2018gada 28. novembrī (*1)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesas Reglamenta 99. pants – Patērētāju tiesību aizsardzība – Direktīva 93/13/EEK – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 2008/48/EK – Maksājuma rīkojuma procedūra, kas balstīta uz bankas grāmatvedības dokumentu izrakstu – Tiesas nespēja izvērtēt līguma noteikumu iespējamo negodīgumu, ja patērētājs nav iesniedzis pārsūdzību
Lietā C‑632/17
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, kuru Sąd Rejonowy w Siemianowicach Śląskich (Semjanovices Slonskes rajona tiesa, Polija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 4. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 9. novembrī, tiesvedībā
Powszechna Kasa Oszczędności (PKO) Bank Polski S.A.
pret
Jacek Michalski,
TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: trešās palātas priekšsēdētāja A. Prehala [ A. Prechal ], kas pilda septītās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši K. Toadere [ K. Toader ] (referente) un A. Ross [ A. Rosas ],
ģenerāladvokāte: J. Kokote [ J.Kokotte ],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [ A. Calot Escobar ],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 99. pantu lemt, izdodot motivētu rīkojumu,
izdod šo rīkojumu.
1Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos ( OV 1993, L 95, 29. lpp. ) 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK ( OV 2008, L 133, 66. lpp. ), 10. pantu un 22. panta 1. punktu.
2Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Powszechna Kasa Oszczędności (PKO) Bank Polski S.A . (turpmāk tekstā – “ PKO ”), bankas iestādi ar adresi Varšavā (Polija), un Jacek Michalski saistībā ar maksājuma rīkojumu, kas balstīts uz izrakstu no PKO grāmatvedības uzskaites un kas izdots tāpēc, ka J. Michalski nav atmaksājis naudas summas, kuras viņš bija aizņēmies, izmantojot PKO izsniegtu kredītkarti.
Atbilstošās tiesību normas
3Direktīvas 93/13 divdesmit ceturtajā apsvērumā ir norādīts, ka “dalībvalstu tiesām un administratīvām iestādēm jābūt to rīcībā adekvātiem un efektīviem līdzekļiem, lai novērstu tālāku negodīgu noteikumu piemērošanu patērētāju līgumos”.
4Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”
5Saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 1. punktu:
“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”
6Direktīvas 2008/48 31. apsvērumā ir norādīts:
“Lai patērētājs zinātu savas kredītlīgumā noteiktās tiesības un pienākumus, visa vajadzīgā informācija kredītlīgumā būtu jāizklāsta skaidri un lakoniski.”
7Šīs direktīvas 10. pantā tostarp ir uzskaitīti informācijas elementi, kuriem jābūt skaidri un lakoniski izklāstītiem kredītlīgumos.
8Minētās direktīvas 22. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ciktāl šajā direktīvā iekļauti saskaņoti noteikumi, dalībvalstis savos tiesību aktos nedrīkst saglabāt vai ieviest noteikumus, kas atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem.”
9Kodeks postępowania cywilnego (Civilprocesa kodekss), redakcijā, kas piemērojama pamatlietai, (turpmāk tekstā “ KPC ”) ir reglamentēta maksājuma rīkojuma procedūra.
10KPC 484. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts:
“2. Tiesa izskata lietu maksājuma rīkojuma procedūrā pēc prasītāja rakstiska prasības pieteikuma.
3Lietu izskata slēgtā sēdē.”
11Saskaņā ar KPC 485. panta 1. un 3. punktu:
“1. Tiesa izdod maksājuma rīkojumu, ja prasītājs piesaka naudas prasījumu [..] un prasījumu pamatojošie fakti ir pierādīti ar [..] prasības pieteikumam pievienotiem [dokumentiem]
3Tiesa var izdot maksājuma rīkojumu, ja banka piesaka prasījumus, kas pamatojas uz bankas grāmatvedības dokumentu izrakstiem, kurus parakstījušas personas, kam ir tiesības apliecināt bankas mantiskās tiesības un pienākumus, un kuri ir apzīmogoti ar bankas zīmogu, kā arī uz pierādījumu par rakstveida samaksas pieprasījuma izsniegšanu parādniekam.”
12Saskaņā ar KPC 486. panta 1. punktu:
“Ja nav pietiekamu pamatu izdot maksājuma rīkojumu, priekšsēdētājs nosaka tiesas sēdes datumu, ja vien lieta nevar tikt izskatīta slēgtā sēdē.”
13KPC 491. panta 1. punktā ir noteikts:
“Maksājuma rīkojumā tiesa aicina atbildētāju samaksāt visu parādu kopā ar izdevumiem divu nedēļu laikā, sākot no maksājuma rīkojuma izsniegšanas dienas, vai šajā termiņā iesniegt iebildumus.”
14KPC 492. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Maksājuma rīkojums no tā izdošanas brīža kļūst par nodrošinājuma līdzekli, kurš ir izpildāms bez izdarītas atzīmes par izpildāmību. [..]”
15Saskaņā ar KPC 493. panta 1. punktu:
“Iebildumus iesniedz tiesā, kas izdevusi maksājuma rīkojumu. Atbildētājs iebildumos informē, vai tas pilnībā vai daļēji apstrīd maksājuma rīkojumu, norāda iebildumu pamatus, kuri, lai izvairītos no tiesību zaudēšanas, ir jāpiesaka pirms aizstāvības pēc būtības, kā arī faktus un pierādījumus. Tiesa neņem vērā novēlotus apgalvojumus un pierādījumus, ja vien puse pārliecinoši nepierāda, ka to neiekļaušana iebildumos ir notikusi bez tās vainas vai ka novēlotu apgalvojumu un pierādījumu ņemšana vērā neaizkavē lietas izskatīšanu, vai arī ka pastāv kādi citi ārkārtas apstākļi [..].”
16Saskaņā ar KPC 494. panta 1. punktu:
“Tiesa noraida iebildumus, ja tie iesniegti pēc termiņa beigām, par tiem nav samaksāta valsts nodeva, tie nav pieļaujami cita iemesla dēļ vai atbildētājs laikus nav novērsis trūkumus iebildumos.”
17Saskaņā ar 2005. gada 28. jūlija ustawa o kosztach sądowych w sprawach cywilnych (Likums par tiesāšanās izdevumiem civillietās; 2005. gada Dz. U ., Nr. 167, 1398. pozīcija, turpmāk tekstā – “Likums par tiesāšanās izdevumiem”) 19. panta 4. punktu:
“Atbildētājs sedz trīs ceturtdaļas no tiesāšanās izdevumiem, ja tiek iesniegti iebildumi pret maksājuma rīkojumu, kas izdots maksājuma rīkojuma procedūrā.”
182015. gada 21. decembrī PKO noslēdza ar J. Michalski līgumu par kredītkartes piešķiršanu un lietošanu.
192017. gada 29. martā PKO nosūtīja J. Michalski pieprasījumu samaksāt summas, kas tās ieskatā bija maksājamas par labu tai. Tā kā viņš nebija samaksājis minētās summas, PKO 2017. gada 26. maijā saskaņā ar KPC 485. panta 3. punktu iesniedza Sąd Rejonowy w Siemianowicach Śląskich (Semjanovices Slonskes rajona tiesa, Polija) prasības pieteikumu par maksājuma rīkojuma izdošanu par summu 6788, 21 poļu zlotu (PLN) (aptuveni 1580 EUR) apmērā, pieskaitot līgumiskos procentus. Šim pieteikumam bija pievienots PKO grāmatvedības dokumentu izraksts, kuru parakstījusi persona, kas bija tiesīga pārstāvēt banku, un kurš bija apzīmogots ar PKO zīmogu, kā arī pierādījums par vēstules, ar kuru J. Michalski tika pieprasīts veikt samaksu, izsniegšanu viņam.
20Iesniedzējtiesa precizē, ka Polijas bankas bieži izmanto šādu maksājuma rīkojuma procedūru, kas balstīta uz šādu izrakstu, lai piedzītu savus prasījumus. Šāda prakse izpaužoties tādējādi, ka prasības pieteikumam tiek pievienots grāmatvedības dokumentu izraksts saskaņā ar KPC 485. panta 3. punktu, neuzrādot citus dokumentus, kas apliecinātu patēriņa kredītlīguma esamību un šī līguma noteikumus.
21Iesniedzējtiesa arī atgādina, ka saskaņā ar Polijas tiesību aktiem maksājuma rīkojuma procedūra ietver divus posmus. Pirmajā posmā, ja runa ir par bankas prasījumu, tiesa, lai izsniegtu maksājuma rīkojumu, pēc savas ierosmes izvērtē tikai jautājumu par šī izraksta formālo atbilstību, jo šis jautājums veido būtisku šāda rīkojuma izdošanas pamatu. Kritēriji, kas varētu attaisnot atteikumu izdot šādu maksājuma rīkojumu, izrietot tikai no KPC 485. panta 3. punkta formulējuma. Kreditoram tātad neesot jāpierāda attiecīgā prasījuma pamatā esošie apstākļi, tostarp uzrādot patēriņa kredītlīgumu.
22Otrais procedūras posms notiek ne vienmēr. Tas sākas, bankas parādniekam iesniedzot iebildumus pret maksājuma rīkojumu, un tajā šis parādnieks tad var izvirzīt iespējamos pārmetumus attiecībā uz līgumu, kas to saista ar banku. Saskaņā ar KPC 493. panta 1. punktu, to aplūkojot kopsakarā ar KPC 491. panta 1. punktu, patērētājam, kurš iesniedz iebildumus pret minēto rīkojumu, ir jāievēro divu nedēļu termiņš iebildumu iesniegšanai un šādiem iebildumiem noteiktās formas prasības. Turklāt saskaņā ar Likuma par tiesāšanās izdevumiem 19. panta 4. punktu minētajam patērētājam ir pienākums maksāt trīs ceturtdaļas no tiesāšanās izdevumiem.
23Iesniedzējtiesa arī precizē, ka maksājuma rīkojumam, kas ir kļuvis galīgs, ir res judicata spēks un ka saskaņā ar KPC 492. panta 1. punktu maksājuma rīkojums no izdošanas brīža kļūst par nodrošinājuma līdzekli, kurš ir izpildāms bez izdarītas atzīmes par izpildāmību.
24Iesniedzējtiesas ieskatā tajā ierosinātā lieta atšķiras no lietām, kurās pasludināti 2012. gada 14. jūnija spriedums Banco Español de Crédito ( C‑618/10 , EU:C:2012:349 ) un 2016. gada 18. februāra spriedums Finanmadrid EFC ( C‑49/14 , EU:C:2016:98 ), kur valsts tiesu rīcībā bija līgumu dokumenti, kuros bija noteiktas līgumslēdzēju pušu tiesības un pienākumi, kā rezultātā šīm tiesām bija iespēja nepiemērot šajos dokumentos ietvertos negodīgos noteikumus.
25Iesniedzējtiesa, atsaucoties uz 2016. gada 21. aprīļa spriedumu Radlinger un Radlingerová ( C‑377/14 , EU:C:2016:283 , 50. punkts), pauž šaubas par to, vai maksājuma rīkojuma procedūra, kas balstīta uz bankas grāmatvedības dokumentu izrakstu, pārmērīgi neapgrūtina vai nepadara praktiski neiespējamu patērētājam saskaņā ar patērētāju aizsardzības sistēmu – it īpaši saskaņā ar Direktīvām 93/13 un 2008/48 – piešķirto tiesību izmantošanu tāpēc, ka, no vienas puses, tiesai nav sniegti pierādījumi par juridisko saikni starp patērētāju un banku un, no otras puses, viss pierādīšanas pienākuma smagums ir pārnests uz patērētāju.
26Šajos apstākļos Sąd Rejonowy w Siemianowicach Śląskich (Semjanovices Slonskes rajona tiesa, Polija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [Direktīvas 93/13] normas, it īpaši tās 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī [Direktīvas 2008/48] normas, it īpaši tās 10. pants un 22. panta 1. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās liedz bankai (aizdevējam) – pamatojoties uz bankas grāmatvedības dokumentu izrakstu, ko parakstījusi persona, kurai ir tiesības apliecināt bankas mantiskās tiesības un pienākumus, un kas ir apzīmogots ar bankas zīmogu, kā arī uz pierādījumu par rakstveida samaksas pieprasījuma izsniegšanu parādniekam – pieteikt prasījumu pret patērētāju (aizņēmēju) maksājuma rīkojuma procedūrā atbilstoši KPC [..] 485. panta 3. un nākamajiem punktiem?”
27Atbilstoši Tiesas Reglamenta 99. pantam, ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu skaidri izriet no judikatūras vai ja atbilde uz jautājumu nerada nekādas pamatotas šaubas, Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.
28Šajā ziņā ir jākonstatē, ka 2018. gada 13. septembra spriedumā Profi Credit Polska ( C‑176/17 , EU:C:2018:711 ) Tiesai ir nācies atbildēt uz analogiem jautājumiem, kurus bija uzdevusi šī pati iesniedzējtiesa. Minētajā spriedumā izmantotajai Savienības tiesību interpretācijai ir nozīme arī saistībā ar atbildi, kas sniedzama uz šo pēdējo jautājumu.
29Proti, lai gan pamatlieta atšķiras no lietas, kas ir pamatā 2018. gada 13. septembra spriedumam lietā Profi Credit Polska ( C‑176/17 , EU:C:2018:711 ), jo pamatlietā maksājuma rīkojums ir izdots, balstoties uz bankas grāmatvedības dokumentu izrakstu saskaņā ar KPC 485. panta 3. punktu, nevis uz vekseli saskaņā ar KPC 485. panta 2. punktu, tomēr abas šīs lietas skar vienu un to pašu procesuālo kārtību, kas saistīta ar maksājuma rīkojuma procedūrām.
30Šādos apstākļos šajā lietā ir jāpiemēro Tiesas Reglamenta 99. pants.
31Tā kā ar Direktīvu 2008/48 nav veikta saskaņošana attiecībā uz banku grāmatvedības dokumentu izrakstiem kā pierādījumiem, kas ļautu piedzīt parādus, kuri izriet no patērētāju kredītlīguma, tās 22. panta 1. punkts nav piemērojams tādos apstākļos kā šajā pamatlietā aplūkotie (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17 , EU:C:2018:711 , 36. punkts).
32Tādējādi uz uzdoto jautājumu tiks atbildēts, ņemot vērā vienīgi Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, kā arī Direktīvas 2008/48 10. pantu.
33Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 93/13 6. pants un 7. panta 1. punkts, kā arī Direktīvas 2008/48 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kurā maksājuma rīkojumu ir ļauts izdot, balstoties uz bankas grāmatvedības dokumentu izrakstu kā pierādījumu, kas apliecina no patēriņa kredītlīguma izrietošā parāda esamību, ja tiesai, kas izskata prasības pieteikumu par maksājuma rīkojuma izdošanu, nav pilnvaru izvērtēt šī līguma noteikumu iespējamo negodīgumu un pārliecināties par to, ka šajā līgumā ir iekļauta minētajā 10. pantā paredzētā informācija.
34Iesākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu dalībvalstīm ir jāparedz, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši šo dalībvalstu tiesību aktiem nav saistoši patērētājam.
35Ņemot vērā sabiedrības interešu, ko veido patērētāju – kuri ir vājākā pozīcijā attiecībā pret pārdevējiem vai piegādātājiem – aizsardzība, raksturu un nozīmi, Direktīvā 93/13, kā izriet no tās 7. panta 1. punkta, lasot to kopā ar tās divdesmit ceturto apsvērumu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt adekvātus un efektīvus līdzekļus, “lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos” (spriedums, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17 , EU:C:2018:711 , 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
36Šajā kontekstā ir jāuzsver, ka tad, ja saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā ietilpstoša līguma noteikuma negodīgums un, to darot, ir jāizlīdzina starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju pastāvošā nelīdzsvarotība, ir nepieciešams, lai tās rīcībā būtu vajadzīgie juridiskie un faktiskie informācijas elementi (spriedums, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17 , EU:C:2018:711 , 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
37Konkrētajā lietā iesniedzējtiesa precizē, ka kontrole, ko tā veic maksājuma rīkojuma procedūras pirmajā posmā, ietver tikai formālu bankas grāmatvedības dokumentu izraksta atbilstības pārbaudi. Tādējādi iesniedzējtiesa norāda, ka tās rīcībā nav visu faktisko un tiesisko elementu, kas izriet no attiecīgā aizdevuma līguma.
38No tā izriet, ka tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie valsts tiesa nespēj pārbaudīt līguma noteikumu iespējamo negodīgumu, jo šajā nolūkā tās rīcībā nav attiecīgā faktisko un tiesisko elementu kopuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17 , EU:C:2018:711 , 47. punkts).
39Turklāt, lai gan, kā to uzsvērusi Polijas valdība savos apsvērumos Tiesā, no KPC 486. panta 1. punkta izriet, ka attiecīgā iztiesāšanas sastāva priekšsēdētājs var noteikt tiesas sēdes datumu, ja vien lieta tomēr nevarētu tikt izskatīta slēgtā sēdē, bet tas ļautu izvērtēt attiecīgo patēriņa kredītlīgumu, šīs iztiesāšanas sastāva priekšsēdētāja pilnvaras tomēr ir pakārtotas nosacījumam, ka nav pietiekamu pamatu izdot maksājuma rīkojumu. Taču, kā norāda iesniedzējtiesa, pamatlietā šāds nosacījums neesot īstenojies (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17 , EU:C:2018:711 , 48. – 50. punkts).
40Katrā ziņā, lai arī saskaņā ar LESD 267. pantu Tiesai ir kompetence no Direktīvas 93/13 7. panta izsecināt kritērijus, kas nosaka ietvaru, kādā pēc savas ierosmes ir ļauts izvērtēt no šīs direktīvas izrietošo pienākumu ievērošanu, tieši iesniedzējtiesai ir jāpārliecinās, vai tai vajadzības gadījumā šādu ietvaru var sniegt tāds noteikums kā KPC 486. panta 1. punkts (spriedums, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17 , EU:C:2018:711 , 52. punkts).
41Iesniedzējtiesa arī norāda, ka no patēriņa kredītlīguma izrietošo juridisko attiecību izvērtēšana notiek tikai tad, ja patērētājs ir iesniedzis iebildumus pret maksājuma rīkojumu.
42Šajā saistībā ir jāsecina, ka pat tad, ja procedūra iesniedzējtiesā attiecas tikai uz tās pirmo stadiju, šī procedūra tomēr ir jāvērtē kopumā, ieskaitot gan pirmo stadiju pirms iebildumu iesniegšanas, gan tai sekojošo otro stadiju (spriedums, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17 , EU:C:2018:711 , 54. punkts).
43Ņemot vērā, ka Savienības tiesībās nav saskaņotas procedūras, kas piemērojamas līguma noteikumu iespējami negodīgā rakstura pārbaudei, uz tām attiecas dalībvalstu iekšējā tiesību sistēma, tomēr ar nosacījumu, ka tiek ievēroti līdzvērtības princips un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas ir paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17 , EU:C:2018:711 , 57. punkts).
44Attiecībā uz līdzvērtības principu ir jākonstatē, ka Tiesas rīcībā nav informācijas, kas varētu radīt šaubas par pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma atbilstību šim principam (spriedums, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17 , EU:C:2018:711 , 58. punkts).
45Attiecībā uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību ir jānorāda, ka no Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkta izrietošais pienākums paredzēt procesuālos noteikumus, kuri ļauj nodrošināt attiecīgajām personām no Direktīvas 93/13 izrietošo tiesību ievērošanu pret negodīgu noteikumu izmantošanu, nozīmē prasību ievērot tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas arī ir paredzētas Pamattiesību hartas 47. pantā. Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ir jāpiemēro gan attiecībā uz to tiesu noteikšanu, kurām ir kompetence izskatīt uz Savienības tiesībām balstītas prasības, gan arī attiecībā uz šādām prasībām piemērojamo procesuālo kārtību. Tādējādi, lai noskaidrotu, vai tāda procedūra kā pamatlietā aplūkotā ir pretrunā tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai valsts tiesībās paredzētie iebildumu procedūras noteikumi nerada ievērojamu risku, ka attiecīgie patērētāji necels vajadzīgos iebildumus (spriedums, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17 , EU:C:2018:711 , 59. un 61. punkts).
46Konkrētajā gadījumā no KPC 491. panta 1. punkta izriet, ka termiņš iebildumu celšanai ir divas nedēļas. Turklāt saskaņā ar minētā kodeksa 493. panta 1. punktu atbildētājam savā iebildumu aktā ir jāprecizē, vai viņš apstrīd maksājuma rīkojumu pilnībā vai tikai tā daļu, un jānorāda izvirzītie pamati un iebildes, kā arī fakti un pierādījumi; pretējā gadījumā iebildumi var tikt atzīti par nepieņemamiem. Šādi procesuāli noteikumi, kas jāizpilda tik īsā termiņā, rada ievērojamu risku, ka patērētājs iebildumus necels vai ka tie tiks atzīti par nepieņemamiem (spriedums, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17 , EU:C:2018:711 , 65. un 66. punkts).
47Turklāt no Likuma par tiesāšanās izdevumiem 19. panta 4. punkta izriet, ka atbildētājam, ja viņš ceļ iebildumus pret maksājuma rīkojumu, ir jāsedz trīs ceturtdaļas no tiesāšanās izdevumiem, kā rezultātā komersantam ir jāsedz tikai viena ceturtdaļa no šiem izdevumiem. Šādi izdevumi jau paši par sevi var atturēt patērētāju celt iebildumus. Patērētājs vēl jo vairāk tiek sodīts, ja tam tik un tā ir jāsedz trīs reizes lielāki izdevumi nekā pretējai pusei (spriedums, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17 , EU:C:2018:711 , 67. un 68. punkts).
48Tādējādi tādi procesuālie noteikumi kā pamatlietā aplūkotie, ciktāl, pirmkārt, tajos patērētājam tiek prasīts divu nedēļu laikā pēc maksājuma rīkojuma izdošanas iesniegt faktus un pierādījumus, kas ļautu tiesai veikt savu vērtējumu, un, otrkārt, ar tiem viņš tiek sodīts veidā, kādā tiek aprēķināti tiesāšanās izdevumi, rada ievērojamu risku, ka attiecīgie patērētāji necels iebildumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17 , EU:C:2018:711 , 69. un 70. punkts).
49No visa iepriekš minētā izriet, ka Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā procedūra, kurā ir ļauts izdot maksājuma rīkojumu, ja tiesai, kurā ir iesniegts prasības pieteikums par maksājuma rīkojuma izdošanu, nav pilnvaru pārbaudīt attiecīgā līguma noteikumu iespējami negodīgo raksturu, jo kārtība, kādā tiek izmantotas tiesības celt iebildumus pret šādu rīkojumu, neļauj nodrošināt patērētājam no šīs direktīvas izrietošo tiesību ievērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17 , EU:C:2018:711 , 71. punkts).
50Runājot par Direktīvas 2008/48 10. pantu, ir jāatgādina, ka šajā pantā ir uzskaitīti informācijas elementi, kuriem jābūt izklāstītiem kredītlīgumos, lai patērētājs varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu.
51Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesas pēc savas ierosmes veiktā pārbaude par to prasību izpildi, kuras izriet no Direktīvas 2008/48, ir piemērots līdzeklis, lai sasniegtu šīs direktīvas 10. pantā paredzēto rezultātu un lai veicinātu tās preambulas 31. apsvērumā paredzēto mērķu īstenošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. aprīlis, Radlinger un Radlingerová, C‑377/14 , EU:C:2016:283 , 68. punkts, un – pēc analoģijas – rīkojumu, 2010. gada 16. novembris, Pohotovosť, C‑76/10 , EU:C:2010:685 , 41. punkts un tajā minētā judikatūra). Saskaņā ar Tiesas judikatūru šis valsts tiesas pienākums pārbaudīt no Direktīvas 2008/48 izrietošo prasību izpildi nozīmē, ka tās rīcībā ir jābūt šajā nolūkā nepieciešamajiem tiesiskajiem un faktiskajiem elementiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. aprīlis, Radlinger un Radlingerová, C‑377/14 , EU:C:2016:283 , 70. punkts, un – pēc analoģijas – spriedumu, 2019. gada 4. jūnijs, Pannon GSM, C‑243/08 , EU:C:2009:350 , 32. punkts).
52Tā kā procedūras pirmajā posmā valsts tiesas rīcībā nav elementu, kas tai ļautu pārliecināties par patērētāja informēšanas pienākuma ievērošanu Direktīvas 2008/48 10. panta izpratnē, maksājuma rīkojuma izdošana tiek veikta, balstoties tikai uz bankas grāmatvedības dokumentu izraksta formālas atbilstības pārbaudi, un, ņemot vērā, ka to pašu iemeslu dēļ, kuri ir izklāstīti šī rīkojuma 46. un 48. punktā, kārtība, kādā ir izmantojamas tiesības celt iebildumus pret šādu rīkojumu, neļauj nodrošināt patērētājam no šīs direktīvas izrietošo tiesību ievērošanu, Direktīvas 2008/48 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais.
53Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkts, kā arī Direktīvas 2008/48 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kurā maksājuma rīkojumu ir ļauts izdot, balstoties uz bankas grāmatvedības dokumentu izrakstu kā pierādījumu, kas apliecina no patēriņa kredītlīguma izrietošā parāda esamību, ja tiesai, kas izskata prasības pieteikumu par maksājuma rīkojuma izdošanu, nav pilnvaru izvērtēt šī līguma noteikumu iespējamo negodīgumu un pārliecināties par to, ka šajā līgumā ir iekļauta minētajā 10. pantā paredzētā informācija, jo kārtība, kādā ir izmantojamas tiesības celt iebildumus pret šādu rīkojumu, neļauj nodrošināt patērētājam no šīm direktīvām izrietošo tiesību ievērošanu.
54Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:
Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 7. panta 1. punkts, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK, 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kurā maksājuma rīkojumu ir ļauts izdot, balstoties uz bankas grāmatvedības dokumentu izrakstu kā pierādījumu, kas apliecina no patēriņa kredītlīguma izrietošā parāda esamību, ja tiesai, kas izskata prasības pieteikumu par maksājuma rīkojuma izdošanu, nav pilnvaru izvērtēt šī līguma noteikumu iespējamo negodīgumu un pārliecināties par to, ka šajā līgumā ir iekļauta minētajā 10. pantā paredzētā informācija, jo kārtība, kādā ir izmantojamas tiesības celt iebildumus pret šādu rīkojumu, neļauj nodrošināt patērētājam no šīm direktīvām izrietošo tiesību ievērošanu.
[Paraksti]
(*1) Tiesvedības valoda – poļu.
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.