2013gada 29. janvārī (*1)
“Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās — Pamatlēmums 2002/584/TI — Eiropas apcietināšanas orderis un nodošanas procedūras starp dalībvalstīm — Kriminālvajāšanas veikšanai izdots Eiropas apcietināšanas orderis — Neizpildīšanas pamati”
Lieta C-396/11
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Curtea de Apel Constanţa (Rumānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2011. gada 18. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2011. gada 27. jūlijā, tiesvedībā par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, kas izdots attiecībā uz
Ciprian Vasile Radu .
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [ V. Skouris ], priekšsēdētāja vietnieks K. Lēnartss [ K. Lenaerts ], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [ A. Tizzano ], R. Silva de Lapuerta [ R. Silva de Lapuerta ], L. Bejs Larsens [ L. Bay Larsen ], A. Ross [ A. Rosas ], M. Bergere [ M. Berger ] un E. Jarašūns [ E. Jarašiūnas ], tiesneši E. Juhāss [ E. Juhász ], A. O’Kīfs [ A. Ó Caoimh ] (referents), Ž. K. Bonišo [ J.-C. Bonichot ], A. Prehala [ A. Prechal ] un K. G. Fernlunds [ C. G. Fernlund ],
ģenerāladvokāte E. Šarpstone [ E. Sharpston ],
sekretārs M. Aleksejevs [ M. Aleksejev ], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 10. jūlija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2012. gada 18. oktobra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
1Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmumu 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm ( OV L 190, 1. lpp. ), kas grozīts ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI ( OV L 81, 24. lpp. ; turpmāk tekstā – “Pamatlēmums 2002/584”), ko lasa kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 6., 48. un 52. pantu, kā arī ar 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 5. un 6. pantu.
2Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā, kas saistīta ar četru Eiropas apcietināšanas orderu, ko Vācijas iestādes izsniedza pret Rumānijas pilsoni C. V. Radu , kriminālvajāšanas veikšanai par laupīšanas faktiem, izpildi Rumānijā.
3Pamatlēmuma 2002/584 preambulas 1., 5.–8., 10., 12. un 13. apsvērums ir izteikts šādā redakcijā:
“(1)
Saskaņā ar 1999. gada 15. un 16. oktobra Eiropadomes Tamperes sanāksmes secinājumiem, un jo īpaši to 35. punktu, starp dalībvalstīm ir jāatceļ formālā izdošanas procedūra attiecībā uz personām, kas mēģina izvairīties no soda izciešanas pēc tam, kad attiecībā uz tām pieņemts galīgs spriedums, un ir jāpaātrina izdošanas procedūras attiecībā uz personām, kuras tur aizdomās par nodarījuma izdarīšanu.
[..]
[..]
[..]
Šis pamatlēmums dalībvalstīm neliedz piemērot to konstitucionālos noteikumus attiecībā uz taisnīgu tiesu, biedrošanās tiesībām, preses brīvību un vārda brīvību citos masu informācijas līdzekļos.
4Šā pamatlēmuma 1. pantā Eiropas apcietināšanas orderis un tā izpildes pienākums ir definēti šādi:
“1. Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.
2Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.
3Šis pamatlēmums groza [negroza] pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā.”
5Saskaņā ar minētā pamatlēmuma 3. pantu ar nosaukumu “Eiropas apcietināšanas ordera obligātas neizpildīšanas pamats”:
“Izpildes dalībvalsts tiesas iestāde (šeit turpmāk – “izpildes tiesas iestāde”) atsaka Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu šādos gadījumos:
[..]
[..].”
6Saskaņā ar šā paša pamatlēmuma 4. pantu ar nosaukumu “Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildīšanas pamats”:
“Izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu:
[..]
[..]
[..].”
7Pamatlēmuma 2002/584 4.a pantā ar nosaukumu “Aizmuguriski nolēmumi” ar noteiktiem nosacījumiem izpildes tiesu iestādei ļauj atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots, lai izpildītu sodu, ja attiecīgā persona nav pati personīgi piedalījusies procesā, kura beigās tika taisīts spriedums.
8Šā pamatlēmuma 5. pants attiecas uz garantijām, kas izsniegšanas dalībvalstij jāsniedz īpašos gadījumos.
9Minētā pamatlēmuma 8. pants attiecas uz Eiropas apcietināšanas ordera saturu un formu. Saskaņā ar šīs tiesību normas 1. panta d)–f) apakšpunktu ir vajadzīga šāda informācija:
“d)
nodarījuma veids un juridiskā kvalifikācija, jo īpaši attiecībā uz 2. pantu;
10Šā paša pamatlēmuma 11. panta ar nosaukumu “Pieprasītās personas tiesības” 1. punktā ir paredzēts:
“Kad pieprasīto personu apcietina, kompetentā izpildes tiesu iestāde saskaņā ar savas valsts tiesībām informē personu par Eiropas apcietināšanas orderi un par tā saturu, un arī par iespēju piekrist nodošanai izsniegšanas tiesu iestādei.”
11Pamatlēmuma 2002/584 13. panta ar nosaukumu “Piekrišana nodošanai” 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Ja apcietinātā persona norāda, ka tā piekrīt nodošanai, šo piekrišanu un attiecīgā gadījumā noteiktu atteikšanos no tiesībām, ko paredz “specialitātes princips”, kas minēts 27. panta 2. punktā, dod izpildes tiesu iestādē saskaņā ar izpildes dalībvalsts iekšējām tiesībām.
2Katra dalībvalsts pieņem pasākumus, lai nodrošinātu to, ka 1. punktā minēto piekrišanu un attiecīgā gadījumā atteikšanos konstatē tādā veidā, kas liecina par to, ka attiecīgā persona tos ir izteikusi brīvprātīgi un pilnībā apzinoties sekas. Šajā sakarā pieprasītajai personai ir tiesības uz juridiska padomdevēja palīdzību.”
12Šā pamatlēmuma 14. pantā ar nosaukumu “Pieprasītās personas uzklausīšana” ir paredzēts, ka, ja apcietinātā persona nepiekrīt tās nodošanai atbilstoši 13. panta noteikumiem, viņai ir tiesības tikt uzklausītai izpildes tiesu iestādē atbilstoši izpildes dalībvalsts tiesībām.
13Minētā pamatlēmuma 15. panta ar nosaukumu “Lēmums par nodošanu” 2. un 3. punktā ir precizēts:
“2. Ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka informācija, ko paziņojusi izsniegšanas dalībvalsts, ir nepietiekama, lai ļautu pieņemt lēmumu par nodošanu, tā lūdz, lai steidzami piegādā vajadzīgo papildu informāciju, konkrēti to, kas attiecas uz 3. līdz 5. pantu un 8. pantu, un tā var noteikt termiņu tās saņemšanai, ņemot vērā to, ka ir vajadzīgs ievērot termiņus, kas noteikti 17. pantā.
3Izsniegšanas tiesu iestāde var ikvienā brīdī pārsūtīt ikvienu papildu derīgu informāciju izpildes tiesu iestādei.”
14Šā paša pamatlēmuma 19. panta ar nosaukumu “Personas noklausīšanās līdz lēmuma pieņemšanai” 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Pieprasīto personu uzklausa tiesu iestāde, piedaloties vienai citai personai, kuru izraugās saskaņā ar pieprasītājas tiesas dalībvalsts tiesībām.
2Pieprasīto personu noklausās saskaņā ar izpildu dalībvalsts tiesībām un saskaņā ar nosacījumiem, ko nosaka, izsniegšanas un izpildes iestādēm savstarpēji vienojoties.”
15Likumā Nr. 302/2004 par tiesu iestāžu starptautisko sadarbību krimināllietās ( Legea nr. 302/2004 privind cooperarea judiciară internaţională în materie penală , 2011. gada 31. maija Monitorul Oficial al României , I daļa, Nr. 377; turpmāk tekstā – “likums Nr. 302/2004”) ir III sadaļa ar nosaukumu “Noteikumi par sadarbību ar Eiropas Savienības dalībvalstīm saskaņā ar [Pamatlēmumu]”, kuras III nodaļā ar nosaukumu “Rumānijas iestāžu veikta Eiropas apcietināšanas ordera izpilde” ir iekļauta šāda tiesību norma:
“98. pants –
Neizpildīšanas pamati
(2) Rumānijas izpildes tiesu iestāde var atteikt izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi šādos gadījumos: [..]
162009. gada 25. maijā un 3. jūnijā Curtea de Apel Constanţa (Konstantas apelācijas tiesa) (Rumānija) kā izpildes tiesu iestāde saņēma Vācijas tiesu iestāžu pieteikumus par C. V. Radu , kurš tiek pieprasīts saistībā ar četriem Eiropas apcietināšanas orderiem, kurus kriminālvajāšanas veikšanai izdevušas Minsteres, Koburgas, Bīlefeldes un Verdenes (Vācija) prokuratūras attiecīgi 2007. gada 14. martā, 16. martā un 8. augustā, kā arī 2008. gada 26. februārī par nodarījumiem, kas atbilst laupīšanas noziegumam Rumānijas Kriminālkodeksa 211. panta izpratnē, nodošanu. C. V. Radu nav piekritis nodošanai.
17Ar 2009. gada 5. jūnija nolēmumu Curte de Apel Constanţa lika izpildīt trīs no šiem orderiem, proti, tos, kurus izdevušas Minsteres, Koburgas, un Verdenes prokuratūras. Turpretī saskaņā ar likuma Nr. 302/2004 98. panta 2. punkta b) apakšpunktu iesniedzējtiesa atteicās izpildīt Bīlefeldes prokuratūras 2007. gada 8. augustā izdoto Eiropas apcietināšanas orderi tādēļ, ka C. V. Radu Rumānijā tiek tiesāts Tribunalul Bacău (Bakao tiesā) par to pašu nodarījumu, kas ir minētā ordera pamatā. Tādējādi tā atlika C. V. Radu nodošanu līdz tiesvedības minētajā lietā beigām Rumānijas tiesās, saglabājot C. V. Radu uz 30 dienām piemēroto iepriekšēja apcietinājuma līdzekli.
18Ar 2009. gada 18. jūnija spriedumu Înalta Curte de Casație și Justiție a României (Rumānijas Augstākā kasācijas tiesa) atcēla šo spriedumu un nosūtīja lietu atpakaļ Curte de Apel Constanța jauna sprieduma taisīšanai. Turklāt tā izdeva rīkojumu atbrīvot C. V. Radu , piemērojot preventīvu līdzekli, kas ierobežo tiesības brīvi pārvietoties, proti, aizliegumu atstāt dzīvesvietas pašvaldību – Bacău pilsētu – bez tiesas atļaujas un nosakot viņam vairākus pienākumus.
192011. gada 22. februāra Curtea de Apel de Constanța tiesas sēdē C. V. Radu iebilda pret attiecībā uz viņu izdoto Eiropas apcietināšanas orderu izpildi. Šajā saistībā viņš vispirms apgalvoja, ka Pamatlēmuma 2002/584 pieņemšanas datumā nedz ECPAK paredzētās pamattiesības, nedz tās, kas iekļautas Hartā, nebija tieši iekļautas Savienības pamatā esošajos līgumos. Tomēr saskaņā ar LES 6. pantu gan Hartas, gan ECPAK noteikumi ir kļuvuši par Savienības primāro tiesību daļu un tādēļ Pamatlēmums 2002/584 turpmāk ir interpretējams un piemērojams atbilstīgi Hartai un ECPAK. Vēl C. V. Radu uzsvēra, ka dalībvalstis nav saskanīgi īstenojušas šo pamatlēmumu. Proti, Vācijas tiesību aktus, ar kuriem transponēts minētais pamatlēmums, Bundesverfassungsgericht (Federālā Konstitucionālā tiesa) (Vācija) 2005. gada 18. jūlija spriedumā esot atzinusi par pretējiem Konstitūcijai un spēkā neesošiem līdz jauna likuma pieņemšanai. Tomēr Eiropas apcietināšanas ordera izpilde esot pakļauta savstarpējas izpildes nosacījumam. Visbeidzot, C. V. Radu apgalvoja, ka izpildes dalībvalsts tiesu iestādēm bija jāpārbauda, vai Hartā un ECPAK garantētās pamattiesības ir ievērotas izsniegšanas dalībvalstī. Ja netiek, šīm iestādēm ir pamats attiecīgā Eiropas apcietināšanas ordera neizpildīšanai, pat ja šis neizpildīšanas pamats nav tieši paredzēts Pamatlēmumā 2002/584.
20Šādos apstākļos Curte de Apel Constanţa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1)
Vai, ņemot vērā [ECPAK] 5. panta 3. un 4. punktu un 6. panta 2. un 3. punktu, [ECPAK] 5. panta 1. punkts un [Hartas] 6. pants, ko lasa kopā ar [tās] 48. un 52. pantu, ir [Savienības] primāras tiesību normas, kas ir iekļautas dibināšanas līgumos?
21Rumānijas un Austrijas valdības, kā arī Komisija apgalvo, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams, jo lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu neesot norādīti iemesli, kādēļ uzdotajos jautājumos minēto Savienības tiesību un Hartas noteikumu interpretācija ir vajadzīga strīda izskatīšanai. Tādējādi šiem jautājumiem esot abstrakts raksturs, un to mērķis esot iegūt Savienības tiesību teorētisku interpretāciju. Konkrētāk, šīs lietas dalībnieces, kurām šajā jautājumā piekrīt arī Vācijas valdība, uzskata, ka no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nevar saprast nedz to, kas tiesai, kura izskata pamatlietu, ir licis atteikties izpildīt strīdīgos Eiropas apcietināšanas orderus ieinteresētās personas pamattiesību pārkāpumu dēļ, nedz arī to, kādā mērā šo apcietināšanas orderu izpilde apdraudētu šīs tiesības.
22Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktiskajos apstākļos, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesas atteikums lemt par valsts tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iespējams tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesisko apstākļu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (2010. gada 22. jūnija spriedums apvienotajās lietās C-188/10 un C-189/10 Melki un Abdeli , Krājums, I-5667. lpp. , 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
23Šajā gadījumā ar četriem pirmajiem jautājumiem, kā arī ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tai ir tiesības izvērtēt, vai Eiropas apcietināšanas ordera izdošana atbilst pamattiesībām, pirms attiecīgajā gadījumā atteikties to izpildīt, pat ja šāds neizpildīšanas pamats nav paredzēts ne Pamatlēmumā 2002/584, ne valsts tiesiskajā regulējumā, ar ko tas transponēts. Ar savu piekto jautājumu tā tāpat vēlas noteikt, vai šāds atteikums ir iespējams, ja šis pamatlēmums nav ticis transponēts izsniegšanas dalībvalstī.
24Vispirms ir jāatzīst, ka šis piektais jautājums ir hipotētisks. Proti, jau ar pašu strīdīgo Eiropas apcietināšanas orderu izdošanu pietiek, lai pierādītu, ka brīdī, kad šie apcietināšanas orderi tika izdoti, Pamatlēmums 2002/584 – kā tiesas sēdē apstiprinājusi Vācijas valdība – bija transponēts Vācijas Federatīvās Republikas tiesību sistēmā. Tādējādi šis jautājums ir nepieņemams.
25Attiecībā uz pārējiem jautājumiem ir jāatzīst, ka tie tostarp attiecas uz Pamatlēmuma 2002/584, kā arī uz noteiktu Hartas noteikumu interpretāciju faktiski pastāvošā strīdā par vairāku Eiropas apcietināšanas orderu, ko Vācijas iestādes izdevušas attiecībā uz C. V. Radu kriminālvajāšanas veikšanai, izpildi.
26Turklāt attiecībā uz apgalvoto C. V. Radu pamattiesību pārkāpumu ir jākonstatē, ka pamata krimināllietā, iebilstot pret savu nodošanu, viņš apgalvo, ka Pamatlēmuma 2002/584 noteikumi neļaujot Rumānijas izpildes iestādēm pārbaudīt, vai Hartā un ECPAK paredzētās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, uz nevainīguma prezumpciju un brīvību ir tikušas ievērotas, lai arī strīdīgie Eiropas apcietināšanas orderi tika izdoti, viņu neuzaicinot uz tiesu, ne arī dodot viņam iespēju nolīgt advokātu vai pašam sevi aizstāvēt. C. V. Radu būtībā atkārtoja šos pašus apsvērumus tiesas sēdē Tiesā saistībā ar šo tiesvedību.
27Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka četri pirmie jautājumi, kā arī sestais jautājums ir pieņemami.
28Kā izriet no šā sprieduma 16. punkta, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz tādu Eiropas apcietināšanas orderu izpildi, kas izdoti nevis brīvības atņemšanas soda izpildei, bet kriminālvajāšanas veikšanai.
29Atbilstoši tādiem Tiesai iesniegtajiem pierādījumiem kā šā sprieduma 26. punktā minētie ir jākonstatē, ka pamatlietā pieprasītā persona C. V. Radu , iebilstot pret savu nodošanu, apgalvo, ka Vācijas izsniegšanas tiesu iestādes šos apcietināšanas orderus izdevušas, viņu iepriekš neuzklausot un tādējādi pārkāpjot Hartas 47. un 48. pantu, kā arī ECPAK 6. pantu.
30Protams, šajos jautājumos iesniedzējtiesa atsaucas arī uz Hartas 6. pantu un ECPAK 5. pantu. Tomēr lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu šajā aspektā nav sniegti nekādi skaidrojumi. Turklāt no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu pielikumā esošajiem dokumentiem izriet, ka iesniedzējtiesā C. V. Radu apgalvoja, ka tai būtu jāatsakās izpildīt Eiropas apcietināšanas orderus, “ar kuriem viņam tika atņemta brīvība”, jo tie esot tikuši izdoti, pārkāpjot viņa tiesības uz aizstāvību. Tādējādi šie C. V. Radu argumenti par apgalvoto Hartas 6. panta un ECPAK 5. panta pārkāpumu izsniegšanas dalībvalstī nav nodalāmi no viņa argumentiem par viņa tiesību uz aizstāvību pārkāpumu šajā dalībvalstī.
31Līdz ar to ir jāuzskata, ka ar četriem pirmajiem jautājumiem, kā arī ar sesto jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Pamatlēmums 2002/584, ko lasa kontekstā ar Hartas 47. un 48. pantu, kā arī ECPAK 6. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka izpildes tiesu iestādes var atteikties izpildīt kriminālvajāšanas veikšanai izdotu Eiropas apcietināšanas orderi tādēļ, ka izdošanas tiesu iestādes nav uzklausījušas pieprasīto personu pirms šā apcietināšanas ordera izdošanas.
32Šajā ziņā vispirms ir jāatzīst, ka tiesības tikt uzklausītam, ko nodrošina ECPAK 6. pants un ko iesniedzējtiesa ir minējusi savos jautājumos, patlaban ir paredzētas Hartas 47. un 48. pantā. Līdz ar to ir jāatsaucas uz šīm Hartas tiesību normām (šajā ziņā skat. 2012. gada 6. novembra spriedumu lietā C-199/11 Otis u.c., 46. un 47. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
33Turklāt ir jāatgādina, ka Pamatlēmuma 2002/584 mērķis – kā it īpaši izriet no tā 1. panta 1. un 2. punkta, kā arī no tā preambulas 5. un 7. apsvēruma – ir aizvietot daudzpusējo izdošanas sistēmu starp dalībvalstīm ar to personu nodošanas starp tiesu iestādēm sistēmu, kas ir notiesātas vai turētas aizdomās, sprieduma izpildei vai kriminālvajāšanas veikšanai, un šī pēdējā minētā sistēma ir balstīta uz savstarpējas atzīšanas principu (skat. 2012. gada 5. septembra spriedumu lietā C-42/11 Lopes Da Silva Jorge , 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
34Tādējādi, ar Pamatlēmumu 2002/584 ieviešot jaunu, vienkāršotu un iedarbīgāku, notiesāto vai par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu aizdomās turēto personu nodošanas sistēmu, ir mēģināts atvieglot un paātrināt tiesu sadarbību, lai veicinātu Savienības noteiktā mērķa sasniegšanu – kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, pamatojoties uz augstu dalībvalstu savstarpējo uzticību (šajā ziņā skat. 2012. gada 28. jūnija spriedumu lietā C-192/12 PPU West , 53. punkts un tajā minētā judikatūra).
35Saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 2. punktu dalībvalstīm principā ir jāizpilda ikviens Eiropas apcietināšanas orderis.
36Proti, kā Tiesa jau ir nospriedusi, atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 noteikumiem dalībvalstis var atteikties izpildīt šādu orderi tikai tā 3. pantā paredzētos obligātas neizpildīšanas gadījumos, kā arī tā 4. un 4.a pantā uzskaitītajos fakultatīvas neizpildīšanas gadījumos (šajā ziņā skat. 2008. gada 1. decembra spriedumu lietā C-388/08 PPU Leymann un Pustovarov , Krājums, I-8983. lpp. , 51. punkts, kā arī 2010. gada 16. novembra spriedumu lietā C-261/09 Mantello , Krājums, I-11477. lpp. , 37. punkts). Turklāt izpildes tiesu iestāde var pakļaut Eiropas apcietināšanas ordera izpildi tikai minētā pamatlēmuma 5. pantā noteiktajiem nosacījumiem.
37Protams, saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 4.a pantu tiesību uz aizstāvību pārkāpums tiesvedībā, kuras beigās tika taisīts aizmugurisks notiesājošs spriedums krimināllietā, ar noteiktiem nosacījumiem var būt Eiropas apcietināšanas ordera, kas izdots brīvības atņemšanas soda izpildei, neizpildīšanas pamats.
38Turpretī tas, ka Eiropas apcietināšanas orderis ir izdots kriminālvajāšanas veikšanai, izdošanas tiesu iestādēm neuzklausot pieprasīto personu, nav viens no šāda ordera neizpildīšanas pamatiem, kas paredzēti Pamatlēmuma 2002/584 noteikumos.
39Pretēji C. V. Radu apgalvotajam Hartas 47. un 48. panta ievērošana nenozīmē, ka kādas dalībvalsts tiesu iestāde varētu atteikties izpildīt kriminālvajāšanas veikšanai izdotu Eiropas apcietināšanas orderi tādēļ, ka izdošanas tiesu iestādes nav uzklausījušas pieprasīto personu pirms šā apcietināšanas ordera izdošanas.
40Ir jāatzīst, ka izdošanas tiesu iestāžu pienākums uzklausīt pieprasīto personu pirms šāda Eiropas apcietināšanas ordera izdošanas noteikti apdraudētu pašu nodošanas sistēmu, kas paredzēta Pamatlēmumā 2002/584, un tādējādi – brīvības, drošības un taisnīguma telpas izveidošanu, jo šādam orderim, tostarp, lai novērstu attiecīgās personas bēgšanu, ir jāpiemīt zināmam pārsteiguma efektam.
41Karā ziņā Eiropas likumdevējs ir nodrošinājis tiesību tikt uzklausītam izpildes dalībvalstī ievērošanu tā, lai neapdraudētu Eiropas apcietināšanas ordera mehānisma efektivitāti.
42Tādējādi no Pamatlēmuma 2002/584 8. un 15. panta izriet, ka pirms izlemt, vai nodot pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai, izpildes tiesu iestādei ir jāveic noteikta kontrole pār Eiropas apcietināšanas orderi. Turklāt šā pamatlēmuma 13. pantā ir paredzēts, ka pieprasītajai personai ir tiesības uz juridiska padomdevēja palīdzību, ja tā piekrīt savai nodošanai un attiecīgā gadījumā atsakās no tiesībām, ko paredz “specialitātes princips”. Turklāt saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 14. un 19. pantu pieprasītajai personai, ja viņa nepiekrīt savai nodošanai un pret viņu ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis kriminālvajāšanas veikšanai, ir tiesības tikt uzklausītai izpildes tiesu iestādē atbilstoši nosacījumiem, par kuriem ir panākta vienošanās ar izdošanas tiesu iestādi.
43Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz četriem pirmajiem jautājumiem, kā arī uz sesto jautājumu ir jāatbild, ka Pamatlēmums 2002/584 ir jāinterpretē tādējādi, ka izpildes tiesu iestādes nevar atteikties izpildīt kriminālvajāšanas veikšanai izdotu Eiropas apcietināšanas orderi tādēļ, ka pieprasītā persona pirms šā apcietināšanas ordera izdošanas nav tikusi uzklausīta izsniegšanas dalībvalstī.
44Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmums 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kas grozīts ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI, ir jāinterpretē tādējādi, ka izpildes tiesu iestādes nevar atteikties izpildīt kriminālvajāšanas veikšanai izdotu Eiropas apcietināšanas orderi tādēļ, ka pieprasītā persona pirms šā apcietināšanas ordera izdošanas nav tikusi uzklausīta izsniegšanas dalībvalstī.
[Paraksti]
(*1) Tiesvedības valoda – rumāņu.
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.