2017gada 12. oktobrī (*1)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Regula (ES) Nr. 650/2012 – Mantošana un Eiropas mantošanas apliecība – Piemērošanas joma – Nekustamais īpašums, kas atrodas dalībvalstī, kurā nepastāv vindikācijas legāts – Atteikums atzīt šāda legāta in rem sekas
Lieta C‑218/16
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Sąd Okręgowy w Gorzowie Wielkopolskim (Lielpolijas Gožovas Apgabaltiesa, Polija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2016. gada 8. martā un kas Tiesā reģistrēts 2016. gada 19. aprīlī, tiesvedībā, ko ierosinājusi
Aleksandra Kubicka,
piedaloties
Przemysława Bac , kas rīkojas notāra statusā.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [ M. Ilešič ], tiesneši A. Ross [ A. Rosas ], K. Toadere [ C. Toader ] (referente), A. Prehala [ A. Prechal ] un E. Jarašūns [ E. Jarašiūnas ],
ģenerāladvokāts Ī. Bots [ Y. Bot ],
sekretārs M. Aleksejevs [ M. Aleksejev ], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2017. gada 1. marta tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2017. gada 17. maija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
1Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Regulas (ES) Nr. 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi ( OV 2012, L 201, 107. lpp. ) 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunktu, kā arī 31. pantu.
2Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar procedūru, ko Aleksandra Kubicka uzsākusi pie notāra, kurš reģistrēts Slubicē [ Słubice ] (Polija), lai sastādītu autentisku testamentu, kurā būtu noteikts vindikācijas legāts.
3Regulas Nr. 650/2012 preambulas 7., 8., 15., 18., 19. un 37. apsvērums ir formulēti šādi:
“(7)
Būtu jāveicina iekšējā tirgus pienācīga darbība, novēršot šķēršļus, ko saistībā ar personu brīvu pārvietošanos rada grūtības izmantot savas tiesības attiecībā uz mantošanu, kurai ir pārrobežu elementi. Eiropas tiesiskuma telpā pilsoņiem ir jāvar laikus organizēt savu mantojumu. Efektīvā veidā ir jānodrošina mantinieku un legātāru, citu mirušajam tuvu personu, kā arī mantojuma kreditoru tiesības.
[..]
[..]
[..]
4Saskaņā ar šīs regulas 1. pantu:
“1. Šo regulu piemēro mirušo atstātā mantojuma mantošanai. To nepiemēro nodokļu, muitas vai administratīvos jautājumos.
2No šīs regulas darbības jomas ir izslēgti šādi jautājumi:
[..]
5Minētās regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā mantošana ir definēta kā “mirušā atstātā mantojuma mantošana un aptver visus mantas, tiesību un saistību nodošanas veidus nāves gadījumā neatkarīgi no tā, vai tā būtu labprātīga nodošana saskaņā ar pēdējās gribas rīkojumu vai nodošana likumiskas mantošanas gadījumā”.
6Regulas Nr. 650/2012 22. panta “Piemērojamo tiesību aktu izvēle” 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:
“Persona kā tiesību aktus, kas reglamentē tās atstāto mantojumu kopumā, var izvēlēties tās valsts tiesību aktus, kuras pilsonis šī persona ir izvēles izdarīšanas laikā vai nāves brīdī.”
7Šīs regulas 23. panta “Piemērojamo tiesību aktu darbības joma” 1. punktā, kā arī 2. punkta b) un e) apakšpunktā ir noteikts:
“1. Tiesību akti, kas noteikti saskaņā ar 21. vai 22. pantu, reglamentē mantošanu kopumā.
2Minētie tiesību akti jo īpaši reglamentē:
[..]
[..]
8Saskaņā ar minētās regulas 31. pantu “ In rem tiesību pielāgošana”:
“Ja persona atsaucas uz in rem tiesībām, uz ko tā ir tiesīga saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem, bet tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā uz šīm tiesībām atsaucas, attiecīgās in rem tiesības nav zināmas, minētās tiesības vajadzības gadījumā un iespēju robežās pielāgo vislīdzvērtīgākajām in rem tiesībām minētās valsts tiesību aktos, ņemot vērā konkrēto in rem tiesību mērķus un nolūkus un to radītās sekas.”
9Regulas Nr. 650/2012 VI nodaļu “Eiropas mantošanas apliecība” veido tās 62.–73. pants. Šīs regulas 62. pantā ir noteikts:
“1. Ar šo regulu tiek izveidota Eiropas mantošanas apliecība (turpmāk “apliecība”), ko izdod izmantošanai citā dalībvalstī un kam ir 69. pantā uzskaitītās sekas.
2Apliecības izmantošana nav obligāta.
3Apliecība neaizstāj dalībvalstīs līdzīgam nolūkam izmantotus iekšējus dokumentus. Tomēr no brīža, kad apliecība ir izdota izmantošanai citā dalībvalstī, tai ir 69. pantā uzskaitītās sekas arī tajā dalībvalstī, kuras iestādes to ir izdevušas saskaņā ar šo nodaļu.”
10Šīs regulas 63. panta “Apliecības mērķis” 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Apliecību paredzēts izmantot mantiniekiem, legātāriem, kam ir tiešas mantošanas tiesības [..] citā dalībvalstī [un kam ir] jāatsaucas uz savu statusu vai attiecīgi jāīsteno savas tiesības kā mantiniekiem vai legātāriem [..].
2Jo īpaši apliecību var izmantot, lai apliecinātu vienu vai vairākus no turpmāk minētajiem apstākļiem:
[..].”
11Minētās regulas 68. pantā, kurā ir reglamentēts apliecības saturs, ir noteikts:
“Apliecībā ietver šādu informāciju, ciktāl tas ir vajadzīgs mērķim, kuram to izdod:
[..]
[..].”
12Šīs pašas regulas 69. pantā “Apliecības spēks” ir noteikts:
“1. Apliecība bez kādas īpašas procedūras ir spēkā visās dalībvalstīs.
2Tiek pieņemts, ka apliecībā precīzi uzrādīti apstākļi, kuri konstatēti saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem. Tiek uzskatīts, ka personai, kura apliecībā minēta kā mantinieks, legātārs [..], ir apliecībā minētais statuss un/vai ir tiesības vai pilnvaras, kas norādītas apliecībā, bez nekādiem citiem nosacījumiem un/vai ierobežojumiem, kas saistīti ar minētajām tiesībām vai pilnvarām, kā vien tie, kas norādīti apliecībā.
5Apliecība ir derīgs dokuments, lai mantojamo īpašumu reģistrētu attiecīgajā dalībvalsts reģistrā, neskarot 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunktu.”
13Kodeks Cywilny (Civilkodekss) 981. 1 panta 1. punktā ir noteikts:
“Testamentā, kas noformēts kā notariāls akts, testators var noteikt, ka konkrēta persona saņem legāta priekšmetu līdz ar mantojuma atklāšanās brīdi (vindikācijas legāts).”
14Saskaņā ar 981. 1 panta 2. punkta 2) apakšpunktu šāda legāta priekšmets tostarp var būt īpašumtiesību uz nekustamu īpašumu daļa, kas ir atsavināmas tiesības uz īpašumu.
15Civilkodeksa 968. pants attiecas uz “damnācijas legātu”, kurā testators var izvēlēties jebkādu likumīgu testamenta formu, tostarp pašrocīgi rakstītu testamentu. Atbilstoši šim legāta veidam mantiniekam ir pienākums nodot tiesības uz īpašumu legātāram, un legātārs var arī pieprasīt no mantinieka legāta izpildi.
16Saskaņā ar 1991. gada 14. februāra Prawo o notariacie (Notariāta likums) ( Dz. U . Nr. 22, 91. poz.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2013. gada 13. decembra likumu ( Dz. U . 2014, 164. poz.) (turpmāk tekstā – “Notariāta likums”), 81. pantu notāram ir jāatsakās īstenot prettiesisku notariālo aktu.
17No Notariāta likuma 83. panta 2. punkta izriet, ka persona, kurai notārs ir atteicies sastādīt notariālu aktu, šo atteikumu var pārsūdzēt. Šo pārsūdzību vispirms iesniedz notāram, kurš ir atteikuma autors un kurš, ja to atzīst par pamatotu, izdod prasīto aktu. Turpretī, ja notārs neapmierina pārsūdzību, to iesniedz notāra darbības vietas Sąd Okręgowy (Apgabaltiesa, Polija).
18Polijas valstspiederīgā Aleksandra Kubicka , kas dzīvo Frankfurtē pie Oderas (Vācija), ir laulībā ar Vācijas pilsoni. Šajā laulībā ir dzimuši divi bērni, kas joprojām ir nepilngadīgi. Laulātie ir līdzīpašnieki – katram puse zemes gabala Frankfurtē pie Oderas, uz kura ir uzbūvēta dzīvojamā māja. Lai sastādītu testamentu, A . Kubicka vērsās pie notāra, kura darbības vieta ir Slubicē.
19A. Kubicka vēlas testamentā iekļaut vindikācijas legātu, kas ir atļauts Polijas tiesībās, par labu savam vīram attiecībā uz visu tai pienākošos īpašumtiesību uz nekustamo īpašumu, kas atrodas Frankfurtē pie Oderas, daļu. Attiecībā uz pārējo mantojumu veidojošo īpašumu viņa vēlas saglabāt likumā noteikto mantošanas kārtību, atbilstoši kurai viņas vīrs un bērni mantojumu saņemtu vienādās daļās.
20Viņa ir skaidri izslēgusi Civilkodeksa 968. pantā paredzēto netiešo (“damnācijas”) legātu, jo tas radītu grūtības viņas nepilngadīgo bērnu, kuri var saņemt mantojuma tiesības, pārstāvēšanā, kā arī papildu izdevumus.
212015. gada 4. novembrī notāra palīgs atteicās noformēt testamentu ar vindikācijas legātu, kā to bija vēlējusies A. Kubicka , tādēļ, ka testamenta taisīšana ar šādu legātu esot pretrunā Vācijas tiesību aktiem un judikatūrai par in rem un reģistrācijas tiesībām, kas esot jāņem vērā atbilstoši Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunktam, kā arī 31. pantam, un līdz ar to šāds akts esot prettiesisks.
22Viņš precizēja, ka Vācijā legātāra ierakstīšana zemesgrāmatā var notikt tikai, pamatojoties uz notariālu aktu, kas iekļauj līgumu par to, ka mantinieki nodod legātāram īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu. Vācijā ārvalsts vindikācijas legāti, veicot pielāgojumu, tiek atzīti par “damnācijas” legātiem atbilstoši Regulas Nr. 650/2012 31. pantam. Šī interpretācija izrietot no Vācijas likuma pamatiem, ar kuru tika grozītas valsts tiesības atbilstoši Regulai Nr. 650/2012 (2015. gada 29. jūnija Internationales Erbrechtsverfahrensgesetz (Likums par starptautisku mantošanas kārtību), BGBl . I, 1042. lpp.).
232015. gada 16. novembrī A. Kubicka saskaņā ar Notariāta likuma 83. pantu attiecīgajam notāram iesniedza pārsūdzību par lēmumu atteikties sastādīt testamentu ar tā saukto vindikācijas legātu. Viņa apgalvoja, ka Regulas Nr. 650/2012 tiesību normas bija jāinterpretē autonomi, un būtībā to, ka ne ar vienu no tās tiesību normām nav pamatota attiecīgo mantojuma tiesību ierobežošana tā, lai padarītu likumīgu to, ka netiek atzītas vindikācijas legāta in rem sekas.
24Tā kā A. Kubicka notāram iesniegtā pārsūdzība netika apmierināta, viņa cēla prasību Sąd Okręgowy w Gorzowie Wielkopolskim (Lielpolijas Gožovas Apgabaltiesa, Polija).
25Iesniedzējtiesa uzskata, ka saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 23. panta 2. punkta b) un e) apakšpunktu, kā arī 68. panta m) punktu vindikācijas legāts ietilpst mantojuma tiesību aktu piemērošanas jomā, bet jautā, kādā mērā tiesību akti, kas ir piemērojami vietā, kur atrodas īpašums, uz kuru attiecas šis legāts, var ierobežot in rem sekas vindikācijas legātam, kurš ir paredzēts izvēlētajos mantošanas tiesību aktos.
26Ņemot vērā, ka saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) apakšpunktu “ in rem tiesību būtība” ir izslēgta no šīs regulas piemērošanas jomas, mantojuma tiesībās paredzētais vindikācijas legāts nevar attiecībā uz īpašumu radīt tiesības, kas nepastāv legāta priekšmeta lex rei sitae . Tomēr ir jānosaka, vai šajā pašā tiesību normā no šīs regulas piemērošanas jomas ir izslēgti arī iespējamie pamati in rem tiesību iegūšanai. Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka jautājums par in rem tiesību iegūšanu ar vindikācijas legāta palīdzību ir jāreglamentē tikai mantošanas tiesību aktos. Polijas doktrīnā par šo jautājumu esot tāda pati nostāja, bet likumprojekta par starptautiskajām mantošanas tiesībām un par noteikumu par mantošanas apliecību un citu noteikumu grozīšanu [2015. gada 4. marta Gesetzesentwurf der Bundesregierung , BT‑Drs . 17/5451] anotācijā bija paredzēts, ka saistībā ar Regulu Nr. 650/2012 Vācijas tiesību aktos nebija obligāti jāatzīst vindikācijas legāts, pamatojoties uz testamentu, kurš izstrādāts atbilstoši citas dalībvalsts tiesību aktiem.
27Atsaucoties uz šīs pašas regulas 1. panta 2. punkta l) apakšpunktu, iesniedzējtiesa jautā arī par to, vai nekustamā un kustamā īpašuma tiesību reģistriem piemērojamie tiesību akti var ietekmēt legāta mantošanas sekas. Šajā ziņā tā precizē, ka, ja tiek atzīts, ka legāts rada in rem sekas mantošanas jomā, dalībvalsts, kurā tiek uzturēts šāds reģistrs, tiesību aktos tiek reglamentēts tikai mantojuma iegūšanas seku pierādīšanas veids, bet tie nevarot ietekmēt pašu iegūšanu.
28Līdz ar to šī tiesa uzskata, ka Regulas Nr. 650/2012 31. panta interpretācija ir atkarīga arī no tā, vai dalībvalstij, kurā atrodas manta, kas ir legātā priekšmets, ir vai nav iespēja apstrīdēt šāda legāta in rem sekas, kuras izriet no izvēlētajiem mantošanas tiesību aktiem.
29Šādos apstākļos Sąd Okręgowy w Gorzowie Wielkopolskim (Lielpolijas Gožovas Apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Regulas [Nr. 650/2012] 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunkts vai 31. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos ir atļauts atteikties atzīt in rem sekas vindikācijas legātam ( legatum per vindicationem ), kas paredzēts mantojuma tiesību aktos, ja šis legāts attiecas uz īpašuma tiesībām uz nekustamu īpašumu, kas atrodas dalībvalstī, kuras tiesībās nepastāv legāta ar tiešām in rem sekām institūts?”
30Vācijas un Ungārijas valdības apstrīd prejudiciālā jautājuma pieņemamību, jo tas esot hipotētisks.
31Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā paredzētā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, kas valsts tiesām uzliek atbildību par to, lai, ņemot vērā katras lietas īpatnības, tās izvērtētu gan to, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt savu nolēmumu, gan to, cik atbilstīgi ir jautājumi, ko tā uzdod Tiesai (šajā ziņā skat. spriedumus, 2014. gada 3. aprīlis, Weber, C‑438/12 , EU:C:2014:212 , 34. punkts, kā arī 2017. gada 2. marts, Pérez Retamero, C‑97/16 , EU:C:2017:158 , 20. punkts un tajā minētā judikatūra).
32Tādējādi Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo ziņu par faktiskiem un tiesiskiem apstākļiem, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. it īpaši spriedumus, 2014. gada 3. aprīlis, Weber, C‑438/12 , EU:C:2014:212 , 35. punkts, kā arī 2017. gada 2. marts, Pérez Retamero, C‑97/16 , EU:C:2017:158 , 21. un 22. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
33Vācijas valdība uzskata, ka no iesniedzējtiesas lēmuma skaidri neizriet, kādēļ tāda notariāla testamenta izstrāde, piemērojot testatora izvēlētās Polijas tiesības, kurā ir paredzēts vindikācijas legāts uz Vācijā esošo nekustamo īpašumu, būtu prettiesiska.
34Šajā ziņā ir jānorāda, ka Notariāta likuma 81. pantā – kā skaidro iesniedzējtiesa – ir noteikts, ka notāram atbilstoši tiesību aktiem ir jāatsakās izpildīt prettiesisku notariālu aktu. Turklāt, kā ticis atgādināts tiesas sēdē, Polijas tiesas par prettiesiskām esot uzskatījušas testamenta noteikumus, kuros ir paredzēts vindikācijas legāts un kuri savas juridiskās struktūras dēļ esot neefektīvi.
35Pamatlietā testatore, kas saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 22. panta 1. punkta pirmo teikumu izvēlējusies Polijas mantošanas tiesību aktus, vēlas iekļaut savā testamentā vindikācijas legātu uz nekustamo īpašumu Vācijā, dalībvalstī, kurā minētā legāta in rem sekas netiek atzītas.
36Tā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri izriet, ka Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunkta, kā arī 31. panta interpretācija ir vajadzīga strīda pamatlietā atrisināšanai. Proti, iesniedzējtiesai, ņemot vērā šo regulu, ir jāpārbauda, vai ir pamatots notāra atteikums sagatavot prasītājas pamatlietā prasīto notariālo aktu tādēļ, ka tas esot pretrunā Vācijas tiesību aktiem.
37Lai pamatotu prejudiciāla jautājuma nepieņemamību, Ungārijas valdība apgalvo, ka šis jautājums attiecas uz strīdu, kurš vēl nav radies, jo testatore vēl nav nomirusi un Vācijas iestāde, kas ir pilnvarota uzturēt zemesgrāmatu, vēl nav saņēmusi iesniegumu par minēto nekustamo īpašumu.
38Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka Regulas Nr. 650/2012 mērķis – kā izriet no tās preambulas 7. apsvēruma – ir pilsoņiem laikus ļaut organizēt savu mantojumu. Tādēļ vien, ka pamatlietā mantojums vēl nav atklājies, uzdotais jautājums tātad nekļūst hipotētisks.
39Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka prejudiciālais jautājums ir pieņemams.
40Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunkts, kā arī 31. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos dalībvalsts iestādei nav atļauts atteikties atzīt in rem sekas vindikācijas legātam, kas pastāv mantojumam piemērojamajos tiesību aktos, kurus testators izvēlējies atbilstoši šīs regulas 22. panta 1. punktam, jo šāds atteikums ir balstīts uz iemeslu, ka šis legāts attiecas uz īpašumtiesībām uz nekustamo īpašumu citā dalībvalstī, kuras tiesību aktos nepastāv legāta institūts ar tiešām in rem sekām mantojuma atklāšanās dienā.
41Ievadā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 1. panta 1. punkta pirmo teikumu šī regula ir piemērojama mirušo atstātā mantojuma mantošanai. Šīs regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka mantošana “aptver visus mantas, tiesību un saistību nodošanas veidus nāves gadījumā neatkarīgi no tā, vai tā būtu labprātīga nodošana saskaņā ar pēdējās gribas rīkojumu vai nodošana likumiskas mantošanas gadījumā”.
42Nav strīda par to, ka pamatlietas fakti attiecas uz testamentāru mantošanu.
43No Regulas Nr. 650/2012 22. panta 1. punkta izriet, ka testators kā visam mantojumam piemērojamos tiesību aktus var izvēlēties savas pilsonības valsts tiesību aktus. Tāpat ir jāprecizē, ka šīs regulas 23. panta 1. punktā ir paredzēts mantojumam piemērojamo tiesību aktu vienotības princips.
44Tā Savienības likumdevējs ir precizējis – kā izriet no minētās regulas preambulas 37. apsvēruma –, ka, juridiskās noteiktības labad un lai izvairītos no mantošanas sadrumstalotības, ar minētajiem tiesību aktiem būtu jāreglamentē mantošana kopumā, proti, viss īpašums, kas veido daļu no mantojuma, neatkarīgi no mantas veida un neatkarīgi no tā, vai manta atrodas kādā citā dalībvalstī vai trešajā valstī. Tādējādi saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 23. panta 2. punktu minētās tiesības tostarp reglamentē mantas, kas veido mantojumu, nodošanu mantiniekiem vai – attiecīgajā gadījumā – legātāriem.
45Šajā saistībā Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punktā ir uzskaitīti dažādi no šīs regulas piemērošanas jomas izslēgtie jautājumi, tostarp šīs tiesību normas k) apakšpunktā – “ in rem tiesību būtība” – un tās l) apakšpunktā – “nekustamā vai kustamā īpašuma tiesību reģistrācija reģistrā, tostarp juridiskās prasības šādai reģistrācijai, un sekas, ko rada šādu tiesību reģistrācija vai nereģistrēšana reģistrā”.
46Runājot, pirmkārt, par jautājumu, vai Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā atteikums atzīt Vācijā Polijas tiesībās paredzētā vindikācijas legāta in rem sekas, ir jānorāda, ka šajā tiesību normā no šīs regulas piemērošanas jomas ir izslēgta “ in rem tiesību būtība”.
47Minētā tiesību norma – kā izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes regulas priekšlikuma par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu un publisku aktu atzīšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (COM(2009) 154, galīgā redakcija, 5. lpp.) – attiecas uz mantu un tiesību kvalifikāciju un šādu tiesību īpašnieku prerogatīvu noteikšanu.
48Turklāt šī tiesību norma attiecas arī uz in rem tiesību pastāvēšanu un skaitu dalībvalstu tiesību sistēmās (“numerus clausus”). Proti, Regulas Nr. 650/2012 preambulas 15. apsvērumā šajā saistībā ir precizēts, ka šī regula neskar ierobežotu skaitu (“numerus clausus”) in rem tiesību, kas pastāv dažu dalībvalstu tiesībās, un ka dalībvalstij nav pienākuma atzīt in rem tiesības saistībā ar mantu šajā dalībvalstī, ja tās tiesību sistēmā nepastāv šādas in rem tiesības.
49Šajā gadījumā gan Polijas tiesībās paredzētais vindikācijas legāts, gan Vācijas tiesībās paredzētais damnācijas legāts ir īpašumtiesību uz mantu nodošanas kārtība, proti, kā secinājumu 46. un 47. punktā ir uzsvēris ģenerāladvokāts, abās attiecīgajās tiesību sistēmās pastāvošo in rem tiesību nodošanas kārtība. Tā īpašumtiesību tiešā nodošana ar vindikācijas legāta palīdzību attiecas tikai uz šo in rem tiesību nodošanas atbilstoši mantojumam piemērojamiem tiesību aktiem kārtību testatora nāves gadījumā, uz ko tieši attiecas Regula Nr. 650/2012, kā norādīts tās preambulas 15. apsvērumā.
50Tomēr Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) apakšpunkts neattiecas uz šādu nodošanas kārtību.
51Līdz ar to ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā dalībvalsts, kuras tiesību sistēmā nepastāv vindikācijas legāta institūts, atteikums atzīt šāda legāta in rem sekas, kas mantojuma atklāšanās datumā radušās atbilstoši testatora izvēlētajiem tiesību aktiem.
52Otrkārt, runājot par jautājumu par to, vai Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta l) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā atteikums atzīt vindikācijas legāta in rem sekas, ir jānorāda, ka atbilstoši šim noteikumam nekustamā vai kustamā īpašuma tiesību reģistrācija reģistrā, tostarp juridiskās prasības šādai reģistrācijai, un sekas, ko rada šādu tiesību reģistrācija vai nereģistrēšana reģistrā, ir izslēgtas no šīs regulas piemērošanas jomas.
53Regulas Nr. 650/2012 preambulas 18. apsvērumā šajā saistībā ir precizēts, ka “tas, ar kādiem juridiskiem nosacījumiem un kā jāveic [ in rem tiesību] reģistrācija (attiecībā uz nekustamo īpašumu – lex rei sitae ), būtu jānosaka pēc tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas attiecīgais reģistrs”. Turklāt saskaņā ar šīs regulas preambulas 19. apsvērumu tad, ja “saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas reģistrs, tiesību iegūšana uz nekustamo īpašumu jāreģistrē reģistrā, lai nodrošinātu, ka šādiem reģistriem ir erga omnes spēks, vai lai aizsargātu tiesiskus darījumus, šādu tiesību iegūšanas brīdis būtu jāreglamentē ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem”.
54Līdz ar to, kā secinājumu 60. punktā būtībā ir uzsvēris ģenerāladvokāts, tā kā Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta l) apakšpunkts attiecas tikai uz nekustamā vai kustamā īpašuma tiesību reģistrāciju reģistrā, tostarp uz juridiskajām prasībām šādai reģistrācijai, kā arī sekām, ko rada šādu tiesību reģistrācija vai nereģistrēšana reģistrā, nosacījumi, ar kādiem šādas tiesības tiek iegūtas, nav viens no jautājumiem, kas atbilstoši šai tiesību normai ir izslēgti no šīs regulas piemērošanas jomas.
55Šāda interpretācija ir apstiprināta ar mantojuma tiesību vienotības principu, kas paredzēts Regulas Nr. 650/2012 23. pantā, it īpaši tā 2. punkta e) apakšpunktā, kurā ir noteikts, ka tas reglamentē “mantas, tiesību un saistību [..] nodošanu mantiniekiem un – atkarībā no gadījuma – legātāriem”.
56Šāda interpretācija atbilst arī Regulas Nr. 650/2012 mērķim, kurš minēts tās preambulas 7. apsvērumā, saskaņā ar kuru tai būtu jāveicina iekšējā tirgus pienācīga darbība, novēršot šķēršļus, ko saistībā ar personu brīvu pārvietošanos rada grūtības izmantot savas tiesības attiecībā uz mantošanu, kurai ir pārrobežu elementi. Atbilstoši šim pašam apsvērumam Eiropas tiesiskuma telpā pilsoņiem ir jāspēj laikus organizēt savu mantojumu.
57Šajā kontekstā, ja tiktu atzīts, ka Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta l) apakšpunkts ļauj izslēgt no šīs regulas piemērošanas jomas īpašumtiesību iegūšanu uz mantu ar vindikācijas legāta palīdzību, tiktu izraisīta mantojuma sadrumstalotība, kas ir pretrunā šīs regulas 23. panta tekstam un šīs regulas mērķiem.
58Tādējādi Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta l) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā dalībvalsts, kuras tiesību sistēmā nepastāv vindikācijas legāts, atteikums atzīt šāda legāta in rem sekas, kas mantojuma atklāšanās datumā radušās atbilstoši mantojumam piemērojamām tiesībām.
59Turklāt ir jāpiebilst, ka Regulā Nr. 650/2012 ir paredzēta Eiropas mantošanas apliecības izveide, kurai būtu jāļauj katram mantiniekam, legātāram vai šajā apliecībā minētajam tiesību pārņēmējam pierādīt citā dalībvalstī savu statusu un savas tiesības, it īpaši noteiktas mantas piešķīrumu minētajā apliecībā norādītajam legātāram.
60Saskaņā ar šīs regulas 69. panta 1. punktu apliecība bez kādas īpašas procedūras ir spēkā visās dalībvalstīs. Šī panta 2. punktā ir paredzēts, ka personai, kura šajā apliecībā minēta kā legātārs, ir apliecībā minētais statuss un tiesības bez nekādiem citiem nosacījumiem un/vai ierobežojumiem, kas saistīti ar šīm tiesībām, kā vien tie, kas norādīti minētajā apliecībā.
61Treškārt, runājot par Regulas Nr. 650/2012 31. panta interpretāciju, ir jāatgādina, ka atbilstoši šī panta noteikumiem, “ja persona atsaucas uz in rem tiesībām, uz ko tā ir tiesīga saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem, bet tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā uz šīm tiesībām atsaucas, attiecīgās in rem tiesības nav zināmas, minētās tiesības vajadzības gadījumā un iespēju robežās pielāgo vislīdzvērtīgākajām in rem tiesībām minētās valsts tiesību aktos, ņemot vērā konkrēto in rem tiesību mērķus un nolūkus un to radītās sekas”.
62Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka in rem tiesības, ko A. Kubicka vēlas nodot ar vindikācijas legātu, ir īpašumtiesības uz tās daļu Vācijā esošajā nekustamajā īpašumā. Nav strīda par to, ka īpašumtiesības, kādas legātāram šādi tiek piešķirtas atbilstoši Polijas tiesībām, arī pastāv Vācijas tiesībās.
63Regulas Nr. 650/2012 31. pants attiecas nevis uz in rem tiesību nodošanas kārtību, kas tostarp iekļauj vindikācijas vai damnācijas legātus, bet tikai uz in rem tiesību satura ievērošanu, kas tiek noteikts atbilstoši mantojumam piemērojamiem tiesību aktiem ( lex causae ), un uz to pieņemšanu tās dalībvalsts tiesību sistēmā, kurā tās tiek norādītas ( lex rei sitae ).
64Līdz ar to, tā kā ar vindikācijas legātu nodotās in rem tiesības ir īpašumtiesības, kas ir atzītas Vācijas tiesībās, nav jāveic Regulas Nr. 650/2012 31. pantā paredzētā pielāgošana.
65No minētā izriet, ka Regulas Nr. 650/2012 31. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā dalībvalsts, kuras tiesību sistēmā nepastāv vindikācijas legāta institūts, atteikums atzīt šāda legāta in rem sekas, kas mantojuma atklāšanās datumā radušās atbilstoši izvēlētajiem mantošanas tiesību aktiem.
66Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunkts, kā arī 31. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā atteikums atzīt in rem sekas vindikācijas legātam, kas pastāv mantojumam piemērojamajos tiesību aktos, kurus testators izvēlējies atbilstoši šīs pašas regulas 22. panta 1. punktam, jo šis atteikums ir balstīts uz iemeslu, ka šis legāts attiecas uz īpašumtiesībām uz nekustamo īpašumu šajā dalībvalstī, kurā nepastāv legāta institūts ar tiešām in rem sekām mantojuma atklāšanās dienā.
67Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Regulas (ES) Nr. 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunkts, kā arī 31. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā atteikums atzīt in rem sekas vindikācijas legātam, kas pastāv mantojumam piemērojamajos tiesību aktos, kurus testators izvēlējies atbilstoši šīs pašas regulas 22. panta 1. punktam, jo šis atteikums ir balstīts uz iemeslu, ka šis legāts attiecas uz īpašumtiesībām uz nekustamo īpašumu šajā dalībvalstī, kurā nepastāv legāta institūts ar tiešām in rem sekām mantojuma atklāšanās dienā.
[Paraksti]
(*1) Tiesvedības valoda – poļu.
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.