritorijā patents ir piešķirts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1983. gada 15. novembris, Duijnstee 288/82 , EU:C:1983:326 , 22. un 23. punkts, kā arī 2022. gada 8. septembris, IRnova, C‑399/21 , EU:C:2022:648 , 48. punkts).
41No tā izriet, ka Briseles Ia regulas 24. panta 4. punktā iedibinātais noteikums par izņēmuma jurisdikciju skar tikai to strīda daļu, kas attiecas uz patenta spēkā esamību. Tādēļ atbildētāja domicila dalībvalsts tiesa, kuras jurisdikcijā saskaņā ar Briseles Ia regulas 4. panta 1. punktu ir lemt par prasību par citā dalībvalstī piešķirta patenta pārkāpumu, nezaudē šo jurisdikciju tādēļ vien, ka šis atbildētājs ar iebildi apstrīd šī patenta spēkā esamību.
42Šā sprieduma iepriekšējā punktā veikto Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkta interpretāciju apstiprina šīs regulas sistēma, kā arī gan šīs regulas, gan šīs tiesību normas mērķi.
43Proti, pirmkārt, jēdziens “lieta attiecībā uz [..] patentu [..] spēkā esamību” Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkta izpratnē ir jāinterpretē šauri, tāpēc ka tas iedibina ekskluzīvu jurisdikciju, kas ir izņēmums no šīs regulas 4. pantā ietvertā vispārējā noteikuma par jurisdikciju atbildētāja domicila atrašanās vietā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1983. gada 15. novembris, Duijnstee, 288/82 , EU:C:1983:326 , 23. punkts, un 2022. gada 8. septembris, IRnova, C‑399/21 , EU:C:2022:648 , 39. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
44Turklāt interpretācija, saskaņā ar kuru atbildētāja domicila dalībvalsts tiesa zaudē savu jurisdikciju, lai izskatītu prasību par citā dalībvalstī piešķirta patenta pārkāpumu, tādēļ vien, ka šis atbildētājs pakārtoti apstrīd šī patenta spēkā esamību, nozīmētu, kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis 2024. gada 22. februāra secinājumu 69. un 70. punktā, ka Briseles Ia regulas 24. panta 4. punktā paredzētais izņēmums lielā daļā no strīdiem patentu lietās kļūtu par principu.
45Proti, kā Tiesa ir norādījusi 2006. gada 13. jūlija sprieduma GAT ( C‑4/03 , EU:C:2006:457 ) 17. punktā, jautājums par patenta spēka esamību ļoti bieži tiek izvirzīts ar aizstāvības iebildi saistībā ar prasībām par patentu pārkāpumu. Tādējādi Briseles Ia regulas 4. panta 1. punktā paredzētā vispārējā noteikuma par jurisdikciju piemērošana tiktu ierobežota tādējādi, ka tas tiktu piemērots tikai lietās, kurās šāds aizstāvības pamats nav izvirzīts, lai gan šis noteikums ir atbildētāja domicila dalībvalsts tiesu jurisdikcijas izpausme, kas, kā izriet no šīs regulas 15. apsvēruma, veido principu, ap kuru apvienoti minētajā regulā ietvertie jurisdikcijas noteikumi.
46Otrkārt, no 15. apsvēruma izriet, ka Briseles Ia regulas mērķis ir nodrošināt tiesisko drošību, pateicoties augstam jurisdikcijas noteikumu paredzamības līmenim. Taču šādu mērķi nevarētu sasniegt, ja tiktu atzīts, ka atkarībā no atbildētāja izraudzītās aizstāvības un attiecīgā gadījumā tajā brīdī, kad atbildētājs to uzskata par izdevīgu – it īpaši gadījumā, ja atbilstoši tiesvedību attiecīgajā tiesā reglamentējošajām procesuālo tiesību normām šāds aizstāvības pamats var tikt izvirzīts jebkurā tiesvedības posmā –, dalībvalsts tiesa zaudētu savu jurisdikciju lemt par prasību, kas tajā pienācīgi tikusi celta. Proti, kā ģenerāladvokāts uzsvēris 2024. gada 22. februāra secinājumu 73. un 74. punktā, šādas Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkta interpretācijas rezultātā visā tiesvedības laikā šajā tiesā pastāvētu risks, ka tai ir jāatzīst jurisdikcijas neesamība.
47Turklāt, ņemot vērā, ka saskaņā ar Briseles Ia regulas 27. pantu dalībvalsts tiesai ir jāatzīst jurisdikcijas neesamība, ja kādai citas dalībvalsts tiesai ir izņēmuma jurisdikcija, lai gan tā nevar nodot lietu pēdējai minētajai tiesai, šāda interpretācija nozīmētu, ka atbildētājs, izvirzot iebildi par citā dalībvalstī, nevis viņa domicila valstī, piešķirta patenta spēkā neesamību, var izbeigt tiesvedību par pārkāpumu, kas pret viņu pienācīgi uzsākta viņa domicila dalībvalsts tiesā.
48Treškārt, šā sprieduma 41. punktā izklāstītā Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkta interpretācija pilnībā atbilst šīs tiesību normas mērķim, kas, kā norādīts šā sprieduma 36. punktā, ir nodrošināt, ka lietas, kas pašas par sevi attiecas uz patenta reģistrāciju vai spēkā esamību, izskata tikai šī patenta piešķiršanas dalībvalsts tiesas, kuras, būdamas materiāli un juridiski tuvākās [reģistram], ir visvairāk piemērotas, lai lemtu par šīm lietām – nepārsniedzot to, kas nepieciešams, lai sasniegtu šo mērķi.
49Konkrēti, kā ģenerāladvokāts norādījis 2024. gada 22. februāra secinājumu 75. un 77. punktā, šāda interpretācija, pretēji tai, kas minēta šā sprieduma 44. punktā, ļauj Eiropas patenta īpašniekam, kurš uzskata, ka viens un tas pats atbildētājs pieļāvis šī patenta pārkāpumu vairākās dalībvalstīs, apvienot visus savus prasījumus attiecībā uz pārkāpumu un panākt kopēju atlīdzinājumu vienā tiesā, tādējādi izvairoties no atšķirīgu nolēmumu pieņemšanas riska.
50Visbeidzot, šā sprieduma 41. punktā izklāstīto Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkta interpretāciju neatspēko fakts, ka tās piemērošanas rezultātā tiesvedība par pārkāpumu, kuras izskatīšana turpinās atbildētāja domicila dalībvalsts tiesā, tiktu atdalīta no strīda par citā dalībvalstī piešķirta patenta spēkā esamību, attiecībā uz kuru jurisdikcija, pamatojoties uz šo tiesību normu, ir tikai šīs pēdējās minētās valsts tiesām.
51Proti, kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis 2024. gada 22. februāra secinājumu 79.–94. punktā, šāda sadalīšana nenozīmē, ka atbildētāja domicila dalībvalsts tiesai, kurā celta prasība par pārkāpumu, nav jāņem vērā fakts, ka citā dalībvalstī šis atbildētājs pamatoti cēlis prasību par šajā citā dalībvalstī piešķirta patenta spēkā neesamību. Ja tā to atzīst par pamatotu, it īpaši, ja tā uzskata, ka pastāv saprātīga un vērā ņemama iespēja, ka minētās citas dalībvalsts kompetentā tiesa atzīs šo patentu par spēkā neesošu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 12. jūlijs, Solvay, C‑616/10 , EU:C:2012:445 , 49. punkts), tiesa, kurā celta prasība par pārkāpumu, attiecīgā gadījumā var apturēt tiesvedību, kas tai, lai lemtu par prasību par pārkāpumu, ļauj ņemt vērā nolēmumu, ko pieņēmusi tiesa, kurā celta prasība par spēkā neesamību.
52Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka atbildētāja domicila dalībvalsts tiesai, kurā saskaņā ar šīs regulas 4. panta 1. punktu celta prasība par citā dalībvalstī piešķirta patenta pārkāpumu, joprojām ir jurisdikcija izskatīt minēto prasību gadījumā, ja saistībā ar šo prasību atbildētājs izvirza iebildi par patenta spēkā esamību, savukārt izņēmuma jurisdikcija, lai lemtu par spēkā esamību, ir citas dalībvalsts tiesām.
53Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams trešās valsts tiesai un tātad piešķir šai tiesai izņēmuma jurisdikciju attiecībā uz šajā valstī piešķirta vai apstiprināta patenta spēkā esamību.
54Atbilstoši šīs regulas 24. panta 4. punktam izņēmuma jurisdikcija tostarp patentu spēkā esamības jautājumā, neņemot vērā apsvērumus par pušu domicilu, ir patenta piešķiršanas dalībvalsts tiesām. Kā tas izriet no šā sprieduma 33. punkta, šī tiesību norma šajā ziņā nenošķir valsts patentu, kas piešķirts dalībvalstī, un Eiropas patentu, kas apstiprināts dalībvalstī.
55No minētās regulas 24. panta 4. punkta formulējuma izriet, ka šī tiesību norma paredz izņēmuma jurisdikciju dalībvalstu tiesām lietās par šajās dalībvalstīs piešķirtu patentu reģistrāciju vai spēkā esamību. Proti, kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis 2024. gada 5. septembra secinājumu 23. punktā, Briseles Ia regulā paredzētais režīms – līdzīgi kā pirms tās pieņemtajos tiesību aktos – ir Eiropas Savienības iekšējās jurisdikcijas režīms, kuram ir savi mērķi, kā, piemēram, iekšējā tirgus pienācīga darbība, kā arī brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidošana.
56Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkts nevar tikt uzskatīts par piemērojamu situācijā, kurā attiecīgie patenti ir piešķirti vai apstiprināti nevis dalībvalstī, bet gan trešā valstī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. septembris, IRnova, C‑399/21 , EU:C:2022:648 , 35. punkts).
57Tādēļ jākonstatē, ka Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkts nav piemērojams trešās valsts tiesai un tātad nepiešķir nekādu – ne izņēmuma, ne arī kādu citu – jurisdikciju šādai tiesai attiecībā uz šajā valstī piešķirta vai apstiprināta patenta spēkā esamības vērtējumu.
58Tomēr, ņemot vērā šaubas, uz kurām iesniedzējtiesa norāda attiecībā uz Briseles Ia regulas 4. panta 1. punkta interpretāciju, un lai sniegtu lietderīgu atbildi šai tiesai, vēl ir jānosaka, vai tad, kad dalībvalsts tiesā atbilstoši šim 4. panta 1. punktam ir celta prasība par trešā valstī piešķirta vai apstiprināta patenta pārkāpumu un saistībā ar šo prasību tiek izvirzīta iebilde par šī patenta spēka esamību, šai tiesai, pamatojoties uz minētā 4. panta 1. punktu, ir jurisdikcija, lai lemtu par šo iebildi.
59Šajā ziņā jāatgādina, ka, lai ietilptu Briseles Ia regulas piemērošanas jomā, ir nepieciešams, lai attiecīgajām tiesiskajām attiecībām piemistu pārrobežu elements. Tas var izrietēt gan no atbildētāja domicila atrašanās vietas, gan no strīda priekšmeta, kas var atrasties trešā valstī, ja šīs attiecības ir tādas, kas dalībvalsts tiesā var raisīt jautājumus attiecībā uz tiesu jurisdikcijas noteikšanu starptautiskā kārtībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. septembris, IRnova, C‑399/21 , EU:C:2022:648 , 27. – 29. punkts).
60Ir skaidrs, ka pamatlietā aplūkotās tiesiskās attiecības, kas ir trešā jautājuma priekšmets, ietver pārrobežu elementus, kas ir saistīti, pirmkārt, ar prasītāja domicilu, jo tas atrodas citā dalībvalstī, nevis atbildētāja domicila valstī, un, otrkārt, ar [strīda] priekšmetu, jo pamatlietā aplūkotais patents tika apstiprināts trešā valstī, proti, Turcijā. Tātad šīs tiesiskās attiecības ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā.
61No tā izriet, ka saskaņā ar Briseles Ia regulas 4. panta 1. punktā ietverto vispārējo noteikumu atbildētāja domicila dalībvalsts tiesām principā ir jurisdikcija, lai lemtu par prasību par pārkāpumu, ko pret šo atbildētāju cēlis trešā valstī piešķirta vai apstiprināta patenta īpašnieks, kura domicils ir citā dalībvalstī. Turklāt dalībvalsts tiesas, kurā celta šāda prasība, jurisdikcija saskaņā ar šo vispārējo noteikumu attiecas arī uz jautājumu par šī patenta spēkā esamību, kas ar iebildi izvirzīts saistībā ar šo prasību par pārkāpumu.
62Tomēr jānorāda, ka šo atbildētāja domicila dalībvalsts tiesas, kurā celta šāda prasība, principiālo jurisdikciju lemt par to strīda daļu, kas attiecas uz trešā valstī piešķirta vai apstiprināta patenta spēkā esamību, var ierobežot tādas speciālās tiesību normas kā Briseles Ia regulas 73. pantā ietvertās.
63Tā, saskaņā ar šīs regulas 73. panta 1. punktu Lugāno konvencijas līgumslēdzēju valstu tiesām ir izņēmuma jurisdikcija, lai lemtu par jautājumu attiecībā uz kādā no šīm līgumslēdzējām valstīm piešķirta patenta spēkā esamību, jo šīs konvencijas 22. panta 4. punktā ir ietverts noteikums, kas analogs šīs regulas 24. panta 4. punktā ietvertajam noteikumam.
64Tāpat divpusēja konvencija, kas atbilstoši minētās regulas 73. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem noslēgta starp dalībvalsti un trešo valsti, var noteikt, ka šīs trešās valsts tiesām ir izņēmuma jurisdikcija, lai lemtu par lietām attiecībā uz minētajās trešās valstīs piešķirtu patentu spēkā esamību.
65Turklāt Briseles Ia regulas 33. un 34. pantā paredzētajos apstākļos dalībvalsts tiesa, kuras jurisdikcija ir balstīta uz šīs regulas 4. pantu, var būt spiesta atzīt trešās valsts tiesas jurisdikciju, apturot vai pat izbeidzot tajā notiekošo tiesvedību, ja tiesvedība jau notiek kādā trešās valsts tiesā brīdī, kad dalībvalsts tiesā vai nu ir celta prasība starp tām pašām pusēm, par to pašu priekšmetu un ar to pašu pamatojumu kā trešās valsts tiesā celtās prasības gadījumā, vai arī prasība, kas saistīta ar trešās valsts tiesā celto prasību.
66Nešķiet, ka izskatāmajā lietā nāktos ņemt vērā šādās speciālajās tiesību normās paredzētos ierobežojumus, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Proti, Turcijas Republika nav Lugāno konvencijas līgumslēdzēja valsts un Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nav nekādas norādes par konvenciju, kas būtu piemērojama starp Zviedrijas Karalisti un šo trešo valsti, vai par minētajā trešā valstī notiekošu tiesvedību Briseles Ia regulas 33. un 34. panta izpratnē.
67Turklāt, kā ģenerāladvokāts norādījis 2024. gada 22. februāra secinājumu 23. punktā, Konvencija par Eiropas patentu piešķiršanu, kas 1973. gada 5. oktobrī parakstīta Minhenē, neietver nevienu tiesību normu, kas tieši definē vai ierobežo līgumslēdzēju valstu tiesu jurisdikciju, lai lemtu par pārrobežu strīdiem attiecībā uz Eiropas patentu.
68Tomēr ir jānosaka, vai uz Briseles Ia regulas 4. panta 1. punktu balstītu dalībvalsts tiesas jurisdikciju, lai lemtu par trešā valstī piešķirta vai apstiprināta patenta spēkā esamību gadījumā, ja šis jautājums ar iebildi izvirzīts saistībā ar šajā tiesā celto prasību par pārkāpumu, ierobežo vispārējās starptautiskās tiesības.
69Šajā ziņā jāatgādina, ka vispārējās starptautisko tiesību normas un principi kā tādi ir saistoši Savienības iestādēm un veido Savienības tiesību sistēmas daļu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 27. februāris, Western Sahara Campaign UK, C‑266/16 , EU:C:2018:118 , 47. punkts, un 2020. gada 7. maijs, Rina, C‑641/18 , EU:C:2020:349 , 54. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). No tā izriet, ka tiesību akts, kas pieņemts, balstoties uz Savienības kompetenci, tāds kā Briseles Ia regula, ir jāinterpretē un tā piemērošanas tvērums ir jānosaka šo tiesību normu un principu gaismā (šajā ziņā skat. spriedumus, 1992. gada 24. novembris, Poulsen un Diva Navigation, C‑286/90 , EU:C:1992:453 , 9. punkts, kā arī 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, C‑402/05 P un C‑415/05 P , EU:C:2008:461 , 291. punkts).
70Pirmkārt, jānorāda, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalsts tiesu jurisdikcija, ko nosaka atbildētāja domicila atrašanās šīs dalībvalsts teritorijā, lai lemtu par prasību, kas vismaz daļēji tās priekšmeta dēļ ir saistīta ar trešo valsti, nav pretrunā starptautisko tiesību principam par nolīgumu relatīvo iedarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 1. marts, Owusu, C‑281/02 , EU:C:2005:120 , 30. un 31. punkts).
71Otrkārt, jāuzsver, ka šī atbildētāja domicila tiesas jurisdikcija ir jāīsteno, neskarot neiejaukšanās principu, saskaņā ar kuru valsts nevar iejaukties lietās, kuras galvenokārt attiecas uz citas valsts nacionālo kompetenci.
72Īstenojot savu kompetenci, valsts var piešķirt, apstiprināt un reģistrēt intelektuālā īpašuma tiesības, kas šīs valsts teritorijā piešķir to īpašniekiem ekskluzīvas intelektuālā īpašuma tiesības, kā, piemēram, patentu. Turklāt no P. Jenard ziņojuma par 1968. gada 27. septembra konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās ( OV 1979, C 59, 1. lpp. ) izriet, ka viens no iemesliem, kādēļ šīs konvencijas 16. panta 4. punkts – kuram atbilst Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkts – tās līgumslēdzējas valsts tiesām, kurā izsniegts patents, piešķīra izņēmuma jurisdikciju, lai lemtu lietās par tā reģistrāciju vai spēkā esamību, ir fakts, ka “valsts patenta piešķiršana izriet no nacionālās suverenitātes”. Tāpat arī, kā norādīts šā sprieduma 36. punktā, šī izņēmuma jurisdikcija ir pamatota gan ar faktu, ka patentu piešķiršana nozīmē valsts iestādes rīcību, gan ar faktu, ka šīs tiesas ir vislabāk piemērotas, lai lemtu lietās, kurās pats strīds ir par patenta spēkā esamību vai [reģistrācijas] pieteikuma vai reģistrācijas esamību.
73Tā kā tiesas nolēmums, ar kuru patents atzīts par spēkā neesošu, ietekmē šo ekskluzīvo tiesību spēkā esamību vai – daļējas atzīšanas par spēkā neesošu gadījumā – šo tiesību saturu, vienīgi šīs valsts kompetentās tiesas var pieņemt šādu nolēmumu. Proti, no šā sprieduma 71. punktā minētā neiejaukšanās principa izriet, ka vienīgi trešās valsts, kurā ir piešķirts vai apstiprināts patents, tiesām ir jurisdikcija, lai atzītu šī patenta spēkā neesamību, pieņemot nolēmumu, kas var būt pamats grozījumiem šīs valsts reģistrā attiecībā uz minētā patenta esamību vai saturu.
74Turpretim atbildētāja domicila dalībvalsts tiesai, kurā, kā pamatlietā, atbilstoši Briseles Ia regulas 4. panta 1. punktam celta prasība par pārkāpumu un saistībā ar šo prasību izvirzīta iebilde par trešā valstī piešķirta vai apstiprināta patenta spēkā esamību, ir jurisdikcija, lai lemtu par šo jautājumu, ja nav piemērojams neviens no šā sprieduma 63.–65. punktā paredzētajiem ierobežojumiem, ņemot vērā, ka šīs tiesas nolēmums, kuru šajā ziņā lūdz pieņemt, nav tāds, kas varētu ietekmēt šī patenta esamību vai saturu šajā trešā valstī vai būt pamats grozījumiem tās nacionālajā reģistrā.
75Proti, kā ģenerāladvokāts norādījis savu 2024. gada 22. februāra secinājumu 62. punktā un kā pamatlietas puses un Eiropas Komisija norādījušas tiesas sēdē Tiesā 2024. gada 14. maijā, šim nolēmumam ir tikai inter partes iedarbība, proti, tās tvērums attiecas tikai uz tiesvedības pusēm. Tādējādi gadījumā, ja jautājums par trešā valstī piešķirta patenta spēkā esamību dalībvalsts tiesā ir izvirzīts ar iebildi saistībā ar prasību par šī patenta pārkāpumu, iebilde ir vērsta tikai uz šīs prasības noraidīšanu un tās mērķis nav panākt nolēmumu, kura rezultātā minētais patents tiktu pilnībā vai daļēji anulēts. It īpaši minētais nolēmums nekādā gadījumā nevar ietvert rīkojumu administratīvajai iestādei, kura ir atbildīga par valsts reģistra vešanu attiecīgajā trešā valstī.
76No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Briseles Ia regulas 24. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams trešās valsts tiesai un tātad nepiešķir nekādu – ne izņēmuma, ne kādu citu – jurisdikciju šādai tiesai attiecībā uz šajā valstī piešķirta vai apstiprināta patenta spēkā esamības vērtējumu. Ja dalībvalsts tiesā atbilstoši šīs regulas 4. panta 1. punktam ir celta prasība par trešā valstī piešķirta vai apstiprināta patenta pārkāpumu un saistībā ar šo prasību ir izvirzīta iebilde par šī patenta spēkā esamību, šai tiesai, pamatojoties uz 4. panta 1. punktu, ir jurisdikcija, lai lemtu par šo iebildi, un tās lēmums šajā ziņā nevar ietekmēt minētā patenta esamību vai saturu trešā valstī vai būt pamats grozījumiem tās nacionālajā reģistrā.
77Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav pamatlietas pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
jāinterpretē tādējādi, ka
atbildētāja domicila dalībvalsts tiesai, kurā saskaņā ar šīs regulas 4. panta 1. punktu celta prasība par citā dalībvalstī piešķirta patenta pārkāpumu, joprojām ir jurisdikcija izskatīt minēto prasību gadījumā, ja saistībā ar šo prasību atbildētājs izvirza iebildi par patenta spēkā esamību, savukārt izņēmuma jurisdikcija, lai lemtu par spēkā esamību, ir citas dalībvalsts tiesām.
jāinterpretē tādējādi, ka
tas nav piemērojams trešās valsts tiesai un tātad nepiešķir nekādu – ne izņēmuma, ne kādu citu – jurisdikciju šādai tiesai attiecībā uz šajā valstī piešķirta vai apstiprināta patenta spēkā esamības vērtējumu. Ja dalībvalsts tiesā atbilstoši šīs regulas 4. panta 1. punktam ir celta prasība par trešā valstī piešķirta vai apstiprināta patenta pārkāpumu un saistībā ar šo prasību ir izvirzīta iebilde par šī patenta spēkā esamību, šai tiesai, pamatojoties uz 4. panta 1. punktu, ir jurisdikcija, lai lemtu par šo iebildi, un tās lēmums šajā ziņā nevar ietekmēt minētā patenta esamību vai saturu trešā valstī vai būt pamats grozījumiem tās nacionālajā reģistrā.
[Paraksti]
(*1) Tiesvedības valoda – zviedru.
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.