Tiesas spriedums 1982. gada 6. oktobrī.

TIESAS SPRIEDUMS

1982gada 6. oktobrī ( * )

Pienākums iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu

Lieta 283/81

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniegusi Corte suprema di cassazione pirmā palāta, lai tiesvedībā starp

Srl CILFIT , kas ir likvidācijas procesā, un 54 citiem uzņēmumiem, Romā,

un

Ministero della sanita , ko pārstāv tās ministrs, Romā,

un starp

Lanificio di Gavardo SpA , Milānā,

un

Ministero della sanita , ko pārstāv tās ministrs, Romā,

saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EEK līguma 177. panta trešo daļu.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs Ž. Mertenss de Vilmarss [ J. Mertens de Wilmars ], palātu priekšsēdētāji Dž. Bosko [ G. Bosco ], Ā. Tufē [ A. Touffait ] un O. Dūe [ O. Due ], tiesneši P. Peskatore [ P. Pescatore ], Makenzijs Stjuarts [ Mackenzie Stuart ], A. O’Kīfs [ A. O’Keeffe ], T. Kopmanss [ T. Koopmans ], U. Everlings [ U. Everling ], A. Hlors [ A. Chloros ] un F. Greviss [ F. Grévisse ],

ģenerāladvokāts F. Kapotorti [ F. Capotorti ],

sekretārs P. Heims [ P. Heim ],

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1 Ar

1981gada 27. marta rīkojumu, ko Tiesa saņēmusi

1981gada 31. oktobrī, Corte suprema di cassazione

[Augstākā kasācijas instances tiesa] atbilstoši EEK līguma

177pantam uzdeva prejudiciālu jautājumu par to, kā interpretēt

EEK līguma 177. panta trešo daļu.

2 Šis

jautājums ir ierosināts tiesvedībā, kas tiek izskatīta starp vilnas

importētājiem uzņēmumiem un Itālijas Veselības aizsardzības ministriju

par nemainīgu veterinārās ekspertīzes nodevu, ko piemēro vilnai, kas

tiek ievesta no valstīm, kuras nav Kopienas dalībvalstis. Šie uzņēmumi

ir atsaukušies uz 1968. gada 28. jūnija Regulu Nr. 827/68

par tirgus kopīgo organizāciju dažiem produktiem, kas uzskaitīti Līguma

II pielikumā (OV L 151, 16. lpp.), kuras 2. panta

2punktā dalībvalstīm ir aizliegts noteikt jebkādu muitas nodevai

līdzvērtīgu maksājumu ievestiem “dzīvnieku produktiem”, kas nav

pieminēti vai iekļauti citur un kas ir klasificēti Kopējā muitas tarifa

pozīcijā Nr. 05.15. Veselības aizsardzības ministrija šo argumentu

ir noraidījusi, norādot, ka vilna nav iekļauta Līguma II pielikumā.

Tādējādi lauksaimniecības tirgu kopīgā organizācija uz to neattiecas.

3 Veselības

aizsardzības ministrija no šiem apstākļiem secina, ka atbilde uz

jautājumu par to, kā risināt jautājumu attiecībā uz Kopienas iestāžu

tiesību akta interpretāciju, ir tik acīmredzama, ka nav iespējams šo

interpretāciju apšaubīt un nav vajadzības vērsties Tiesā ar lūgumu

sniegt prejudiciālu nolēmumu. Turpretim ieinteresētie uzņēmumi uzskata,

ka, tā kā jautājums par regulas interpretāciju ir ierosināts Corte suprema di cassazione ,

kuras lēmumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, šī

tiesa atbilstoši 177. panta trešajai daļai nevar atteikties no

pienākuma vērsties Tiesā.

4 Saistībā ar šiem savstarpēji pretējiem viedokļiem Corte suprema di cassazione ir Tiesai uzdevusi šādu jautājumu:

“Ņemot

vērā, ka Līguma 177. panta trešajā daļā ir noteikts, ka gadījumos,

kad kādu no šā paša panta pirmajā daļā minētajiem jautājumiem ierosina

par lietu, ko izskata valsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās

valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, šai valsts tiesai jāvēršas Tiesā –

vai tas nozīmē pienākumu iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu,

kas valsts tiesai vispār neļauj izvērtēt ierosinātā jautājuma

pamatotību, vai tomēr šis pienākums pastāv tikai tad – un, ja pastāv,

tad kādā mērā – ja attiecībā uz interpretāciju ir pamatotas šaubas?”

5 Lai

atbildētu uz šo jautājumu, ir jāņem vērā 177. pantā noteiktā

sistēma, kas Tiesai piešķir kompetenci spriest cita starpā par Līguma un

Kopienas un tās iestāžu tiesību aktu interpretāciju.

6 Saskaņā

ar šī panta otro daļu jebkura kādas dalībvalsts tiesa, kas uzskata, ka

sprieduma pieņemšanai ir vajadzīgs lēmums par normas interpretāciju,

“var” lūgt, lai Tiesa sniedz nolēmumu par šo jautājumu. Trešā daļa

paredz, ka tad, ja šādu jautājumu ierosina par lietu, ko izskata valsts

tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar

pārsūdzēt, tad šai tiesai “jāvēršas” Tiesā.

7 Pienākums

vērsties Tiesā ir saistīts ar sadarbību, kas starp valstu tiesām kā

iestādēm, kurām jāpiemēro Kopienu tiesības, un Tiesu ir nodibināta, lai

nodrošinātu pareizu Kopienu tiesību piemērošanu un vienveidīgu

interpretāciju visās dalībvalstīs. Līguma 177. panta trešās daļas

tiešais mērķis ir novērst atšķirības, kas Kopienas teritorijā judikatūrā

varētu rasties attiecībā uz Kopienu tiesībām. Tāpēc gadījumos, kad tiek

ierosināts jautājums par interpretāciju 177. panta nozīmē, šī

pienākuma jēga ir jāvērtē atbilstoši šiem mērķiem un, ņemot vērā valsts

tiesu un Tiesas attiecīgo kompetenci.

8 Šajā

ziņā, lai varētu noteikt, kādos apstākļos Tiesā ir jāvēršas valsts

tiesai, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar

pārsūdzēt, jāprecizē, kāda jēga Kopienu tiesību nozīmē ir frāzei “ja

šādu jautājumu ierosina”.

9 Pirmkārt,

jānorāda, ka 177. pants nav tiesību aizsardzības līdzeklis pusēm

lietā, ko izskata valsts tiesa. Tas vien, ka, pēc kādas puses domām,

tiesvedība rosina jautājumu par Kopienu tiesību interpretāciju, nebūt

nenozīmē, ka attiecīgajai tiesai būtu jāuzskata, ka ir ierosināts

jautājums 177. panta nozīmē. No otras puses, valsts tiesa

vajadzības gadījumā var vērsties Kopienu Tiesā pēc savas ierosmes.

10 Otrkārt,

no 177. panta otrās un trešās daļas savstarpējās saiknes izriet,

ka tiesām, kas minētas trešajā daļā, ir tādas pašas tiesības lemt par

to, vai sprieduma pieņemšanai ir nepieciešams lēmums par kādu Kopienu

tiesību jautājumu, kā jebkurai citai valsts tiesai. Šīm tiesām tāpēc nav

pienākuma vērsties Tiesā, lai noskaidrotu jautājumu, kas ierosināts

saistībā ar Kopienu tiesību interpretāciju, ja šis jautājums nav

būtisks, t.i., ja atbilde uz šo jautājumu, lai kāda tā arī būtu, nekādi

nevarētu ietekmēt lietas atrisinājumu.

11 Ja

tomēr šīs tiesas uzskata, ka konkrētajā lietā tās var pieņemt lēmumu,

tikai atsaucoties uz Kopienu tiesībām, 177. pants tām uzliek

pienākumu vērsties Tiesā ikreiz, kad tiek ierosināts jautājums par

interpretāciju.

12 Ar uzdoto jautājumu Corte di cassazione vēlas noskaidrot, vai pienākums, kas formulēts 177. panta trešajā daļā, noteiktos apstākļos var tikt ierobežots.

13 Šajā

ziņā jāatgādina, ka Tiesa 1963. gada 27. marta spriedumā

(apvienotās lietas no 28/62 līdz 30/62 Da Costa , Recueil ,

75lpp.) nolēma, ka: “lai gan 177. panta pēdējā daļa valstu

tiesām, kuru lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar

pārsūdzēt, liek bez atrunām vērsties Tiesā ikreiz, kad izskatāmajā lietā

tiek ierosināts jautājums par interpretāciju, gadījumos, kad saskaņā ar

177pantu Tiesa jau ir sniegusi autoritatīvu interpretāciju, šis

pienākums zaudē pamatojumu un līdz ar to arī saturu. Tas tā ir it

sevišķi tajos gadījumos, kad ierosinātais jautājums ir pēc būtības

idents kādam citam jautājumam, attiecībā uz kuru analoģiskā lietā jau ir

sniegts prejudiciāls nolēmums”.

14 Tādas

pašas sekas attiecībā uz ierobežojumiem pienākumam, kas noteikts

177panta trešajā daļā, var būt pastāvīgai Tiesas judikatūrai, kas

saistīta ar kāda tiesiska jautājuma atrisināšanu, neatkarīgi no

procesa, kādā šī Tiesas judikatūra pieņemta, un pat tad, ja ierosinātie

jautājumi nav bijuši pilnīgi identi.

15 Tomēr

jebkurā no šiem gadījumiem valsts tiesām, ieskaitot tās, kas minētas

177panta trešajā daļā, saglabājas visas tiesības vērsties Tiesā,

ja tās uzskata, ka tas ir nepieciešams.

16 Visbeidzot,

tas, kā pareizi piemērot Kopienu tiesības, var būt tik acīmredzams, ka

attiecībā uz ierosinātā jautājuma risinājumu nevar būt nekādu pamatotu

šaubu. Pirms secināšanas, ka tas tā ir, valsts tiesai jābūt

pārliecinātai, ka arī visu citu dalībvalstu tiesām, kā arī Tiesai tas ir

tikpat acīmredzams. Tikai tad, ja tiek ievēroti šie nosacījumi, valsts

tiesa drīkst nevērsties ar šo jautājumu Tiesā un drīkst pati uzņemties

atbildību to atrisināt.

17 Šādas

iespējas pastāvēšana tomēr ir jāizvērtē, ņemot vērā Kopienu tiesību

būtību un īpašās grūtības, kādas saistītas ar to interpretāciju.

18 Vispirms

jāņem vērā, ka Kopienu tiesību akti tiek rakstīti vairākās valodās un

ka versijas dažādās valodās ir vienlīdz autentiskas; tāpēc, lai

interpretētu kādu Kopienu tiesību normu, ir jāsalīdzina versijas dažādās

valodās.

19 Jāpiebilst,

ka pat gadījumā, kad versijas dažādās valodās pilnīgi sakrīt, Kopienu

tiesībās tiek izmantota sava īpaša terminoloģija. Turklāt jāuzsver, ka

juridiskiem jēdzieniem Kopienu tiesībās un dažādajās valstu tiesībās var

būt atšķirīgs saturs.

20 Visbeidzot,

katra Kopienu tiesību norma ir jāskata kontekstā un jāinterpretē

saskaņā ar visām Kopienu tiesību normām un to mērķiem, ņemot vērā

Kopienu tiesību attīstību un stāvokli laikā, kad izskatāmā tiesību norma

jāpiemēro.

21 Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz Corte suprema di cassazione

jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka 177. panta trešā daļa ir

jāinterpretē tādā nozīmē, ka tiesai, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās

valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, gadījumos, kad izskatāmajā lietā

tiek ierosināts jautājums saistībā ar Kopienu tiesībām, ir pienākums

vērsties Tiesā, ja vien šī tiesa nekonstatē, ka ierosinātais jautājums

nav būtisks vai ka Tiesa jau ir interpretējusi izskatāmo Kopienu tiesību

normu, vai ka tas, kā pareizi piemērot Kopienu tiesības, ir tik

acīmredzams, ka nevar būt nekādu pamatotu šaubu; šādas iespējas

pastāvēšana ir jāizvērtē, ņemot vērā Kopienu tiesību būtību, īpašās

grūtības, kas saistītas ar to interpretāciju, un risku, ka Kopienas

teritorijā judikatūrā varētu rasties atšķirības.

Par tiesāšanās izdevumiem

22 Tiesāšanās

izdevumi, kas radušies Itālijas Republikas valdībai, Nīderlandes

Karalistes valdībai un Eiropas Kopienu Komisijai, kuras Tiesā

iesniegušas apsvērumus, nav atlīdzināmi.

Tā kā šī tiesvedība attiecībā uz pusēm pamata lietā ir stadija procesā, ko izskata Corte suprema di cassazione , tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumu, ko tai ar 1981. gada 27. marta rīkojumu iesniegusi Corte suprema di cassazione , nospriež:

EEK

līguma 177. panta trešā daļa ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka

tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar

pārsūdzēt, gadījumos, kad izskatāmajā lietā tiek ierosināts jautājums

saistībā ar Kopienu tiesībām, ir pienākums vērsties Tiesā, ja vien šī

tiesa nekonstatē, ka ierosinātais jautājums nav būtisks vai ka Tiesa jau

ir interpretējusi izskatāmo Kopienu tiesību normu, vai ka tas, kā

pareizi piemērot Kopienu tiesības, ir tik acīmredzams, ka nevar būt

nekādu pamatotu šaubu; šādas iespējas pastāvēšana ir jāizvērtē, ņemot

vērā Kopienu tiesību būtību, īpašās grūtības, kas saistītas ar to

interpretāciju, un risku, ka Kopienas teritorijā judikatūrā varētu

rasties atšķirības.

Mertens de Wilmars

Bosco

Touffait

Due

Pescatore Mackenzie Stuart

O’Keeffe

Koopmans

Everling Chloros

Grévisse

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1982. gada 6. oktobrī.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

P. Heim

J. Mertens de Wilmars

* Tiesvedības valoda – itāļu.