Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa
Puses
Apvienotās lietas C‑585/08 un C‑144/09
par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 68. un 234. pantam, ko Oberster Gerichtshof (Austrija) iesniedza ar lēmumiem, kas pieņemti 2008. gada 6. novembrī un 2009. gada 26. martā un kas Tiesā reģistrēti attiecīgi 2008. gada 24. decembrī un 2009. gada 24. aprīlī, tiesvedībās
Peter Pammer
pret
Reederei Karl Schlüter GmbH & Co KG (C‑585/08)
un
Hotel Alpenhof GesmbH
pret
Oliver Heller (C‑144/09).
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [ V. Skouris ], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [ A. Tizzano ], H. N. Kunja Rodrigess [ J. N. Cunha Rodrigues ], K. Lēnartss [ K. Lenaerts ], Ž. K. Bonišo [ J.‑C. Bonichot ], K. Šīmans [ K. Schiemann ] un Ž. Ž. Kāzels [ J.‑J. Kasel ], tiesneši A. Ross [ A. Rosas ], R. Silva de Lapuerta [ R. Silva de Lapuerta ], P. Linda [ P. Lindh ] (referente) un M. Safjans [ M. Safjan ],
ģenerāladvokāte V. Trstenjaka [ V. Trstenjak ],
sekretārs B. Fileps [ B. Fülöp ], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 16. marta tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
1Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 15. panta 3. punktu.
2Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar diviem strīdiem starp, pirmkārt, P. Pammeru un Reederei Karl Schlüter GmbH & Co KG (turpmāk tekstā – “ Reederei Karl Schlüter ”) par tās atteikumu viņam pilnībā atmaksāt maksu par ceļojumu ar kravas kuģi, kurā viņš nav devies un kura apraksts bija pieejams internetā (lieta C‑585/08), un, otrkārt, Hotel Alpenhof GesmbH (turpmāk tekstā – “ Hotel Alpenhof ”) un O. Helleru par viņa atteikšanos samaksāt savu viesnīcas rēķinu par internetā rezervētu uzturēšanos viesnīcā (lieta C‑144/09).
3Regulas Nr. 44/2001 preambulas 13. apsvērumā ir noteikts, ka saistībā ar patērētāju līgumiem vājākajai pusei vajadzētu būt aizsargātai ar jurisdikcijas normām, kas ir labvēlīgākas tās interesēm, nekā to paredz vispārējās normas.
4Minētās regulas 2. panta 1. punktā, kas ir iekļauts tās II nodaļas 1. iedaļā ar nosaukumu “Vispārīgi noteikumi”, ir noteikts:
“Saskaņā ar šo regulu, personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”
5Tās pašas regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir iekļauta šāda īpašās jurisdikcijas norma:
“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:
1) a) lietās, kas attiecas uz līgumiem, attiecīgās saistības izpildes vietas tiesā.”
6Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. un 3. punkts un 16. panta 1. un 2. punkts, kas ir iekļauti tās II nodaļas 4. iedaļā ar nosaukumu “Jurisdikcija patērētāju līgumos”, ir formulēti šādi:
“ 15. pants
1Lietās, kas saistītas ar līgumiem, kurus noslēgusi kāda persona [–] patērētājs [–] mērķiem, kas var būt uzskatāmi par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neierobežojot 4. pantu un 5. panta 5. punktu, ja:
a) līgums attiecas uz preču tirdzniecību ar nomaksu pa daļām vai
b) līgums attiecas uz aizdevumu, kas atmaksājams pa daļām, vai visa cita veida kredītu, kas izsniegts, lai finansētu preču tirdzniecību; vai
c) visos citos gadījumos līgums ir noslēgts ar personu, kas veic komercdarbību vai piekopj arodu patērētāja domicila valstī vai ar visiem līdzekļiem novirza šādas darbības uz attiecīgo dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, to skaitā uz attiecīgo dalībvalsti, un līgums ietilpst šādu darbību jomā.
3Šī iedaļa neattiecas uz transporta [pārvadājuma] līgumiem, izņemot līgumus, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu.
1Patērētājs var ierosināt tiesvedību pret citu līgumslēdzēju pusi vai nu tās dalībvalsts tiesās, kurā ir minētās puses domicils, vai patērētāja domicila vietas tiesās.
2Cita līgumslēdzēja puse var ierosināt tiesvedību pret patērētāju tikai tās dalībvalsts tiesās, kurā ir patērētāja domicils.”
7Kā izriet no Regulas Nr. 44/2001 preambulas apsvērumiem, šī regula ir turpinājums 1968. gada 27. septembra konvencijai par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), kas ir grozīta ar 1978. gada 9. oktobra Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos (OV L 304, 1. lpp., redakcija ar grozījumiem – 77. lpp.), 1982. gada 25. oktobra Konvenciju par Grieķijas Republikas pievienošanos (OV L 388, 1. lpp.), 1989. gada 26. maija Konvenciju par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos (OV L 285, 1. lpp.) un 1996. gada 29. novembra Konvenciju par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanos (OV 1997, C 15, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”). Kopš šīs regulas stāšanās spēkā 2002. gada 1. martā tā attiecībās starp dalībvalstīm, izņemot Dānijas Karalisti, aizstāja Briseles konvenciju.
8Regulas Nr. 44/2001 preambulas 19. apsvērumā Eiropas Savienības Padome ir uzsvērusi vajadzību nodrošināt nepārtrauktību Briseles konvencijas un šīs regulas starpā, ieskaitot interpretāciju, ko Tiesa jau sniegusi attiecībā uz šīs konvencijas tiesību normām, kas ir līdzīgas minētās regulas tiesību normām.
9Briseles konvencijas 13. panta pirmā daļa ir formulēta šādi:
“Lietās, kas saistītas ar līgumiem, kurus noslēgusi kāda persona, mērķiem, kas var būt uzskatāmi par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju (turpmāk tekstā – “patērētājs”), jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neierobežojot 4. pantu un 5. panta 5. punktu, ja:
1) līgums attiecas uz preču tirdzniecību ar nomaksu pa daļām;
2) līgums attiecas uz aizdevumu, kas atmaksājams pa daļām, vai jebkura cita veida kredītu, kas izsniegts, lai finansētu preču tirdzniecību;
3) tas ir jebkurš cits preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas līgums, ja
a) patērētāja domicila valstī līguma noslēgšana sekoja viņam īpaši adresētam uzaicinājumam vai reklāmai un ja
b) patērētājs šajā valstī veica līguma noslēgšanai nepieciešamās darbības.”
10Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulas (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV L 177, 6. lpp.), preambulas 7. apsvērumā ir noteikts, ka šīs regulas materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem ir jābūt saderīgiem ar Regulas Nr. 44/2001 darbības jomu un noteikumiem.
11Regulas Nr. 593/2008 preambulas 24. apsvērums ir formulēts šādi:
“Konkrētāk attiecībā uz patērētāju līgumiem [..] saskanība ar Regulu (EK) Nr. 44/2001 prasa, lai patērētāju aizsardzības noteikumu piemērošanas nosacījums būtu atsauce uz mērķtiecīgi vērstas darbības jēdzienu un lai šo jēdzienu saskanīgi interpretētu Regulā (EK) Nr. 44/2001 un šajā regulā, paturot prātā, ka Padomes un Komisijas Kopīgajā deklarācijā par Regulas (EK) Nr. 44/2001 15. pantu teikts, ka “15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanai nepietiek ar to, ka uzņēmums mērķtiecīgi vērš savas darbības uz dalībvalsti, kas ir patērētāja mītnesvietas [domicila] valsts, vai uz vairākām dalībvalstīm, tostarp šo dalībvalsti; šo darbību ietvaros ir arī jābūt noslēgtam līgumam”. Minētajā deklarācijā arī teikts, ka “ar to vien, ka interneta vietne ir pieejama, nepietiek, lai 15. pants būtu piemērojams, tomēr faktors būs tas, ka šajā interneta vietnē ir aicinājums noslēgt distances līgumu un ka distances līgums patiešām jebkādiem līdzekļiem ir noslēgts. Šajā sakarā [interneta] vietnē izmantotā valoda vai valūta nav būtisks faktors.”
12Regulas Nr. 593/2008 6. panta 4. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka šī paša panta 1. un 2. punktā iekļautos noteikumus par tiesību aktiem, kas piemērojami patērētāju līgumiem, nepiemēro šādiem līgumiem:
“pārvadājuma līgumiem, kas nav līgumi saistībā ar kompleksiem ceļojumiem, kā tie definēti Padomes 1990. gada 13. jūnija Direktīvā 90/314/EKK par kompleksiem ceļojumiem, kompleksām brīvdienām un kompleksām ekskursijām”.
13Padomes 1990. gada 13. jūnija Direktīvas 90/314/EEK par kompleksiem ceļojumiem, kompleksām brīvdienām un kompleksām ekskursijām (OV L 158, 59. lpp.) 2. panta 1. punktā komplek sa pakalpojuma jēdziens ir definēts šādi:
“Šajā direktīvā:
1) “komplekss pakalpojums” nozīmē iepriekš sagatavotu vismaz divu še turpmāk uzskaitītu pakalpojumu apvienojumu, kas pārdots vai piedāvāts tirdzniecībā par kopīgu cenu un attiecas uz laika posmu, kas garāks par divdesmit četrām stundām, vai kurš ietver izmitināšanu:
a) transports [pārvadājums],
b) izmitināšana,
c) citi tūrisma pakalpojumi, kas nav palīgpakalpojumi attiecībā uz transportu [pārvadājumu] vai izmitināšanu un aizņem proporcionāli ievērojamu daļu kompleksajā pakalpojumā. Atsevišķu rēķinu izrakstīšana dažādām viena un tā paša kompleksā pakalpojuma daļām neatbrīvo organizatoru vai pārstāvi no šīs direktīvas uzliktajām saistībām.”
14P. Pammeram, kura domicils ir Austrijā, ir radies strīds ar Reederei Karl Schlüter , Vācijā dibinātu sabiedrību, par šīs sabiedrības organizēto ceļojumu ar kravas kuģi no Triestes (Itālija) uz Tālajiem Austrumiem, par kuru pēdējā minētā un P. Pammers noslēdza līgumu (turpmāk tekstā – “ceļojuma līgums”).
15P. Pammers ceļojumu rezervēja ar Internationale Frachtschiffreisen Pfeiffer GmbH starpniecību, kas ir sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Vācijā (turpmāk tekstā – “starpniecības sabiedrība”).
16Šī starpniecības sabiedrība, kas savu darbību veic caur internetu, ceļojumu savā interneta mājaslapā aprakstīja, norādot, ka uz kuģa ir sporta zāle, āra peldbaseins, salons, iespēja skatīties videoierakstus un televīziju. Piedāvājumā bija paredzētas arī trīs divvietīgas kajītes ar dušu un tualeti, atsevišķa viesistaba, kas aprīkota ar klubkrēsliem, rakstāmgaldu, mīksto grīdas segumu un ledusskapi, kā arī izkāpšana ostās, lai varētu apskatīt pilsētas.
17P. Pammers atteicās doties ceļojumā ar kuģi un pieprasīja atmaksāt maksu, ko viņš bija samaksājis par šo ceļojumu, jo šis apraksts, viņaprāt, neatbilda uz kuģa nodrošinātajiem apstākļiem. Tā kā Reederei Karl Schlüter atmaksāja tikai daļu no šīs maksas, proti, apmēram EUR 3500, P. Pammers, vēršoties Austrijas pirmās instances tiesā – Bezirksgericht Krems an der Donau [Kremsas pie Donavas apgabaltiesā], pieprasīja atmaksāt atlikumu, proti, apmēram EUR 5000, kā arī ar to saistītos procentus.
18Reederei Karl Schlüter norādīja, ka tā neveic nekādu profesionālo darbību vai komercdarbību Austrijā, un attiecībā uz minēto tiesu izteica iebildi par kompetences neesamību.
19Šī iebilde pirmajā instancē ar Bezirksgericht Krems an der Donau 2008. gada 3. janvāra spriedumu tika noraidīta, jo šī tiesa uzskatīja, ka tās kompetencē ir izskatīt strīdu tāpēc, ka ceļojuma līgums ir patērētāju līgums, proti, komplekss ceļojums, un starpniecības sabiedrība ar interneta starpniecību bija veikusi reklāmas darbību Austrijā Reederei Karl Schlüter vārdā.
20Apelācijas tiesa – Landesgericht Krems an der Donau [Kremsas pie Donavas federālās zemes tiesa] – savukārt 2008. gada 13. jūnija spriedumā atzina, ka Austrijas tiesas nav kompetentas izskatīt strīdu, jo uzskatīja, ka ceļojuma līgums ir jāatzīst par pārvadājuma līgumu, kas nav paredzēts Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 4. iedaļā. Tas, ka piedāvātajā ceļojumā, proti, garajā pārbraucienā no Eiropas uz Tuvajiem Austrumiem, tika nodrošinātas zināmas ērtības, nepadarot ceļojuma līgumu par patērētāju līgumu.
21P. Pammers minēto spriedumu pārsūdzēja kasācijas ( Revision ) kārtībā.
22Oberster Gerichtshof [Augstākajai tiesai] ir šaubas par kritērijiem, kas ir piemērojami “kompleksa ceļojuma” jēdzienam, un tā uzsver, ka šajā gadījumā rodas jautājums, vai piedāvātie pakalpojumi līdzinās kruīzam, kas ļauj secināt, ka runa ir par “kompleksu pakalpojumu“, un tādējādi līdzinās minētajā 4. iedaļā paredzētajam pārvadājuma līgumam.
23Ja runa būtu par šādu līgumu, varētu būt piemērojams Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts un tādējādi būtu lietderīgi zināt, kādiem kritērijiem ir jāatbilst interneta vietnei, lai komersanta veikto darbību varētu uzskatīt par tādu, kas ir “novirzīta uz” patērētāja dalībvalsti minētās tiesību normas nozīmē. Iesniedzējtiesa tomēr uzsver, ka šajā gadījumā pirmās instances tiesa un apelācijas instances tiesa nav izdarījušas precīzus secinājumus ne par to, kādā veidā ceļojuma līgums ticis noslēgts, ne par interneta vietnes nozīmi, ne arī, visbeidzot, par saistību starp Reederei Karl Schlüter un starpniecības sabiedrību.
24Šādos apstākļos Oberster Gerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai “ceļojums ar kravas kuģi” ir komplekss ceļojums [Regulas Nr. 44/2001] 15. panta 3. punkta nozīmē?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai, lai varētu uzskatīt, ka darbības ir “novirzītas” (uz patērētāja domicila dalībvalsti) [Regulas Nr. 44/2001] 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, pietiek ar to, ka internetā ir pieejama starpnieka interneta mājaslapa?”
25Hotel Alpenhof , sabiedrībai, kurai pieder viesnīca ar tādu pašu nosaukumu, kas atrodas Austrijā, ir radies strīds ar patērētāju O. Helleru, kurš dzīvo Vācijā.
26Uzzinājis par minēto viesnīcu no tai veltītas interneta vietnes apmeklējuma, O. Hellers uz nedēļu laikā ap 2008. gada 1. janvāri rezervēja vairākas istabas. Viņa rezervācija tika veikta un rezervācijas apstiprinājums tika saņemts pa elektronisko pastu, jo viesnīcas interneta vietnē šim nolūkam bija norādīta elektroniskā pasta adrese.
27O. Hellers apšaubīja viesnīcas pakalpojumus un pameta viesnīcu, nesamaksājot savu rēķinu, neraugoties uz Hotel Alpenhof piedāvāto cenas pazeminājumu. Tādējādi pēdējā minētā iesniedza prasību Austrijas tiesā – Bezirksgericht Sankt Johann im Pongau [Sanktjohannas iecirkņa tiesā Pongavā], lai panāktu, ka tai tiek samaksāta summa apmēram EUR 5000 apmērā.
28O. Hellers attiecībā uz tiesu, kurā iesniegta prasība, izteica iebildi par kompetences neesamību. Viņš uzskata, ka saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu pret viņu kā pret patērētāju prasību var celt tikai tās dalībvalsts tiesās, kuras teritorijā viņam ir domicils, proti, Vācijas tiesās.
29Gan Bezirksgericht Sankt Johann im Pongau ar 2008. gada 14. jūlija spriedumu, gan Landesgericht Salzburg [Zalcburgas federālās zemes tiesa] apelācijas tiesvedībā ar 2008. gada 27. novembra spriedumu noraidīja tām iesniegtās prasības, uzskatot, ka Austrijas tiesas nav kompetentas tās izskatīt. Tās uzskatīja, ka darbības, kas ir “novirzīta uz” patērētāja domicila dalībvalsti, jēdziens attiecas gan uz interaktīvas interneta vietnes izmantošanu, kas ļauj ar šo patērētāju noslēgt līgumu tiešsaistē, proti, elektroniski pašā profesionāļa mājaslapā, gan uz interneta vietni, kura nesniedz šādu iespēju un kurā tikai ir izvietota reklāma. Šīs tiesas uzskata, ka pat pēdējā minētajā gadījumā darbība ir vērsta uz patērētāju citās dalībvalstīs, ņemot vērā, ka reklāmai internetā piemīt pārrobežu raksturs. Šo “novirzīšanu uz ārvalstīm” var novērst tikai ar skaidri paustu paziņojumu par komersanta komerciālajām attiecībām ar patērētājiem, kuru domicils ir vienā vai vairākās citās konkrētās dalībvalstīs. Darbība esot novirzīta uz patērētāja dalībvalsti arī tad, ja tas uzzina par komersanta pakalpojumiem interneta vietnē un ja tam sekojoša rezervācija ir veikta, izmantojot šajā vietnē norādītu elektroniskā pasta adresi, ģeogrāfisko adresi vai arī tālruņa numuru.
30Hotel Alpenhof vērsās iesniedzējtiesā ar sūdzību kasācijas ( Revision ) kārtībā.
31Tā kā Oberster Gerichtshof nebija pārliecināta, ka Tiesa atbildēs uz tās otro jautājumu lietā C‑585/08, jo šī atbilde ir atkarīga no tās, kas tiks sniegta uz tajā pašā lietā uzdoto pirmo jautājumu, tā uzskatīja, ka ir jāaptur tiesvedība un jāuzdod Tiesai šāds prejudiciāls jautājums:
“Vai, lai varētu atzīt, ka darbība ir “novirzīta uz” kādu valsti [Regulas Nr. 44/2001] 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, pietiek ar to, ka internetā ir pieejama patērētāja līgumslēdzēja puses interneta mājaslapa?”
32Ņemot vērā līdzību starp otro jautājumu lietā C‑585/08 un vienīgo jautājumu, kas uzdots lietā C‑144/09, saskaņā ar Tiesas Reglamenta 43. pantu abas lietas ir jāapvieno šī sprieduma taisīšanai.
33Vispirms ir jānorāda, ka, ņemot vērā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas datumus un tā kā jautājumus ir uzdevusi Oberster Gerichtshof – valsts tiesa, kuras nolēmumus atbilstoši valsts tiesībām nevar pārsūdzēt tiesā, Tiesas kompetencē ir lemt par Regulas Nr. 44/2001 interpretāciju saskaņā ar EKL 68. pantu.
34Uzdodot savu pirmo jautājumu lietā C‑585/08, iesniedzējtiesa jautā, vai līgums par ceļojumu ar kravas kuģi, kas ir aplūkots pamata lietā, ir uzskatāms par Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punktā paredzēto pārvadājuma līgumu.
35Saskaņā ar šī 15. panta 3. punktu minētās regulas II nodaļas 4. iedaļā paredzētās jurisdikcijas normas attiecas tikai uz pārvadājuma līgumiem, kuros par kopīgu cenu ir apvienota ceļošana un izmitināšana.
36Jānorāda, ka minētajā punktā paredzētie pārvadājuma līgumi ir līdzīgi līgumiem, kas atbilst “komplekso ceļojumu” jēdzienam Direktīvas 90/314 nozīmē, uz kuru iesniedzējtiesa turklāt tieši atsaucas savā lēmumā uzdot prejudiciālu jautājumu.
37Kā Tiesa to jau ir atzinusi, lai pakalpojumu varētu kvalificēt kā “kompleksu pakalpojumu” Direktīvas 90/314 2. panta 1. punkta nozīmē, pietiek, pirmkārt, ar to, ka tajā ir apvienoti tūrisma pakalpojumi, kas tiek pārdoti par kopīgu cenu un kuros ir ietverti divi no trim šajā tiesību normā paredzētajiem pakalpojumiem, proti, pārvadājums, izmitināšana un citi tūrisma pakalpojumi, kas nav palīgpakalpojumi attiecībā uz pārvadājumu vai izmitināšanu un aizņem proporcionāli ievērojamu daļu kompleksajā pakalpojumā, un, otrkārt, ar to, ka šis pakalpojums attiecas uz laika posmu, kas garāks par 24 stundām, vai ietver izmitināšanu (skat. 2002. gada 30. aprīļa spriedumu lietā C‑400/00 Club-Tour , Recueil , I‑4051. lpp., 13. punkts).
38Tādējādi, lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, ir jānoskaidro, vai “kompleksa ceļojuma” jēdziens, uz ko atsaucas iesniedzējtiesa un kas ir viens no Direktīvas 90/314 1. pantā paredzētajiem kompleksajiem pakalpojumiem, ir atbilstošs minētā 15. panta 3. punkta interpretācijai.
39Šis jēdziens nav iekļauts Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punktā, kaut arī tā tika pieņemta pēc Direktīvas 90/314. Kā ģenerāladvokāte to ir norādījusi secinājumu 47. punktā, Savienības likumdevējs Regulā Nr. 44/2001 ir izmantojis noteikumus, kas ir gandrīz identiski tiem, kuri bija iekļauti konvencijā par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā (OV L 266, 1. lpp.). 2008. gadā šī konvencija tika aizstāta ar Regulu Nr. 593/2008, kuras 6. panta 4. punkta b) apakšpunktā ir tieša norāde uz “kompleksa ceļojuma” jēdzienu Direktīvas 90/314 nozīmē.
40Regulas Nr. 593/2008 6. pants attiecas uz tiesību aktiem, kas piemērojami patērētāju līgumiem, un tā 4. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka pie tiem nav pieskaitāmi pārvadājuma līgumi, izņemot tos, kuri atbilst kompleksa ceļojuma jēdzienam Direktīvas 90/314 nozīmē.
41No Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punktā minēto pārvadājuma līgumu un Regulas Nr. 593/2008 6. panta 4. punkta b) apakšpunktā minēto pārvadājuma līgumu tuvināšanas izriet, ka Savienības likumdevējs bija vēlējies paredzēt viena un tā paša veida līgumus, proti, līgumus, ko var reglamentēt ar patērētāju aizsardzības tiesību normām, kuras attiecīgi paredzētas abās šajās regulās.
42Šis mērķis izriet arī no Regulas Nr. 593/2008 preambulas 7. apsvēruma, kurā ir noteikts, ka šīs regulas materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem ir jābūt saderīgiem ar Regulas Nr. 44/2001 darbības jomu un noteikumiem.
43Tādējādi minētā 15. panta 3. punkts ir jāinterpretē, ņemot vērā atbilstošo Regulā Nr. 593/2008 iekļauto tiesību normu, un ir jāatsaucas uz kompleksa ceļojuma jēdzienu, uz kuru ir norāde šajā pēdējā minētajā regulā. Vispirms runa ir par jēdzienu, kas ir iekļauts direktīvā, kuras īpašais mērķis ir aizsargāt patērētāju saistībā ar kompleksajiem ceļojumiem. Jaunākajā regulā, proti, Regulā Nr. 593/2008 ir tieša norāde uz šo jēdzienu. Visbeidzot, izklāstot pamatojumu Padomes regulas (EK) priekšlikumam par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (COM(1999) 348, galīgā redakcija), Eiropas Kopienu Komisija ir izmantojusi terminu “komplekss ceļojums” un tieši atsaukusies uz Direktīvu 90/314, lai paskaidrotu savu izstrādāto 15. panta 3. punkta projektu, kura noteikumi ir saglabājušies nemainīgi Regulas Nr. 44/2001 galīgajā versijā.
44Tādējādi ir jānoskaidro, vai ceļojums ar kravas kuģi, kas ir aplūkots pamata lietā, atbilst Direktīvā 90/314 definētajam “kompleksa pakalpojuma” jēdzienam.
45Šajā ziņā netiek apstrīdēts, ka papildus pārvadājumam minētajā ceļojumā ar kravas kuģi par kopīgu cenu bija paredzēta arī izmitināšana un ka šis ceļojums attiecās uz laika posmu, kas ilgāks par 24 stundām. Līdz ar to šāds pakalpojums atbilst nosacījumiem, kam ir jābūt izpildītiem, lai pakalpojumu atzītu par “kompleksu pakalpojumu” Direktīvas 90/314 2. panta 1. punkta nozīmē, un uz to attiecas līguma par pārvadājumu par kopīgu cenu definīcija, kas ir paredzēta Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punktā, kurš aplūkots kopā ar šī 2. panta 1. punktu.
46Tādējādi uz pirmo jautājumu lietā C‑585/08 ir jāatbild, ka līgums par ceļojumu ar kravas kuģi, kas ir aplūkots pamata lietā, ir pārvadājuma līgums, kurā ir paredzēts apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punkta nozīmē.
47Uzdodot savu otro jautājumu lietā C‑585/08 un savu vienīgo jautājumu lietā C‑144/09, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, pirmkārt, atbilstoši kādiem kritērijiem var uzskatīt, ka komersants, kura darbība ir izklāstīta tā interneta vietnē vai starpnieka interneta vietnē, “novirza” savu darbību uz patērētāja domicila dalībvalsti Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, un, otrkārt, vai, lai šo darbību uzskatītu par tādu, pietiek ar to, ka šīs vietnes var apskatīt internetā.
48Kā tas izriet no lēmumiem uzdot prejudiciālus jautājumus, šis jautājums ir uzdots saistībā ar diviem dažādiem strīdiem.
49Lietā C‑585/08 strīdā ir iesaistīts komersants Reederei Karl Schlüter , kas ir noslēdzis līgumu ar patērētāju P. Pammeru, kura domicils ir dalībvalstī, kas nav tā, kurā ir dibināta šī sabiedrība. Šķiet, ka netiek apstrīdēts tas, ka šis līgums ietilpst šī komersanta komercdarbībā.
50Saskaņā ar apsvērumiem, ko Tiesā iesniedzis P. Pammers, informāciju par to, ka šāds ceļojums pastāv, viņš esot ieguvis, apmeklējot starpniecības sabiedrības interneta vietni, kurā ir atrodami dažādi ceļojumu piedāvājumi. Sākumā viņš ar pēdējo minēto esot sazinājies pa elektronisko pastu, lai saņemtu papildu informāciju, un pēc tam rezervējis ceļojumu pa pastu.
51Lietā C‑144/09 strīdā ir iesaistīts komersants Hotel Alpenhof , kas līgumu, kurš ietilpst tā komercdarbībā, ir noslēdzis ar patērētāju O. Helleru, kura domicils ir dalībvalstī, kas nav tā, kurā atrodas attiecīgā viesnīca. Netiek apstrīdēts, ka informāciju par šīs viesnīcas esamību O. Hellers ieguva, savu rezervāciju veica un rezervāciju apstiprināja no attāluma ar interneta starpniecību.
52Abās šajās lietās Oberster Gerichtshof cenšas izvērtēt, vai komersants savu darbību ir novirzījis uz patērētāja domicila dalībvalsti Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, lai noteiktu, kuras tiesas kompetencē ir izskatīt pamata lietas.
53Minētā 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir atkāpe gan no vispārējās normas par jurisdikciju, kas paredzēta Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punktā, kurā kompetence ir piešķirta tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā ir atbildētāja domicils, gan no īpašās jurisdikcijas normas saistībā ar līgumiem, kas ir paredzēta šīs pašas regulas 5. panta 1. punktā un saskaņā ar kuru kompetentā tiesa ir tā, kas atrodas vietā, kur prasības pamatā esošā saistība ir izpildīta vai ir jāizpilda (šajā ziņā skat. 2005. gada 20. janvāra spriedumu lietā C‑464/01 Gruber , Krājums, I‑439. lpp., 34. punkts).
54Ja komersanta darbība tiktu uzskatīta par tādu, kas ir “novirzīta uz” patērētāja domicila dalībvalsti Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, attiecībā uz lietu C‑585/08, kurā strīds ir starp P. Pammeru un Reederei Karl Schlüter , no tā izrietētu, ka Austrijas tiesas būtu kompetentas izskatīt strīdu atbilstoši šīs regulas 16. panta 1. punktam, ja patērētājs izvēlētos celt prasību Austrijas tiesās, nevis tās dalībvalsts tiesās, kurā ir dibināta atbildētāja – Reederei Karl Schlüter , proti, Vācijas tiesās. Tā kā lietā C‑144/09 patērētāja O. Hellera domicils ir Vācijā, strīda izskatīšana atbilstoši minētās regulas 16. panta 2. punktam esot šīs dalībvalsts tiesu kompetencē, nevis tās dalībvalsts tiesu kompetencē, kurā atrodas Hotel Alpenhof , šajā gadījumā Austrijā.
55Regulā Nr. 44/2001 nav iekļauta nekāda tās 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētās darbības, kas “novirzīta uz” patērētāja domicila dalībvalsti, jēdziena definīcija. Šis jēdziens tāpat kā tie, kas ir iekļauti Briseles konvencijas 13. pantā, kas ir aizstāts ar šo 15. pantu, ir interpretējams patstāvīgi, atsaucoties galvenokārt uz šīs regulas sistēmu un mērķiem, lai nodrošinātu tās pilnīgu efektivitāti (skat. 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑96/00 Gabriel , Recueil , I‑6367. lpp., 37. punkts).
56Šajā ziņā saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 preambulas 19. apsvērumu ir jāņem vērā interpretācija, ko Tiesa ir sniegusi par minēto 13. pantu, vienlaikus ņemot vērā grozījumus, kas tajā ir veikti ar šo regulu.
57Šajā ziņā Tiesa jau ir atzinusi, ka ar Regulu Nr. 44/2001 izveidotajā sistēmā tās 15. panta 1. punkta c) apakšpunktam, kā izriet no šīs pašas regulas preambulas 13. apsvēruma, ir tāda pati vieta un tāds pats uzdevums – aizsargāt vājāko pusi – kā Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punktam (2009. gada 14. maija spriedums lietā C‑180/06 Ilsinger , Krājums, I‑3961. lpp., 41. punkts).
58Attiecībā uz šo pēdējo minēto tiesību normu Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka ar Briseles Konvencijas par jurisdikciju patērētāju līgumu jomā noteikumiem ieviestais īpašais režīms paredz nodrošināt adekvātu aizsardzību patērētājam, kas ir ekonomiski vājāka un juridiski mazāk pieredzējusi puse nekā otra profesionālā līgumslēdzēja puse (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Gruber , 34. punkts, un 2005. gada 20. janvāra spriedumu lietā C‑27/02 Engler , Krājums, I‑481. lpp., 39. punkts).
59Tomēr Tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Ilsinger 48. punktā ir konstatējusi, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta teksts visos aspektos nav vienāds ar Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas tekstu. Minētā sprieduma 50. punktā tā īpaši ir norādījusi, ka piemērošanas nosacījumi, kuriem patērētāju līgumiem ir jāatbilst, tagad ir formulēti daudz vispārīgāk nekā iepriekš, lai nodrošinātu labāku patērētāju aizsardzību, ņemot vērā jaunos sakaru līdzekļus un elektroniskās tirdzniecības attīstību.
60Tādējādi nosacījumus, kas ir piemērojami, pirmkārt, komersantam, ka tam ir jābūt izteikušam īpašu uzaicinājumu vai izvietojušam reklāmu patērētāja domicila valstī, un, otrkārt, patērētājam, ka tam šajā valstī ir bijis jāveic darbības, kas vajadzīgas līguma noslēgšanai, Savienības likumdevējs ir aizstājis ar nosacījumiem, kas ir piemērojami tikai komersantam. Šajā ziņā šim pēdējam minētajam sava komercdarbība ir jāveic dalībvalstī, kurā ir patērētāja domicils, vai ar jebkādiem līdzekļiem sava darbība ir jānovirza uz šo dalībvalsti vai uz vairākām valstīm, to skaitā uz šo dalībvalsti, un līgumam ir jābūt noslēgtam šādas darbības ietvaros.
61Jāuzskata, ka 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta tekstā ir aptverti un aizstāti agrākie “īpaša uzaicinājuma” un “reklāmas” jēdzieni, iekļaujot tajā, kā uz to norāda frāze ar “jebkādiem līdzekļiem”, plašāku darbību spektru.
62Šīs izmaiņas, kas nostiprina patērētāja aizsardzību, tika veiktas ar interneta starpniecību notiekošās saziņas attīstības dēļ, kā rezultātā grūtāk ir noteikt vietu, kur ir veiktas līguma noslēgšanai nepieciešamās darbības, un vienlaikus ir palielinājusies patērētāja neaizsargātība attiecībā pret komersantu piedāvājumiem.
63No Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta tomēr neizriet tas, vai frāze “novirza šādas darbības uz” norāda uz komersanta vēlmi pievērsties vienai vai vairākām citām dalībvalstīm, vai arī tā attiecas tikai uz de facto darbību, kas uz tām vērsta, neatkarīgi no šādas vēlmes.
64Tādējādi rodas jautājums, vai ir jābūt komersanta vēlmei pievērsties vienai vai vairākām citām dalībvalstīm un, ja tas tā ir, kādā formā šādai vēlmei ir jāizpaužas.
65Šī vēlme ir netieši izteikta atsevišķu veidu reklāmā.
66Attiecībā uz “reklāmas” un “īpaša uzaicinājuma” jēdzieniem Briseles konvencijas 13. panta nozīmē Tiesa ir atzinusi, ka tie attiecas uz visu veidu reklāmu līgumslēdzējā valstī, kur patērētājam ir domicils, neatkarīgi no tā, vai šī reklāma vispārīgā veidā ir izplatīta presē, radio, televīzijā, kinoteātros vai jebkādā citā veidā, vai arī adresēta tieši, piemēram, ar katalogu palīdzību, kas ir īpaši paredzēti izplatīšanai minētajā valstī, kā arī ar darījumu piedāvājumiem, kuri nodoti individuāli patērētājam ar aģenta vai izplatītāja starpniecību (iepriekš minētais spriedums lietā Gabriel , 44. punkts).
67Klasiskie reklāmas veidi, kas skaidri ir minēti iepriekšējā punktā, ir saistīti ar izdevumiem, kas reizēm var būt lieli un kas komersantam rodas, lai iepazīstinātu ar sevi citās dalībvalstīs, un šī apstākļa dēļ vien liecina par komersanta vēlmi savu darbību vērst uz minētajām dalībvalstīm.
68Šī vēlme savukārt ne vienmēr pastāv gadījumā, kad reklāma ir ievietota internetā. Tā kā šis saziņas veids tā rakstura dēļ ir pasaules mēroga saziņas veids, reklāma, ko komersants izvietojis interneta vietnē, principā ir pieejama visās valstīs un tādējādi visā Eiropas Savienībā, nepastāvot vajadzībai tērēt papildu līdzekļus un neatkarīgi no komersanta vēlmes vērsties vai nevērsties pie patērētājiem ārpus tās dalībvalsts teritorijas, kurā tas ir dibināts.
69No tā tomēr neizriet, ka frāze “novirza savas darbības uz” būtu jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas tikai uz piekļuvi interneta vietnei dalībvalstīs, kas nav tā, kurā attiecīgais komersants ir dibināts.
70Kaut arī nav nekādu šaubu, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 16. panta mērķis ir patērētāju aizsardzība, tas nenozīmē, ka šāda aizsardzība ir absolūta (pēc analoģijas attiecībā uz Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvu 85/577/EEK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (OV L 372, 31. lpp.), skat. 2010. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C‑215/08 E. Friz , Krājums, I‑2947. lpp., 44. punkts).
71Kā ģenerāladvokāte to norādīja secinājumu 64. punktā, ja tāda būtu bijusi Savienības likumdevēja vēlme, tas kā nosacījumu patērētāju līgumu jomā esošo noteikumu piemērošanai būtu noteicis nevis “darbību novirzīšanu uz dalībvalsti”, bet vienkārši interneta vietnes esamību.
72Vēloties galvenokārt aizsargāt patērētāju, minētais likumdevējs nav norādījis, ka interneta vietnes izmantošana vien, kas ir kļuvusi par parastu veidu, kādā tiek veikta tirdzniecība, neatkarīgi no paredzētās teritorijas, ir darbība, kas ir “novirzīta uz” citām dalībvalstīm, kā rezultātā ir piemērojama Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētā aizsargājošā norma par jurisdikciju.
73Tādējādi no šī sprieduma 43. punktā minētā regulas priekšlikuma izriet, ka Savienības likumdevējs ir noraidījis Komisijas ieteikumu iekļaut Regulā Nr. 44/2001 apsvērumu, saskaņā ar kuru preču vai pakalpojumu tirdzniecība ar elektronisko līdzekļu starpniecību, kas ir pieejama kādā dalībvalstī, ir darbība, kas ir “novirzīta uz” šo valsti.
74Šī interpretācija ir nostiprināta arī Padomes un Komisijas kopīgajā deklarācijā, ko tās pieņēmušas, pieņemot Regulu Nr. 44/2001, un kas ir pārņemta Regulas Nr. 593/2008 preambulas 24. apsvērumā, saskaņā ar kuru ar to vien, ka interneta vietne ir pieejama, nepietiek, lai būtu piemērojams Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts.
75Līdz ar to ir jāuzskata, ka, lai būtu piemērojams minētā 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts, komersantam ir jābūt izrādījušam savu vēlmi izveidot komerciālas attiecības ar patērētājiem vienā vai vairākās citās dalībvalstīs, kuru skaitā ir tā, kuras teritorijā ir patērētāja domicils.
76Tādējādi saistībā ar līgumu, kas ir noslēgts starp komersantu un konkrētu patērētāju, ir jānoskaidro, vai pirms iespējamās līguma noslēgšanas ar šo patērētāju pastāvēja norādes, kas pierāda, ka komersants bija paredzējis tirgoties ar patērētājiem, kuriem ir domicils citās dalībvalstīs, tostarp tajā, kurā ir šī patērētāja domicils, kas nozīmē, ka tas bija gatavs noslēgt līgumu ar šiem patērētājiem.
77Par šādām norādēm nevar uzskatīt ne to, ka interneta vietnē ir minēta komersanta elektroniskā pasta adrese vai ģeogrāfiskā adrese, ne arī to, ka ir norādīts tā tālruņa numurs bez starptautiskā koda. Tas, ka ir minēta šāda informācija, neliecina, ka komersants savu darbību novirza uz vienu vai vairākām citām dalībvalstīm, jo šāda veida informācija katrā ziņā ir vajadzīga, lai patērētājs, kura domicils ir dalībvalstī, kurā ir dibināts šis komersants, varētu stāties attiecībās ar pēdējo minēto.
78Turklāt attiecībā uz tiešsaistē piedāvātajiem pakalpojumiem atsevišķa šāda veida informācija ir jānorāda obligāti. Kā Tiesa to jau ir atzinusi, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvas 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV L 178, 1. lpp.) 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu pakalpojumu sniedzējam jau pirms līguma noslēgšanas ar pakalpojuma saņēmējiem papildus savai elektroniskā pasta adresei ir jāsniedz cita informācija, kas ļauj ar to ātri sazināties tiešā un efektīvā veidā (2008. gada 16. oktobra spriedums lietā C‑298/07 Bundesverband der Verbraucherzentralen und Verbraucherverbände , Krājums, I‑7841. lpp., 40. punkts). Šis pienākums ir ikvienai dalībvalstij, uz kuru komersants novirza savu darbību, pat ja šī darbība ir novirzīta tikai uz to dalībvalsti, kurā šis komersants ir dibināts.
79No tā izriet, ka nošķiršana – ko veikušas dažas valdības un atsevišķi lietas dalībnieki, kuri ir iesnieguši apsvērumus Tiesā, – starp interneta vietnēm, kurās ir iespēja ar komersantu sazināties pa elektronisko pastu vai pat noslēgt līgumu tiešsaistē ar tā sauktās “interaktīvās” vietnes starpniecību, un interneta vietnēm, kas šo iespēju nesniedz, proti, nošķiršana, atbilstoši kurai tikai pirmās minētās vietnes ir iekļaujamas to vietņu kategorijā, kuras ļauj veikt darbību, kas ir “novirzīta uz” citām dalībvalstīm, nav noteicoša. Tā kā ir minēta komersanta ģeogrāfiskā adrese vai citas tā koordinātas, patērētājam ir iespēja ar to sazināties, lai noslēgtu līgumu. Šī iespēja viegli sazināties pastāv neatkarīgi no tā, vai komersants ir paredzējis tirgoties ar patērētājiem, kuru domicils ir dalībvalstīs, kas nav tā, kurā tas ir dibināts.
80Viena no norādēm, kas ļauj noteikt, vai darbība ir “novirzīta uz” dalībvalsti, kurā ir patērētāja domicils, ir jebkura acīmredzama gribas izpausme noslēgt sliekšņa darījumus ar šīs dalībvalsts patērētājiem.
81Acīmredzamu šādas komersanta gribas izpausmju vidū ir norāde, saskaņā ar kuru komersants piedāvā savus pakalpojumus vai savas preces vienā vai vairākās dalībvalstīs, kas ir konkrēti nosauktas. Tas pats attiecas uz izdevumiem par atsauces pakalpojumu internetā, ko nodrošina meklētājprogrammas operators, lai patērētājiem, kuru domicils ir dažādās dalībvalstīs, atvieglotu piekļuvi komersanta mājaslapai, kas arī pierāda šādas gribas esamību.
82Tomēr tas, vai darbība ir “novirzīta uz” citām dalībvalstīm, ir atkarīgs ne tikai no acīmredzamu norāžu esamības. Šajā ziņā ir svarīgi konstatēt, ka Eiropas Parlaments ar savu normatīvo rezolūciju par šī sprieduma 43. punktā minēto regulas priekšlikumu (OV 2001, C 146, 101. lpp.) ir noraidījis formulējumu, saskaņā ar kuru komersanta “darbībai bija jābūt ar nodomu būtiski novirzītai” uz citām dalībvalstīm vai uz vairākām valstīm, to skaitā dalībvalsti, kurā ir patērētāja domicils. Šāds formulējums būtu mazinājis patērētāja aizsardzību, jo tiktu prasīts pierādīt komersanta vēlmi zināmā mērā izvērst darbību attiecībā uz šīm citām dalībvalstīm.
83Citas norādes, kas var būt kombinētas savā starpā, var liecināt par to, ka pastāv darbība, kas ir “novirzīta uz” patērētāja domicila dalībvalsti. Tādās lietās kā pamata lieta ir jāuzskata, ka turpmāk minētās pazīmes, uz kurām ir norādīts Tiesā un kuru uzskaitījums nav izsmeļošs, – ar nosacījumu, ka to esamību pārbauda valsts tiesa, – esot uzskatāmas par norādēm uz darbību, kas ir “novirzīta uz” vienu vai vairākām citām dalībvalstīm Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē. Runa ir par attiecīgās darbības starptautisko raksturu, piemēram, atsevišķām ar tūrismu saistītām darbībām, norādi uz tālruņa numuru kopā ar starptautisko kodu, to, ka ir izmantots pirmā līmeņa domēna nosaukums, kas nav tās dalībvalsts domēna nosaukums, kurā ir dibināts komersants, piemēram, “.de”, vai arī ir izmantoti tādi neitrāli pirmā līmeņa domēna nosaukumi kā “.com” vai “.eu”, maršrutu aprakstu no vienas vai vairākām citām dalībvalstīm uz pakalpojuma sniegšanas vietu, kā arī par norādi uz starptautisko klientūru, ko veido klienti, kuru domicils ir dažādās dalībvalstīs, īpaši publicējot šādu klientu atsauksmes.
84Attiecībā uz izmantoto valodu vai valūtu Padomes un Komisijas kopīgajā deklarācijā, kas ir minēta šī sprieduma 11. punktā un pārņemta Regulas Nr. 593/2008 preambulas 24. apsvērumā, ir noteikts, ka tās nav atbilstoši kritēriji, lai novērtētu, vai darbība ir “novirzīta uz” vienu vai vairākām citām dalībvalstīm. Tā tas ir gadījumā, ja izmantotā valoda atbilst tām valodām, ko parasti izmanto dalībvalstī, no kuras komersants veic savu darbību, un izmantotā valūta atbilst šīs dalībvalsts valūtai. Savukārt, ja interneta vietnē patērētājiem ir iespēja izmantot citu valodu vai citu valūtu, nevis attiecīgās dalībvalsts valodu vai valūtu, valodu un/vai valūtu var ņemt vērā un tās var būt norāde, kas ļauj uzskatīt, ka komersanta darbība ir novirzīta uz citām dalībvalstīm.
85Tādā lietā kā lieta, kurā strīds ir starp Hotel Alpenhof un O. Helleru, šķiet, ka pastāv vairākas no šī sprieduma 83. un 84. punktā minētajām norādēm, kas var pierādīt, ka komersants ir novirzījis savu darbību uz vienu vai vairākām dalībvalstīm, kas nav Austrijas Republika. Valsts tiesai tomēr ir jānoskaidro, vai tas tā ir.
86Hotel Alpenhof tomēr apgalvo, ka līgums ar patērētāju ir noslēgts uz vietas, nevis no attāluma, jo istabu atslēgas tika nodotas un maksājums tika veikts uz vietas, un ka tādējādi nevar piemērot Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu.
87Šajā ziņā tas, ka atslēgas patērētājam tika nodotas un ka maksājumu viņš veica dalībvalstī, kurā komersants ir dibināts, neliedz piemērot minēto tiesību normu, kaut arī rezervācija tika veikta un rezervācijas apstiprinājums tika saņemts no attāluma, kā rezultātā patērētājs līgumsaistības bija uzņēmies no attāluma.
88Lietā C‑585/08, kurā strīds ir starp P. Pammeru un Reederei Karl Schlüter , iesniedzējtiesa varēja sniegt tikai nedaudz informācijas par šīs sabiedrības darbību, starpniecības sabiedrības mājaslapu un attiecībām starp pēdējo minēto un Reederei Karl Schlüter .
89Tas, ka interneta vietne ir starpniecības sabiedrības vietne, nevis komersanta vietne, nav šķērslis, lai varētu uzskatīt, ka komersants savu darbību novirza uz citām dalībvalstīm, to skaitā patērētāja domicila dalībvalsti, jo šī sabiedrība rīkojās minētā komersanta vārdā un tā interesēs. Valsts tiesai ir jāpārbauda, vai pēdējais minētais apzinājās vai tam bija jāapzinās, ka starpniecības sabiedrības darbībai piemīt starptautisks mērogs un kāda saikne vienoja starpniecības sabiedrību un komersantu.
90Attiecīgās darbības, proti, ceļojumu ar kravas kuģi no Eiropas uz Tālajiem Austrumiem organizēšanas starptautiskais raksturs ir atbilstoša norāde, bet pati par sevi tā neļauj uzskatīt, ka komersants savu darbību ir novirzījis uz citām dalībvalstīm, to skaitā patērētāja domicila dalībvalsti. Komersanta darbībai šāda pazīme piemistu pat tad, ja tas viens pats vai ar starpniecības sabiedrības palīdzību savu darbību veiktu tikai Vācijā un to nenovirzītu uz citām dalībvalstīm. Līdz ar to noteikti ir jāpastāv citām norādēm, īpaši kādai no šī sprieduma 83. un 84. punktā minētajām, piemēram, norādei uz tālruņa numuru kopā ar starptautisko kodu, ir jābūt izmantotai valodai, kas nav vācu valoda, vai ir jābūt norādei uz starptautisko klientūru, ko veido klienti, kuru domicils ir dažādās dalībvalstīs, lai pierādītu, ka komersants bija paredzējis tirgoties ar klientiem, kuru domicils ir Savienībā, neatkarīgi no dalībvalsts.
91Savukārt norāde uz starpniecības sabiedrības vai komersanta elektroniskā pasta adresi vai ģeogrāfisko adresi nav atbilstoša norāde, kā tas izriet no šī sprieduma 77. punkta. Tas pats attiecas uz vācu valodas izmantošanu un uz iespēju rezervēt ceļojumu šajā valodā, ja tā ir komersanta valoda.
92Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz iesniedzējtiesas jautājumu ir jāatbild, ka, lai noskaidrotu, vai var uzskatīt, ka komersants, kura darbība ir izklāstīta tā interneta vietnē vai starpnieka interneta vietnē, savu darbību “novirza uz” dalībvalsti, kurā ir patērētāja domicils Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, ir jāpārbauda, vai pirms iespējamās līguma noslēgšanas ar patērētāju no šīm interneta vietnēm un no komersanta darbības kopumā izriet, ka komersants bija paredzējis tirgoties ar patērētājiem, kuru domicils ir vienā vai vairākās dalībvalstīs, to skaitā šī patērētāja domicila dalībvalstī, kas nozīmē, ka tas bija gatavs noslēgt līgumu ar tiem.
93Turpmāk norādītie apstākļi, kuru uzskait ījums nav izsmeļošs, var būt norādes, kas ļauj uzskatīt, ka komersanta darbība ir novirzīta uz patērētāja domicila dalībvalsti, proti, darbības starptautiskais raksturs, norāde par to, pa kādiem maršrutiem no citām dalībvalstīm var ierasties vietā, kur komersants ir dibināts, tas, ka ir izmantota valoda vai valūta, kas nav tā valoda vai valūta, kuru parasti izmanto dalībvalstī, kurā ir dibināts komersants, pastāvot iespējai rezervēt un apstiprināt rezervāciju šajā citā valodā, norāde uz tālruņa numuru kopā ar starptautisko kodu, izdevumi par atsauces pakalpojumu internetā, lai patērētājiem, kuru domicils ir citās dalībvalstīs, atvieglotu piekļuvi komersanta vai tā starpnieka mājaslapai, tas, ka ir izmantots pirmā līmeņa domēna nosaukums, kas nav tās dalībvalsts domēna nosaukums, kurā ir dibināts komersants, un norāde uz starptautisko klientūru, ko veido klienti, kuru domicils ir dažādās dalībvalstīs. Valsts tiesa ir tā, kurai ir jāpārbauda, vai pastāv šādas norādes.
94Savukārt nepietiek ar to vien, ka ir pieejama komersanta vai starpnieka interneta vietne dalībvalstī, kurā ir patērētāja domicils. Tas pats attiecas uz norādi par elektroniskā pasta adresi, kā arī citām koordinātām vai tādas valodas vai valūtas izmantošanu, kas ir valoda un/vai valūta, kura parasti tiek izmantota dalībvalstī, kurā ir dibināts komersants.
95Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Rezolutīvā daļa
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) līgums par ceļojumu ar kravas kuģi, kas ir aplūkots pamata lietā, kas ir saistīta ar lietu C‑585/08, ir pārvadājuma līgums, kurā ir paredzēts apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 15. panta 3. punkta nozīmē;
2) lai noskaidrotu, vai var uzskatīt, ka komersants, kura darbība ir izklāstīta tā interneta vietnē vai starpnieka interneta vietnē, savu darbību “novirza uz” dalībvalsti, kurā ir patērētāja domicils Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, ir jāpārbauda, vai pirms iespējamās līguma noslēgšanas ar patērētāju no šīm interneta vietnēm un no komersanta darbības kopumā izriet, ka komersants bija paredzējis tirgoties ar patērētājiem, kuru domicils ir vienā vai vairākās dalībvalstīs, to skaitā šī patērētāja domicila dalībvalstī, kas nozīmē, ka tas bija gatavs noslēgt līgumu ar tiem. Turpmāk norādītie apstākļi, kuru uzskatījums nav izsmeļošs, var būt norādes, kas ļauj uzskatīt, ka komersanta darbība ir novirzīta uz patērētāja domicila dalībvalsti, proti, darbības starptautiskais raksturs, norāde par to, pa kādiem maršrutiem no citām dalībvalstīm var ierasties vietā, kur komersants ir dibināts, tas, ka ir izmantota valoda vai valūta, kas nav tā valoda vai valūta, kuru parasti izmanto dalībvalstī, kurā ir dibināts komersants, pastāvot iespējai rezervēt un apstiprināt rezervāciju šajā citā valodā, norāde uz tālruņa numuru kopā ar starptautisko kodu, izdevumi par atsauces pakalpojumu internetā, lai patērētājiem, kuru domicils ir citās dalībvalstīs, atvieglotu piekļuvi komersanta vai tā starpnieka mājaslapai, tas, ka ir izmantots pirmā līmeņa domēna nosaukums, kas nav tās dalībvalsts domēna nosaukums, kurā ir dibināts komersants, un norāde uz starptautisko klientūru, ko veido klienti, kuru domicils ir dažādās dalībvalstīs. Valsts tiesa ir tā, kurai ir jāpārbauda, vai pastāv šādas norādes.
Savukārt nepietiek ar to vien, ka ir pieejama komersanta vai starpnieka interneta vietne dalībvalstī, kurā ir patērētāja domicils. Tas pats attiecas uz norādi par elektroniskā pasta adresi, kā arī citām koordinātām vai tādas valodas vai valūtas izmantošanu, kas ir valoda un/vai valūta, kura parasti tiek izmantota dalībvalstī, kurā ir dibināts komersants.
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.