2021gada 21. oktobrī (*1)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Direktīva 2014/42/ES – Nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšana un konfiskācija Eiropas Savienībā – Piemērošanas joma – Nelikumīgi iegūtu aktīvu konfiskācija – Ekonomisks ieguvums no noziedzīga nodarījuma, par kuru nav ticis pasludināts notiesājošs spriedums – 4. pants – Konfiskācija – 5. pants – Paplašinātā konfiskācija – 6. pants – Aktīvu konfiskācija, ko piemēro trešai personai – Nosacījumi – Iespējamai trešai personai piederošas naudas summas konfiskācija – Trešā persona, kurai nav tiesību piedalīties konfiskācijas procedūrā – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants
Apvienotajās lietās C‑845/19 un C‑863/19
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, kuru iesniegusi Apelativen sad – Varna (Varnas apelācijas tiesa, Bulgārija) ar 2019. gada 7. novembra (C‑845/19) un 2019. gada 19. novembra (C‑863/19) lēmumiem, kas Tiesā reģistrēti attiecīgi 2019. gada 19. un 26. novembrī, kriminālprocesos pret
DR (C‑845/19),
TS (C‑863/19),
piedaloties
Okrazhna prokuratura – Varna,
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: otrās palātas priekšsēdētāja A. Prehala [ A. Prechal ], kas pilda trešās palātas priekšsēdētājas pienākumus, tiesneši J. Pasers [ J. Passer ], F. Biltšens [ F. Biltgen ], L. S. Rosi [ L. S. Rossi ] (referente) un N. Vāls [ N. Wahl ],
ģenerāladvokāts: P. Pikamēe [ P. Pikamäe ],
sekretārs: R. Skjāno [ R . Schiano ], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2021. gada 13. janvāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2021. gada 24. marta tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
1Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/42/ES (2014. gada 3. aprīlis) par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā ( OV 2014, L 127, 39. lpp. ) 2. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.
2Šie lūgumi tika iesniegti saistībā ar kriminālprocesiem pret DR (C‑845/19) un TS (C‑863/19) (turpmāk tekstā abas kopā – “attiecīgās personas”) par tādu naudas summu konfiskācijas rīkojumiem pēc viņu notiesāšanas par narkotisko vielu glabāšanu to realizācijas nolūkā, par kurām attiecīgās personas apgalvo, ka tās pieder trešām personām.
Atbilstošās tiesību normas
3Padomes Pamatlēmuma 2004/757/TI (2004. gada 25. oktobris), ar ko paredz minimālos noteikumus par noziedzīgu darbību pazīmēm un sodiem narkotisko vielu nelikumīgas tirdzniecības jomā ( OV 2004, L 335, 8. lpp. ), 2. pantā “Noziegumi, kas saistīti ar narkotisko vielu un prekursoru tirdzniecību” ir paredzēts:
“1. Ikviena dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka ir paredzēts sods par turpmāk norādītajām ar nodomu veiktajām darbībām, ja tās ir neatļautas:
[..]
[..].”
4Saskaņā ar minētā pamatlēmuma 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu:
“Ikviena dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka ikvienā no turpmāk norādītajiem gadījumiem par 2. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā minētajiem likumpārkāpumiem ir paredzēts kriminālsods, kas paredz brīvības atņemšanu uz laiku no vismaz 5 līdz 10 gadiem:
[..]
5Saskaņā ar Direktīvas 2014/42 11., 19.–21., 33. un 38. apsvērumu:
[..]
[..]
[..]
6Direktīvas 2014/42 1. pantā “Priekšmets” ir paredzēts:
“1. Šajā direktīvā ir noteikts noteikumu minimums, kas attiecas uz īpašuma iesaldēšanu, ņemot vērā tā iespējamu vēlāku konfiskāciju, un uz īpašuma konfiskāciju krimināllietās.
2Šī direktīva neskar procedūras, ko dalībvalstis var izmantot, lai attiecīgo īpašumu konfiscētu.”
7Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
[..].”
8Minētās direktīvas 3. pantā “Darbības joma” ir paredzēts:
“Šo direktīvu piemēro noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas:
[..]
[..].”
9Direktīvas 2014/42 4. panta “Konfiskācija” 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, kuri ļauj pilnībā vai daļēji konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai īpašumu, kura vērtība atbilst šādu nozieguma rīku vai noziedzīgi iegūtu līdzekļu vērtībai, ņemot vērā galīgu notiesājošu spriedumu par noziedzīgu nodarījumu, kas var tikt pieņemts arī in absentia tiesas procesā.”
10Šīs direktīvas 5. pantā “Paplašinātā konfiskācija” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis pieņem nepieciešamos pasākumus, kuri ļauj pilnībā vai daļēji konfiscēt īpašumu, kas pieder personai, kura notiesāta par tādu noziedzīgu nodarījumu, kas var būt par pamatu ekonomiska labuma [ieguvuma] tiešai vai netiešai ieguvei, ja tiesa, pamatojoties uz lietas apstākļiem, tostarp konkrētiem faktiem un pieejamiem pierādījumiem, piemēram, ka attiecīgā īpašuma vērtība nav samērīga ar notiesātās personas likumīgiem ienākumiem, ir pārliecināta, ka attiecīgais īpašums ir iegūts noziedzīgā veidā.
2Šā panta 1. punkta nozīmē jēdziens “noziedzīgs nodarījums” ietver vismaz šādus elementus:
[..]
11Minētās direktīvas 6. pantā “Konfiskācija, ko piemēro trešai personai” ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, kas ļauj konfiscēt tādus noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai citu īpašumu, kura vērtība atbilst noziedzīgi iegūto līdzekļu vērtībai, kurus aizdomās turētā vai apsūdzētā persona ir tieši vai netieši nodevusi trešām personām vai kurus trešās personas ir ieguvušas no aizdomās turētās vai apsūdzētās personas, vismaz tad, ja minētās trešās personas zināja vai tām vajadzēja zināt, ka nodošanas vai iegādes mērķis bija izvairīties no konfiskācijas, pamatojoties uz konkrētiem faktiem un apstākļiem, tostarp to, ka nodošana vai iegūšana ir notikusi bez maksas vai apmaiņā pret summu, kas ir būtiski zemāka par tirgus vērtību.
2Šā panta 1. punkts neskar bona fide trešo personu tiesības.”
12Šīs pašas direktīvas 8. pantā “Aizsargpasākumi” ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus ar mērķi nodrošināt personām, kuras skar šajā direktīvā noteiktie pasākumi, tiesības uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem un taisnīgu tiesu, lai saglabātu šo personu tiesības.
6Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ikviens konfiskācijas rīkojums tiek pamatots un ka rīkojums tiek paziņots iesaistītajai personai. Dalībvalstis nodrošina personai, pret kuru tiek vērsta konfiskācija, efektīvu iespēju pārsūdzēt tiesā konfiskācijas rīkojumu.
7Neskarot [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2012/13/ES (2012. gada 22. maijs) par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā ( OV 2012, L 142, 1. lpp. ), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/48/ES (2013. gada 22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm ( OV 2013, L 294, 1. lpp. )], personām, kuru īpašumu skar konfiskācijas rīkojums, ir tiesības uz piekļuvi advokātam visas konfiskācijas procedūras laikā saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu un nozieguma rīku noteikšanu, tādējādi nodrošinot, ka tiek saglabātas attiecīgo personu tiesības. Attiecīgās personas informē par minētajām tiesībām.
8Direktīvas 5. pantā minēto procedūru gadījumā attiecīgajai personai ir efektīva iespēja pārsūdzēt lietas apstākļus, tostarp konkrētus faktus un pieejamos pierādījumus, uz kuru pamata attiecīgo īpašumu uzskata par īpašumu, kas iegūts no noziedzīgas darbības.
9Trešās personas ir tiesīgas pretendēt uz īpašuma tiesībām vai citām ar īpašumu saistītām tiesībām, tostarp 6. pantā minētajos gadījumos.
[..]”
13Nakazatelen kodeks (Kriminālkodekss; turpmāk tekstā – “ NK ”) 53. pantā ir noteikts:
“(1) Neatkarīgi no kriminālatbildības par labu valstij konfiscē:
(2) Valsts labā papildus konfiscē:
(3) Šā panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē:
14NK 354.a pantā ir noteikts:
“(1) Par narkotisko vielu vai līdzīgu vielu ražošanu, pārstrādāšanu, iegādāšanos vai glabāšanu realizācijas nolūkā vai narkotisko vielu vai līdzīgu vielu realizēšanu bez attiecīgas atļaujas sevišķi bīstamu narkotisko vielu vai līdzīgu vielu gadījumā soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no diviem līdz astoņiem gadiem un naudas sodu no [5000 līdz 20000 Bulgārijas levu (BGN) (aptuveni 2500 līdz 10000 EUR)] un bīstamu narkotisko vielu vai līdzīgu vielu gadījumā soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no viena līdz sešiem gadiem un ar naudas sodu no [2000 BGN līdz 10000 BGN (aptuveni 1000 EUR līdz 5000 EUR)]. [..]
[..]
(3) Par narkotisko vielu vai līdzīgu vielu iegādāšanos vai glabāšanu bez attiecīgas atļaujas soda šādi:
[..]”
15Nakazatelno‑protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss, turpmāk tekstā – “ NPK ”) 306. panta 1. punkta 1. apakšpunktā ir paredzēts:
“(1) Par šādiem jautājumiem tiesa var lemt, arī pieņemot nolēmumu:
[..]”
162019. gada 21. februārī Varnas pilsētā (Bulgārija) DR un TS glabāšanā bez atļaujas un realizācijas nolūkā atradās sevišķi bīstamas narkotiskās vielas. Viņi tika notiesāti par šo noziedzīgo nodarījumu saskaņā ar NK 354.a pantu, un viņiem tika piespriests attiecīgi brīvības atņemšanas sods uz vienu gadu, kā arī naudas sods 2500 BGN (aptuveni 1250 EUR), un brīvības atņemšanas sods uz diviem gadiem ar nosacītu sodu uz četriem gadiem, kā arī naudas sods 5000 BGN (aptuveni 2500 EUR).
17Kratīšanā dzīvoklī, kurā DR dzīvoja kopā ar savu māti un vecvecākiem, kā arī viņa automašīnas pārmeklēšanā, ko veica kompetentās iestādes saistībā ar pirmstiesas izmeklēšanu, pēdējās minētās atrada naudas summu 4447,06 BGN (aptuveni 2200 EUR).
18Kratīšanā dzīvoklī, kurā TS dzīvoja kopā ar savu māti, kas arī notika pirmstiesas izmeklēšanas laikā, minētās iestādes atrada naudas summu 9324,25 BGN (aptuveni 4800 EUR).
19Pēc attiecīgo personu notiesāšanas krimināllietā Okrazhna prokuratura – Varna (Varnas apgabala prokuratūra, Bulgārija, turpmāk tekstā – “prokuratūra”) prasīja Okrazhen sad Varna (Varnas apgalbaltiesa, Bulgārija), pirmās instances tiesai, konfiscēt šīs naudas summas par labu valstij saskaņā ar NPK 306. panta 1. punkta 1. apakšpunktu. Pirmās instances tiesa šo prokuratūras prasību izskatīja atklātā tiesas sēdē, kurā piedalījās attiecīgās personas un divi viņu advokāti.
20Šajā tiesā DR paziņoja, ka šī sprieduma 17. punktā minētā naudas summa piederot viņa vecaimātei, kas to bija saņēmusi kā bankas aizdevumu. Turklāt viņš iesniedza rakstveida pierādījumu tam, ka 2018. gada decembrī viņa no sava bankas konta bija izņēmusi summu 7000,06 BGN (aptuveni 3500 EUR). DR vecāmāte nepiedalījās tiesvedībā pirmajā instancē, jo Bulgārijas tiesības viņai neļauj tajā piedalīties kā no attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izdarītāja atsevišķai lietas dalībniecei. Viņa arī netika uzklausīta kā lieciniece.
21Šajā tiesvedībā TS savukārt paziņoja, ka naudas summa, kas minēta šī sprieduma 18. punktā, piederot viņa mātei un māsai. Šajā ziņā viņš iesniedza rakstveida pierādījumu, ar kuru ir apliecināts, ka 2018. gada martā viņa māte ir saņēmusi DSK EAD bankas patēriņa kredītu par kopējo summu 17000 BGN (aptuveni 8500 EUR). Arī TS māte nevarēja piedalīties tiesvedībā pirmās instances tiesā. Tomēr viņa tika uzklausīta kā lieciniece saistībā ar dzīvoklī, kurā viņa dzīvoja kopā ar savu dēlu, atrasto naudas summu.
22Pirmās instances tiesa atteicās atļaut konfiscēt pamatlietā apskatāmās naudas summas, uzskatot, ka noziedzīgais nodarījums, par kuru attiecīgās personas tika notiesātas, proti, narkotisko vielu glabāšana realizācijas nolūkā, pēc sava rakstura nebija tāds, kas nevarēja radīt ekonomiskus ieguvumus. Šajā ziņā šī tiesa uzskatīja, ka, lai gan pastāv pierādījumi, proti, liecinieku liecības, ka attiecīgajās lietās ieinteresētās personas ir pārdevušas narkotiskās vielas, nebija izpildīti NK 53. panta 2. punktā paredzētie konfiskācijas par labu valstij nosacījumi, jo prokuratūra nebija apsūdzējusi attiecīgās personas narkotisko vielu pārdošanā un narkotisko vielu nelikumīga tirdzniecība nebija apstiprināta ar notiesājošiem spriedumiem krimināllietās.
23Prokuratūra apstrīdēja pirmās instances tiesas spriedumu iesniedzējtiesā, apgalvojot, ka pirmās instances tiesa nebija piemērojusi NK 53. panta 2. punktu Direktīvas 2014/42 gaismā. Ieinteresētās personas nepiekrīt prokuratūras viedoklim un uzskata, ka var konfiscēt tikai tādas materiālās vērtības, kas tieši iegūtas no noziedzīgā nodarījuma, par kuru viņas ir notiesātas.
24Šādā kontekstā Apelativen sad – Varna (Varnas apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kuri lietās C‑845/19 un C‑863/19 ir formulēti identiski:
“1)
Vai [Direktīva 2014/42] un [Harta] ir piemērojamas attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu, ko veido narkotisko vielu glabāšana realizācijas nolūkā un ko ir izdarījis Bulgārijas pilsonis Bulgārijas Republikas teritorijā, pat ja iespējamais ekonomiskais ieguvums arī ir radies un atrodas Bulgārijā?
25Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 2014/42 ir jāinterpretē tādējādi, ka narkotisko vielu glabāšana realizācijas nolūkā ietilpst tās piemērošanas jomā, pat ja visi fakti, kas attiecas uz šī noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, ir radušies vienas dalībvalsts teritorijā.
26Vispirms ir jānosaka, vai tāds noziedzīgs nodarījums, kas izpaužas kā narkotisko vielu glabāšana to realizācijas nolūkā NK 354.a panta 1. punkta izpratnē, kāds tiek aplūkots pamatlietās, ietilpst Direktīvas 2014/42 materiālajā piemērošanas jomā.
27Šajā ziņā ir jānorāda, ka šīs direktīvas 3. panta sākumā ir uzskaitīti noziedzīgi nodarījumi, kuriem ir piemērojama minētā direktīva, proti, noziedzīgi nodarījumi, uz kuriem attiecas šī panta a)–k) apakšpunktā minētie juridiskie instrumenti.
28Konkrētāk, saskaņā ar Direktīvas 2014/42 3. panta g) punktu tā ir piemērojama noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas Pamatlēmums 2004/757.
29Šī pamatlēmuma 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā šo noziedzīgo nodarījumu vidū ir minēta “narkotisko vielu glabāšana vai iegāde” ar nolūku veikt kādu no tā 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā uzskaitītajām darbībām, proti, it īpaši narkotisko vielu izplatīšanu un pārdošanu.
30Līdz ar to tāds noziedzīgs nodarījums, kāds ir minēts šī sprieduma 26. punktā, ietilpst Direktīvas 2014/42 materiālajā piemērošanas jomā.
31Attiecībā uz uzdoto jautājumu ir jānorāda, ka Direktīva 2014/42 ir balstīta tostarp uz LESD 83. panta 1. punktu.
32Saskaņā ar LESD 83. panta 1. punkta pirmo daļu Eiropas Savienībai ir iespēja paredzēt minimālos noteikumus noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai attiecībā uz īpaši smagiem noziegumiem ar pārrobežu dimensiju, kas saistīta ar šādu nodarījumu būtību vai ietekmi vai ar nepieciešamību tos apkarot kopīgi. Turklāt, kā izriet no minētā punkta otrās daļas, “nelegāla narkotiku tirdzniecība” ir viena no šīm noziedzības jomām.
33Tādējādi narkotisko vielu glabāšana to realizācijas nolūkā ietilpst sevišķi smagu noziegumu jomā, kam ir pārrobežu dimensija, kas tostarp var izrietēt no šāda noziedzīga nodarījuma rakstura vai ietekmes LESD 83. panta 1. punkta izpratnē, un tas nozīmē, ka Savienības likumdevējs ir kompetents, pamatojoties uz šo normu, pieņemt minimālus saskaņošanas noteikumus attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanu attiecīgajā jomā, un šī kompetence attiecas ne tikai uz situācijām, kurās fakti, kas attiecas uz konkrētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, neaprobežojas tikai ar vienu dalībvalsti. Turklāt šāds ierobežojums neizriet no Direktīvas 2014/42 noteikumiem.
34Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2014/42 ir jāinterpretē tādējādi, ka narkotisko vielu glabāšana to realizācijas nolūkā ietilpst tās piemērošanas jomā, pat ja visi fakti, kas attiecas uz šī noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, ir radušies tikai vienā dalībvalstī.
35Vispirms ir jāatgādina, ka ar LESD 267. pantu ieviestajā valsts tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu tai atrisināt strīdu, kuru izskata valsts tiesa. No šīs perspektīvas raugoties, Tiesai attiecīgā gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi. Tiesas uzdevums ir interpretēt visas Savienības tiesību normas, kas vajadzīgas valsts tiesām, lai izlemtu tajās iesniegtās lietas, pat ja šīs tiesību normas nav tieši norādītas jautājumos, kurus tai ir nosūtījušas šīs tiesas (spriedums, 2019. gada 8. maijs, PI, C‑230/18 , EU:C:2019:383 , 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
36Otrais un trešais jautājums attiecas uz Direktīvas 2014/42 2. panta 1. punktā ietvertā jēdziena “ekonomisks ieguvums, kas netieši gūts, izdarot noziedzīgu nodarījumu” interpretāciju.
37Konkrētāk, ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā nav paredzēta tāda ekonomiska ieguvuma konfiskācija, kas netieši iegūts noziedzīga nodarījuma rezultātā, un, otrkārt, vai naudas summas, kas konfiscētas attiecīgo personu un viņu ģimeņu dzīvesvietā, kā arī automobilī, ko izmanto viena no šīm attiecīgajām personām, veido šādu ekonomisku ieguvumu.
38Šajā ziņā ir jāprecizē, ka jēdziens “ekonomisks ieguvums, kas netieši gūts, izdarot noziedzīgu nodarījumu” ietilpst Direktīvas 2014/42 2. panta 1. punktā ietvertā jēdziena “noziedzīgi iegūti līdzekļi” definīcijā, saskaņā ar kuru “noziedzīgi iegūti līdzekļi” ir “jebkāds ekonomisks ieguvums, kas tieši vai netieši gūts, izdarot noziedzīgu nodarījumu”, un tas “var būt jebkāda veida īpašums un ietver tiešu noziedzīgi iegūtu līdzekļu turpmāku atkārtotu ieguldīšanu vai pārveidošanu un jebkādus vērtīgus labumus”.
39Kā izriet no priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā (COM(2012) 85 final ), kas ir Direktīvas 2014/42 pamatā, paskaidrojuma raksta 2.6. punkta, jēdziena “noziedzīgi iegūti līdzekļi” šīs direktīvas izpratnē definīcija tika paplašināta, salīdzinājumā ar šī jēdziena definīciju, kas ietverta Padomes Pamatlēmumā 2005/212/TI (2005. gada 24. februāris) par noziedzīgi iegūtu līdzekļu, nozieguma rīku un īpašuma konfiskāciju ( OV 2005, L 68, 49. lpp. ), lai nodrošinātu iespēju konfiscēt visus labumus, kas iegūti, izmantojot noziedzīgi iegūtus līdzekļus, tostarp arī tādus, kas iegūti netieši.
40Turklāt, kā secinājumu 49. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, kad Savienības likumdevējs Direktīvas 2014/42 2. panta 1. punktā skaidri atsaucās uz tiešiem un netiešiem ieguvumiem, tas neplānoja izstrādāt divus savstarpēji neatkarīgus jēdzienus. Kā izriet no šīs direktīvas 11. apsvēruma, tajā ir precizēts jēdziens “noziedzīgi iegūti līdzekļi”, lai šajā jēdzienā iekļautu ne tikai līdzekļus, kas gūti tieši no attiecīgā noziedzīgā nodarījuma, bet arī visu šo līdzekļu pārveidošanu un citus vērtīgus labumus, kas gūti to rezultātā.
41Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmumiem izriet, ka valsts tiesiskajā regulējumā, kā tas izriet no NK 53. panta 2. punkta, ir paredzēts, ka konfiscē, “izdarot noziedzīgu nodarījumu, tieši vai netieši noziedzīgi iegūtus līdzekļus”. Turklāt NK 53. panta 3. punktā ir precizēts, ka ““netieši noziedzīgi iegūti līdzekļi” ir jebkāds ekonomisks ieguvums, kas ir iestājies kā rīcības ar tieši noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem rezultāts, kā arī jebkāds īpašums, kas ir gūts no sekojošas pilnīgas vai daļējas tieši noziedzīgi iegūtu līdzekļu pārvēršanas”.
42Tādējādi, neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir kompetence interpretēt valsts tiesības, šķiet, ka pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā patiešām ir paredzēta ekonomiska labuma, kas netieši izriet no noziedzīga nodarījuma, konfiskācija Direktīvas 2014/42 2. panta 1. punkta izpratnē.
43Katrā ziņā, pat pieņemot, ka šī direktīva ir tikusi transponēta nepilnīgi vai nepareizi Bulgārijas tiesībās, dalībvalsts atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai uz to nevarētu atsaukties attiecībā pret privātpersonu, lai nepiemērotu šai direktīvai pretrunā esošu valsts tiesību normu ar mērķi uzlikt šai personai pienākumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 8. oktobris, Subdelegación del Gobierno en Toledo (Sprieduma Zaizoune sekas), C‑568/19 , EU:C:2020:807 , 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
44Ņemot to vērā, no pašas Direktīvas 2014/42 2. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka ekonomiskam ieguvumam, lai to varētu klasificēt kā “noziedzīgi iegūtus līdzekļus”, jebkurā gadījumā ir jābūt gūtam no noziedzīga nodarījuma.
45Šajā gadījumā, kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmumiem, pirmkārt, attiecīgās personas tika notiesātas par sevišķi bīstamu narkotisko vielu glabāšanu to realizācijas nolūkā, jo šis noziedzīgais nodarījums pats par sevi nevarēja radīt ekonomisku priekšrocību. Otrkārt, lai gan bija pierādījumi tam, ka šīs attiecīgās personas ir nodarbojušās ar narkotisko vielu pārdošanu, attiecībā uz viņām netika sākta kriminālvajāšana un viņas netika notiesātas par šādu noziedzīgo nodarījumu.
46Šādos apstākļos, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, ir jāuzskata, ka saskaņā ar šī sprieduma 35. punktā minēto judikatūru šī tiesa ar otro un trešo jautājumu būtībā vaicā, vai Direktīva 2014/42 ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir paredzēta vienīgi tādu īpašumu konfiskācija, kuri veido “ekonomisku ieguvumu”, kas izriet no noziedzīga nodarījuma, attiecībā uz kuru šī noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir ticis notiesāts, vai arī, ka šī direktīva attiecas arī uz tādu īpašumu, kas pieder šī noziedzīgā nodarījuma izdarītājam un attiecībā uz kuru ir pierādījumi, ka tas ir ekonomisks ieguvums, kas izriet no citām noziedzīgām darbībām.
47Saskaņā ar Direktīvas 2014/42 1. panta 1. punktu tajā ir noteikti minimālie noteikumi, kas attiecas tostarp uz īpašuma konfiskāciju krimināllietās.
48Konkrētāk, saskaņā ar šīs direktīvas 4., 5. un 6. pantu dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt šādu konfiskāciju trīs gadījumos, kas ir secīgi jāpārbauda.
49Pirmkārt, runājot par minētās direktīvas 4. panta 1. punktu, tajā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai pilnībā vai daļēji konfiscētu noziedzīgi iegūtus līdzekļus, proti, ekonomiskus labumus, kas tieši vai netieši izriet no noziedzīgiem nodarījumiem, ar nosacījumu, ka tiek pasludināts galīgs notiesājošs spriedums par noziedzīgu nodarījumu, tostarp aizmuguriskas lietas izskatīšanas rezultātā.
50Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan šī tiesību norma attiecas uz galīgu notiesāšanu par noziedzīgu nodarījumu, tajā tomēr nav precizēts, vai šim noziedzīgajam nodarījumam noteikti ir jābūt tam, no kura izriet attiecīgie noziedzīgi iegūtie līdzekļi, vai arī runa var būt par citu noziedzīgu nodarījumu, kas, iespējams, ir saistīts ar pirmo noziedzīgo nodarījumu.
51Kā secinājumu 56. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, Direktīvas 2014/42 4. panta 1. punkta piemērošanas joma var tikt labāk izprasta, ņemot vērā šīs direktīvas 5. pantā minēto konfiscēšanas gadījumu, kā arī tās 19. apsvērumu.
52Atbilstoši Direktīvas 2014/42 5. pantam dalībvalstīm ir jāpieņem nepieciešamie pasākumi, kuri ļauj pilnībā vai daļēji konfiscēt īpašumu, kas pieder personai, kura notiesāta par tādu noziedzīgu nodarījumu, kas var būt par pamatu ekonomiska labuma [ieguvuma] tiešai vai netiešai ieguvei, ja tiesa, pamatojoties uz lietas apstākļiem, tostarp konkrētiem faktiem un pieejamiem pierādījumiem, ir pārliecināta, ka attiecīgais īpašums ir iegūts noziedzīgā veidā.
53Šīs direktīvas 19. apsvērumā ir noteikts, ka, lai efektīvi vērstos pret organizētām noziedzīgām darbībām, var būt situācijas, kad jāpanāk, lai pēc notiesājoša sprieduma krimināllietā tiktu konfiscēts ne tikai tāds īpašums, kas saistīts ar konkrētu noziegumu, bet arī papildu īpašums, ko tiesa atzīst par citu noziegumu izdarīšanas rezultātā noziedzīgi iegūtu līdzekli. Saskaņā ar šo pašu apsvērumu šī pieeja atbilst jēdzienam “paplašināta konfiscēšana” minētās direktīvas 5. panta izpratnē.
54Tādējādi ir jāuzskata, ka šajā 5. pantā paredzētā paplašinātā konfiskācija attiecas uz situācijām, kurās tās 4. pants nevar tikt piemērots tādēļ, ka nav saiknes starp attiecīgo īpašumu un noziedzīgo nodarījumu, par kuru ir pasludināts galīgs notiesājošs spriedums.
55Līdz ar to Direktīvas 2014/42 4. pants, lasot to kopā ar tās 5. pantu un 19. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā piemērošanas nolūkā ir nepieciešams, lai noziedzīgi iegūtie līdzekļi, kurus ir paredzēts konfiscēt, izrietētu no noziedzīga nodarījuma, par kuru tā izdarītājam ir pasludināts galīgs notiesājošs spriedums.
56Šajā gadījumā, kā izriet no šī sprieduma 45. punkta, tā kā noziedzīgs nodarījums par sevišķi bīstamu narkotisko vielu glabāšanu to realizācijas nolūkā, par kuru attiecībās personas tika notiesātas ar galīgu spriedumu, pats par sevi nevar radīt ekonomisku ieguvumu, naudas summas, kuru konfiscēšana tiek pieprasīta, līdz ar to nevarēja izrietēt no šī noziedzīgā nodarījuma.
57No tā izriet, ka šādu naudas summu konfiskācija nav paredzēta Direktīvas 2014/42 4. panta 1. punktā.
58Otrkārt, runājot par Direktīvas 2014/42 5. pantu, tā kā ir precizēts, ka tajā minētais jēdziens “īpašums” atbilstoši šīs direktīvas 2. panta 2. punktam aptver “jebkādu” īpašumu un līdz ar to arī naudas summas, ir jānorāda, kā izriet no tā formulējuma, ka šī 5. panta 1. punktā īpašuma konfiskācijas nolūkā ir prasīta triju kumulatīvu nosacījumu izpilde.
59Pirmkārt, personai, kurai pieder īpašums, ir jābūt notiesātai par “noziedzīgu nodarījumu”.
60Šajā ziņā Direktīvas 2014/42 5. panta 2. punktā ir precizēts, ka jēdziens “noziedzīgs nodarījums”, kā tas izriet no 2. punkta e) apakšpunkta, ietver vismaz noziedzīgu nodarījumu, par kuru saskaņā ar šīs pašas direktīvas 3. pantā paredzēto piemērojamo instrumentu ir paredzēts brīvības atņemšanas sods, kura maksimālais ilgums ir vismaz četri gadi.
61Šajā gadījumā, kā tika konstatēts šī sprieduma 29. punktā, narkotisko vielu glabāšana to realizācijas nolūkā ir noziedzīgs nodarījums, par kuru ir paredzēts sods saskaņā ar Pamatlēmuma 2004/757 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu, uz kuru ir atsauce Direktīvas 2014/42 3. panta g) punktā.
62Turklāt, runājot par šī sprieduma 60. punktā minēto prasību, saskaņā ar kuru par noziedzīgu nodarījumu ir piemērojams brīvības atņemšanas sods, kura maksimālais ilgums ir vismaz četri gadi, ir jānorāda, ka saskaņā ar minētā pamatlēmuma 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu maksimālais sods, kas paredzēts par tā 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā minēto noziedzīgo nodarījumu, ir vismaz pieci gadi, it īpaši, ja noziedzīgais nodarījums attiecas uz tādām narkotiskajām vielām, kas nodara vislielāko kaitējumu veselībai.
63Šajā gadījumā, kā izriet no lēmumiem par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, attiecīgās personas tika notiesātas par sevišķi bīstamu narkotisko vielu glabāšanu, kas liecina par to, ka šie sodi attiecās uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas bija saistīti ar tādām narkotiskajām vielām, kas nodara vislielāko kaitējumu veselībai Pamatlēmuma 2004/757 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, un tas nozīmē, ka to izdarītais noziedzīgais nodarījums, šķiet, ir sodāms ar brīvības atņemšanu vismaz uz četriem gadiem.
64Otrkārt, noziedzīgajam nodarījumam, par kuru attiecībā pret personu ir pasludināts notiesājošs spriedums, ir jābūt tādam, kas var tieši vai netieši radīt ekonomisku ieguvumu.
65Šajā ziņā Direktīvas 2014/42 20. apsvērumā ir norādīts, ka, nosakot to, vai noziedzīga nodarījuma rezultātā tiek gūts tiešs vai netiešs ekonomisks labums, “dalībvalstis var ņemt vērā modus operandi , piemēram, ja nodarījuma apstākļi ir tādi, ka tas veikts saistībā ar organizētu noziedzību vai ar nodomu radīt regulāru peļņu noziedzīgu nodarījumu rezultātā”. Tomēr minētā apsvēruma otrajā teikumā ir precizēts, ka, ņemot vērā minēto modus operandi , “kopumā tam nevajadzētu skart iespēju izmantot paplašinātu konfiskāciju”.
66Līdz ar to šajā gadījumā iesniedzējtiesai būs jāizvērtē, vai pamatlietā aplūkotais noziedzīgais nodarījums, kas izpaužas kā sevišķi bīstamu narkotisko vielu glabāšana to realizācijas nolūkā, var tieši vai netieši radīt ekonomisku ieguvumu, vajadzības gadījumā ņemot vērā noziedzīgā nodarījuma modus operandi , tostarp it īpaši apstākli, ka tas tika izdarīts saistībā ar organizēto noziedzību vai ar nodomu gūt regulāru peļņu no noziedzīgiem nodarījumiem.
67Treškārt, kā izriet no Direktīvas 2014/42 21. apsvēruma, tiesai katrā ziņā ir jābūt pārliecinātai, pamatojoties uz lietas apstākļiem, tostarp konkrētiem faktiskajiem apstākļiem un pieejamajiem pierādījumiem, ka attiecīgais īpašums ir gūts no noziedzīgām darbībām. Šajā ziņā iesniedzējtiesa, kā tas ir paredzēts Direktīvas 2014/42 5. panta 1. punktā, tostarp varēs ņemt vērā nesamērīgumu starp attiecīgā īpašuma vērtību un notiesātās personas likumīgajiem ienākumiem. Ņemot to vērā, šai personai ir jābūt reālai iespējai apstrīdēt lietas apstākļus, tostarp konkrētos faktiskos apstākļus un pieejamos pierādījumus, uz kuru pamata attiecīgo īpašumu uzskata par tādu, kas iegūts no noziedzīgām darbībām saskaņā ar Direktīvas 2014/42 8. panta 8. punktu.
68Treškārt, runājot par Direktīvas 2014/42 6. pantu, kas attiecas uz trešo personu aktīvu konfiskāciju, tajā dalībvalstis tiek aicinātas veikt nepieciešamos pasākumus, lai ļautu konfiscēt tādus noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai citu īpašumu, kura vērtība atbilst noziedzīgi iegūto līdzekļu vērtībai, kurus aizdomās turētā vai apsūdzētā persona tieši vai netieši ir nodevusi trešām personām vai kurus trešās personas ir ieguvušas no aizdomās turētās vai apsūdzētās personas, vismaz tad, ja minētās trešās personas zināja vai tām vajadzēja zināt, ka nodošanas vai iegādes mērķis bija izvairīties no konfiskācijas.
69Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīvas 2014/42 6. pantā paredzētā konfiskācija nozīmē, ka ir pierādīta noziedzīgi iegūtu līdzekļu nodošana trešai personai vai šādu līdzekļu iegāde, ko veic trešā persona, kā arī šīs trešās personas zināšanas par to, ka šīs nodošanas vai iegūšanas mērķis ir bijis aizdomās turētās vai apsūdzētās personas izvairīšanās no konfiskācijas.
70Lēmumos par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nav norādīts, ka tas tā būtu pamatlietās, tāpēc Direktīvas 2014/42 6. pants šajās lietās nešķiet atbilstošs.
71Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2014/42 ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir paredzēta ne tikai to īpašumu konfiskācija, kuri veido ekonomisku ieguvumu no noziedzīga nodarījuma, par kuru attiecībā pret šī noziedzīgā nodarījuma izdarītāju ir ticis pasludināts notiesājošs spriedums, bet arī tādu šim izdarītājam piederošu īpašumu konfiskācija, par kuriem valsts tiesa, kas izskata lietu, ir pārliecināta, ka tie ir iegūti no citām noziedzīgām darbībām, ievērojot šīs direktīvas 8. panta 8. punktā paredzētās garantijas un ar nosacījumu, ka noziedzīgais nodarījums, par kuru tā izdarītājs ir notiesāts, ir viens no minētās direktīvas 5. panta 2. punktā uzskaitītajiem un ka šis nodarījums var tieši vai netieši radīt ekonomisku ieguvumu šīs pašas direktīvas izpratnē.
72Ar ceturto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar ko tiek pieļauta tāda īpašuma konfiskācija par labu valstij, par kuru tiek apgalvots, ka tas pieder citai personai, nevis attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izdarītājam, ja šai trešai personai nav iespējas piedalīties konfiskācijas procedūrā.
73Jāatgādina, ka Hartas piemērošanas joma attiecībā uz dalībvalstu rīcību ir definēta tās 51. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru Hartas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesības (spriedums, 2021. gada 14. janvāris, Okrazhna prokuratura – Haskovo un Apelativna prokuratura – Plovdiv, C‑393/19 , EU:C:2021:8 , 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
74Šajā lietā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka NK 53. panta 2. punkta b) apakšpunkts tika ieviests ar zakon za izmenenie i dopalnenie na nakazatelnia kodeks (Likums, ar kuru ir grozīts un papildināts Kriminālkodekss; 2019. gada 22. janvāra DV Nr. 7) un ar šo likumu bija paredzēts Bulgārijas tiesībās ieviest Direktīvu 2014/42 Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē. Tādējādi, pieņemot šo likumu, Bulgārijas likumdevējam bija jāievēro Hartas 47. pantā nostiprinātās pamattiesības.
75Saskaņā ar Hartas 47. panta pirmo un otro daļu ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas ir garantētas Savienības tiesībās, ir tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot šajā pantā paredzētos nosacījumus, un it īpaši – tās lietas taisnīgu izskatīšanu. Turklāt minētajā 47. pantā paredzētās pamattiesības ir apstiprinātas pašā Direktīvā 2014/42, kuras 8. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāveic nepieciešamie pasākumi ar mērķi nodrošināt personām, kuras skar šajā direktīvā noteiktie pasākumi, tiesības uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem un taisnīgu tiesu, lai saglabātu šo personu tiesības.
76Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīvas 2014/42 8. panta 1. punkta formulējuma vispārējā rakstura dēļ personas, kurām dalībvalstīm ir jānodrošina efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi un taisnīga tiesa, ir ne tikai tās, kuras ir atzītas par vainīgām pārkāpumā, bet arī trešās personas, uz kuru mantu attiecas konfiskācijas rīkojums (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 14. janvāris, Okrazhna prokuratura – Haskovo un Apelativna prokuratura – Plovdiv ( C‑393/19 , EU:C:2021:8 , 61. punkts).
77Šī interpretācija izriet arī no Direktīvas 2014/42 33. apsvēruma, saskaņā ar kuru šī direktīva būtiski ietekmē personu tiesības – ne tikai aizdomās turēto vai apsūdzēto personu, bet arī tādu trešo personu tiesības, kurām netiek piemērota kriminālvajāšana, bet kuras apgalvo, ka ir attiecīgā īpašuma īpašnieki. Tādēļ saskaņā ar šo apsvērumu ir jāparedz konkrēti aizsardzības pasākumi un tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai šīs direktīvas īstenošanas gaitā nodrošinātu šo personu pamattiesību saglabāšanu.
78Kā izriet no Direktīvas 2014/42 8. panta, tajā ir paredzētas vairākas īpašas garantijas, lai nodrošinātu šādu trešo personu pamattiesību aizsardzību, īstenojot šo direktīvu.
79Starp šīm garantijām ir minētās direktīvas 8. panta 7. punktā paredzētā garantija, saskaņā ar kuru personām, kuru īpašumu skar konfiskācijas rīkojums, ir tiesības uz piekļuvi advokātam visas konfiskācijas procedūras laikā saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu un nozieguma rīku noteikšanu, tādējādi nodrošinot, ka tiek saglabātas attiecīgo personu tiesības. Turklāt saskaņā ar šo tiesību normu attiecīgās personas ir jāinformē par šīm tiesībām.
80Ņemot vērā šī sprieduma 76. un 77. punktu un ciktāl Direktīvas 2014/42 8. panta 7. punkts attiecas ne tikai uz personu, kas apsūdzēta vai notiesāta par noziedzīgu nodarījumu, bet, vispārīgāk skatoties, arī uz personām, kuru īpašums ir skarts, šis noteikums attiecas arī uz trešām personām, kuras ir īpašnieki konfiscējamajam īpašumam un kurām saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 9. punktu ir tiesības aizstāvēt īpašumtiesības uz šādu īpašumu, ieskaitot minētās direktīvas 6. pantā paredzētos gadījumus.
81Turklāt tiesības uz advokāta palīdzību visā konfiskācijas procedūras laikā acīmredzami ietver šīs trešās personas tiesības tikt uzklausītai šīs procedūras ietvaros, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru šo tiesību turētājam nodrošina iespēju lietderīgi un efektīvi darīt zināmu savu viedokli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Sacko, C‑348/16 , EU:C:2017:591 , 34. punkts), ko apstiprina Direktīvas 2014/42 33. apsvērums, saskaņā ar kuru aizsardzības pasākumi un tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai šīs direktīvas īstenošanas gaitā nodrošinātu šo personu pamattiesību saglabāšanu, ietver to trešo personu tiesības tikt uzklausītām, kas apgalvo, ka ir attiecīgā īpašuma īpašnieki.
82Tādējādi no Direktīvas 2014/42 8. panta 1., 7. un 9. punkta izriet, ka trešā persona, kura apgalvo vai attiecībā uz kuru konfiskācijas procedūras ietvaros tiek apgalvots, ka tā ir īpašuma, kura konfiscēšana ir paredzēta, īpašniece, ir jāinformē par tās tiesībām piedalīties minētajā procedūrā, kā arī par tiesībām tikt uzklausītai, un tai ir jābūt iespējai izmantot šīs tiesības un aizstāvēt īpašumtiesības, pirms tiek izdots šī īpašuma konfiskācijas rīkojums.
83Šajā gadījumā Bulgārijas valdība Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos ir norādījusi, ka saskaņā ar Bulgārijas tiesībām tādas trešās personas kā pamatlietās nevar piedalīties pašā konfiskācijas procedūrā, kas paredzēta NPK 306. panta 1. punkta 1. apakšpunktā. Tomēr šī valdība uzskata, ka Bulgārijas tiesības dod visām trešām personām, kuras apgalvo, ka šādā procedūrā ir pārkāptas to tiesības uz īpašumu, iespēju celt prasību civiltiesā. Konkrētāk, šī trešā persona var celt prasību par īpašumtiesību atjaunošanu, kas reglamentēta zakon za sobstvenostta (Likums par īpašumu; 1951. gada 16. novembra DV Nr. 92) 108. pantā.
84Tomēr jākonstatē, ka šādas prasības esamība Bulgārijas tiesībās neļauj izpildīt no Direktīvas 2014/42 8. panta 1., 7. un 9. punkta izrietošo prasību, kā tas ir precizēts šī sprieduma 82. punktā. Ar šādu prasību trešā persona labākajā gadījumā var reaģēt uz iespējamu savu tiesību uz īpašumu pārkāpumu, kas izrietētu no tās īpašuma konfiskācijas rīkojuma, bet nevis izmantot šīs tiesības, lai novērstu šāda rīkojuma izdošanu.
85Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2014/42 8. panta 1., 7. un 9. punkts, lasot tos kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā par labu valstij ir atļauts konfiscēt īpašumu, par kuru tiek apgalvots, ka tas pieder personai, kura nav noziedzīgā nodarījuma izdarītāja, ja šai personai nav iespējas piedalīties konfiskācijas procedūrā.
86Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
[Paraksti]
(*1) Tiesvedības valoda – bulgāru.
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.