Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa
Puses
Lieta T‑115/94
Opel Austria GmbH , agrāk General Motors Austria GmbH , uzņēmums, kas dibināts saskaņā ar Austrijas tiesībām, Vīne, ko pārstāv Dirks Vandermeršs [ Dirk Vandermeersch ], Briseles Advokātu kolēģijas advokāts, un Tils Millers-Ibolds [ Till Müller-Ibold ], advokāts Frankfurtē pie Mainas [ Frankfurt am Main ], kas norādīja adresi Luksemburgā, Arendt un Medernach birojā, 8‑10 Rue Mathias Hardt ,
prasītājs,
ko atbalsta
Austrijas Republika , ko sākotnēji pārstāvēja Irēne Janiša [ Irène Janisch ], Federālās Ekonomikas ministrijas Kommissärin , pēc tam Beatrise Matuseka-Horāka [ Beatrix Matousek-Horak ], tās pašas ministrijas Rätin , pārstāves, kurām palīdz Kristiāns Krēmers [ Christian Kremer ], Luksemburgas Advokātu kolēģijas advokāts, kas norādīja adresi Luksemburgā, Austrijas vēstniecībā, 3 Rue des Bains ,
persona, kas iestājusies lietā,
pret
Eiropas Savienības Padomi , ko pārstāv Bjārne Hofs-Nilsens [ Bjarne Hoff-Nielsen ], juriskonsults, Hanss Jirgens Rābe [ Hans-Jürgen Rabe ] un Georgs M. Berišs [ Georg M. Berrisch ], Hamburgas un Briseles advokāti [ Rechtsanwälte ], kas norādīja adresi Luksemburgā, Eiropas Investīciju bankas Juridiskā direktorāta vadītāja birojā, Office of Bruno Eynard , 100 Boulevard Konrad Adenauer ,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Kopienu Komisija , ko pārstāv Džons Formens [ John Forman ], juriskonsults [ Legal Adviser ], pārstāvji Eriks Vaits [ Eric White ] un Teofans Hristoforu [ Theofanis Christoforou ] no Komisijas Juridiskā dienesta un kas norādījusi adresi Luksemburgā, Komisijas Juridiskā dienesta locekļa birojā, Office of Carlos Gómez de la Cruz , Wagner Centre , Kirchberg ,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību atcelt Padomes 1993. gada 20. decembra regulu (EK) Nr. 3697/93, kas atceļ tarifu koncesijas saskaņā ar 23. panta 2. punktu un 27. panta 3. punkta a) apakšpunktu Brīvās tirdzniecības līgumā, kas noslēgts starp Kopienu un Austriju ( General Motors Austria ) (OV 1993, L 343, 1. lpp.).
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [ K. Lenaerts ], tiesneši P. Linda [ P. Lindh ] un Dž. D. Kuks [ J. D. Cooke ],
sekretārs H. Jungs [ H. Jung ],
ņemot vērā rakstveida procesu un mutvārdu procesu 1996. gada 19. septembrī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1Šī ir prasība par to, lai tiktu atcelta Padomes 1993. gada 20. decembra regula (EK) Nr. 3697/93, kas atceļ tarifu koncesijas saskaņā ar 23. panta 2. punktu un 27. panta 3. punkta a) apakšpunktu Brīvās tirdzniecības līgumā, kas noslēgts starp Kopienu un Austriju ( General Motors Austria ) (OV 1993, L 343, 1. lpp.; turpmāk tekstā – apstrīdētā regula). Šī regula, pamatojoties uz EK līguma 113. pantu un Padomes 1972. gada 19. decembra regulu (EEK) Nr. 2837/72, tika pieņemta par aizsardzības pasākumiem, ko paredz Eiropas Ekonomikas kopienas un Austrijas Republikas nolīgums (OV L 300, 94. lpp.; turpmāk tekstā – Regula Nr. 2837/72), kas grozīta ar Padomes 1990. gada 5. marta regulu (EEK) Nr. 638/90 (OV 1990, L 74, 1. lpp.).
2Apstrīdētās regulas 1. pants paredz:
“Tiek atjaunots 4,9 % ievedmuitas nodeva General Motors Austria ražoto automašīnu F15 ātrumkārbām, uz ko attiecas kods ex KN 8708 40 10 (papildu kods Taric 8996, papildu kods Taric 8997) un kuru izcelsme ir Austrija Brīvās tirdzniecības līguma starp Kopienu un Austriju 3. protokola nozīmē.
Šis 4,9 % nodoklis ir piemērojams tik ilgi, līdz Padome pēc Komisijas ieteikuma nenolemj, ka nodokļi vairs nekropļo konkurenci un tirdzniecību, vai uz laika posmu, kas ir ekvivalents vidējam fiskālās amortizācijas periodam.” [Neoficiāls tulkojums]
3Prasītājs Opel Austria GmbH , agrāk General Motors Austria GmbH , uzņēmums, kas reģistrēts saskaņā ar Austrijas tiesībām, ir saskaņā ar ASV tiesībām reģistrēta Detroitas [ Detroit ] uzņēmuma General Motors Corporation meitas sabiedrība. Tas ir vienīgais F15 ātrumkārbu ražotājs. Kopš 1993. gada tās tiek eksportētas Kopienā.
4Laikā no 1989. līdz 1990. gadam uzņēmums General Motors , kas ir prasītājs, nolēma, ka tam ir jāpalielina jaunajos motoros izmantojamo manuālo ātrumkārbu, cilindru galvu un sadales vārpstu ražošanas jauda, lai apmierinātu Eiropas ražošanas centru vajadzības.
5Ražošanas vietu novērtēšanas procesa laikā, kad tika apsvērta General Motors izvietošanās Japānā, Brazīlijā, Ungārijā un Austrijā, tāpat arī Čehoslovākijā, Austrijas iestādes norādīja, ka tās ir paredzējušas prasītājam sniegt valsts atbalstu, ja ieguldījumi atbildīs noteiktiem Austrijas likumu noteikumiem.
6Austrijas Republika un prasītājs 1991. gada martā informēja Komisiju par Austrijas valdības nodomu piešķirt prasītājam atbalstu ieguldījumiem, kas paredzēti, lai paplašinātu ātrumkārbu, sadales vārpstu un cilindru galvu ražošanu prasītāja rūpnīcā Aspernā [ Aspern ], Vīnē.
7Komisijā 1991. gada 19. martā notika neformāla sanāksme, kurā tikās Austrijas valdības pārstāvji, prasītājs un Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta ( DG IV ) amatpersonas. Šīs sanāksmes laikā notika iepazīstināšana ar prasītāja plānotajiem ieguldījumiem un atbalstu, ko paredzējusi sniegt Austrijas valdība. DG IV amatpersonas uzdeva virkni jautājumu Austrijas valdībai un prasītājam. Austrijas valdība atbildes uz jautājumiem nosūtīja pa faksu 1991. gada 20. martā, bet prasītājs atbildes pa faksu nosūtīja 1991. gada 21. martā.
8Starp DG IV un Austrijas valdību, kā arī starp DG IV un prasītāju 1991. gada aprīļa vidū notika telefona sarunas.
9Austrijas valdība 1991. gada 26. aprīlī prasītājam norādīja, ka valsts atbalsts ir sagaidāms un ka tā to uzskata par saderīgu ar 23. un 27. punktu Brīvās tirdzniecības līgumā starp Kopienu un Austriju (turpmāk tekstā – BTL), kas noslēgts saskaņā ar Padomes 1972. gada 19. decembra regulu (EEK) Nr. 2836/72, ar kuru tiek noslēgts līgums starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Austrijas Republiku un pieņemti noteikumi šīs regulas piemērošanai (OV L 300, 1. lpp.). Tā ļāva prasītājam uzsākt ieguldījumu veikšanu, lai gan līgums ar valdību par valsts atbalstu nebija oficiāli noslēgts.
10Saskaņā ar Padomes apgalvoto 1991. gada 22. jūlija sanāksmē Briselē, kurā saistībā ar Austrijas pievienošanos Eiropas Savienībai tikās Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Leons Britens [ Leon Brittan ] un Austrijas politiskās partijas pārstāvji, Leons Britens, vēršoties pie Austrijas vēstnieka, pieminēja prasītājam piešķirto valsts atbalstu.
11Prasītāja jaunās rūpnīcas būvniecība Aspernā, Vīnē, sākās 1991. gada 27. jūlijā.
12Komisija 1991. gada 1. augustā pieņēma atzinumu par Austrijas lūgumu par dalību [ SEC (91) 1590 galīgā redakcija]. Atzinumā, kas publicēts Eiropas Kopienu Biļetena Pielikumā Nr. 4/92, Komisija attiecībā uz valsts atbalstu norādīja, ka, lai gan Austrijas valsts atbalsta apjoms pēdējo gadu laikā ir samazinājies, Kopienas noteikumu piemērošanai ir jāizvēršas par nozīmīgām pārmaiņām šajā sistēmā. Šajā ziņā Komisija īpaši norādīja, ka “nesenie piemēri par valsts atbalstu autorūpniecībā norāda uz to, ka pat tad, ja šajā rūpniecībā nav sektorālas atbalsta sniegšanas sistēmas, tādu finanšu instrumentu izmantošana kā Financial Guarantee Act ( General Motors ) [..] padara nepieciešamu veikt rūpīgu Austrijas sektorālā valsts atbalsta sniegšanas kontroli”.
13Prasītājs 1992. gada 21. jūlijā noslēdza līgumu ar Finanzierungs-garantiegesellschaft [Finansēšanas un garantiju sabiedrība], nosakot valsts atbalstu 10 % apmērā no maksimālās konkurences cenas – līdz 450 miljoniem Austrijas šiliņu, lai ieguldījumu apjomu varētu piemērot atbalstam 4,5 miljardu Austrijas šiliņu apjomā. 1992. gada 1. decembrī prasītājs noslēdza līdzīgu līgumu ar Vīnes pilsētu, kura bija piešķīrusi papildu atbalstu 5 % apmērā līdz maksimālajai summai – 225 miljoniem Austrijas šiliņu.
14Komisija 1992. gada oktobrī Austrijas iestādēm mutiski norādīja, ka General Motors projekts var radīt problēmas, par kurām tā vēlas apspriesties
15Komisijas Ārējo ekonomisko sakaru ģenerāldirektorāta ( DG I ) ģenerāldirektors 1992. gada 21. decembrī nosūtīja vēstuli Austrijas vēstniekam Briselē, informējot viņu, ka kompetentie Komisijas dienesti uzskata, ka General Motors ieguldījumi Aspernā neatbilst BTL noteikumiem, un lūdza viņu aicināt Austrijas iestādes paust savu viedokli, pirms Komisija nav formāli sasaukusi BTL Apvienoto komiteju [ FTA Joint Committee ].
16Komisija 1993. gada 25. februārī iesniedza jautājumu BTL Apvienotās komitejas sanāksmē. Šīs sanāksmes laikā Komisija Austrijas valdībai iesniedza anketas, kas datētas ar 1993. gada 17. un 24. februāri, kā arī informācijas piezīmes, kas datētas ar 1993. gada 17. februāri, rezumējot savu nostāju attiecībā uz General Motors projektu Aspernā.
17Vēlāk, 1993. gada 16. martā un 15. aprīlī, notika Komisijas un Austrijas Republikas darba apspriedes. Otrās sanāksmes laikā prasītāja pārstāvji, kuri šajā apspriedē piedalījās pēc Austrijas valdības uzaicinājuma, iesniedza Komisijai memorandu par Austrijas Republikas piešķirtā atbalsta saderību ar BTL.
18Nākamās Komisijas un Austrijas Republikas tikšanās, kas notika 1993. gada 21. jūnijā, laikā Austrijas valdība iesniedza Komisijai memorandu par valsts atbalsta intensitāti.
19Komisija 1993. gada 29. jūnijā iekšējās piezīmēs rezumēja savu nostāju. Prasītājam šīs piezīmes tika nosūtītas 1993. gada 29. novembrī.
20Trešais prasītāja memorands, kurā izklāstīti politiskie apsvērumi attiecībā uz atbalstu, Komisijai tika nosūtīts 1993. gada 15. jūlijā.
21Komisija 1993. gada 22. jūlijā pieņēma priekšlikumu par apstrīdēto regulu.
221993. gada 22. novembrī notika Komisijas amatpersonu un Austrijas Republikas un prasītāja pārstāvju sanāksme, kurā prasītāja pārstāvjus piedalīties bija uzaicinājusi Austrijas Republika. Šīs sanāksmes laikā Komisijas amatpersonas no jauna apstiprināja, ka, pēc viņu domām, valsts atbalstu nevar pamatot ne saskaņā ar BTL, ne arī saskaņā ar Kopienu tiesību aktiem. Tomēr saskaņā ar prasītāja teikto viņi uzdeva jautājumu, vai kāda valsts atbalsta daļa ir paredzēta vides aizsardzībai, pētījumiem un attīstībai vai apmācībai.
23Ar EK Padomes un Komisijas 1993. gada 13. decembra lēmumu 94/1/EOTK par Eiropas Ekonomikas zonas līguma noslēgšanu starp Eiropas Kopienu, tās dalībvalstīm un Austrijas Republiku, Somijas Republiku, Islandes Republiku, Lihtenšteinu, Norvēģijas Karalisti, Zviedrijas Karalisti un Šveices Konfederāciju (OV 1994, L 1, 1. lpp.; turpmāk tekstā – Lēmums 94/1) un tā paša datuma EK Padomes un Komisijas lēmumu 94/2/EOTK par protokola pieņemšanu par Eiropas Ekonomikas zonas līguma noslēgšanu starp Eiropas Kopienu, tās dalībvalstīm un Austrijas Republiku, Somijas Republiku, Islandes Republiku, Lihtenšteinu, Norvēģijas Karalisti un Zviedrijas Karalisti (OV 1994, L 1, 571. lpp.; turpmāk tekstā – Lēmums 94/2) Padome un Komisija Eiropas Kopienas un Eiropas Ogļu un tērauda kopienas vārdā apstiprināja Eiropas Ekonomikas zonas līgumu (turpmāk tekstā – EEZ līgums vai Līgums) un Protokolu par EEZ līguma pieņemšanu (turpmāk tekstā – Pieņemšanas protokols). Tajā pašā dienā Kopienas kā pēdējās līgumslēdzējas puses iesniedza savus apstiprināšanas rakstus (informāciju par EEZ līguma un Pieņemšanas protokola spēkā stāšanās datumiem skat. OV 1994, L 1, 606. lpp.).
24Ar 1993. gada 14. decembra vēstuli prasītājs nosūtīja Komisijai memorandu par atbalsta atbilstību Kopienas iekšējiem noteikumiem attiecībā uz valsts atbalstu vides aizsardzībai, pētījumiem un attīstībai vai apmācībai. 1993. gada 15. decembrī Komisija sagatavoja informācijas piezīmes ar komentāriem par šo memorandu. Šīs piezīmes vēstulē tika nosūtītas prasītājam 1994. gada 1. februārī.
25Padome 1993. gada 20. decembrī pieņēma apstrīdēto regulu.
26EEZ līgums stājās spēkā 1994. gada 1. janvārī.
27Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 1994. gada 21. martā, prasītājs cēla šo prasību.
28Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs nodeva lietu otrajai palātai. 1994. gada 7. jūlijā Pirmās instances tiesa nolēma lietu pārsūtīt trīs tiesnešu palātai. Ar 1995. gada 23. janvāra lēmumu lieta tika nodota ceturtajai palātai.
29Ar lūgumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegts 1994. gada 12. augustā, Komisija lūdza atļauju iestāties lietā atbildētājas prasījumu atbalstam. Ar lūgumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 1994. gada 26. augustā, Austrijas Republika lūdza atļauju iestāties lietā prasītāja prasījumu atbalstam. Ar otrās palātas priekšsēdētāja 1994. gada 7. oktobra un 20. oktobra rīkojumiem Komisijai un Austrijas Republikai atļaujas tika dotas.
30Ņemot vērā tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa (ceturtā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu, neveicot iepriekšēju izmeklēšanu. Tomēr Pirmās instances tiesa Padomei un Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojam (turpmāk tekstā – Publikāciju birojs) iesniedza rakstiskus jautājumus. Atbildes uz tiem tika saņemtas vēstulēs, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegtas attiecīgi 1996. gada 20. augustā un 26. jūlijā.
31Mutvārdu process tika uzsākts 1996. gada 19. septembrī. Lietas dalībnieku pārstāvji sniedza mutvārdu apsvērumus un atbildes uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.
32Opel Austria GmbH kā prasītājs lūdz Pirmās instances tiesu:
33Austrijas Republika kā persona, kas iestājusies lietā, lūdz Pirmās instances tiesu:
34Padome kā atbildētāja lūdz Pirmās instances tiesu:
35Komisija kā persona, kas iestājusies lietā, lūdz Tiesu noraidīt prasību.
36Prasītājs prasības atcelt tiesību aktu atbalstam sniedz desmit pamatus:
37Tā kā pirmais pamats ir saistīts ar otrā pamata otro daļu, tie izskatāmi kopā.
Pirmais pamats un otrā pamata otrā daļa, izskatāmi kopā: EEZ līguma 10., 26. un 62. panta pārkāpums un pārkāpums attiecībā uz pienākumu saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām nevērsties pret līguma objektu un mērķi pirms līguma stāšanās spēkā
38Šiem apvienotajiem pamatiem ir vairākas daļas. Pirmā daļa attiecas uz to, ka Padome ar nolūku datējusi ar atpakaļejošu datumu Eiropas Kopienu Oficiālā Vēstneša izdevumu, kurā tika publicēta apstrīdētā regula. Otrā, trešā un ceturtā daļa attiecas uz EEZ līguma 10., 26. un 62. panta pārkāpumu. Piektā daļa saistīta ar pārkāpumu attiecībā uz pienākumu saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām nevērsties pret līguma objektu un mērķi pirms līguma stāšanās spēkā.
39Prasītājs un Austrijas Republika uzskata, ka apstrīdētā regula ir stājusies spēkā pēc EEZ līguma stāšanās spēkā (skat. šā sprieduma 41. un 42. punktu) un tādējādi tai jābūt saderīgai ar Līgumu. Prasītājs uzskata, ka sakarā ar tās neatbilstību EEZ līgumam tā ir jāatzīst par spēkā neesošu ab inito .
40Padome un Komisija apgalvo, ka izšķirošais datums apstrīdētās regulas spēkā esamības izvērtēšanai ir datums, kad tā tikusi pieņemta. Tā kā šī regula ir pieņemta pirms EEZ līguma spēkā stāšanās, minētais līgums konkrētajā gadījumā nav piemērojams.
41Prasītājs uzsver, ka apstrīdētās regulas 2. pantā norādīts, ka tā stājas spēkā “dienā, kad tā publicēta Oficiālajā Vēstnesī ”. Atsaucoties uz 1977. gada 31. marta Tiesas spriedumu lietā 88/76 Société pour l’exportation des sucres /Komisija ( Recueil , 709. lpp., 14. un turpmākie punkti) un 1979. gada 25. janvāra Tiesas spriedumu lietā 98/78 Racke ( Recueil , 69. lpp., 15. punkts), prasītājs norāda, ka Oficiālais Vēstnesis ir jāizdod tajā datumā, ar kuru tas datēts, un ka lietas dalībnieki var pierādīt, ka tas patiešām ticis publicēts vēlāk.
42Lai arī Oficiālais Vēstnesis , kurā bija publicēta apstrīdētā regula (OV L 343), datēts ar 1993. gada 31. decembri, patiesībā tas izdots 1994. gada 11. vai 12. janvārī. Šī apgalvojuma pamatojumam prasītājs atsaucas uz Publikāciju biroja vēstuli un uz Luksemburgas tiesu izpildītāja oficiālajiem konstatējumiem. Regula tādējādi stājusies spēkā, agrākais, 1994. gada 11. janvārī.
43Prasītājs atzīst, ka līdz šim Tiesa uzskatīja, ka kļūdas attiecībā uz Oficiālajā Vēstnesī iedrukāto publicēšanas datumu nepadara par spēkā neesošu tajā publicēto aktu (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Société pour l’exportation des sucres /Komisija, 14. un turpmākie punkti, un lietā Racke , 15. punkts). Taču šie spriedumi attiecas uz Publikāciju biroja kļūdainu datējumu, kas atšķiras tikai par vienu darba dienu. Taču, tā kā šajā lietā Padome ar nolūku Oficiālajā Vēstnesī apstrīdēto regulu publicēja ar atpakaļejošu datumu, Pirmās instances tiesai tā būtu jāatceļ, pamatojoties tikai uz šo faktu vien. Tā kā Padomes rīcība bija vērsta uz to, lai radītu iespaidu, ka regula bija stājusies spēkā pirms EEZ līguma spēkā stāšanās, šāda rīcība ir labas pārvaldības principa pārkāpums un tā apdraud sabiedrības ticību Oficiālā Vēstneša autentiskumam. Šāda rīcība bija īpaši neadekvāta, jo tiesiskais regulējums 1993. gada 31. decembrī bija pilnīgi atšķirīgs no tā regulējuma, kāds tas bija 1994. gada 11. janvārī. Padome apstrīdētās regulas oriģinālo versiju nosūtīja Publikāciju birojam 1994. gada janvārī, taču tik un tā tika norādīts Oficiālajā Vēstnesī regulu publicēt 1993. gada izdevumā.
44Prasītājs apgalvo, ka Padomes sniegtais paskaidrojums, ka aizkavēšanās bija saistīta ar darba pārslodzi gada beigās, neatbrīvo Publikāciju biroju no pienākuma pareizi norādīt īsto Oficiālā Vēstneša publicēšanas datumu. Vēl jo vairāk, Padomes izmantotā pieeja nav ne ierasta, ne arī nepieciešama. Trīs citi 1993. gada decembrī pieņemtie akti Oficiālajā Vēstnesī tika publicēti 1994. gadā. Tādējādi Padome ar nolūku publicēja apstrīdēto regulu Oficiālā Vēstneša 1993. gada izdevumā.
45Austrijas Republika uzskata, ka neatkarīgi no tā, vai Oficiālais Vēstnesis bija vai nebija ar nolūku izdots ar atpakaļejošu datumu, atbilstība nosacījumiem publicēšanai Oficiālajā Vēstnesī ir būtiska formas prasība. Tā piebilst, ka apstrīdētās regulas spēkā stāšanās datumam ir būtiska ietekme uz tās likumību, jo EEZ līgums pēc tā spēkā stāšanās aizliedz jaunu muitas nodevu ieviešanu.
46Padome apstiprina, ka apstrīdētā regula bija publicēta 1994. gada 11. janvārī Oficiālā Vēstneša izdevumā, kas datēts ar 1993. gada 31. decembri, un ka apstrīdētā regula tādējādi ir stājusies spēkā 1994. gada 11. janvārī. Tomēr tas nepadara regulu par spēkā neesošu. Saskaņā ar Tiesas praksi (iepriekš minētie spriedumi lietā Société pour l’exportation des sucres /Komisija, 14. un turpmākie punkti, un lietā Racke , 15. punkts) kļūda Oficiālā Vēstneša publicēšanas datumā nepadara Kopienas tiesību aktu par spēkā neesošu. Tas, ka Oficiālā Vēstneša izdevums nejauši vai ar nolūku publicēts ar atpakaļejošu datumu, var padarīt Kopienas tiesību aktu par spēkā neesošu tikai tad, ja akta spēkā stāšanās datumam ir būtiska ietekme uz šā akta likumību, kā tas nav šajā gadījumā.
47Padome apstrīd to, ka Oficiālais Vēstnesis ar nolūku ir datēts ar atpakaļejošu datumu. Oficiālā Vēstneša L 343 izdošanas aizkavēšanās izskaidrojama ar to, ka katra kalendārā gada decembra beigās ir jābūt publicētam ļoti lielam Kopienas iestāžu pieņemto aktu skaitam. Turklāt Padome nekad nav apgalvojusi, ka apstrīdētā regula būtu stājusies spēkā pirms tās faktiskās publicēšanas.
48Prasītājs uzskata, ka, tā kā apstrīdētā regula paredz “4,9 % nodevas atjaunošanu”, kopš EEZ līguma spēkā stāšanās tā ir pretrunā Līguma 10. punktam.
49No Tiesas prakses var secināt, ka EEZ līguma noteikumi ir Kopienu tiesību sistēmas sastāvdaļa (skat. Tiesas 1974. gada 30. aprīļa spriedumu lietā 181/73 Haegeman , Recueil , 449. lpp., 3.–5. punkts). Līguma 10. pants, kas starp līgumslēdzējām pusēm aizliedz ievedmuitas nodokļus un visus maksājumus ar līdzvērtīgu iedarbību, atbilst EK līguma 12., 13., 16. un 17. pantam. Būtībā tie ir identi iekšējiem Kopienas tiesību aktiem, un atbilstoši EEZ līguma 6. pantam tie būtu analizējami, ņemot vērā Tiesas praksi attiecībā uz EK līguma noteikumiem, kuri būtībā ir identi.
50Šajā ziņā EK līguma 12. panta noteikums atbilst EEZ līguma 10. pantam tiktāl, ciktāl tas attiecas uz ievedmuitas nodokļiem. Tiesa attiecībā uz EK līguma 12. pantu ir noteikusi, ka “ievedmuitas nodokļi ir aizliegti neatkarīgi no mērķa, kura dēļ tie ieviesti, kā arī no ieņēmumiem, kādi no tiem radušies” (skat. Tiesas 1969. gada 1. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 2/69 un 3/69 Sociaal Fonds voor de Diamantarbeiders , Recueil , 211. lpp., 13. punkts; skat. arī Tiesas 1963. gada 5. februāra spriedumu lietā 26/62 Van Gend en Loos , Recueil , 1. lpp.). Tiesa ir norādījusi, ka šis noteikums ir visbūtiskākais to noteikumu kopumā, kas nodrošina preču brīvu apriti. Preču brīva aprite ir ne tikai EK līguma galvenais mērķis, bet arī viens no EEZ līguma galvenajiem mērķiem. Tiesa attiecībā uz Kopienu ir noteikusi, ka jebkuram šā būtiskā noteikuma izņēmumam ir jābūt Līgumā skaidri izteiktam un precīzi interpretētam (skat. Tiesas 1964. gada 13. novembra spriedumu apvienotajās lietās 90/63 un 91/63 Komisija/Luksemburga un Beļģija, Recueil , 1217. lpp., un Tiesas 1978. gada 20. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās 80/77 un 81/77 Commissionnaires réunis , Recueil , 927. lpp.).
51Prasītājs secina, ka, ņemot vērā EEZ līguma 6. pantu, 10. pants jāinterpretē tādējādi, ka “muitas nodokļi ir aizliegti neatkarīgi no mērķa, kura dēļ tie tika ieviesti”, t.i., kā tāds, kas nosaka vispārēju un pilnīgu aizliegumu.
52EEZ līgums aizliedz muitas nodokļu saglabāšanu un, a fortiori , šādu nodokļu ieviešanu. Taču, pieņemot apstrīdēto regulu, Kopiena ieviesa jaunus muitas nodokļus, kuri stājās spēkā pēc tam, kad bija stājies spēkā EEZ līgums.
53Attiecībā uz Padomes norādēm par EK līguma un EEZ līguma atšķirībām, kurās tā uzsvērusi, ka EEZ līguma 10. pants ir jāinterpretē citādi nekā EK līguma 12. pants, prasītājs norāda, ka EEZ līguma veidotāji, kuri zināja par šīm atšķirībām, tomēr pieņēma EEZ līguma 6. pantu.
54EEZ līguma un Kopienas tiesību aktu viendabīgas interpretācijas nozīmīgums ir apliecināts Līgumā, īpaši tā 1. pantā un preambulas ceturtajā un piecpadsmitajā apsvērumā.
55Attiecībā uz Padomes argumentu, ka EK ir muitas savienība, bet Eiropas ekonomikas zona (turpmāk tekstā – EEZ) ir brīvās tirdzniecības zona, prasītājs apgalvo, ka šādai atšķirībai nav nekādas ietekmes uz beznodokļu režīmu līgumslēdzēju pušu ražotajai produkcijai.
56Tāpat, atbildot uz Padomes argumentu, ka EEZ līgumā paredzētajām drošības klauzulām EK līgumā nav līdzīgu, prasītājs norāda, ka Kopienas tiesību aktos šādas klauzulas bija noteiktas pārejas posmā un ka Sociaal Fonds voor de Diamantarbeiders spriedumā tie bija tieši pārejas laika nodokļi, kurus Tiesa atzina par nelikumīgiem. Tādējādi Tiesa muitas nodokļiem noteica beznosacījumu aizliegumu, kaut arī konkrētos apstākļos dalībvalstīm ir tiesības izmantot aizsardzības pasākumus.
57Attiecībā uz Komisijas argumentu, ka EEZ līguma 10. pants un attiecīgie EK līguma nosacījumi būtībā nav identi, prasītājs norāda, ka EEZ līgums gan paredz dažus retus izņēmumus attiecībā uz noteikumu par visu nodokļu atcelšanu, bet katrs izņēmums ir strikti definēts un papildus izskaidrots ar precīzu klauzulu, kas aizliedz šim izņēmumam pārkāpt tam noteiktās robežas. Tādējādi Līguma 10. panta otrais teikums paredz, ka fiskāli muitas nodokļi ir aizliegti, izņemot gadījumus, kas minēti 5. protokolā, un ka Līguma 26. pants paredz, ka kompensācijas nodokļi un citi tirdzniecības politikas paņēmieni ir aizliegti, izņemot tos, kurus atļauj 13. protokols. Tāpat nodokļus, kas pieņemti saskaņā ar Līguma 64. pantu, varēja noteikt tāpēc, ka šis pants ir Līguma 10. panta izņēmums.
58Prasītājs uzskata, ka šajā gadījumā nav atbilstošs Komisijas arguments par to, ka BTL paliek vienīgās piemērojamās tiesības, jo EEZ līguma mērķis nav novērst konkurences un tirdzniecības izkropļojumus, ko radītu šādi valsts atbalsti. EEZ līgums paredz muitas nodokļu aizliegumu neatkarīgi no tā, vai regulas par valsts atbalstu ir piemērojamas vai nav piemērojamas.
59Prasītājs arī noraida Padomes argumentu, ka ar apstrīdēto regulu atjaunotais nodoklis ir sui generis nodoklis. Prasītājs arī piebilst, ka EEZ līgums ietver vispārēju muitas nodokļu aizliegumu ar pavisam nedaudziem un skaidri izteiktiem izņēmumiem. Tādējādi attiecībā uz sui generis nodokļiem nevar būt neviena cita nerakstīta un nenorādīta izņēmuma, jo saskaņā ar vispārpieņemtiem interpretācijas principiem vispārēju noteikumu izņēmumi jāpamato ar skaidri noteiktām tiesību normām, kuras savukārt ir jāinterpretē šauri. Prasītājs piebilst, ka pat tad, ja ar apstrīdēto regulu ieviestais nodoklis tiktu nošķirts no citiem muitas nodokļiem, pamatojoties uz to, ka tā ir BTL piešķirto priekšrocību atcelšana, tas nemainītu šā nodokļa būtību. Muitas nodokļi paliek muitas nodokļi neatkarīgi no apsvērumiem, kuru dēļ Padome tos noteikusi.
60Visbeidzot, prasītājs apgalvo, ka, pamatojoties uz EEZ līguma 1 20. pantu, EEZ līgums gūst virsroku pār BTL, jo EEZ līgums aptver vispārēju jomu, un šajā lietā izskatāmajā jomā abi līgumi attiecas uz “vienu un to pašu objektu”. Ir skaidrs, ka EEZ līgums paredz rūpniecības ražojumu muitas nodokļu atcelšanu starp pusēm, ierobežojumus attiecībā uz valsts atbalsta piešķiršanu un priekšnosacījumiem drošības pasākumu noteikšanai. Turklāt EEZ līguma mērķi ir plašāki nekā BTL mērķi.
61Austrijas Republika uzsver, ka saskaņā ar EEZ līguma 6. pantu šā līguma 10. pants jāanalizē, ņemot vērā Tiesas praksi attiecībā uz atbilstošajiem EK līguma noteikumiem. Attiecībā uz atšķirībām starp EK līgumu un EEZ līgumu tā uzsver, ka tik un tā Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas tiesa 1994. gada 16. decembra spriedumā lietā E‑1/94 Restamark ( Report of the EFTA Court , 1994. gada 1. janvāris – 1995. gada 30. jūnijs, 15. lpp., 32.–34., 46., 56., 63. un 64. punkts) ir noteikusi, ka EEZ līguma panti, kuri būtībā ir identi, ir jāinterpretē saskaņā ar attiecīgo Kopienu tiesu praksi. Austrijas Republika uzskata arī, ka gan EEZ līgums, gan BTL paredz beznodokļu režīmu rūpniecības ražojumiem, tostarp arī ražojumiem, uz kuriem attiecas šī lieta, un ka saskaņā ar EEZ līguma 120. pantu BTL kopš 1994. gada 1. janvāra vairs nav piemērojams.
62Padome uzskata, ka apstrīdētā regula atbilst EEZ līguma 10. pantam. Šajā ziņā tā norāda, ka arī tad, ja saskaņā ar EEZ līguma 6. pantu 10. pants būtu interpretējams, ņemot vērā Tiesas praksi attiecībā uz atbilstošiem EK līguma noteikumiem, it īpaši 12. pantu, to nevar interpretēt tādā nozīmē, ka tas aizliedz “muitas nodokļus [..] neatkarīgi no mērķa, kā dēļ tie tika ieviesti” (iepriekš minētais spriedums lietā Sociaal Fonds voor de Diamantarbeiders , 13. punkts). Pēc Padomes domām, ir ievērojama atšķirība starp EK līgumu un EEZ līgumu (skat. Tiesas 1991. gada 14. decembra atzinumu 1/91 attiecībā uz EEZ līgumu, Recueil , I‑6079. lpp., 13.–22. punkts), kas noteic, ka EEZ līguma 10. pants ir jāinterpretē citādi. Tādējādi EEZ līgums neparedz radīt vienotu tirgu bez iekšējām robežām un tā noteikumi par preču brīvu apriti attiecas vienīgi uz līgumslēdzēju pušu ražojumiem. EK līgums ir konstitucionāls līgums, un tas rada jaunu tiesisko kārtību, turklāt EK līguma noteikumi par brīvu pārvietošanos un konkurenci nav pašmērķis, bet līdzeklis ekonomikas integrācijas mērķu sasniegšanai, vienotā tirgus un ekonomiskās un monetārās savienības izveidei, tādējādi palīdzot panākt ciešāku Eiropas vienotību.
63Atšķirībā no EK līguma, kas pēc pārejas posma beigām liedz dalībvalstīm piemērot aizsardzības pasākumus, EEZ līguma 64. pants ietver noteikumus, kas ļauj līgumslēdzējām pusēm piemērot pasākumus, lai novērstu konkurences izkropļojumus, kas radušies saistībā ar līgumslēdzējas puses vai valsts monopolu valsts atbalsta piešķiršanu. Turklāt 26. pants saistībā ar 13. protokolu ietver noteikumus, kas atļauj ieviest kompensācijas nodokli gadījumos, kad acquis communautaire nav pilnībā iekļauts EEZ līgumā. Atšķirībā no EEZ līguma klauzulām EK līguma drošības klauzulas, uz kurām atsaucas prasītājs, neļauj piemērot autonomus pasākumus, bet paredz, ka Padome vai Komisija var piemērot pasākumus vai arī to var darīt dalībvalsts saskaņā ar īpašu Komisijas atļauju.
64Atbildot uz prasītāja argumentiem par to, ka EK ir muitas savienība, bet EET – brīvās tirdzniecības zona un ka tas neietekmē līgumslēdzēju pušu ražojumu beznodokļu režīmu, Padome uzsver, ka Kopienā vairs nav robežkontroles attiecībā uz dalībvalstu ražojumiem vai ārpuskopienas valstu ražojumiem, kuri ir brīvā apritē. Savukārt EEZ pat līgumslēdzēju pušu ražojumi joprojām tiek pakļauti robežkontrolei, ko veic Kopiena vai citas līgumslēdzējas puses.
65Padome secina, ka atsevišķos gadījumos līgumslēdzējas puses var ieviest un/vai izmantot nodokļus kā aizsardzības pasākumus, lai novērstu atsevišķus konkurences izkropļojumus, kas ietekmē tirdzniecību.
66Tā piebilst, ka ar apstrīdēto regulu ieviestais nodoklis nav parasts muitas nodoklis, bet gan aizsargpasākums, kas pieņemts saskaņā ar BTL noteikumiem. Tāpat kā sui generis nodoklis, arī šis nodoklis neizriet no EEZ līguma 10. panta pat tad, ja šo noteikumu interpretētu tā, kā to norādījis prasītājs. Pirmkārt, apstrīdētā regula nepiemēro nodokli, bet gan atceļ tarifu koncesiju, atjaunojot nodokli. Otrkārt, šim nodoklim nav vispārējas ietekmes, jo tas attiecas vienīgi uz konkrēta ražotāja konkrētā valstī ražotām noteikta veida ātrumkārbām. Treškārt, nodoklis ir atjaunots noteiktam mērķim, proti, lai novērstu kropļojošu ietekmi uz Austrijas Republikas sniegto valsts atbalstu, kas nav zudis arī pēc EEZ līguma spēkā stāšanās. Ceturtkārt, nodoklis ticis atjaunots uz noteiktu un ierobežotu laiku posmu.
67Visbeidzot, runājot par EEZ līguma 120. pantu, muitas nodokļi starp Kopienu un Austrijas Republiku tika atcelti ar BTL 3. pantu. EEZ līgums tikai saglabā ar BTL noteiktās tarifu koncesijas, taču nepavisam neparedz tarifu koncesijas. Tātad BTL noteikumi attiecībā uz tarifu koncesijām joprojām tika piemēroti, un saskaņā ar EEZ līguma 120. pantu muitas nodokļi, kas likumīgi ieviesti saskaņā ar BTL, tādējādi varēja palikt spēkā pēc EEZ līguma spēkā stāšanās neatkarīgi no tā, vai tie atbilst vai neatbilst Līguma 10. panta prasībām. Situācija ir nepārprotami atšķirīga no situācijas, kāda tā bija tad, kad Austrija pievienojās Eiropas Savienībai. Līdz ar to regula vairs nav piemērojama, jo arī BTL ir pārtraucis tās piemērošanu.
68Komisija uzskata, ka EEZ līguma 10. pants un atbilstošie EK līguma noteikumi būtībā nav identi un ka Līguma 6. pants līdz ar to nav piemērojams. No 10. panta izriet, ka fiskāli muitas nodokļi nav piemērojami attiecībā uz ievedmuitas un izvedmuitas nodokļiem vai maksājumiem ar līdzvērtīgu iedarbību. Situācija ir tāda pati kā attiecībā uz muitas nodokļiem aizsardzības nolūkā, un, kaut arī tie veido ne vairāk kā pusi no vispārējās muitas nodokļu politikas, tie ir paredzēti konkrētam mērķim. Ja 10. pantu interpretētu tā, kā to pieprasa prasītājs, tad nebūtu iespējams piemērot Līguma 64. pantu. Vēl jo vairāk, šajā gadījumā Līguma 26. pants nav nepieciešams. Tā kā EEZ līgums neparedz novērst konkurences un tirdzniecības izkropļojumu, ko izraisījis šajā lietā iesaistītais valsts atbalsts, tad BTL ir vienīgās piemērojamās tiesības. Komisija uzsver, ka EEZ līguma 120. pants paredz, ka šis līgums ir ar augstāku spēku nekā BTL vienīgi tad, ja tas attiecas uz vienu un to pašu objektu. Tas ļauj turpināt piemērot atsevišķus BTL noteikumus – tādus kā tie, kurus Kopiena piemēroja šajā gadījumā.
69Prasītājs apgalvo, ka ar apstrīdēto regulu ieviestais pasākums ir kompensācijas nodoklis un, pamatojoties uz šo apgalvojumu, inter alia apgalvo, ka saskaņā ar GATT VI panta 3. punkta pēdējā teikuma definīciju kompensācijas nodokļi ir “īpaši nodokļi, kas piemēroti, lai izlīdzinātu visus tieši vai netieši ražošanai vai preču eksportam piešķirtos maksājumus vai subsīdijas”. Tādējādi apstrīdētā regula arī pārkāpj EEZ līguma 26. pantu, kas atbilstoši Līguma 10. pantā noteiktajam vispārējam principam aizliedz kompensācijas nodokļus starp līgumslēdzējām pusēm, ja vien Līgumā nav paredzēts citādi.
70No Līguma 13. protokola attiecībā uz antidempinga pasākumu un kompensācijas nodokļu nepiemērošanu izriet, ka, lai šajā gadījumā darbotos 26. pantā paredzētais aizlieguma izņēmums, ir nepieciešams, lai acquis communautaire attiecībā uz atsevišķām automašīnu detaļām netiktu pilnībā iekļauts EEZ līgumā, kā tas nav šajā gadījumā. Visi noteikumi par valsts atbalstu, kas piemērojams automašīnu sektorā, ir atsevišķi norādīti EEZ līguma XV pielikumā. Prasītāja ražotā produkcija ir Austrijas izcelsmes produkcija un atbilst Preču aprakstīšanas un kodēšanas harmonizētās sistēmas 25.–97. nodaļai (skat. EEZ līguma 8. panta 2. punktu un 3. punkta a) apakšpunktu).
71Austrijas Republika uzskata, ka apstrīdētā regula ir pretrunā EEZ līguma 26. pantam. Padomes piešķirtais nosaukums šiem nodokļiem nav būtisks; nodokļa mērķis un radītās sekas nosaka tā būtību, proti, to, ka tas ir kompensācijas nodoklis.
72Padome apgalvo, ka apstrīdētā regula neievieš kompensācijas nodokli, bet, pamatojoties uz BTL 23. pantu un 27. panta 3. punkta a) apakšpunktu, atceļ tarifu koncesijas, kas bija piešķirtas Austrijas Republikai saskaņā ar šo līgumu. Tādējādi nav pārkāpts EEZ līguma 26. pants.
73Komisija uzskata, ka apstrīdētā regula neievieš kompensācijas nodokli, bet ir uzskatāma par sui generis aizsardzības pasākumu, kas saskaņā ar EK līguma 113. pantu atceļ tarifu koncesijas, kā paredzēts BTL, gadījumā, ja pastāv neatrisinātas domstarpības par Līgumā ietvertajiem valsts atbalsta noteikumiem.
74Prasītājs uzskata, ka EEZ līguma 62. pants skaidri norāda, ka Kopienas kompetence valsts atbalsta jomā ir ierobežota attiecībā uz atbalstu, ko sniedz dalībvalstis. Tas uzskata, ka 1994. gada 1. janvārī Kopiena zaudēja savu kompetenci attiecībā uz valsts atbalsta piešķiršanu Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstīs. Tādējādi pēc apstrīdētās regulas spēkā stāšanās datuma tā vairs neatbilst EEZ līguma 62. pantam. Apgalvojot, ka Padome varēja pieņemt apstrīdēto regulu kā aizsardzības pasākumu atbilstoši EEZ līguma 62. pantam, Padome atzīst, ka tā nav ievērojusi šajā pantā noteikto procedūru.
75Padome vispirms norāda, ka apstrīdētā regula ir pieņemta nevis atbilstoši EEZ līgumam, bet gan atbilstoši BTL. Otrkārt, tā nav noteikusi, ka atbalsts ir spēkā neesošs vai neatbilst EEZ līguma darbībai, jo to varēja noteikt vienīgi Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas Uzraudzības iestāde. Saskaņā ar EEZ līgumu Padomes veiktais aizsardzības pasākums bija atbilstošs Līguma 64. pantam.
76Prasītājs uzsver, ka 18. pants 1969. gada 23. maija Vīnes konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām ( United Nations Treaty Series , 788. sēj., 354. lpp.; turpmāk tekstā – Pirmā Vīnes konvencija) un 18. pants 1986. gada 21. marta Vīnes konvencijā par līgumtiesībām starp valstīm un starptautiskām organizācijām vai starp starptautiskām organizācijām ( UN General Assembly Document A/Conf. 129/15 , 1986. gada 20. marts; turpmāk tekstā – Otrā Vīnes konvencija) aizliedz visām valstīm un starptautiskām organizācijām ar nodomu pārkāpt starptautiskus līgumus, izmantojot aktus, kas pieņemti tieši pirms līguma stāšanās spēkā un ir pretrunā līguma pamatprincipiem. Tātad šie noteikumi paredz, ka laika posmā starp starptautiska līguma parakstīšanu un stāšanos spēkā valstīm “ir pienākums atturēties no aktiem, kas vēršas pret” šā līguma “objektu un mērķi”.
77Ir vispāratzīts, ka Pirmā Vīnes konvencija kodificē atsevišķas vispārsaistošas starptautisko paražu tiesību normas, tādējādi šīs konvencijas kodificētie noteikumi ir Kopienai saistoši. To apstiprina fakts, ka vairākos gadījumos Tiesa ir atsaukusies uz konvencijas noteikumiem, interpretējot Kopienas noslēgtos līgumus, tostarp arī BTL (skat. iepriekš minēto atzinumu 1/91, 14. punkts, un Tiesas 1993. gada 1. jūlija spriedumu lietā C‑312/91 Metalsa , Recueil , I‑3751. lpp., 12. punkts).
78Turklāt Pirmās Vīnes konvencijas 18. pants un Otrās Vīnes konvencijas 18. pants ietver pamatprincipu par tiesiskās paļāvības aizsardzību starptautiskajās publiskajās tiesībās un saskaņā ar šo principu starptautisko tiesību subjektu atsevišķos gadījumos var saistīt paļāvība, ko tā darbība radījusi citiem starptautisko tiesību subjektiem.
79Prasītājs noraida Padomes argumentu, ka Pirmās Vīnes konvencijas 18. pants nevar piešķirt indivīdiem tiesības, uz kurām tie var atsaukties Pirmās instances tiesā. Pirmkārt, arguments par tiešās iedarbības trūkumu nav atbilstošs tiesvedībā, kas ierosināta saskaņā ar EK līguma 173. pantu. Starptautiskie līgumi ir Kopienas tiesiskā regulējuma sastāvdaļa, un tie attiecas uz Kopienas iestādēm, tostarp uz Eiropas Kopienu Tiesu un Pirmās instances tiesu, kurām jānodrošina to ievērošana. Tas, ka atsevišķi starptautiski līgumi nav tieši piemērojami, nekādi neietekmē Kopienas pienākumu nodrošināt to ievērošanu (skat. Tiesas 1984. gada 10. jūlija spriedumu lietā 126/83 STS /Komisija, Recueil , 2769. lpp.; 1989. gada 22. jūnija spriedumu lietā 70/87 Fediol /Komisija, Recueil , 1781. lpp., 20. punkts; 1991. gada 7. maija spriedumu lietā C‑69/89 Nakajima /Padome, Recueil , I‑2069. lpp., 31. punkts, kā arī ģenerāladvokāta M. Lenca [ M. Lenz ] secinājumus šajā lietā 53. punkts, un ģenerāladvokāta M. Gulmana [ M. Gulmann ] secinājumus 1994. gada 5. oktobra spriedumā lietā C‑280/93 Vācija/Padome, Recueil , I‑4973. lpp., 135. un 137. punkts). Otrkārt, Pirmās Vīnes konvencijas 18. pants ietver nepārprotamu un absolūtu aizliegumu attiecībā uz aktiem, kuri neatbilst starptautisko līgumu objektiem un mērķiem.
80Tātad starp EEZ līguma parakstīšanas datumu un tā spēkā stāšanās datumu Kopienai bija jāatturas no jebkādu pasākumu veikšanas, kas varētu apdraudēt Līguma objektu un mērķa sasniegšanu. Šim pienākumam bija jākļūst vēl jo svarīgākam pēc tam, kad visas līgumslēdzējas puses bija ratificējušas EEZ līgumu.
81Šajā ziņā prasītājs norāda, ka ratifikācija tika pabeigta 1993. gada 13. decembrī, kad Padome un Komisija kopīgi pieņēma Lēmumu 94/1 un apstiprināja ratifikācijas aktu kopijas ar ziņojumu, ka EEZ līgumam jāstājas spēkā 1994. gada 1. janvārī, un šīs kopijas nosūtīja līgumslēdzējām pusēm. Tad, kad 1993. gada 20. decembrī tika pieņemta apstrīdētā regula, Padomei bija labi zināms, ka EEZ līgums stāsies spēkā dažas dienas vēlāk. Tā kā muitas nodokļu atcelšana starp līgumslēdzējām pusēm bija viens no EEZ līguma galvenajiem mērķiem, Kopiena apdraudēja EEZ līguma objekta un mērķa sasniegšanu, pieņemot apstrīdēto regulu pēc ratifikācijas perioda beigām.
82Austrijas Republika uzskata, ka, pieņemot apstrīdēto regulu nevis pirms EEZ līguma stāšanās spēkā, bet gan pēc tam, kad to bija ratificējušas visas līgumslēdzējas puses, Padome ir pārkāpusi Austrijas Republikas un tās pilsoņu tiesības. Padome ir rīkojusies, pārkāpjot dalībvalstu tiesību vispārējo principu, proti, savstarpēju labas ticības principa pienākumu starp līgumslēdzējām pusēm, pirms ir stājies spēkā līgums, kas saskaņā ar Pirmās Vīnes konvencijas 18. pantu atzīts par starptautisko publisko tiesību principu.
83Papildus, atsaucoties uz Itālijas, Vācijas, Beļģijas, Spānijas un Lielbritānijas tiesībām, Austrijas Republika uzsver, ka pastāv arī tiesību princips, kas ir kopējs visu dalībvalstu tiesību sistēmām, saskaņā ar kuru līgumslēdzējam pusēm ir jāievēro labas ticības princips, lai aizsargātu citu pušu vai savas līgumiskās intereses līguma darbības apturēšanas laikā. Šis princips izriet no tiesiskās paļāvības aizsardzības principa. Tiesai šis princips tāpēc jāatzīst par Kopienu tiesību vispārējo principu. Taču arī šis princips tika pārkāpts, pieņemot apstrīdēto regulu. Austrijas Republika uzskata, ka prasītājam kā labuma guvējam no EEZ līguma ir jābūt tiesīgam paļauties uz šo principu.
84Padome neapstrīd prasītāja apgalvojumu, ka Pirmās Vīnes konvencijas 18. pants un Otrās Vīnes konvencijas 18. pants kodificē starptautisko paražu tiesību noteikumus, kas ir Kopienai saistoši.
85Tomēr tā uzskata, ka, pirmkārt, tā nav pārkāpusi šos noteikumus, jo apstrīdētā regula pilnībā atbilst EEZ līgumam. Tādējādi nav ne akta, kas būtu vērsts pret līguma objektu un mērķi, ne Austrijas Republikas tiesiskās paļāvības pārkāpuma.
86Otrkārt, tā apgalvo, ka noteikumi, uz kuriem atsaucas prasītājs, ir līgumtiesību daļa starptautisko tiesību jomā, kas attiecas vienīgi uz suverēnu valstu un starptautisku organizāciju tiesībām, kā arī to savstarpējām attiecībām. Šādi noteikumi nepiešķir indivīdiem tiesības, uz kurām tie varētu atsaukties Pirmās instances tiesā. Turklāt attiecīgais noteikums nav pietiekami precīzs, lai tas būtu tieši piemērojams, un vēl jo vairāk tas attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.
87Saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu apstrīdētās regulas likumība saskaņā ar EK līguma 173. pantu ir jāizvērtē, pamatojoties uz faktiem un tiesībām, kādas pastāvējušas apstrīdētā akta pieņemšanas laikā (skat. Tiesas 1979. gada 7. februāra spriedumu apvienotajās lietās 15/76 un 16/76 Francija/Komisija, Recueil , 321. lpp., 7. punkts, un Pirmās instances tiesas 1996. gada 22. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T‑79/95 un T‑80/95 SNCF un British Railways /Komisija, Recueil , II‑1491. lpp., 48. punkts).
88Prasītāja arguments par to, ka apstrīdētās regulas likumība ir jāizvērtē laikā, kad tā stājās spēkā, tādējādi ir noraidāms.
89Prasītājs vēl apgalvo, ka EEZ līgums ir daļa no tās faktiskās un tiesiskās situācijas, kāda bija tajā laikā, kad tika pieņemta apstrīdētā regula, t.i., 1993. gada 20. decembrī, un ka, pieņemot apstrīdēto regulu dažas dienas pirms EEZ līguma stāšanās spēkā, Padome ir pārkāpusi starptautisko publisko tiesību principu, tā saukto “labas ticības principu”, saskaņā ar kuru starptautiskā līguma parakstītājas puses līdz starptautiskā līguma spēkā stāšanās dienai nevar veikt pasākumus, kas būtu vērsti pret līguma objektu un mērķi.
90Šajā saistībā jānorāda, ka, pirmkārt, labas ticības princips ir starptautisko paražu tiesību noteikums, kuru ir atzinusi Starptautiskā Tiesa (skat. 1926. gada 25. maija spriedumu “Vāciešu intereses Polijas Augšsilēzijā” [ German interests in Polish Upper Silesia ], CPJI , A sērija, Nr. 7., 30. un 39. lpp.), un tādējādi tas ir Kopienai saistošs.
91Šis princips ir kodificēts Pirmās Vīnes konvencijas 18. pantā, kurā noteikts:
“Valstij ir pienākums nevērsties pret līguma objektu un mērķi, ja:
a) valsts ir parakstījusi līgumu vai apmainījusies ar dokumentiem, kas ir tā sastāvdaļa un paredzēti ratifikācijai, pieņemšanai vai apstiprināšanai, līdz brīdim, kad tā ir tieši paudusi savu apņemšanos nekļūt par līguma dalībnieku; vai
b) valsts ir akceptējusi to, ka tikmēr, kamēr līgums nav stājies spēkā, tas ir šai valstij saistošs, ar noteikumu, ka šāda stāšanās spēkā pārmērīgi nekavējas.”
92Šajā gadījumā apstrīdēto regulu Padome pieņēma 1993. gada 20. decembrī, t.i., septiņas dienas pēc tam, kad Kopienas un līgumslēdzējas puses bija devušas piekrišanu EEZ līgumam un iesniegušas savus apstiprināšanas dokumentus (skat. iepriekš sprieduma 23. punktu). Tātad jau no 1993. gada 13. decembra Kopienām bija zināms EEZ līguma spēkā stāšanās datums. Saskaņā ar EEZ līguma 129. panta 3. punktu, kas aizstāts ar Pieņemšanas protokola 6. pantu, un Pieņemšanas protokola 1. panta 1. punktu un 22. panta 3. punktu EEZ līgumam bija jāstājas spēkā nākošā mēneša pirmajā dienā pēc pēdējās apstiprināšanas vai pēc ratifikācijas.
93Otrkārt, labas ticības princips starptautiskajās publiskajās tiesībās izriet no tiesiskās paļāvības aizsardzības principa, kas saskaņā ar judikatūru ir Kopienu tiesiskās kārtības daļa (skat. Tiesas 1978. gada 3. maija spriedumu lietā 112/77 Töpfer /Komisija, Recueil , 1019. lpp., 19. punkts). Jebkurš uzņēmējs, kuram iestāde ir devusi pamatotas cerības, var atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu (skat. it īpaši Pirmās instances tiesas 1995. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑466/93, T‑469/93, T‑473/93, T‑474/93 un T‑477/93 O’Dwyer u.c./Padome, Recueil , II‑2071. lpp., 48. punkts).
94Situācijā, kad Kopienas ir iesniegušas savus starptautiskā līguma apstiprināšanas dokumentus un kad ir zināms šā līguma spēkā stāšanās datums, uzņēmēji var atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, lai apstrīdētu kādas iestādes pirms šā līguma stāšanās spēkā pieņemtos aktus, kas ir pretrunā šā līguma, kuram pēc tā stāšanās spēkā ir tieša iedarbība uz šiem aktiem, noteikumiem.
95Tātad prasītājam ir tiesības lūgt noskaidrot apstrīdētās regulas likumību atbilstoši EEZ līguma noteikumiem, kuriem pēc tā stāšanās spēkā ir tieša iedarbība.
96Tomēr, pirms tiek izskatīti dažādi prasītāja argumenti šajā sakarā, vispirms ir jānoskaidro, vai un cik lielā mērā EEZ līguma noteikumi atbilst BTL noteikumiem un vai EEZ līgums ir piemērojams attiecībā uz šajā lietā izskatāmajiem ražojumiem.
97Jāatzīmē, ka BTL, kas tika piemērots attiecīgajā laikā un, uz kuru pamatojoties, tika pieņemta apstrīdētā regula, netika ne izbeigts, ne arī apturēts, kad stājās spēkā EEZ līgums. Saskaņā ar EEZ līguma 120. pantu šā līguma noteikumu piemērošana ir ar augstāku spēku nekā BTL noteikumi tiktāl, “ciktāl tie attiecas uz to pašu objektu”. EEZ līguma noteikumi šajā gadījumā attiecas uz to pašu objektu, uz kuru attiecas BTL noteikumi. EEZ līguma 10. pants attiecas uz to pašu objektu, uz kuru attiecas BTL 3. un 6. pants, proti, uz ievedmuitas nodokļiem un maksājumiem ar līdzvērtīgu iedarbību. EEZ līguma 61. pants attiecībā uz valsts atbalstu ir daudz specifiskāks, un tam ir tikpat liela nozīme kā BTL 23. panta 1. punkta iii) apakšpunktam; tas ir gandrīz idents arī EK līguma 92. pantam. Vēl jo vairāk, īpašie noteikumi, kurus piemēro valsts atbalstam Kopienā, ir ietverti EEZ līguma XV pielikumā. Attiecībā uz BTL 27. panta 2. punktā un 3. panta a) punktā paredzētajām procedūrām jānorāda, ka saskaņā ar EEZ līguma 108. pantu Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (turpmāk tekstā – EBTA) valstis ir nodibinājušas EBTA Uzraudzības iestādi un EBTA tiesu. Šīs abas iestādes, īpaši konkurences un valsts atbalsta jomā, ir saskaņojušas pilnvaras un procedūras, kas ir analogas tām, kādas attiecībā uz šīm jomām jau pastāv Kopienā. Konkurences un sadarbības sadalījumu starp EBTA Uzraudzības iestādi un Komisiju valsts atbalsta jomā nosaka EEZ līguma 62. pants. Tādējādi pēc EEZ līguma stāšanās spēkā šā līguma noteikumu piemērošana gūst virsroku pār atbilstošajiem BTL noteikumiem.
98Šajā kontekstā, nelemjot par Austrijas Republikas piešķirtā atbalsta atbilstību BTL vai EEZ līgumam, Tiesa norāda, ka Padome attiecībā uz valsts atbalstu ir ievērojusi BTL noteikumos paredzēto procedūru, pirms pieņēma apstrīdēto regulu. Tomēr, kā izriet no iepriekšējā punkta, pēc EEZ līguma stāšanās spēkā šā līguma noteikumi par valsts atbalstu piemērošanu gūst virsroku pār attiecīgajiem BTL noteikumiem. Šajā ziņā EEZ līgumam ir pašam savi noteikumi un procedūras, kas ļauj līgumslēdzējām pusēm atcelt valsts atbalstu, kas neatbilst Līguma darbībai.
99Attiecībā uz jautājumu, vai Līgums ir piemērojams ražojumiem, uz kuriem attiecas apstrīdētā regula, nav apstrīdēts, ka šie ražojumi ir EEZ līgumslēdzēju pušu izcelsmes ražojumi un ka tie pēc klasifikācijas atbilst Preču aprakstīšanas un kodēšanas harmonizētās sistēmas 25.–97. nodaļai. Tātad saskaņā ar EEZ līguma 8. panta 2. punktu un 3. panta a) punktu šis līgums ir piemērojams šiem ražojumiem līdz ar tā stāšanos spēkā.
100Otrkārt, ir jānoskaidro, vai pēc EEZ līguma stāšanās spēkā tā 10. pants var radīt tiešo iedarbību.
101No EK līguma 228. panta 7. punkta izriet, ka starptautiskie līgumi, kurus Kopiena noslēgusi saskaņā ar Līgumu, ir saistoši iestādēm un dalībvalstīm. Tiesu prakse noteic, ka šāda līguma noteikumi kopš līguma stāšanās spēkā ir Kopienas tiesiskā regulējuma sastāvdaļa (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Haegeman , 5. punkts). Pastāvīgajā judikatūrā arī noteikts, ka šāda līguma noteikumiem var būt tiešā iedarbība, ja tie ir pietiekami precīzi beznosacījumu noteikumi (skat., piemēram, Tiesas 1976. gada 5. februāra spriedumu lietā 87/75 Bresciani , Recueil , 129. lpp., 25. punkts, un 1982. gada 26. oktobra spriedumu lietā 104/81 Kupferberg , Recueil , 3641. lpp., 23. punkts).
102Šajā ziņā Pirmās instances tiesa norāda, ka nekas dokumentos neliecina, ka EEZ līgums, ko Kopiena noslēgusi, pamatojoties uz EK līguma 238. pantu, būtu noslēgts neatbilstoši Līgumam. Tātad kopš 1994. gada 1. janvāra, kad [EEZ] līgums stājās spēkā, līguma noteikumi ir Kopienas tiesiskā regulējuma sastāvdaļa. Jāatgādina, ka EEZ līguma 10. panta pirmajā teikumā noteikts, ka ievedmuitas un izvedmuitas nodokļi un visi līdzvērtīgas iedarbības maksājumi starp līgumslēdzējām pusēm ir aizliegti. Šā panta otrais teikums paredz, ka, neskarot līguma 5. protokola nosacījumus, tāpat ir aizliegti arī fiskālie muitas nodokļi. Tādējādi 10. pants paredz precīzus beznosacījuma noteikumus, kas pakļauti vienīgam tikpat precīzam beznosacījumu izņēmumam. No tā izriet, ka kopš EEZ līguma stāšanās spēkā 10. pantam ir tiešā iedarbība.
103Treškārt, ir jāpārliecinās, vai apstrīdētā regula, atjaunojot 4,9 % nodokli, pārkāpj EEZ līguma 10. pantu.
104EEZ līguma 6. pants nosaka:
“Neskarot tiesu prakses attīstību nākotnē, šā līguma noteikumus tiktāl, ciktāl tie būtībā ir līdzvērtīgi attiecīgajiem Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma un Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma noteikumiem, kā arī tiesību aktiem, kas pieņemti, piemērojot šos abus Līgumus, tos ieviešot un piemērojot, interpretē saskaņā ar attiecīgajiem Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumiem līdz šā līguma parakstīšanas dienai.”
105Padome uzsver, ka, neraugoties uz šo noteikumu, EEZ līguma 10. pants nav interpretējams tāpat kā atbilstošie EK līguma noteikumi, jo ir ievērojamas atšķirības starp EK līgumu un EEZ līgumu (skat. iepriekš šā sprieduma 62. punktu).
106Šo argumentu nevar pieņemt. No judikatūras izriet, ka, lai noteiktu, vai EK līgumā ietvertā noteikuma interpretācija ir jāpaplašina līdz identam EEZ līgumā ietvertam noteikumam, šis noteikums jāanalizē saskaņā ar līguma mērķi un objektu, kā arī līguma kontekstu (skat. Tiesas 1982. gada 9. februāra spriedumu lietā 270/80 Polydor , Recueil , 329. lpp., 8. punkts, un 1992. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑163/90 Legros u.c., Recueil , I‑4625. lpp., 23. punkts). Atbilstoši EEZ līguma 1. panta 1. punktam šā līguma mērķis ir veicināt līgumslēdzēju pušu tirdzniecisko un ekonomisko attiecību nepārtrauktu un līdzsvarotu stiprināšanu vienlīdzīgos konkurences apstākļos un vienu un to pašu noteikumu ievērošanu, lai izveidotu viendabīgu Eiropas ekonomikas zonu. Šajā ziņā līgumslēdzējas puses nolēma novērst visus tirdzniecības šķēršļus saskaņā ar GATT noteikumiem par brīvās tirdzniecības zonas izveidi.
107Šajā saistībā EEZ līgums paredz augstu integrāciju, un tā mērķi ir plašāki nekā parastam brīvās tirdzniecības līgumam. Tādējādi no Līguma 1. panta 2. punkta izriet, ka EEZ ietver, inter alia , preču, pakalpojumu, kapitāla brīvu apriti un personu brīvu pārvietošanos, kā arī tādas sistēmas izveidi, kas nodrošinātu, ka netiek kropļota konkurence un ka tiek pienācīgi ievēroti attiecīgie noteikumi. Noteikumi, kas piemērojami attiecībām starp līgumslēdzējām pusēm tajās jomās, kas ietvertas Līgumā, būtībā atbilst attiecīgiem EK līguma un EOTK līguma noteikumiem un aktiem, kas pieņemti saskaņā ar šiem līgumiem. EEZ līguma mērķis ir arī EEZ nākotnē paplašināt Kopienu tiesības tajās jomās, kuras ietver šis līgums, lai tās izveidotos, attīstītos vai mainītos, un šajā ziņā ir paredzēta lēmuma pieņemšanas procedūra. Līgums arī paredz, ka EBTA valstis nodibina uzraudzības iestādi – EBTA Uzraudzības iestādi, kurai ir līdzvērtīgas tiesības un līdzīgi pienākumi kā Komisijai, kā arī tiesu – EBTA tiesu. EEZ līguma 109. pants paredz, ka šā līguma saistību izpildi uzrauga, no vienas puses, EBTA Uzraudzības iestāde un, no otras puses, EK Komisija, darbojoties saskaņā ar Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu, Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumu un šo līgumu. Atbilstoši EEZ līguma 108. panta 2. punktam un 1992. gada 2. maija EBTA valstu līgumam par uzraudzības iestādes un tiesas izveidi (OV 1994, L 344, 1. lpp.; turpmāk tekstā – EBTA Uzraudzības līgums) EBTA tiesai ir piešķirta Eiropas Kopienu Tiesai un Pirmās instances tiesai līdzīga jurisdikcija.
108Tādējādi, izveidojot EBTA Uzraudzības iestādi un EBTA tiesu ar Komisijai un Eiropas Kopienu Tiesai līdzīgām pilnvarām un jurisdikciju, tika izveidota divu pīlāru sistēma, kurā EBTA Uzraudzības iestāde un EBTA tiesa uzrauga EEZ līguma piemērošanu attiecībā uz EBTA valstīm, bet Komisija, Eiropas Kopienu Tiesa un Pirmās instances tiesa uzrauga šā līguma piemērošanu attiecībā uz Kopienu. Šo sistēmu pastiprina daudzi faktori, kuru mērķis ir nodrošināt tās viendabību. Šie faktori papildus dažādu nosacījumu līdzībai starp EEZ līgumu, EK līgumu un EOTK līgumu ietver EEZ līguma preambulas ceturto un piecpadsmito apsvērumu un šā līguma 6. pantu, kā arī it īpaši EBTA Uzraudzības iestādes līguma 3. pantu. Cita starpā, pamatojoties uz Līguma preambulas ceturto apsvērumu, līgumslēdzēju pušu mērķis ir “izveidot dinamisku un viendabīgu Eiropas Ekonomikas zonu, kas balstās uz kopīgiem noteikumiem un vienādiem konkurences apstākļiem un kur tiek piemēroti tās īstenošanas līdzekļi, tostarp tiesu līmenī, un ko panāk uz vienlīdzības un savstarpīguma pamata un ar vispārēju līdzsvaru starp līgumslēdzēju pušu ieguvumiem, tiesībām un pienākumiem”. Preambulas piecpadsmitais apsvērums, ko līgumslēdzējas puses papildināja pēc tam, kad Tiesa iepriekš minētajā atzinumā 1/91 noteica, ka līguma pirmās versijas tiesu sistēma, paredzot EEZ tiesu, neatbilst EEK līgumam, kā arī noteica, ka “pilnīgi ievērojot tiesu neatkarību, līgumslēdzēju pušu mērķis ir panākt un saglabāt vienotu šā līguma un tajā atveidoto Kopienu tiesību aktu interpretāciju un piemērošanu, kā arī panākt vienlīdzīgu attieksmi pret privātpersonām un uzņēmējiem attiecībā uz četrām pamatbrīvībām un konkurences apstākļiem”. Kaut arī Tiesa atsaucas uz šā sprieduma 104. punktu, EEZ līguma 6. pants paredz, ka šā līguma noteikumus tiktāl, ciktāl tie būtībā ir līdzvērtīgi attiecīgajiem Kopienas noteikumiem, interpretē saskaņā ar attiecīgajiem Eiropas Kopienu Tiesas un Pirmās instances tiesas nolēmumiem, kas pieņemti pirms EEZ līguma parakstīšanas. Visbeidzot, no EBTA Uzraudzības līguma 3. panta 2. punkta izriet, ka EBTA Uzraudzības iestādei un EBTA tiesai ir pienācīgi jāņem vērā principi, kas noteikti atbilstošos Tiesas un Pirmās instances tiesas lēmumos, kas pieņemti pēc EEZ līguma parakstīšanas (skat. iepriekš minēto EBTA tiesas spriedumu lietā Restamark , 24., 33. un 34. punkts, un EBTA Tiesas 1995. gada 21. marta spriedumu lietā E‑2/94 Scottish Salmon Growers Association /EBTA Uzraudzības iestāde, Report of the EFTA Court , 1994. gada 1. janvāris – 1995. gada 30. jūnijs, 59. lpp., 11. un 13. punkts).
109Pretēji Padomes argumentam līguma interpretācijas un piemērošanas nozīmīgums attiecībā uz līgumslēdzēju pušu mērķi izveidot dinamisku un viendabīgu EEZ ar iepriekš minēto Tiesas atzinumu 1/91 netika mazināts. Kad Tiesa konstatēja, ka atšķirības starp Līguma mērķiem un kontekstu, no vienas puses, un starp Kopienas tiesību aktu mērķiem un kontekstu, no otras puses, ir šķērslis viendabīguma sasniegšanai EEZ tiesību interpretācijā un piemērošanā, šis secinājums radās, izanalizējot EEZ līgumā paredzēto tiesu sistēmu, lai noteiktu, vai šī sistēma var apdraudēt Kopienas tiesiskā regulējuma autonomiju tās mērķu sasniegšanai, neatsaucoties uz īpašiem gadījumiem, kad ir jānosaka, vai EEZ līguma noteikumi, kas būtībā ir līdzvērtīgi Kopienas tiesību aktu noteikumiem, ir interpretējami saskaņā ar Tiesas un Pirmās instances tiesas lēmumiem.
110No šiem secinājumiem izriet, ka EEZ līguma 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja EEZ līguma noteikums būtībā ir līdzvērtīgs atbilstošiem EK līguma un EOTK līguma noteikumiem un aktiem, kas pieņemti šo abu līgumu piemērošanai, tas jāinterpretē saskaņā ar attiecīgiem Tiesas un Pirmās instances tiesas nolēmumiem, kas pieņemti pirms EEZ līguma parakstīšanas.
111Pirmās instances tiesa arī konstatē, ka EEZ līguma 10. pants būtībā ir līdzvērtīgs EK līguma 12., 13., 16. un 17. pantam, kuri pēc pārejas posma beigām starp dalībvalstīm aizliedz ievedmuitas un izvedmuitas nodokļus un visus maksājumus ar līdzvērtīgu iedarbību. Tādējādi, pamatojoties uz EEZ līguma 6. pantu, 10. pants ir interpretējams saskaņā ar attiecīgiem Tiesas un Pirmās instances tiesas nolēmumiem, kas pieņemti pirms līguma parakstīšanas.
112Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānoraida Komisijas arguments par to, ka no EEZ līguma 10. panta izriet, ka, tā kā fiskālie muitas nodokļi nav uzskatāmi par ievedmuitas un izvedmuitas nodokļiem un maksājumiem ar līdzvērtīgu iedarbību, šis pants un atbilstošie EK līguma noteikumi būtībā nav līdzvērtīgi. Jāatgādina, ka EK līgums ietver atbilstošu noteikumu, proti, 17. pantu, kas precizē, ka Līguma 9. pantā noteiktie aizliegumi ir piemērojami arī fiskāliem muitas nodokļiem, un tie ir paredzēti, lai novērstu ievedmuitas un izvedmuitas nodokļu un visu maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību apiešanu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Sociaal Fonds voor de Diamantarbeiders , 8. un 9. punkts).
113Otrkārt, pretēji Komisijas apgalvojumam prasītāja piedāvātā EEZ līguma 10. panta interpretācija tomēr neliedz piemērot EEZ līguma 64. pantu. Valsts atbalsta jomā 64. pants noteiktos apstākļos ļauj līgumslēdzējas puses kompetentajai iestādei piemērot pasākumus, kas novērš konkurences kropļošanu. Tā kā 64. pants ir EEZ līguma noteikumu izņēmums, to var piemērot, neievērojot citus Līguma noteikumus. Tomēr, pirms tiek veikti pasākumi, ir jāievēro EEZ līguma 64. pantā noteiktā procedūra un tās nosacījumi.
114Treškārt, dažādās EEZ līguma drošības klauzulas, kas ļauj līgumslēdzējām pusēm atkāpties no tā noteikumiem, var izmantot vienīgi īpašos gadījumos un parasti tikai pēc argumentu izvērtēšanas BTL Apvienotajā komitejā. Ja nav īpašas situācijas, kas var būt pamats to piemērošanai, šīm klauzulām nav ietekmes uz 10. pantā paredzēto mērķi saistībā ar EEZ līgumu vai uz šā panta interpretāciju. Šo secinājumu apstiprina fakts, ka līdz tam, kad stājās spēkā Līgums par Eiropas Savienību, EEK līguma 115. pants ļāva dalībvalstīm pašām pārejas posmā steidzamos gadījumos veikt nepieciešamos pasākumus un, kā to prasītājs pareizi norādījis, Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Sociaal Fonds voor de Diamantarbeiders atzina pārejas posma laikā uzliktos naudas maksājumus par nelikumīgiem.
115Ceturtkārt, Komisijas arguments, ka EEZ līguma 26. pants nav nepieciešams, ja 10. pants tiek interpretēts atbilstoši Tiesas judikatūrai, arī ir noraidāms. EEZ līguma 26. pants paredz, ka antidempinga pasākumi, kompensācijas nodokļi un pasākumi, kas vērsti pret trešo valstu nelikumīgu komercdarbības praksi, nav piemērojami attiecībās starp līgumslēdzējām pusēm, ja vien EEZ līgumā nav paredzēts citādi. Līguma 13. protokola pirmā daļa noteic, ka 26. panta piemērošana ir ierobežojama jomās, kas ietvertas Līguma noteikumos un kurās acquis communautaire ir pilnībā iekļauts Līgumā. No šā paša protokola otrās daļas izriet, ka 26. pants nav piemērojams situācijās, kad viena līgumslēdzēja puse attiecībā uz trešām valstīm piemēro pasākumus, kas paredzēti, lai novērstu antidempinga pasākumu, kompensācijas nodokļu vai pasākumu, kas vērsti pret nelikumīgu trešo valstu komercdarbības praksi, apiešanu.
116Tādējādi 26. pants saistībā ar Līguma 13. protokolu jāinterpretē tā, ka tas ietver situācijas, kurās antidempinga pasākumus, kompensācijas nodokļus vai pasākumus, kas vērsti pret nelikumīgu trešo valstu komercdarbības praksi, līgumslēdzējas puses var ieviest savā starpā, neievērojot citus EEZ līguma noteikumus. Vēl jo vairāk, 26. pants ir piemērojams ne tikai pasākumiem, kas pieņemti nodokļu formā, bet arī citiem pasākumiem neatkarīgi no to formas, tostarp Komisijas lēmumu noteiktajām saistībām dempinga jomā. Tādējādi EEZ līguma 26. pantam ir savs, no EEZ līguma 10. panta neatkarīgs pamatojums.
117Katrā ziņā apstrīdētā regula netika pieņemta tādēļ, lai novērstu antidempinga pasākumu, kompensācijas nodokļu vai pret trešo valstu nelikumīgu komercdarbību vērstu pasākumu apiešanu. Uz valsts atbalsta jomu attiecas EEZ līguma 61.–64. pants. Turklāt viss šīs jomas acquis communautaire , it īpaši Kopienas nostādnes par valsts atbalstu automašīnu nozarē (89/C 123/03; OV 1989, C 123, 3. lpp.), tika integrēts Līgumā. Tātad šādus pasākumus saskaņā ar EEZ līguma 26. pantu nevar atļaut, un ir jānosaka, vai apstrīdētajā regulā paredzētie pasākumi ir uzskatāmi par kompensācijas nodokļiem.
118Vēl jāpiebilst, ka attiecībā uz brīvās tirdzniecības līgumiem ar EBTA valstīm, kuru objekts ir daudz ierobežotāks nekā EEZ līgumam, Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Legros (26. punkts), kas attiecas uz 6. punktu līgumā starp Kopienu un Zviedrijas Karalisti [Padomes 1972. gada 19. decembra regula (EEK) Nr. 2838/72, ar kuru noslēgts līgums starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Zviedrijas Karalisti (OV 1972, L 300, 96. lpp.)], par maksājumiem ar līdzvērtīgu iedarbību noteica, ka saistībā ar mērķi novērst tirdzniecības šķēršļus ievedmuitas nodokļu atcelšana bija svarīgāka nekā maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību atcelšana, kas saskaņā ar Tiesas praksi ir ciešāk saistīti ar muitas nodokļiem stricto sensu (skat. it īpaši Tiesas 1973. gada 13. decembra spriedumu apvienotajās lietās 37/73 un 38/73 Sociaal Fonds voor de Diamantarbeiders , Recueil , 1609. lpp., 12. un 13. punkts, un 1992. gada 12. februāra spriedumu lietā C‑260/90 Leplat , Recueil , I‑643. lpp., 15. punkts). Tiesa nolēma, ka brīvās tirdzniecības līgums zaudētu lietderību, ja Līguma 6. pantā ietvertais jēdziens “maksājumi ar līdzvērtīgu iedarbību” tiktu interpretēts daudz šaurāk nekā tas pats EEK līgumā ietvertais jēdziens.
119Ņemot vērā visus šos faktorus, ir jānoskaidro, vai pēc EEZ līguma stāšanās spēkā apstrīdētā regula ir pretrunā šā līguma 10. pantam, kas saskaņā ar 6. pantu interpretēts atbilstoši Tiesas un Pirmās instances tiesas judikatūrai pirms EEZ līguma parakstīšanas.
120Šajā ziņā jānoraida Padomes arguments, ka ar apstrīdēto regulu ieviestais akts nav uzskatāms par nodokli, bet par sui generis aizsardzības pasākumu, kas neizriet no EEZ līguma 10. panta. Pēc nosaukuma apstrīdētā regula attiecas uz “tarifu koncesiju atcelšanu”. Turklāt tās 1. pants paredz, ka “ General Motors Austria ražoto F15 automašīnu ātrumkārbu eksportam tiek atjaunots 4,9 % nodoklis” un ka tās preambulas divdesmit trešais apsvērums attiecas uz “nodokļu ieviešanu tādā pašā līmenī, kāds ir muitas nodokļiem, kuri būtu bijuši piemērojami, ja līgums [BTL] nebūtu stājies spēkā”. Visbeidzot, tiesas sēdē, atbildot uz Pirmās instances tiesas jautājumu, Padomes pārstāvis piekrita, ka akta nosaukums ir mazsvarīgs, jo tā ietekme būs tāda pati neatkarīgi no tā, vai tas raksturots kā antidempinga maksājums, kā kompensācijas nodoklis, kā tarifu koncesiju atcelšana, kā nodokļa ieviešana vai kā sui generis aizsardzības pasākums.
121Jāpiebilst, ka saskaņā ar judikatūru “jebkurš naudas maksājums, lai arī cik neliels un lai arī kā nodēvēts un piemērots, kas vienpusēji tiek uzlikts vietējiem vai ārvalstu ražojumiem, tiem šķērsojot robežu, un kas nav muitas nodoklis tiešā nozīmē, ir uzskatāms par maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību Līguma 9. un 12. panta nozīmē, pat ja tas nav ieviests valsts labā, ja nav diskriminējošs vai aizsargājošs, vai ja ražojums, kuram šis nodoklis piemērots, nekonkurē ar kādu vietējo ražojumu” (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Sociaal Fonds voor de Diamantarbeiders , 18. punkts).
122Ar apstrīdēto regulu ieviestais pasākums ir uzskatāms par Kopienas vienpusēji piemērotu naudas maksājumu par F15 ātrumkārbām, tām šķērsojot robežu. Tātad ir jāatzīst, ka pasākums ir uzskatāms vismaz par maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību EEZ līguma 10. panta nozīmē, un nav jālemj, vai tas ir uzskatāms par ievedmuitas nodokli tiešā nozīmē. No tā izriet, ka pēc EEZ līguma stāšanās spēkā apstrīdētā regula ir bijusi pretrunā šim pantam.
123No iepriekš minētā jāsecina, ka, pieņemot apstrīdēto regulu pirms EEZ līguma stāšanās spēkā, pēc tam, kad Kopienas bija iesniegušas savus apstiprinājumus, Padome ir pārkāpusi prasītāja tiesisko paļāvību.
124Vēl jo vairāk, saskaņā ar judikatūru Kopienas likumdošanai ir jābūt noteiktai un tās piemērošanai – indivīdiem paredzamai. Atbilstoši tiesiskās drošības principam visiem iestāžu tiesību aktiem, kas rada tiesiskās sekas, ir jābūt skaidriem un precīziem, un ieinteresētajai personai izprotamiem, lai tā varētu precīzi noteikt laiku, kad šis akts ir spēkā un sāk radīt tiesiskās sekas. Šī tiesiskās drošības prasība it īpaši jāievēro tad, ja runa ir par aktu, kas var radīt finansiālas sekas, jo ieinteresētajai personai ir precīzi jāzina tai uzlikto pienākumu apjoms (skat. Tiesas 1981. gada 9. jūlija spriedumu lietā 169/80 Gondrand Frères un Garancini , Recueil , 1931. lpp., 17. punkts; 1984. gada 22. februāra spriedumu lietā 70/83 Kloppenburg , Recueil , 1075. lpp., 11. punkts; 1987. gada 15. decembra spriedumu lietā 325/85 Īrija/Komisija, Recueil , 5041. lpp., 18. punkts, un Pirmās instances tiesas 1991. gada 7. februāra spriedumu apvienotajās lietās T‑18/89 un T‑24/89 Tagaras /Eiropas Kopienu Tiesa, Recueil , II‑53. lpp., 40. punkts).
125Padome, 1993. gada 20. decembrī pieņemot apstrīdēto regulu un skaidri zinot, ka EEZ līgums stāsies spēkā 1994. gada 1. janvārī, ar nodomu ir radījusi tādu situāciju, ka, sākot no 1994. gada janvāra, vienlaikus pastāvēja divas pretrunīgas likuma normas, proti, no vienas puses, apstrīdētā regula, kas ir tieši piemērojama valstu tiesību sistēmām un kas atjauno 4,9 % nodokli prasītāja ražotajām F15 ātrumkārbām, un, no otras puses, EEZ līguma 10. pants, kam ir tieša iedarbība un kas aizliedz ievedmuitas nodokļus un visus maksājumus ar līdzvērtīgu iedarbību. Tādējādi apstrīdēto regulu nevar uzskatīt par noteiktu Kopienas likumdošanas aktu un tās piemērošanu nevar uzskatīt par paredzamu tiem, uz kuriem tā attiecas. Tātad Padome ir pārkāpusi arī tiesiskās paļāvības principu.
126Kaut arī šo divu vispārējo tiesību principu pārkāpšana vien ir pietiekams pamats, lai atceltu apstrīdēto regulu, ir jānoskaidro arī, vai, kā apgalvo prasītājs, Padome ar nolūku ar atpakaļejošu datumu ir datējusi Oficiālā Vēstneša izdevumu, kurā tika publicēta šī regula.
127Oficiālā Vēstneša izdevums, kurā tika publicēta apstrīdētā regula, ir datēts ar 1993. gada 31. decembri. Saskaņā ar regulas 2. pantu tā stājas spēkā tajā dienā, kad tiek publicēta Oficiālajā Vēstnesī . Tomēr no Publikāciju biroja rakstiskajām atbildēm uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem izriet, ka 1993. gada 31. decembra Oficiālais Vēstnesis Publikāciju biroja galvenajā birojā visās oficiālajās Kopienas valodās sabiedrībai nebija pieejams līdz 1994. gada 11. janvāra plkst. 16.45. Kaut gan saskaņā ar judikatūru pastāv prezumpcija, ka publikācijas datums ir katrā Oficiālā Vēstneša izdevumā norādītais datums, saskaņā ar judikatūru tad, ja tiek pierādīts pretējais, ir jāņem vērā faktiskais publicēšanas datums (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Racke , 15. punkts). Tātad šajā lietā apspriežamais faktiskais Oficiālā Vēstneša izdevuma publicēšanas datums ir 1994. gada 11. janvāris un regula ir stājusies spēkā tikai šajā datumā.
128No lietas materiāliem, pēc Pirmās instances tiesas pieprasījuma Padomes iesniegtajiem dokumentiem un rakstiskajām atbildēm, ko uz Pirmās instances tiesas jautājumiem sniegusi Padome un Publikāciju birojs, jāsecina, ka Padome apstrīdēto regulu Publikāciju birojam ir nosūtījusi 1994. gada 3. vai 4. janvārī, ka Publikāciju birojam adresētajā pavadvēstulē tā ir norādījusi publicēt regulu Oficiālā Vēstneša 1993. gada izdevumā, ka Padome ir apstiprinājusi šo norādījumu, telefoniski zvanot Publikāciju birojam, un ka Publikāciju birojs pilnu regulas tekstu pa faksu saņēmis 1994. gada 6. janvārī.
129Tiesas sēdē, atbildot uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem, Padome paskaidroja, ka tā nekad nav apgalvojusi, ka apstrīdētajai regulai jāstājas spēkā pirms tās publikācijas. Tajā laikā Padomes administrācija, arī zinot judikatūru attiecībā uz Oficiālā Vēstneša faktiskajiem publicēšanas datumiem (skat. iepriekš šā sprieduma 127. punktu), deva norādes Publikāciju birojam konkrētajā gadā pieņemtus tiesību aktus publicēt tā paša gada Oficiālā Vēstneša izdevumā. Šī prakse kopš tā laika ir mainījusies.
130Tomēr, nelemjot par šādas prakses likumību, kas jāuzskata vismaz par apšaubāmu, Pirmās instances tiesa norāda, ka vairāki pretēji šai praksei 1993. gada decembrī pieņemti Padomes akti tika publicēti Oficiālā Vēstneša 1994. gada izdevumā. Šie akti ietver Lēmumu 94/1 un Lēmumu 94/2, kas pieņemti 1993. gada 13. decembrī, bet publicēti Oficiālajā Vēstnesī L 1, kas datēts ar 1994. gada 3. janvāri, tāpat arī Padomes 1993. gada 22. decembra regula (EK) Nr. 5/94 par EBTA valstīm piemēroto antidempinga pasākumu atcelšanu publicēta 1994. gada Oficiālajā Vēstnesī L 3, kas datēts ar 1994. gada 5. janvāri.
131No iepriekš minētā izriet, ka Padome ar nolūku ar atpakaļejošu datumu ir datējusi Oficiālā Vēstneša izdevumu, kurā tika publicēta apstrīdētā regula.
132Šādi rīkojoties, ir atkārtoti pārkāpts tiesiskās paļāvības princips, kas atbilstoši šā sprieduma 124. punktā minētajai tiesu praksei noteic, ka visiem iestāžu pieņemtajiem aktiem, kam ir tiesiskas sekas, ir jābūt ne vien skaidriem un precīziem, bet tie ir arī jādara zināmi ieinteresētajai pusei, lai tā varētu precīzi zināt laiku, kad šis akts stājas spēkā un sāk radīt tiesiskās sekas.
133Padomes administrācijas rīcība tādējādi ir uzskatāma par īpaši nopietnu gadījumu, jo tā ir pretrunā pašas Padomes oficiālajām norādēm, kuras tā devusi Publikāciju birojam, proti, “lai tiktu nodrošināts, ka katra Oficiālā Vēstneša izdevuma publikācijas datums atbilstu datumam, kurā šis izdevums faktiski ir pieejams sabiedrībai visās publicēšanas valodās” (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Racke , 15. punkts). Kā prasītājs pareizi norāda, tiesiskais regulējums, kāds bija spēkā 1993. gada 31. decembrī, atšķīrās no tiesiskā regulējuma, kāds bija spēkā 1994. gada 1. janvārī – dienā, kad stājās spēkā EEZ līgums.
134No visa iepriekš minētā jāsecina, ka pirmais prasības pamats un otrā prasības pamata otrā daļa, kas izskatīti kopā, ir pamatoti.
135Tādējādi apstrīdētā regula ir jāatceļ, un nav jālemj par citiem prasītāja argumentiem un prasības pamatiem.
136Saskaņā ar Pirmās instances tiesas reglamenta 87. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums nav labvēlīgs un tā kā prasītājs ir prasījis atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, Padomei papildus saviem tiesāšanās izdevumiem jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi, kas radušies prasītājam.
137Reglamenta 87. panta 4. punkts paredz, ka iestādes, kas iestājas lietā, pašas sedz savus tiesāšanās izdevumus. Tādējādi Komisija pati sedz savus tiesāšanās izdevumus.
138Austrijas Republikai tika atļauts iestāties lietā, pamatojoties nevis uz EK Tiesas Statūtu 37. panta otro daļu, bet gan saskaņā ar Kopienas saistībām, kas ietvertas EEZ līguma pielikumā – deklarācijā “par EBTA valstu tiesībām EK Tiesā”, kas vērsta uz to, lai EBTA valstis un EBTA Uzraudzības iestāde varētu iestāties tiesvedībā Tiesā saskaņā ar Tiesas Statūtu 37. pantu, “lai stiprinātu juridisko vienotību Eiropas Ekonomikas zonā” (skat. Pirmās instances tiesas 1994. gada 20. oktobra rīkojumu lietā T‑115/94, Opel Austria /Padome, Recueil nav publicēts). Šī deklarācija ir jāinterpretē tādējādi, ka Kopiena ir uzņēmusies paplašināt tādas pašas iespējas EBTA valstīm un EBTA Uzraudzības iestādei iestāties lietā, kādas ir dalībvalstīm un Kopienas iestādēm. No tā izriet, ka tām jābūt tādām pašām tiesībām un pienākumiem. Pirmās instances tiesas reglamenta 87. panta 4. punkts paredz, ka dalībvalstis, kas iestājas lietā, pašas sedz savus tiesāšanās izdevumus. Tādējādi Austrijas Republika pati sedz savus tiesāšanās izdevumus.
Rezolutīvā daļa
Ar šādu pamatojumu
TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) atcelt Padomes 1993. gada 20. decembra regulu (EK) Nr. 3697/93 par tarifu koncesiju atcelšanu saskaņā ar 23. panta 2. punktu un 27. panta 3. punkta a) apakšpunktu Brīvās tirdzniecības līgumā, kas noslēgts starp Kopienu un Austriju ( General Motors Austria );
2) Padome sedz savus, kā arī atlīdzina prasītāja tiesāšanās izdevumus;
3) Komisija un Austrijas Republika katra sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.