2016gada 10. novembrī (*1)
“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Autortiesības un blakustiesības — Aizsargājamo darbu nomas tiesības un patapinājuma tiesības — Direktīva 2006/115/EK — 1. panta 1. punkts — Darbu kopiju patapinājums — 2. panta 1. punkts — Objektu patapinājums — Grāmatas digitālas kopijas patapinājums — Publiskās bibliotēkas”
Lieta C‑174/15
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2015. gada 1. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2015. gada 17. aprīlī, tiesvedībā
Vereniging Openbare Bibliotheken
pret
Stichting Leenrecht ,
piedaloties –
Vereniging Nederlands Uitgeversverbond ,
Stichting LIRA ,
Stichting Pictoright .
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs L. Bejs Larsens [ L. Bay Larsen ], tiesneši M. Vilars [ M. Vilaras ], J. Malenovskis [ J. Malenovský ] (referents), M. Safjans [ M. Safjan ] un D. Švābi [ D. Šváby ],
ģenerāladvokāts M. Špunars [ M. Szpunar ],
sekretāre M. Ferreira [ M. Ferreira ], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2016. gada 9. marta tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2016. gada 16. jūnija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
1Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā ( OV 2001, L 167, 10. lpp. ) 4. panta 2. punktu un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvas 2006/115/EK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā ( OV 2006, L 376, 28. lpp. ), 1. panta 1. punktu, 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 6. panta 1. punktu.
2Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Vereniging Openbare Bibliotheken (Publisko bibliotēku apvienība, turpmāk tekstā – “ VOB ”) un Stichting Leenrecht (Patapinājuma tiesību fonds, turpmāk tekstā – “ Stichting ”) par iespējamu ekskluzīvo patapinājuma tiesību, kas paredzētas Direktīvas 2006/115 1. panta 1. punktā, pārkāpumu.
3Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācija ( WIPO ) 1996. gada 20. decembrī Ženēvā pieņēma WIPO līgumu par autortiesībām (turpmāk tekstā – “ WIPO līgums par autortiesībām”). Eiropas Kopienas vārdā šis līgums tika apstiprināts ar Padomes 2000. gada 16. marta Lēmumu 2000/278/EK ( OV 2000, L 89, 6. lpp. ).
4Šā līguma 7. panta 1. punktā ir noteikts:
“Autoriem, kuri radījuši:
kā tas noteikts attiecīgās līgumslēdzējas valsts normatīvos aktos, ir ekskluzīvas tiesības dot atļauju komerciālos nolūkos iznomāt sabiedrības vajadzībām savu darbu oriģinālus vai kopijas.”
5Diplomātiskā konference, kurā tika pieņemts WIPO līgums, citu dokumentu starpā pieņēma arī minētajam līgumam pievienoto “Kopīgo paziņojumu attiecībā uz 6. un 7. pantu” (turpmāk tekstā – “ WIPO līgumam pievienotais kopīgais paziņojums”), un tas ir šāds:
“Šajos pantos lietotie termini “kopijas” un “oriģināls un kopijas”, ja tie apzīmē šajos pantos noteikto izplatīšanas tiesību un iznomāšanas tiesību objektus, attiecas vienīgi uz fiksētiem eksemplāriem, kurus var laist apgrozībā kā taustāmus priekšmetus.”
6Saskaņā ar Direktīvas 2001/29 preambulas 2. un 9. apsvērumu:
“(2)
Eiropadomes 1994. gada 24. un 25. jūnija sanāksmē Korfu tika uzsvērta vajadzība izveidot vispārēju un elastīgu tiesisku regulējumu Kopienas līmenī, lai veicinātu informācijas sabiedrības attīstību Eiropā. Šim nolūkam inter alia vajadzīgs jaunu produktu un pakalpojumu iekšējais tirgus. Lai nodrošinātu minēto reglamentējošo noteikumu sistēmu, svarīgi Kopienas tiesību akti jau ir pieņemti vai arī notiek to pieņemšana. Šajā sakarā autortiesības un blakustiesības ieņem nozīmīgu vietu, jo tās aizsargā un stimulē jaunu produktu un pakalpojumu attīstību un tirdzniecību, kā arī to radošā satura tapšanu un izmantošanu.
[..]
7Minētās direktīvas 1. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:
“Izņemot 11. pantā minētos gadījumus, šī direktīva neskar un nekādi neietekmē esošos Kopienas noteikumus, kas attiecas uz:
[..]
[..].”
8Minētās direktīvas 4. pantā “Izplatīšanas tiesības” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis autoriem paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādā veidā publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi.
2Izplatīšanas tiesības attiecībā uz darba oriģinālu vai kopijām [Savienībā] neizbeidzas, izņemot gadījumus, kad [Savienībā] tiesību subjekts attiecīgo tiesību objektu pirmo reizi pārdod vai citādi nodod īpašumtiesības uz šo objektu citai personai, vai to dara ar šā subjekta piekrišanu.”
9Ar Direktīvu 2006/115 ir kodificēta un atcelta Padomes 1992. gada 19. novembra Direktīva 92/100/EEK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā ( OV 1992, L 346, 61. lpp. ).
10Direktīvas 2006/115 preambulas 2.–5., 7., 8. un 14. apsvēruma redakcija ir šāda:
“(2)
Ar autortiesībām aizsargātu darbu un blakustiesību aizsargātu objektu noma un patapināšana kļūst arvien nozīmīgāka, jo īpaši attiecībā uz autoriem, izpildītājiem un filmu un fonogrammu producentiem. Pirātisma draudi vēršas plašumā.
[..]
[..]
11Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:
“1. Saskaņā ar šīs nodaļas noteikumiem dalībvalstis, ievērojot 6. pantu, paredz tiesības atļaut vai aizliegt nomāt un patapināt ar autortiesībām aizsargātu darbu oriģinālus un kopijas, kā arī citus objektus, kas minēti 3. panta 1. punktā.
2Šā panta 1. punktā minētās tiesības neierobežo ar autortiesībām aizsargātu darbu un citu 3. panta 1. punktā minēto tiesību objektu oriģinālu un kopiju pārdošana vai citāda izplatīšana.”
12Minētās direktīvas 2. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..].”
13Šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis var atkāpties no 1. pantā paredzētajām ekskluzīvām tiesībām attiecībā uz publisku patapinājumu, ar nosacījumu, ka vismaz autori gūst atlīdzību par šādu patapinājumu. Dalībvalstis drīkst noteikt šo atlīdzību, ņemot vērā ar kultūras veicināšanu saistītus mērķus.”
141912. gada 23. septembra Auteurswet (Likums par autortiesībām, turpmāk tekstā – “ Aw ”) 10. panta 1. punktā ir noteikts, ka:
“Par literāriem, zinātnes vai mākslas darbiem šī likuma izpratnē tiek uzskatītas:
[..]
un vispārīgi jebkādi literāri, zinātniski vai mākslas darbi, neatkarīgi no to veida un formas.”
15Aw 12. pantā ir paredzēts:
“1. Literāra, zinātniska vai mākslas darba publiskošana ir tostarp:
[..]
3“Patapinājums” pirmā punkta 3. apakšpunkta izpratnē nozīmē padarīt pieejamu izmantošanai uz ierobežotu laiku bez mērķa gūt tiešu vai netiešu ekonomisku vai komerciālu labumu, ja to dara ar publikai pieejamu iestāžu starpniecību.
[..]”
16Saskaņā ar Aw 15.c panta 1. punktu:
“Par autortiesību uz literāru, zinātnisku vai mākslas darbu pārkāpumu nav uzskatāms 12. panta 1. punkta 3. apakšpunktā minētais darba visas kopijas vai tās daļas, vai reprodukcijas patapinājums, ja to apgrozībā laidis darba autors vai tas noticis ar viņa piekrišanu, ar nosacījumu, ka persona, kas vai kuras vārdā veic patapinājumu, izmaksā autoram atbilstošu atlīdzību. [..]”
17VOB Nīderlandē pārstāv visas publiskās bibliotēkas.
18Šīs bibliotēkas patapina grāmatas papīra formātā un kā pretizpildījumu maksā fiksētu summu Sichting , Tieslietu ministrijas (Nīderlande) pārraudzībā esošam fondam, kas ir atbildīgs par atlīdzībām saistībā ar patapinājumu.
19Sichting saņemtās atlīdzības autortiesību īpašniekiem, pamatojoties uz sadales noteikumiem, sadala ar tādu kolektīvās pārvaldes organizāciju starpniecību kā Stichting LIRA , kura pārvalda tiesības uz literāriem, dramaturģijas un dramaturģiski muzikāliem darbiem, un Stichting Pictoright , kas pārvalda tiesības uz tādiem vizuāliem darbiem kā tēlotājmākslinieku, fotogrāfu, ilustratoru, dizaineru un arhitektu darbi.
20Saskaņā ar Nīderlandes tiesisko regulējumu par patapinājumu maksājamās atlīdzības apmēru nosaka Stichting Onderhandelingen Leenvergoedingen (turpmāk tekstā – “ StOL ”), fonds, ko šim nolūkam izveidojis tieslietu ministrs.
21Jautājums par to, vai elektronisks digitālas grāmatas patapinājums ietilpst Aw 15.c pantā noteiktajā izņēmumā, StOL ir apspriests kopš 2004. gada, un StOL valde 2010. gada 24. marta sanāksmē beidzot nolēma uz šo jautājumu atbildēt noliedzoši.
22Turklāt pēc izglītības, kultūras un zinātnes ministra (Nīderlande) pieprasījuma Instituut voor Informatierecht van de Universiteit van Amsterdam (Amsterdamas Universitātes Informātikas tiesību institūts) un SEO pētījumu birojs izstrādāja ziņojumu, kurā arī bija secināts, ka digitālu grāmatu elektronisks patapinājums, ko veic bibliotēkas, neietilpst minētā izņēmuma tvērumā.
23Pamatojoties uz šo ziņojumu, Nīderlandes valdība izstrādāja Likuma par bibliotēkām projektu, kurā attiecībā uz digitālu grāmatu elektronisku, attālinātu patapināšanu bija paredzēta nacionālās digitālās bibliotēkas izveide. Šī projekta pamatā ir pieņēmums, ka digitālu grāmatu elektroniska patapināšana neietilpst šī izņēmuma tvērumā.
24Pašlaik publiskās bibliotēkas digitālas grāmatas padara pieejamas internetā, pamatojoties uz licences līgumiem ar tiesību īpašniekiem.
25VOB šo likumprojektu apstrīd un tādējādi vērsās iesniedzējtiesā ar atzīšanas prasību, kuras mērķis būtībā ir atzīt, ka pašreizējais Likums par autortiesībām jau attiecas uz elektroniskiem patapinājumiem.
26Šajos apstākļos Rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1)
Vai Direktīvas 2006/115 1. panta 1. punkts, 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 6. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka ar tajos minēto jēdzienu “patapinājums” ir saprotama ar autortiesībām aizsargātu romānu, stāstu krājumu, biogrāfiju, ceļojumu aprakstu, bērnu grāmatu un jauniešu literatūras padarīšana par pieejamu izmantošanai bez mērķa gūt tiešu vai netiešu ekonomisku vai komerciālu labumu, ja to dara ar publikai pieejamu iestāžu starpniecību,
27Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2006/115 1. panta 1. punkts, 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 6. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka jēdziens “patapinājums” šo normu izpratnē ietver grāmatas digitālas kopijas patapinājumu, ja šis patapinājums tiek veikts, kopiju izvietojot publiskas bibliotēkas serverī un ļaujot attiecīgajam lietotājam piekļūt minētajai kopijai, to lejuplādējot savā datorā, ievērojot, ka patapinājuma periodā var tikt lejupielādēta tikai viena kopija un pēc šī perioda beigām lietotājs šo lejupielādēto kopiju vairs nevar izmantot.
28Ir jānorāda, ka, pirmkārt, Direktīvas 2006/115 1. panta 1. punktā, atbilstoši kuram “dalībvalstis [..] paredz tiesības atļaut vai aizliegt [..] patapināt ar autortiesībām aizsargātu darbu oriģinālus un kopijas, kā arī citus objektus”, nav precizēts, vai jēdziens “darbu kopijas” šīs normas izpratnē ietver arī tādas kopijas, kas nav fiksētas fiziskā formātā, kā tas ir digitālu kopiju gadījumā.
29Otrkārt, šīs direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā “objektu patapināšana” nozīmē padarīt tos pieejamus uz ierobežotu laiku bez mērķa gūt tiešu vai netiešu ekonomisku vai komerciālu labumu, ja tas tiek darīts ar publikai pieejamu iestāžu starpniecību. Katrā ziņā no šīs normas neizriet, ka šīs direktīvas 1. panta 1. punktā minētie objekti ietver arī nemateriālus, piemēram, digitālus, objektus.
30Šādos apstākļos vispirms ir jāpārbauda, vai pastāv iemesli, kas katrā ziņā pamatotu digitālu kopiju un nemateriālā formā nostiprinātu objektu izslēgšanu no Direktīvas 2006/115 piemērošanas jomas.
31Šajā ziņā vispirms no Direktīvas 2006/115 preambulas 7. apsvēruma izriet, ka tā ir pieņemta, lai tostarp “dalībvalstu tiesību akti [tiktu tuvināti] tādā veidā, lai neradītu pretrunas ar starptautiskām konvencijām, uz kurām balstās daudzu dalībvalstu autortiesību un blakustiesību tiesību akti”.
32Konvenciju, kuras ar minēto direktīvu ir jāievēro, starpā īpaši ir jāatzīmē WIPO līgums, kura līgumslēdzēja ir Savienība, kā arī visas tās dalībvalstis.
33Līdz ar to Direktīvā 2006/115 minētie jēdzieni “objekts” un “kopijas” ir jāinterpretē, ņemot vērā WIPO līgumā izmantotos analoģiskos jēdzienus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 15. marts, SCF, C‑135/10 , EU:C:2012:140 , 55. punkts).
34Saskaņā ar WIPO līgumam pievienoto Kopīgo paziņojumu šī līguma 7. pantā, kurš attiecas uz iznomāšanas tiesībām, ietvertie jēdzieni “oriģināls” un “kopijas” attiecas “vienīgi uz fiksētiem eksemplāriem, kurus var laist apgrozībā kā taustāmus priekšmetus”. No tā izriet, ka no minētajā līgumā paredzēto iznomāšanas tiesību piemērošanas jomas ir izslēgti priekšmeti, kas nav taustāmi, kā arī nefiksētas kopijas, kā tas ir digitālu kopiju gadījumā.
35Līdz ar to Direktīvas 2006/115 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā lietotais jēdziens “noma” ir saprotams tādējādi, ka tas attiecas tikai uz materiāliem priekšmetiem, un šīs direktīvas 1. panta 1. punktā ietvertais “kopiju” jēdziens saistībā ar nomu ietver vienīgi fiziskā formātā nostiprinātas kopijas.
36Neskarot minēto, lai arī Direktīvas 2006/115 nosaukumā dažās valodu redakcijās “nomas tiesības un patapinājuma tiesības” [ droit ] ir minētas vienskaitlī [ droit de location et de prêt ] un tajā dažādi šādu tiesību aspekti vispārīgi un kopīgi ir reglamentēti kā nomas un patapinājuma režīms, no tā tomēr neizriet, ka Savienības likumdevējs būtu noteikti vēlējies piešķirt tādu pašu nozīmi jēdzieniem “objekti” un “kopijas”, neatkarīgi no tā, vai runa ir par nomas vai patapinājuma režīmu, tostarp publisku patapinājumu šīs direktīvas 6. panta izpratnē.
37Tādējādi, pirmkārt, minētās direktīvas preambulas 3. un 8. apsvērumā dažās valodu redakcijās ir atsauce nevis uz “nomas un patapinājuma tiesībām” [ droit ] vienskaitlī, bet gan uz nomas un patapinājuma “tiesībām” [ droits ] daudzskaitlī.
38Otrkārt, kā izriet arī no Direktīvas 2006/115 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta, Savienības likumdevējs ir atsevišķi definējis objektu “nomas” un “patapinājuma” jēdzienus. Tādējādi iznomātie objekti ne vienmēr ir identiski patapinātajiem objektiem.
39No iepriekš izklāstītā, kā arī no šī sprieduma 35. punkta izriet, ka, lai arī nemateriāli objekti un tādas nefiksētas kopijas kā digitālās kopijas, lai netiktu pārkāpts WIPO līgumam pievienotais Kopīgais paziņojums, no Direktīvā 2006/115 reglamentētā nomas tiesību tvēruma ir izslēdzami, nedz šim līgumam, nedz šim kopīgajam paziņojumam nav pretrunā, ka objektu “patapinājuma” jēdziens direktīvas izpratnē attiecīgā gadījumā tiktu interpretēts tādējādi, ka tas ietver arī noteiktus digitāli veiktus patapinājumus.
40Turpinot ir jāatgādina, kā minēts šī sprieduma 9. punktā, ka Direktīvā 2006/115 būtībā identiskā tekstā ir kodificētas un pārņemtas Direktīvas 92/100 normas. No Direktīvas 92/100 sagatavošanas darbiem nav iespējams secināt, ka digitāls patapinājums katrā ziņā būtu izslēdzams no tās piemērošanas jomas.
41Tiesa, paskaidrojumu rakstā priekšlikumam Padomes direktīvai par nomas un patapinājuma tiesībām un dažām blakustiesībām (COM(90) 586, galīgā redakcija) ir minēta Eiropas Komisijas vēlme no Direktīvas 92/100 piemērošanas jomas izslēgt datu padarīšanu par pieejamiem digitālā formā.
42Tomēr ir jānorāda, pirmkārt, ka nav skaidri zināms, ka Komisija šādu izslēgšanu būtu vēlējusies attiecināt arī uz digitālām grāmatu kopijām. No vienas puses, šajā paskaidrojumu rakstā minētie piemēri ir saistīti vienīgi ar filmu elektronisku nodošanu. No otras puses, minētā paskaidrojumu raksta izstrādes brīdī elektroniska formāta grāmatu lietošana nebija tik izplatīta, lai pamatoti varētu uzskatīt, ka Komisija to būtu netieši ņēmusi vērā.
43Otrkārt, jāatzīst, ka Komisijas minētajā paskaidrojumu rakstā paustā vēlme nekādi nav tieši ietverta pašā priekšlikuma tekstā, kas ir pamatā Direktīvas 92/100 pieņemšanai, vai arī šajā direktīvā.
44No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka nav izšķiroša iemesla katrā ziņā no Direktīvas 2006/115 piemērošanas jomas izslēgt digitālu kopiju un nemateriālu objektu patapinājumu.
45Šādu secinājumu turklāt apstiprina Direktīvas 2006/115 mērķis. Tās preambulas 4. apsvērumā cita starpā ir noteikts, ka autortiesībām ir jāpiemērojas jauniem pavērsieniem ekonomikā, piemēram, izmantošanai jaunās formās. Patapinājums digitālā formā, neapšaubāmi, ir jauna izmantošanas forma un līdz ar to rada nepieciešamību pielāgot autortiesības jaunajiem tirgus apstākļiem.
46Turklāt, ja digitāls patapinājums pilnībā tiktu izslēgts no Direktīvas 2006/115 piemērošanas jomas, tas būtu pretrunā vispārīgajam principam nodrošināt augstu autortiesību aizsardzības līmeni.
47Lai arī šis vispārīgais princips tikai netieši pavīd Direktīvas 2006/115 preambulas 5. apsvērumā, tas tomēr ir uzsvērts Direktīvā 2001/29, kuras preambulas 9. apsvērumā ir noteikts, ka autortiesību un blakustiesību saskaņošanas pamatā ir jābūt “augstam aizsardzības līmenim”.
48Tādējādi šāds vispārīgais princips ir jāņem vērā, interpretējot direktīvas, kuru mērķis, gluži kā Direktīvai 2006/115, ir saskaņot dažādus autortiesību aspektus, lai arī to priekšmets ir šaurāks par Direktīvas 2001/29 priekšmetu.
49Ņemot vērā šī sprieduma 44. punktā ietverto secinājumu, turpinājumā ir jāpārbauda, vai digitālas grāmatas publiskam patapinājumam, kas veikts tādos apstākļos, kā norādīts uzdotajā jautājumā, ir piemērojams Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punkts.
50Šajā ziņā ir jāatzīst, ka, lai arī Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punkts tādēļ, ka tas veido izņēmumu no šīs direktīvas 1. pantā noteiktajām ekskluzīvajām patapinājuma tiesībām, atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai ir jāinterpretē šauri, tomēr jānorāda, ka iegūtajai interpretācijai ir arī jāļauj saglabāt nodibinātā izņēmuma jēgu un ņemt vērā tā mērķi (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 4. oktobris, Football Association Premier League u.c., C‑403/08 un C‑429/08 , EU:C:2011:631 , 162. un 163. punkts, kā arī 2011. gada 1. decembris, Painer, C‑145/10 , EU:C:2011:798 , 133. punkts).
51Ņemot vērā digitālu grāmatu patapinājuma nozīmību un nolūkā saglabāt gan Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punktā minētā izņēmuma saistībā ar publisku patapinājumu (turpmāk tekstā – “publiskā patapinājuma izņēmums”) lietderību, gan šī izņēmuma ieguldījumu kultūras veicināšanā, Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punkta piemērojamība nebūtu izslēdzama gadījumos, kad šim patapinājumam, ko veic publiski pieejama bibliotēka, īpaši ņemot vērā šīs direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā norādītos nosacījumus, ir īpašības, kas būtībā pielīdzināmas drukātu darbu patapinājumam.
52Šajā gadījumā, kā izriet no uzdotā jautājuma teksta, pamatlietā runa ir par tādas digitāla formāta grāmatas kopijas patapinājumu, kas radīta, to izvietojot publiski pieejamas bibliotēkas serverī, un lietotājs šai kopijai var piekļūt, lejuplādējot to savā datorā, ievērojot, ka patapinājuma periodā var tikt lejupielādēta tikai viena kopija un pēc šī perioda beigām lietotājs šo lejupielādēto kopiju vairs nevar izmantot.
53Jāatzīst, ka šādai darbībai, īpaši ņemot vērā minētās Direktīvas 2006/115 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietvertos nosacījumus, piemīt īpašības, kas būtībā ir pielīdzināmas drukātu darbu patapinājumam, jo, pirmkārt, ierobežojums, ka vienlaicīgi var lejuplādēt tikai vienu kopiju, nozīmē, ka attiecīgās bibliotēkas veiktā patapinājuma apmērs nepārsniedz apmēru, kāds tas būtu drukāta darba gadījumā, un, otrkārt, šis patapinājums ir spēkā tikai ierobežotu laiku.
54Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/115 1. panta 1. punkts, 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 6. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka jēdziens “patapinājums” šo normu izpratnē ietver digitālas grāmatas kopijas patapinājumu, ja šis patapinājums tiek veikts, šo kopiju izvietojot publiskas bibliotēkas serverī un ļaujot lietotājam piekļūt minētajai kopijai, to lejuplādējot savā datorā, ievērojot, ka patapinājuma periodā var tikt lejupielādēta tikai viena kopija un pēc šī perioda beigām lietotājs šo lejupielādēto kopiju vairs nevar izmantot.
55Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2006/115 6. pants un/vai kāda cita Savienības tiesību norma ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā, ka dalībvalsts Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punkta piemērošanai izvirza nosacījumu, ka digitālās grāmatas, kuru padara pieejamu publiskā bibliotēka, izplatīšanas tiesību īpašniekam pirmo reizi tā ir jāpārdod vai citādi jānodod īpašumtiesības uz šo kopiju citai personai Savienībā vai arī tas ir jāizdara ar šā subjekta piekrišanu Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punkta izpratnē.
56Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka, lai arī no Direktīvas 2001/29 4. panta 1. un 2. punkta teksta izriet, ka dalībvalstīm ir jāparedz autoriem ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādi publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi, un ka šīs izplatīšanas tiesības attiecībā uz darba oriģinālu vai kopijām Savienībā izbeidzas tikai tad, kad tiesību subjekts attiecīgo tiesību objektu pirmo reizi pārdod vai citādi nodod īpašumtiesības Savienībā uz šo objektu citai personai vai tas tiek darīts ar šā subjekta piekrišanu, no šīs direktīvas 1. panta 2. punkta b) apakšpunkta tomēr izriet, ka tas nekādi neskar Savienības tiesību normas par patapinājumu.
57No tā izriet, ka Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punkts nav atbilstošs, lai interpretētu Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punktu.
58Turpinot, Direktīvas 2006/115 1. panta 2. punktā ir paredzēts, ka šīs direktīvas 1. panta 1. punktā paredzētās ekskluzīvās patapinājuma tiesības nav izsmeltas ar darbu oriģinālu un kopiju, kas ir aizsargāti ar autortiesībām, pārdošanu vai citādu izplatīšanu.
59Tiesa jau ir nospriedusi, ka tādas aizsargāta darba izmantošanas darbības kā publisks patapinājums atšķiras no pārdošanas vai citām likumīgām publiskošanas darbībām, jo patapinājuma tiesības saglabājas kā autora prerogatīvas, neraugoties uz materiālo formu, kāda darbam piešķirta. Līdz ar to patapinājuma tiesības netiek izsmeltas ar pārdošanu vai kādu citu izplatīšanas darbību, turpretim tiesības uz izplatīšanu var tikt izsmeltas, bet tikai un vienīgi pēc tam, kad Savienības teritorijā pirmoreiz pārdošanu ir veicis pats tiesību turētājs vai tā ir veikta ar viņa piekrišanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 6. jūlijs, Komisija/Portugāle, C‑53/05 , EU:C:2006:448 , 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
60Visbeidzot, ir jānorāda, ka ar Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punktu ir paredzēts nodrošināt līdzsvaru starp autoru interesēm, no vienas puses, un kultūras veicināšanu, kas ir publiskā patapinājuma pamatā esošais vispārējo interešu mērķis, kurš pamato dalībvalstu iespēju atbilstoši šai normai atkāpties no šīs direktīvas 1. pantā paredzētajām ekskluzīvajām publiskā patapinājuma tiesībām, no otras puses. Šajā kontekstā autoriem katrā ziņā ir jāsaņem atlīdzība par šo patapinājumu.
61Ir jāuzskata, ka Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punktā, lasot to kopā ar šīs direktīvas preambulas 14. apsvērumu, kurā ir norādīts, ka ir jāaizsargā autoru tiesības saistībā ar publisku patapināšanu, kā arī ņemot vērā prasības, kas izriet no šī sprieduma 47. un 48. punktā atgādinātā vispārējā principa par augstu autortiesību aizsardzības līmeni, ir ietverts minimālais autoru aizsardzības līmenis, piemērojot publiskā patapinājuma izņēmumu. No tā izriet, ka dalībvalstīm nevar liegt attiecīgā gadījumā noteikt tādus papildu nosacījumus, lai uzlabotu autortiesību aizsardzību, kuri pārsniedz šajā direktīvā skaidri noteikto.
62Šajā lietā valsts tiesiskajā regulējumā ir ietverts papildu nosacījums Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punktā ietvertā publiskā patapinājuma izņēmuma piemērošanai. Atbilstoši šim nosacījumam, lai publiski pieejama bibliotēka varētu darīt pieejamu digitāla formāta grāmatu, ir nepieciešams, lai to pirmo reizi būtu pārdevis vai citādi nodevis īpašumtiesības uz šo kopiju citai personai Savienībā tās izplatīšanas tiesību īpašnieks vai arī lai tas būtu izdarīts ar šā subjekta piekrišanu Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punkta izpratnē.
63Kā savu secinājumu 85. punktā pareizi ir norādījis ģenerāladvokāts, ka, atšķirībā no patapinājuma tiesību iegūšanas, kas notiek ar autora piekrišanu, gadījumos, kad publisks patapinājums izriet no Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punktā ietvertā izņēmuma, kurš attiecas uz šo piekrišanu, tā piemērošana noteiktiem darbiem varētu apdraudēt autoru likumīgās intereses.
64Līdz ar to tāds nosacījums kā pamatlietā, atbilstoši kuram publiskā patapinājuma izņēmuma ietvaros dalībvalstis drīkst prasīt, lai grāmatu, kuras digitāla kopija ir šī patapinājuma priekšmets, tiesību īpašnieks būtu iepriekš laidis apgrozībā vai arī lai tas būtu noticis ar viņa piekrišanu, var samazināt iepriekšējā punktā norādītos riskus un tādējādi uzlabot autortiesību aizsardzību, īstenojot šo izņēmumu. Līdz ar to šāds papildu nosacījums ir uzskatāms par atbilstošu Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punktam.
65Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības, tostarp Direktīvas 2006/115 6. pants, ir interpretējamas tādējādi, ka tām nav pretrunā, ka dalībvalsts Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punkta piemērošanai izvirza nosacījumu, ka digitālā grāmata, kuru padara pieejamu publiskā bibliotēka, tās izplatīšanas tiesību īpašniekam pirmo reizi jāpārdod vai citādi jānodod īpašumtiesības uz šo kopiju citai personai Savienībā vai arī tas ir jāizdara ar šā subjekta piekrišanu Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punkta izpratnē.
66Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretrunā, ka tajā paredzēto publiskā patapinājuma izņēmumu piemēro gadījumā, kad publiska bibliotēka padara pieejamu grāmatas digitālu kopiju, ja šī kopija ir iegūta no nelikumīga avota.
67Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka, lai gan Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punktā nav konkrētu prasību par kopijas, ko pieejamu padara publiska bibliotēka, izcelsmes likumību, tomēr, kā izriet no tās preambulas 2. apsvēruma, viens no šīs direktīvas mērķiem ir pirātisma apkarošana.
68Pieļaut, ka publiskas bibliotēkas patapināta kopija varētu tikt iegūta no nelikumīga avota, nozīmētu iecietīgi izturēties pret viltotu vai pirātisku darbu apriti un pat veicināt to un tādējādi būtu acīmredzami pretrunā šim mērķim.
69Turpinot, Tiesa attiecībā uz izņēmumu saistībā ar izņēmumu par kopiju personiskai lietošanai, kas paredzēts Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā, jau ir nospriedusi, ka šis izņēmums neattiecas uz kopijām, kas iegūtas no nelikumīga avota (spriedums, 2014. gada 10. aprīlis, ACI Adam u.c., C‑435/12 , EU:C:2014:254 , 41. punkts).
70Šajā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka autortiesību īpašniekiem nevar tikt uzlikts pienākums neiebilst pret viņu tiesību pārkāpumiem, ko var izraisīt kopiju personiskai lietošanai iegūšana. Ja dalībvalstīm būtu iespēja izvēlēties pieņemt tiesību aktus, kuros reproducēšanu personiskai lietošanai būtu ļauts veikt, izmantojot arī nelikumīgus avotus, tas acīmredzami apdraudētu pareizu iekšējā tirgus darbību. Šādu valsts tiesību aktu piemērošana varētu nepamatoti kaitēt autortiesību īpašniekiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 10. aprīlis, ACI Adam u.c., C‑435/12 , EU:C:2014:254 , 31. , 35. un 40. punkts).
71Visi šie argumenti saistībā ar izņēmumu par kopiju personiskai lietošanai šķiet atbilstoši publiskā patapinājuma izņēmuma piemērošanai, un tādējādi tie pēc analoģijas var tikt attiecināti uz Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punkta kontekstu.
72Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretrunā, ka tajā paredzēto publiskā patapinājuma izņēmumu piemēro gadījumā, kad publiska bibliotēka padara pieejamu grāmatas digitālu kopiju, ja šī kopija ir iegūta no nelikumīga avota.
73Ņemot vērā atbildi uz otro jautājumu, uz ceturto jautājumu nav jāatbild, jo pēdējais minētais ir uzdots tikai gadījumā, ja atbilde uz otro jautājumu būtu apstiprinoša.
74Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
[Paraksti]
(*1) Tiesvedības valoda – holandiešu.
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.