Tiesas spriedums 1963. gada 5. februārī.

TIESAS SPRIEDUMS

1963gada 5. februārī ( * )

Lieta 26/62

par

lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. panta pirmās daļas

a) apakšpunktam un trešajai daļai iesniegusi Tarifu komiteja – administratīva tiesa, kas Nīderlandē ir pēdējā instance strīdos par

nodokļiem, lai tiesvedībā starp

NV Algemene Transport- en Expeditie Onderneming van Gend & Loos , kas reģistrēts Utrehtā [ Utrecht ] un ko pārstāv H. G. Stibe [ H. G. Stibbe ] un L. F. D. Ter Koile [ L. F. D. Ter Kuile ], advokāti no Amsterdamas, un kas norādījis adresi Luksemburgā, Nīderlandes ģenerālkonsulātā,

un

Nīderlandes Ieņēmumu dienestu , ko pārstāv Zāndamas [ Zaandam ] Muitas un akcīzes nodokļu inspektors un kas norādījis adresi Luksemburgā, Nīderlandes vēstniecībā,

saņemtu prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:

1. Vai

EEK līguma 12. pantam ir tieša iedarbība dalībvalstīs, proti, vai

to pilsoņi, pamatojoties uz šo pantu, var atsaukties uz individuālām

tiesībām, kas tiesām ir jāaizsargā?

2Apstiprinošas

atbildes gadījumā – vai 8 % ievedmuitas nodokļa piemērošana

urīnvielas formaldehīdam, ko prasītāja pamata lietā ieveda Nīderlandē no

Vācijas Federatīvās Republikas, bija nelikumīgs nodokļa paaugstinājums

EEK līguma 12. panta nozīmē, vai tomēr šajā gadījumā ievedmuitas

nodoklis, kas tika piemērots līdz 1960. gada 1. martam, tika

mainīts pamatoti un, kaut arī, aritmētiski rēķinot, tas ir ticis

paaugstināts, šīs izmaiņas nevar uzskatīt par aizliegtām saskaņā ar

12. pantu?

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. M. Donners [ A. M. Donner ], palātu priekšsēdētāji L. Delvo [ L. Delvaux ] un R. Rosi [ R. Rossi ], tiesneši O. Rīze [ O. Riese ], Š. L. Amss [ Ch. L. Hammes ] (referents), A. Trabuki [ A. Trabucchi ] un R. Lekūrs [ R. Lecourt ],

ģenerāladvokāts K. Rēmers [ K. Roemer ],

sekretārs A. van Houte [ A. Van Houtte ]

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I. Procedūra

Par

procesuālās atbilstības ievērošanu saistībā ar lūgumu sniegt

prejudiciālu nolēmumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam

iesniegusi Tarifu komiteja – tiesa minētā panta nozīmē – nav iesniegti

nekādi iebildumi.

Arī Tiesai nav nekāda pamata to apšaubīt.

II. Pirmais jautājums

A) Tiesas kompetence

Nīderlandes

valdība un Beļģijas valdība apstrīd Tiesas kompetenci, pamatojoties uz

to, ka lūgums attiecoties nevis uz Līguma interpretāciju, bet gan uz tā

piemērošanu saistībā ar Nīderlandes konstitucionālajām tiesībām.

Tās

it īpaši norāda, ka vajadzības gadījumā Tiesas kompetencē nebūtu lemt

par EEK līguma noteikumu pārākuma atzīšanu pār Nīderlandes tiesību

aktiem vai pār citiem tās noslēgtajiem nolīgumiem, kas pārņemti

Nīderlandes tiesībās. Tās uzskata, ka šādas problēmas risinājums ir

valsts tiesu ekskluzīvā kompetencē, izņemot prasību, kas celta saskaņā

ar Līguma 169. un 170. panta noteikumiem.

Šajā

gadījumā Tiesai tomēr netiek prasīts lemt par Līguma piemērošanu

saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktu principiem, kas ir valsts tiesu

kompetencē, bet saskaņā ar Līguma 177. panta pirmās daļas

a) apakšpunktu tiek prasīts tikai interpretēt minētā Līguma

12panta nozīmi saistībā ar Kopienu tiesībām un tā ietekmi uz

indivīdiem.

Tāpēc šim prasības pamatam nav juridiska pamatojuma.

Beļģijas

valdība norāda, ka Tiesai nav kompetence, pamatojoties arī uz to, ka

atbildei, ko Tiesa varētu sniegt uz Tarifu komitejas uzdoto pirmo

jautājumu, nevarētu būt nekādas nozīmes attiecībā uz minētajā tiesā

ierosinātās tiesvedības risinājumu.

Tomēr,

lai Tiesai šajā lietā piešķirtu kompetenci, pietiek tikai ar to, ka

uzdotais jautājums skaidri attiecas uz Līguma interpretāciju.

Apsvērumi,

uz kuriem pamatojusies valsts tiesa, izvēloties jautājumus, kā arī

svarīguma pakāpe, ko valsts tiesa tiem piešķir tiesvedībā, kurā tai

jāpieņem spriedums, Tiesas vērtējumam nav pakļauta.

No uzdoto jautājumu formulējuma izriet, ka tie attiecas uz Līguma interpretāciju.

Tāpēc tie ir Tiesas kompetencē.

Līdz ar to arī šis prasības pamats nav pamatots.

B) Lietas būtība

Tarifu

komiteja, pirmkārt, jautā, vai Līguma 12. pantam ir tieša

iedarbība dalībvalstu tiesībās tādā nozīmē, ka to pilsoņi, pamatojoties

uz šo pantu, varētu atsaukties uz tiesībām, kas būtu jāaizsargā valsts

tiesai.

Lai noskaidrotu, vai starptautiska

līguma normām ir tāda piemērošanas joma, ir jāizvērtē šo normu gars, to

savstarpējā sistēma un formulējums.

EEK

līguma mērķis, kas vērsts uz to, lai izveidotu kopēju tirgu, kura

darbība tieši skar Kopienas dalībvalstu pilsoņus, nozīmē, ka šis līgums

ir kas vairāk nekā tikai nolīgums, kas rada savstarpējās saistības

vienīgi starp līgumslēdzējām valstīm.

Šī

iecere ir apstiprināta arī preambulā Līgumam, kas attiecas ne tikai uz

valdībām, bet arī uz valstu iedzīvotājiem un ar kuru tiek izveidotas

struktūras, kam piešķirtas suverēnas tiesības, kuru izmantošana ietekmē

gan dalībvalstis, gan to pilsoņus.

Jāpiebilst,

ka Kopienas dalībvalstu pilsoņi tiek aicināti piedalīties Kopienas

darbībā, izmantojot Eiropas Parlamenta, kā arī Ekonomikas un sociālo

lietu komitejas starpniecību.

Arī

177pantā noteiktais Tiesas uzdevums, kura mērķis ir nodrošināt

vienādu Līguma interpretāciju valsts tiesās, apstiprina, ka valstis ir

atzinušas Kopienas tiesībām spēku, uz kuru to pilsoņi var atsaukties šo

valstu tiesās.

No iepriekš minētā var

secināt, ka Kopiena veido jaunu starptautiski tiesisko kārtību, kurai

par labu valstis, kaut arī tikai dažās jomās, ir ierobežojušas savas

suverēnās tiesības un kuras subjekti ir ne tikai dalībvalstis, bet arī

to pilsoņi.

No tā izriet, ka neatkarīgi no

dalībvalstu tiesību aktiem Kopienu tiesības indivīdiem ne tikai uzliek

pienākumus, bet to mērķis ir arī radīt tiesības, kas ir daļa no indivīda

tiesību un pienākumu kopuma.

Minētās

tiesības rodas ne tikai tad, ja tās skaidri piešķirtas Līgumā, bet

izriet arī no pienākumiem, ko Līgums tieši un skaidri uzliek gan

indivīdiem, gan dalībvalstīm un Kopienas iestādēm.

Ņemot

vērā Līguma normu sistēmu saistībā ar muitas nodokļiem un maksājumiem

ar līdzvērtīgu iedarbību, jāuzsver, ka 9. pants, kas Kopienas

pamatā liek muitas savienību, kā būtisku noteikumu iekļauj šo nodokļu un

maksājumu aizliegumu.

Šis noteikums ir tās Līguma daļas sākumā, kas nosaka “Kopienas pamatus”. Tas ir iekļauts un paskaidrots 12. pantā.

Līguma

12panta formulējums izsaka skaidru beznosacījumu aizliegumu, un

tas ir nevis pienākums darīt, bet gan pienākums nedarīt.

Dalībvalstīm nav atstāta iespēja saistīt šī pienākuma ieviešanu ar atsevišķa pozitīva tiesību akta pieņemšanu.

Šis

aizliegums pēc savas būtības pilnībā atbilst tam, lai radītu tiešu

iedarbību dalībvalstu un to pilsoņu tiesiskajās attiecībās.

Līguma 12. panta īstenošanai nav nepieciešami valstu likumdošanas pasākumi.

Tas,

ka šajā pantā subjekti, kam uzlikts pienākums atturēties no rīcības, ir

dalībvalstis, nebūt nenozīmē, ka dalībvalstu pilsoņi nevar no šī

pienākuma gūt labumu.

Turklāt arguments,

kuru, atsaucoties uz Līguma 169. un 170. pantu, izvirzījušas

trīs valdības, kas savos procesuālajos rakstos Tiesai iesniedza

apsvērumus, nav pamatots.

Tas, ka Līgums

iepriekš minētajos pantos paredz iespēju Komisijai un dalībvalstīm saukt

pie atbildības Tiesā valsti, kas nav izpildījusi savus pienākumus,

nebūt nenozīmē, ka arī indivīdiem nebūtu iespējams vajadzības gadījumā

atsaukties uz šiem pienākumiem valsts tiesā, tieši tāpat kā tas, ka

Līgums piešķir Komisijai līdzekļus, lai nodrošinātu ar Līgumu uzlikto

pienākumu ievērošanu, neliedz tiesvedībā starp indivīdiem valsts tiesā

atsaukties uz šo pienākumu pārkāpumu.

Atstājot

169un 170. pantā minētās procedūras kā vienīgo garantiju

pret 12. panta pārkāpumiem no dalībvalstu puses, šo valstu

pilsoņiem tiktu liegta jebkāda tieša to individuālo tiesību tiesiskā

aizsardzība.

Pastāv risks, ka prasības,

pamatojoties uz šiem pantiem, varētu būt neefektīvas, jo tās tiktu

celtas tikai pēc tāda valsts lēmuma īstenošanas, kas pieņemts pretēji

Līguma noteikumiem.

Ieinteresēto personu

modrība savu tiesību aizsardzībā efektīvi papildina kontroli, kas ar

169un 170. pantu uzticēta Komisijai un dalībvalstīm.

No

iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka saskaņā ar Līguma garu,

normu sistēmu un formulējumu tā 12. pants interpretējams tādējādi,

ka tam ir tieša iedarbība un tas rada individuālas tiesības, kas

jāaizsargā valstu tiesām.

III. Otrais jautājums

A) Tiesas kompetence

Saskaņā

ar Beļģijas un Nīderlandes valdības apsvērumiem no šī jautājuma

formulējuma izriet, ka Tiesai vispirms jāpārbauda Nīderlandē ievestā

urīnvielas formaldehīda tarifa klasifikācija, par kuru Van Gend & Loos un Zāndamas muitas un akcīzes nodokļu inspektoram ir atšķirīgi viedokļi saistībā ar 1947. gada “Tarifu lēmumu” [“ Tariefbesluit ”].

Šis

jautājums attiecas nevis uz Līguma interpretāciju, bet gan uz

Nīderlandes muitas tiesību aktu piemērošanu attiecībā uz aminoplastu

klasifikāciju, un tas nav Eiropas Kopienu Tiesas kompetencē, kas

noteikta 177. panta pirmās daļas a) apakšpunktā.

Tāpēc Tarifu komitejas lūgums pārsniedz Tiesas kompetenci.

Tarifu

komitejas uzdotais jautājums tomēr būtībā vērsts uz to, lai

noskaidrotu, vai ar muitas nodokļa faktisku paaugstināšanu kādam

noteiktam produktam, kas radusies, nevis palielinot nodokli, bet mainot

produkta tarifa nosaukumu un līdz ar to tā klasifikāciju, tiek juridiski

pārkāpts aizliegums, kas noteikts Līguma 12. pantā.

Šādā

aspektā jautājums attiecas uz minētā Līguma noteikuma interpretāciju un

it īpaši uz to, kāda nozīme ir nodokļiem, kas tika piemēroti pirms

Līguma stāšanās spēkā.

Tādā gadījumā Tiesas kompetencē ir atbildēt uz šo jautājumu.

B) Lietas būtība

Ievērojot

Līguma 12. panta formulējumu un tā vietu normu sistēmā, lai

konstatētu, vai muitas nodokļi vai maksājumi ar līdzvērtīgu iedarbību

tikuši paaugstināti pretēji pantā ietvertajam aizliegumam, ir jāņem vērā

tie nodokļi un maksājumi, kas tika faktiski piemēroti dienā, kad Līgums

stājās spēkā.

Saistībā ar Līguma

12pantā iekļauto aizliegumu jāpiebilst, ka šāds nelikumīgs

paaugstinājums var rasties gan no tarifu pārkārtojumiem, kuru dēļ

produkta klasifikācija atbilstu tarifu pozīcijai, kurai tiek piemēroti

augstāki nodokļi, gan no paša muitas nodokļa faktiskas paaugstināšanas.

Nav

svarīgi, kādā veidā ir radies muitas nodokļu paaugstinājums, ja pēc

Līguma stāšanās spēkā vienā un tajā pašā dalībvalstī vienam un tam pašam

produktam ticis piemērots augstāks nodoklis.

12. panta

piemērošana saskaņā ar iepriekš minēto interpretāciju ir valsts tiesas

kompetencē, kurai tad arī jānoskaidro, vai muitojamajam produktam,

proti, urīnvielas formaldehīdam, kas ievests no Vācijas Federatīvās

Republikas, Nīderlandē veikto muitas pasākumu dēļ ir ticis piemērots

augstāks ievedmuitas nodoklis nekā 1958. gada 1. janvārī.

Tiesas

kompetencē nav pārbaudīt, cik pamatoti ir pretrunīgie apgalvojumi, kas

šajā sakarā tai tika iesniegti tiesvedības laikā, bet to izvērtēšana

jāatstāj valsts tiesu ziņā.

Par tiesāšanās izdevumiem

Tiesāšanās

izdevumi, kas radušies Eiropas Ekonomikas kopienu Komisijai un

dalībvalstu valdībām, kas iesniegušas Tiesā savus apsvērumus, nav

atlīdzināmi.

Tā kā šī tiesvedība attiecībā

uz pusēm pamata lietā ir stadija procesā, ko izskata Tarifu komiteja, tā

lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu,

ņemot vērā procesuālos tiesību aktus,

noklausījusies tiesneša referenta ziņojumu,

noklausījusies prasītājas pamata lietā un EEK Komisijas mutvārdu apsvērumus,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma 9., 12., 14., 169., 170. un 177. pantu,

ņemot vērā Protokolu par Eiropas Ekonomikas kopienas Tiesas Statūtiem,

ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas Reglamentu,

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai ar 1962. gada 16. augusta lēmumu iesniegusi Tarifu komiteja, nospriež:

1) Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma 12. pantam ir tieša

iedarbība, un tas dalībvalstu pilsoņiem rada individuālas tiesības, kas

jāaizsargā valsts tiesām;

2) lai konstatētu, vai muitas nodokļi vai maksājumi ar līdzvērtīgu iedarbību

tikuši paaugstināti pretēji Līguma 12. pantā ietvertajam

aizliegumam, jāņem vērā tie nodokļi un maksājumi, ko dalībvalstis

faktiski piemērojušas Līguma spēkā stāšanās dienā.

Šāds

paaugstinājums var rasties gan no tarifu pārkārtojumiem, kuru dēļ

produkta klasifikācija atbilstu tarifu pozīcijai, kurai tiek piemēroti

augstāki nodokļi, gan no paša muitas nodokļa faktiskas paaugstināšanas;

3) par tiesāšanās izdevumiem, kas radušies šajā tiesvedībā, lemj Tarifu komiteja. Nolemts Luksemburgā 1963. gada 5. februārī.

Donner

Delvaux

Rossi

Riese

Hammes

Trabucchi

Lecourt

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1963. gada 5. februārī.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

A. Van Houtte

A. M. Donner

* Tiesvedības valoda – holandiešu.