2012gada 19. aprīlī (*1)
“Regula (EK) Nr. 44/2001 — Jurisdikcija un spriedumu izpilde civillietās un komerclietās — Jurisdikcija “attiecībā uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” — Vietas, kurā iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu, noteikšana — Atsauces pakalpojuma sniedzēja tīmekļa vietne, kas darbojas, izmantojot kādas dalībvalsts pirmā līmeņa domēna nosaukumu — Citā dalībvalstī reģistrētai preču zīmei identiska atslēgvārda izmantošana, ko veic reklāmas devējs”
Lieta C-523/10
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Oberster Gerichtshof (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 5. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 10. novembrī, tiesvedībā
Wintersteiger AG
pret
Products 4U Sondermaschinenbau GmbH.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [ A. Tizzano ], tiesneši M. Safjans [ M. Safjan ] (referents), E. Borgs Bartets [ A. Borg Barthet ], E. Levits un Ž. Ž. Kāzels [ J.-J. Kasel ],
ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [ P. Cruz Villalón ],
sekretārs A. Kalots Eskobars [ A. Calot Escobar ],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2012. gada 16. februārī,
pasludina šo spriedumu.
1Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( OV L 12, 1. lpp. ) 5. panta 3. punktu.
2Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp sabiedrību Wintersteiger AG (turpmāk tekstā – “ Wintersteiger ”), kas reģistrēta Austrijā, un sabiedrību Products 4U Sondermaschinenbau GmbH (turpmāk tekstā – “ Products 4U ”), kas reģistrēta Vācijā, saistībā ar Wintersteiger pieteikumu, ar kuru lūdz aizliegt Products 4U izmantot maksas atsauces pakalpojumu sniedzēja tīmekļa vietnē Austrijas preču zīmi “Wintersteiger” kā atslēgvārdu.
3No Regulas Nr. 44/2001 preambulas 2. apsvēruma izriet, ka pareizas iekšējā tirgus darbības interesēs tā paredz ieviest “noteikum[us], lai vienādotu jurisdikcijas kolīziju normas civillietās un komerclietās un lai vienkāršotu formalitātes spriedumu ātrai un vienkāršai atzīšanai un izpildei dalībvalstīs, kurām ir saistoša šī regula”.
4Šīs regulas preambulas 11. apsvērumā ir paredzēts:
“Jurisdikcijas normām vajadzētu būt ļoti paredzamām, un tām būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils, un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesvedības priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru. Juridiskas personas domicils būtu jānosaka autonomi, lai kopējās normas padarītu pārskatāmākas un novērstu jurisdikcijas kolīzijas.”
5Minētās regulas preambulas 12. apsvērumā ir noteikts:
“Papildus atbildētāja domicilam kā jurisdikcijas pamatojumam vajadzētu būt arī citiem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedību.”
6Šīs pašas regulas 2. panta 1. punkts ir iekļauts tās II nodaļas ar nosaukumu “Jurisdikcija” 1. iedaļā ar nosaukumu “Vispārīgi noteikumi”. Šī panta [1. punktā] ir paredzēts:
“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”
7Regulas Nr. 44/2001 3. panta, kas iekļauts tajā pašā 1. iedaļā, 1. punktā ir noteikts šādi:
“Personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā vienīgi saskaņā ar šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem.”
8Saskaņā ar šīs regulas 5. panta, kas iekļauts tās II nodaļas 2. iedaļā ar nosaukumu “Īpašā jurisdikcija”, 3. punktu:
“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:
[..]
[..].”
9Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvas 2008/95/EK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm ( OV L 299, 25. lpp. ), 5. panta ar nosaukumu “Tiesības, ko piešķir preču zīmes”, 1. punkts ir definēts šādi:
“Reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības atturēt visas trešās personas, kas nav saņēmušas viņa piekrišanu, lietot komercdarbībā:
[..].”
10Wintersteiger ir Austrijā reģistrēts uzņēmums, kas ražo un izplata visā pasaulē slēpju un sniegadēļu apkopes iekārtas un to rezerves daļas un piederumus. Kopš 1993. gada tas ir Austrijas preču zīmes “Wintersteiger” īpašnieks.
11Sabiedrība Products 4U , kuras juridiskā adrese ir Vācijā, arī ražo un izplata slēpju un sniegadēļu apkopes iekārtas visā pasaulē. Tā arī pārdod citu ražotāju, tostarp Wintersteiger , ražotos iekārtu piederumus. Šos piederumus, kurus Products 4U sauc par “Wintersteiger-Zubehör” (turpmāk tekstā – “Wintersteiger” piederumi), prasītāja pamatlietā nedz ražo, nedz devusi atļauju to pārdošanai. Tāpat kā prasītāja, Products 4U veic savu darbību visā pasaulē un pārdod savas preces arī Austrijā.
12Kopš 2008. gada 1. decembra Products 4U ir rezervējusi atslēgvārdu (“AdWord”) “Wintersteiger” reklāmas sistēmā, kuru atsauces pakalpojumu sniedzējs ir izveidojis tīmeklī [meklētājprogrammā] Google . Pēc šīs reģistrācijas, kas ir ierobežota attiecībā uz Google Vācijas pirmā līmeņa domēnu, proti, tīmekļa vietni “google.de”, interneta lietotājs, kurš ievadīja šī atsauces pakalpojuma meklētājprogrammā atslēgvārdu “Wintersteiger”, kā pirmo meklēšanas rezultātu ieguva saiti uz Wintersteiger tīmekļa vietni. Tomēr, ievadot šo pašu meklēšanas vārdu, ekrāna labajā pusē ar virsrakstu “Anzeige” (“Reklāma”), parādījās arī Products 4U reklāma. Šīs reklāmas teksta virsraksts bija zilas krāsas pasvītrots vārds “Skiwerkstattzubehör” (“slēpju darbnīcas piederumi”). Zem tā divās rindās bija vārdi “Ski und Snowboardmaschinen” (“slēpju un sniegadēļu iekārtas”), kā arī “Wartung und Reparatur” (“apkope un remonts”). Šīs pašas reklāmas teksta pēdējā rindā ar zaļiem burtiem bija norādīta Products 4U tīmekļa vietnes adrese. Uzklikšķinot uz virsraksta “Skiwerkstattzubehör” (“slēpju darbnīcas piederumi”), lietotājs nonāca pie “Wintersteiger-Zubehör” ( Wintersteiger piederumi) piedāvājuma Products 4U tīmekļa vietnē. Reklāmā vietnē “google.de” nebija nekādas norādes par to, ka starp Wintersteiger un Products 4U nepastāv jebkāda ekonomiska saikne. Turklāt Products 4U nebija ievietojusi nekādu reklāmu, kas saistīta ar atslēgvārdu “Wintersteiger” [meklētājprogrammas] Google pirmā līmeņa Austrijas domēnā, proti, tīmekļa vietnē “google.at”.
13Wintersteiger , apgalvojot, ka “google.de” ievietotā reklāma rada kaitējumu tās Austrijas preču zīmei, iesniedza Austrijas tiesās pieteikumu, ar kuru lūdza uzdot izbeigt izmantošanu. Attiecībā uz šo tiesu jurisdikciju izskatīt tās pieteikumu Wintersteiger pamatojās uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu. Tā norādīja, ka vietnei “google.de” var piekļūt arī Austrijā un ka atsauces pakalpojums ir sniegts vācu valodā.
14Products 4U apstrīdēja Austrijas tiesu starptautisko piekritību un pakārtoti – arī preču zīmes “Wintersteiger” pārkāpuma esamību. Šī sabiedrība apgalvo, ka vietne “google.de” ir paredzēta vienīgi lietotājiem Vācijā, tāpēc arī strīdus reklāma esot bijusi paredzēta tikai klientiem Vācijā.
15Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka, lai gan, izmantojot internetu, Austrijā var piekļūt vietnei “google.de”, jo Google savus pakalpojumus piedāvā konkrētu valstu pirmā līmeņa domēnos, tīmekļa vietne “google.de” ir paredzēta vienīgi [lietotājiem] Vācijā, tādējādi Austrijas tiesu jurisdikcijā neietilpst izskatīt Wintersteiger iesniegto pieteikumu. Turpretim apelācijas instances tiesa apstiprināja tās starptautisko jurisdikciju, bet uzskatīja, ka Wintersteiger nav nekādu tiesību [lūgt uzdot izbeigt izmantošanu], un šī iemesla dēļ noraidīja tās pieteikumu.
16Oberster Gerichtshof , izskatot kasācijas sūdzību, uzdod šajā lietā jautājumu par to, kādos apstākļos reklāma, kas izvietota, izmantojot Austrijas preču zīmi “Wintersteiger” tīmekļa vietnē, kas darbojas, izmantojot valsts pirmā līmeņa domēna nosaukumu “de”, var būt pamats Austrijas tiesu jurisdikcijai, lai saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu izskatītu pieteikumu, ar kuru lūdz uzdot izbeigt izmantošanu. Šādos apstākļos Oberster Gerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai formulējums “vietas [..], kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu” [Regulas Nr. 44/2001] 5. panta 3. punktā, ja tiek apgalvots valsts, kurā celta prasība, preču zīmes pārkāpums, ko izdarījusi citā dalībvalstī reģistrēta persona, izmantojot šai preču zīmei identisku atslēgvārdu (“AdWord”) interneta meklētājprogrammā, kas savus pakalpojumus piedāvā dažādos valstu pirmā līmeņa domēnos, ir jāinterpretē tādējādi, ka:
2) Ja atbilde uz [pirmā jautājuma c) apakšpunktu] ir apstiprinoša: pēc kādiem kritējiem ir jānosaka, vai, izmantojot valsts, kurā prasība celta, preču zīmi kā atslēgvārdu (“AdWord”) citas valsts, nevis attiecīgās valsts, kurā prasība celta, pirmā līmeņa domēna meklētājprogrammas interneta vietnē, piekritība ir pamatota saskaņā ar [Regulas Nr. 44/2001] 5. panta 3. punktu?”
17Ar saviem prejudiciālajiem jautājumiem, kas ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas zināt, saskaņā ar kādiem kritērijiem, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu, ir jānosaka jurisdikcija, lai izskatītu lietu attiecībā uz kādā dalībvalstī reģistrētas preču zīmes apgalvotu pārkāpumu sakarā ar to, ka reklāmas devējs tīmeklī meklētājprogrammmā, kas darbojas citas dalībvalsts, nevis tās, kurā reģistrēta preču zīme, pirmā līmeņa domēnā, izmanto minētajai preču zīmei identisku atslēgvārdu.
18Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka šīs regulas 5. panta 3. punktā paredzētais īpašās jurisdikcijas noteikums, atkāpjoties no atbildētāja domicila jurisdikcijas principa, ir balstīts uz īpaši ciešu saikni starp strīdu un tās vietas, kurā iestājies notikums, kas rada kaitējumu, tiesām, kas pareizas tiesvedības un procesa lietderīgas organizācijas apsvērumu dēļ attaisno jurisdikcijas piešķiršanu šīm tiesām (2011. gada 25. oktobra spriedums apvienotajās lietās C-509/09 un C-161/10 eDate Advertising u.c., Krājums, I-10269. lpp. , 40. punkts).
19Ir jāatgādina arī, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā ietvertā frāze “vieta, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu”, attiecas gan uz vietu, kurā kaitējums ir materializējies, gan uz vietu, kurā iestājies šo kaitējumu radījušais notikums, tādējādi atbildētājs atkarībā no prasītāja izvēles var tikt iesūdzēts vienā vai otrā no šo vietu tiesām (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās eDate Advertising u.c., 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
20Šīs abas vietas var veidot nozīmīgu saikni jurisdikcijas aspektā, jo katra no tām atkarībā no apstākļiem var sniegt īpaši lietderīgu norādi attiecībā uz pierādījumiem un procesa organizāciju (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās eDate Advertising u.c., 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
21Attiecībā, pirmkārt, uz vietu, kurā ir materializējies kaitējums, Tiesa jau ir precizējusi, ka šī vieta ir tā, kurā notikums, kas var izraisīt atbildību par neatļautu darbību vai kvazideliktu, ir radījis kaitējumu (2009. gada 16. jūlija spriedums lietā C-189/08 Zuid-Chemie , Krājums, I-6917. lpp. , 26. punkts).
22Interneta kontekstā Tiesa ir arī precizējusi, ka apgalvoto personisko tiesību pārkāpuma gadījumā persona, kura sevi uzskata par aizskartu ar interneta vietnē ievietotas informācijas saturu, var celt prasību par zaudējumu atlīdzību attiecībā uz visiem nodarītajiem zaudējumiem tās dalībvalsts tiesās, kurā atrodas tās interešu centrs (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās eDate Advertising u.c., 52. punkts).
23Kā Tiesa ir norādījusi šajā gadījumā, aizskartās personas interešu centra kritērijs atbilst jurisdikcijas paredzamības mērķim, jo tas ļauj gan prasītājam viegli noteikt tiesu, kurā tas var vērsties, gan atbildētājam saprātīgi paredzēt tiesu, kurā tas var tikt iesūdzēts (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās eDate Advertising u.c., 50. punkts).
24Tomēr, kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 20. punktā, šo vērtējumu, kas veikts īpašajā personisko tiesību aizskārumu kontekstā, nevar piemērot arī uz jurisdikcijas noteikšanu intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma gadījumos, kādi tiek apgalvoti pamatlietā.
25Pretēji personas, kura uzskata, ka ir aizskartas tās personiskās tiesības, kas ir aizsargātas visās dalībvalstīs, situācijai, aizsardzība, ko piešķir valsts preču zīmes reģistrācija, principā ir ierobežota reģistrācijas dalībvalsts teritorijā, tādējādi parasti tās īpašnieks nevar pamatoties uz šo aizsardzību ārpus šīs teritorijas.
26Tomēr jautājums par to, vai valsts preču zīmei identiska apzīmējuma izmantošana tīmekļa vietnē, kas darbojas vienīgi citas valsts, nevis minētās preču zīmes reģistrācijas dalībvalsts, domēnā, patiešām pārkāpj šo preču zīmi, attiecas uz lietas izskatīšanu pēc būtības, ko kompetentā tiesa veiks, pamatojoties uz piemērojamām materiālajām tiesībām.
27Attiecībā uz jurisdikciju, lai lemtu par tādu apgalvoto valsts preču zīmes pārkāpumu kā pamatlietā, ir jāuzskata, ka gan paredzamības, gan pareizas tiesvedības mērķis ir vērsts uz jurisdikcijas piešķiršanu kaitējuma materializēšanās kontekstā tās dalībvalsts tiesām, kurā ir aizsargātas attiecīgās tiesības.
28Tieši attiecīgās preču zīmes reģistrācijas dalībvalsts tiesas var, ņemot vērā Direktīvas 2008/95 interpretāciju, kas sniegta tostarp 2010. gada 23. marta spriedumā apvienotajās lietās no C-236/08 līdz C-238/08 Google France un Google (Krājums, I-2417. lpp.) , kā arī 2011. gada 12. jūlija spriedumā lietā C-324/09 L’Oréal u.c. (Krājums, I-6011. lpp.) , vislabāk izvērtēt, vai tādā situācijā kā pamatlietā patiešām ir pārkāpta aizsargātā valsts preču zīme. Šīs tiesas drīkst lemt, pirmkārt, par visiem aizsargāto tiesību īpašniekam šķietami nodarītajiem zaudējumiem tam radītā kaitējuma dēļ un, otrkārt, izskatīt pieteikumu, ar kuru lūdz uzdot izbeigt jebkādus minēto tiesību pārkāpumus.
29Līdz ar to ir jāuzskata, ka prasība attiecībā uz kādā dalībvalstī reģistrētas preču zīmes pārkāpumu sakarā ar to, ka reklāmas devējs meklētājprogrammas tīmekļa vietnē, kas darbojas citas dalībvalsts pirmā līmeņa domēnā, izmanto minētajai preču zīmei identisku apzīmējumu, var tikt celta tās dalībvalsts tiesās, kurā ir reģistrēta preču zīme.
30Attiecībā, otrkārt, uz vietu, kurā ir iestājies notikums, kas rada apgalvoto kādas valsts preču zīmes pārkāpumu sakarā ar minētajai preču zīmei identiska atslēgvārda izmantošanu meklētājprogrammā, kura darbojas citas dalībvalsts pirmā līmeņa domēnā, ir jānorāda, ka valsts preču zīmes aizsardzības teritoriālā ierobežošana nevar izslēgt citu [dalībvalstu], nevis tās, kurā minētā preču zīme ir reģistrēta, tiesu starptautisko jurisdikciju.
31Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Regulas Nr. 44/2001 normas ir jāinterpretē autonomi saistībā ar šīs regulas sistēmu un mērķiem (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās eDate Advertising u.c., 38. punkts un tajā minētā judikatūra), tostarp jurisdikcijas piešķiršanas paredzamības mērķi un pareizas tiesvedības un procesa lietderīgas organizācijas nodrošināšanas mērķi.
32It īpaši ir skaidrs, ka vieta, kurā ir iestājies apgalvoto kaitējumu radījušais notikums, var veidot būtisku saikni no jurisdikcijas viedokļa tādēļ, ka tā var sniegt īpaši lietderīgu norādi attiecībā uz pierādījumiem un procesa organizāciju.
33Tādā situācijā kā pamatlietā norādes, ko sniedz vieta, kurā ir iestājies kaitējumu radījušais notikums, lietderīgums ietver tostarp vieglumu, ar kuru šīs vietas tiesa var iegūt pierādījumus attiecībā uz minēto notikumu.
34Kādā dalībvalstī reģistrētas valsts preču zīmes apgalvotā pārkāpuma gadījumā sakarā ar reklāmas izvietošanu uz displeja meklētājprogrammas tīmekļa vietnē, izmantojot minētajai preču zīmei identisku atslēgvārdu, par notikumu, kas ir radījis kaitējumu, ir jāuzskata nevis pašas reklāmas izvietošana, bet gan displeja tehniskā procesa aktivizēšana, ko veic reklāmas devējs saskaņā ar iepriekš definētiem parametriem, attiecībā uz reklāmu, kuru tas ir radījis savas komerciālās komunikācijas vajadzībām.
35Kā Tiesa ir norādījusi, interpretējot direktīvu, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, reklāmas devējs, kurš izvēlas preču zīmei identisku atslēgvārdu, ir tas, kurš izmanto to savā komercdarbībā, nevis atsauces pakalpojuma sniedzējs (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Google France un Google , 52. un 58. punkts). Tātad preču zīmju tiesību iespējamo pārkāpumu izraisījušais notikums ir rodams reklāmas devēja rīcībā, izmantojot atsauces pakalpojumu pats savai komerciālajai komunikācijai.
36Protams, displeja tehniskā procesa aktivizēšana, ko veic reklāmas devējs, galu galā tiek veikta uz meklētājprogrammas, kuru izmanto reklāmas devējs, izmantotājam piederošā servera. Tomēr, ņemot vērā paredzamības mērķi, kuru jācenšas īstenot jurisdikcijas normām, minētā servera izveidošanas vietu tās neskaidrās atrašanās dēļ nevar uzskatīt par vietu, kurā ir iestājies kaitējumu radījušais notikums, Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta piemērošanas nolūkā.
37Savukārt tādēļ, ka runa ir par prasītājam un atbildētājam konkrētu un identificējamu vietu, kas šī iemesla dēļ var atvieglot pierādījumu iegūšanu un procesa organizāciju, ir jāuzskata, ka reklāmas devēja reģistrācijas vieta ir tā, kurā ir nolemts aktivizēt displeja procesu.
38No iepriekš minētā izriet, ka prasība attiecībā uz kādā dalībvalstī reģistrētas preču zīmes apgalvoto pārkāpumu sakarā ar to, ka reklāmas devējs meklētājprogrammas tīmekļa vietnē, kas darbojas, izmantojot citas dalībvalsts pirmā līmeņa domēna nosaukumu, izmanto minētajai preču zīmei identisku atslēgvārdu, var tikt celta arī reklāmas devēja reģistrācijas dalībvalsts tiesās.
39Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasība attiecībā uz kādā dalībvalstī reģistrētas preču zīmes pārkāpumu sakarā ar to, ka reklāmas devējs meklētājprogrammas tīmekļa vietnē, kas darbojas citas dalībvalsts pirmā līmeņa domēnā, izmanto minētajai preču zīmei identisku atslēgvārdu, var tikt celta vai nu dalībvalsts, kurā ir reģistrēta preču zīme, tiesās, vai dalībvalsts, kurā ir reģistrēts reklāmas devējs, tiesās.
40Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasība attiecībā uz kādā dalībvalstī reģistrētas preču zīmes pārkāpumu sakarā ar to, ka reklāmas devējs meklētājprogrammas tīmekļa vietnē, kas darbojas citas dalībvalsts pirmā līmeņa domēnā, izmanto minētajai preču zīmei identisku atslēgvārdu, var tikt celta vai nu dalībvalsts, kurā ir reģistrēta preču zīme, tiesās, vai dalībvalsts, kurā ir reģistrēts reklāmas devējs, tiesās.
[Paraksti]
(*1) Tiesvedības valoda – vācu.
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.