Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa
Puses
Lieta C-245/11
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Asylgerichtshof (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2011. gada 20. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2011. gada 23. maijā, tiesvedībā
K
pret
Bundesasylamt .
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [ V. Skouris ], priekšsēdētāja vietnieks K. Lēnartss [ K. Lenaerts ], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [ A. Tizzano ], R. Silva de Lapuerta [ R. Silva de Lapuerta ], L. Bejs Larsens [ L. Bay Larsen ] (referents), A. Ross [ A. Rosas ], M. Bergere [ M. Berger ] un E. Jarašūns [ E. Jarašiūnas ], tiesneši E. Juhāss [ E. Juhász ], Ž. K. Bonišo [ J.-C. Bonichot ], D. Švābi [ D. Šváby ], A. Prehala [ A. Prechal ] un K. G. Fernlunds [ C. G. Fernlund ],
ģenerāladvokāte V. Trstenjaka [ V. Trstenjak ],
sekretāre R. Šereša [ R. Şereş ], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 8. maija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
1Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, Padomes 2003. gada 18. februāra Regulas (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV L 50, 1. lpp.), 15. pantu un, otrkārt, šīs pašas regulas 3. panta 2. punktu.
2Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp K, trešās valsts pilsoni, un Bundesasylamt (Federatīvā patvēruma pārvalde) par to, ka Bundesasylamt noraidīja prasītājas pamatlietā Austrijā iesniegto patvēruma pieteikumu, pamatojoties uz to, ka Polijas Republika ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.
3Regulas Nr. 343/2003 preambulas 3. un 4. apsvērums ir formulēts šādi:
“(3) Tamperes sanāksmes secinājumos [..] ir noteikts, ka [kopējā Eiropas patvēruma sistēmā] īsā laikā jāiekļauj skaidra un praktiski realizējama metode, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.
(4) Šādai metodei jābalstās uz objektīviem un taisnīgiem kritērijiem gan attiecībā uz dalībvalstīm, gan – konkrētajām personām. Tai jo īpaši jāparedz iespēja ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti, lai garantētu bēgļa statusa noteikšanas procedūru faktisku pieejamību un nekavētu sasniegt patvēruma pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi.”
4Minētās regulas preambulas 6. un 7. apsvērumā ir noteikts:
“(6) Ģimenes vienotība jāsaglabā, ciktāl tā ir savienojama ar pārējiem mērķiem, kas sasniedzami, ieviešot kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.
(7) Vienas ģimenes locekļu patvēruma pieteikumu kopīga izskatīšana vienā dalībvalstī rada iespēju nodrošināt pieteikumu rūpīgu izskatīšanu un saskaņotu lēmumu pieņemšanu attiecībā uz tiem. Dalībvalstīm jābūt iespējai noteikt izņēmumus attiecībā uz atbildības kritērijiem, lai varētu apvienot ģimenes locekļus, ja tas vajadzīgs humānu apsvērumu dēļ.”
5Kā izriet no Regulas Nr. 343/2003 preambulas 15. apsvēruma kopsakarā ar LES 6. panta 1. punktu, šajā regulā ir ievērotas tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”) atzītās tiesības, brīvības un principi. It īpaši, pamatojoties uz Hartas 1. un 18. pantu, šī direktīva cenšas nodrošināt, ka pilnībā tiek respektēta cilvēka cieņa un patvēruma meklētāju tiesības uz patvērumu.
6Regulas Nr. 343/2003 1. pantā ir noteikts, ka šajā regulā “ir paredzēti kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm”.
7Saskaņā ar minētās regulas 2. panta c), d), e) un i) punktu:
“c) “patvēruma pieteikums” ir pieteikums, ko iesniedzis trešās valsts pilsonis un kuru var saprast kā lūgumu dalībvalstij par starptautiskas aizsardzības piešķiršanu saskaņā ar Ženēvas Konvenciju. Visus pieteikumus par starptautiskas aizsardzības piešķiršanu uzskata par patvēruma pieteikumiem, ja vien trešās valsts pilsonis nav nepārprotami lūdzis cita veida aizsardzību, kuras pieteikumu var iesniegt atsevišķi;
d) “pieteikuma iesniedzējs” vai “patvēruma meklētājs” ir trešās valsts pilsonis, kas iesniedzis patvēruma pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums;
e) “patvēruma pieteikuma izskatīšana” ir jebkura pārbaude, lēmums vai nolēmums, ko attiecībā uz patvēruma pieteikumu izdara vai pieņem kompetentās iestādes saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām, izņemot saskaņā ar šo regulu paredzētās procedūras atbildīgās dalībvalsts noteikšanai; [..]
i) “ģimenes locekļi”, ja attiecīgā ģimene pastāvējusi jau izcelsmes valstī, ir šādi pieteikuma iesniedzēja ģimenes locekļi, kas atrodas dalībvalstu teritorijā:
i) patvēruma meklētāja laulātais vai viņa/viņas neprecējies partneris, ar kuru viņam/viņai ir stabilas attiecības, ja saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, kas attiecināmi uz ārvalstniekiem, vai atbilstoši praksei attiecīgajā dalībvalstī neprecētus pārus uzskata par pielīdzināmiem precētiem pāriem; ii) pieteikuma iesniedzēja vai i) apakšpunktā minētā pāra nepilngadīgie bērni ar noteikumu, ka viņi ir neprecējušies un apgādājami, un neatkarīgi no tā, vai viņi ir dzimuši laulībā vai ārlaulībā, vai ir adoptēti, kā noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos;
iii) tēvs, māte vai aizbildnis, ja pieteikuma iesniedzējs vai bēglis ir nepilngadīgais un nav precējies.”
8Šīs pašas regulas II nodaļā ietvertā 3. panta ar nosaukumu “Vispārīgi principi” 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis izskata visus patvēruma pieteikumus, ko kādai no šīm valstīm pie robežas vai to teritorijā iesniedz trešo valstu pilsoņi. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.
2Atkāpjoties no 1. punkta, katra dalībvalsts var izskatīt patvēruma pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts pilsonis, pat ja saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums. Tādā gadījumā minētā dalībvalsts kļūst par atbildīgo dalībvalsti šās regulas nozīmē un uzņemas ar šo atbildību saistītos pienākumus. Attiecīgā gadījumā tā informē pirms tam atbildīgo dalībvalsti, dalībvalsti, kas veic procedūru, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti, vai dalībvalsti, kura saņēmusi pieprasījumu par pieteikuma iesniedzēja uzņemšanu vai par viņa atpakaļuzņemšanu.”
9Lai noteiktu “atbildīgo dalībvalsti” Regulas Nr. 343/2003 3. panta 1. punkta izpratnē, šīs regulas III nodaļas 6.–14. pantā ir ietverts objektīvu un hierarhisku kritēriju uzskaitījums.
10Minētās regulas 15. pantā, kurš ir IV nodaļas ar nosaukumu “Humānā klauzula” vienīgais pants, ir noteikts:
“1. Ikviena dalībvalsts, pat ja tā nav atbildīga saskaņā ar šajā regulā izklāstītajiem kritērijiem, var sapulcināt [apvienot] ģimenes locekļus, kā arī citus apgādājamus radiniekus, pamatojoties uz humāniem un, jo īpaši, ģimenes vai kultūras apsvērumiem. Tādā gadījumā minētā dalībvalsts pēc citas dalībvalsts lūguma izskata attiecīgās personas patvēruma pieteikumu. Attiecīgās personas dod savu piekrišanu.
2Ja attiecīgā persona ir atkarīga no citu palīdzības grūtniecības, jaundzimuša bērna, nopietnas saslimšanas, smagas invaliditātes vai vecuma dēļ, dalībvalstis parasti patur patvēruma meklētāju kopā ar citiem radiniekiem vai apvieno ar tiem kādā no dalībvalstu teritorijām, ja vien ģimenes saites ir pastāvējušas jau izcelsmes valstī.
4Ja dalībvalsts, kurai izteikts šāds lūgums, tam piekrīt, atbildību par pieteikuma izskatīšanu uztic tai.
5Nosacījumus un procedūras šā panta īstenošanai, attiecīgā gadījumā ieskaitot samierināšanas mehānismus dalībvalstu domstarpību izšķiršanai attiecībā uz konkrēto personu apvienošanas nepieciešamību vai vietu, kur tas būtu darāms, nosaka saskaņā ar 27. panta 2. punktā norādīto procedūru.”
11Regulas Nr. 343/2003 V nodaļā ar nosaukumu “Uzņemšana un atpakaļuzņemšana” tostarp ir iekļauts regulas 16. pants, kura 1. punkts ir formulēts šādi:
“Dalībvalstij, kas saskaņā ar šo regulu ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ir pienākums:
[..]
c) saskaņā ar 20. pantā izklāstītajiem nosacījumiem uzņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju, kura pieteikums tiek izskatīts un kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā bez atļaujas; [..].”
12Komisijas 2003. gada 2. septembra Regulas (EK) Nr. 1560/2003, ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai piemērotu Regulu Nr. 43/2003 (OV L 222, 3. lpp.), 11. pantā ar nosaukumu “Atkarības situācijas” ir noteikts:
“1. [Regulas Nr. 343/2003] 15. panta 2. punktu piemēro gadījumos, kad patvēruma meklētājam ir vajadzīga tāda radinieka palīdzība, kas atrodas citā dalībvalstī, vai arī radiniekam, kas atrodas citā dalībvalstī, ir vajadzīga patvēruma meklētāja palīdzība.
2[Regulas Nr. 343/2003] 15. panta 2. punktā minēto atkarības situāciju iespēju robežās ir jānovērtē pēc tādiem objektīviem kritērijiem kā medicīniskās izziņas. Ja šādu pierādījumu nav vai tos nevar iegūt, humānie apsvērumi uzskatāmi par pierādītiem tikai tad, ja iesaistītās personas ir sniegušas pārliecinošu informāciju.
4Piemērojot [Regulas Nr. 343/2003] 15. panta 2. punktu, vienmēr ir jāpārliecinās, ka patvēruma meklētājs vai tā radinieks faktiski sniegs vajadzīgo palīdzību.
[..]”
13K nelikumīgi ieceļoja Polijā no trešās valsts un 2008. gada martā iesniedza tur pirmo patvēruma pieteikumu.
14Pēc tam, nesagaidot šī patvēruma pieteikuma izskatīšanas noslēgumu, viņa devās prom no Polijas teritorijas un nelikumīgi ieceļoja Austrijā, kur pievienojās vienam no saviem pilngadīgajiem dēliem, kuram tāpat kā viņa sievai un trīs nepilngadīgajiem dēliem jau ir bēgļa s tatuss.
152008. gada aprīlī K iesniedza Austrijā otru patvēruma pieteikumu.
16Asylgerichtshof apgalvo, ka ir pierādīts, ka K vedekla ir atkarīga no K jaundzimušā bērna dēļ, kā arī nopietnas slimības un smagas invaliditātes dēļ, kuru viņa ieguvusi īpaši traumatiska notikuma dēļ trešajā valstī. Ja šis notikums kļūtu zināms, vedeklu var apdraudēt iespēja, ka viņas ģimenes vīrieši, ievērojot uz ģimenes goda atjaunošanu vērstās kultūras tradīcijas, nodarīs viņai smagus miesas bojājumus. Kopš K Austrijā atkal satika savu vedeklu, viņa ir padomdevēja un tuvākā draudzene ne tikai viņas vienojušo ģimenes saišu dēļ, bet arī tāpēc, ka viņai ir atbilstoša profesionāla pieredze.
17Austrijas iestādes, uzskatot, ka Polijas Republika ir atbildīga par K iesniegtā patvēruma pieteikuma izskatīšanu, lūdza, lai šī dalībvalsts uzņem atpakaļ K .
18Atbildot uz minēto lūgumu, Polijas iestādes, nepieprasot Austrijas iestādēm K uzņemšanu atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 15. pantam, piekrita uzņemt atpakaļ K saskaņā ar šīs pašas regulas 16. panta 1. punkta c) apakšpunktu.
19Šādos apstākļos Bundesasylamt ar 2008. gada 16. jūlija lēmumu noraidīja K Austrijā iesniegto patvēruma pieteikumu, pamatojot ar to, Polijas Republika ir atbildīgā dalībvalsts, kurai ir jāizskata šis pieteikums.
20K cēla prasību par šo noraidošo lēmumu Asylgerichtshof [Augstākajā tiesā patvēruma lietās].
21Minētā tiesa, pamatojoties uz konstatējumu, ka principā Polijas Republika ir atbildīga izskatīt K patvēruma pieteikumu, jo K , ierodoties no trešās valsts, pirmo reizi nelikumīgi šķērsoja šīs dalībvalsts robežu, turklāt uzskata, ka tādā lietā, kuru tā izskata, ir jāņem vērā Regulas Nr. 343/2003 15. panta vai pat tās 3. panta 2. punkta piemērošana. Vienas vai otras šīs normas piemērošana nozīmētu Austrijas Republikas atbildību par šī patvēruma pieteikuma izskatīšanu.
22Asylgerichtshof tāpat uzskata, ka Regulas Nr. 343/2003 15. pantam kā lex specialis ir dodama priekšroka attiecībā uz regulas 6.–14. pantā noteiktajām vispārējām normām.
23Atbilstoši Asylgerichtshof viedoklim Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punkta piemērošana salīdzinājumā ar regulas 15. panta piemērošanu ir pakārtota, tāpēc Austrijas Republikai būtu jāizmanto savas tiesības pēc savas ierosmes pārņemt atbildību par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, pamatojoties uz šajā pantā paredzētajiem humānajiem apsvērumiem.
24Visbeidzot no iesniedzējtiesas paskaidrojumiem par minētā 15. panta interpretāciju izriet, ka iesniedzējtiesa uzskata, ka tādos apstākļos kā tās izskatāmajā lietā jautājums par 15. panta 2. punkta iespējamo piemērošanu būtu jāizvērtē pirms jautājuma, vai šī panta 1. punkts varētu tikt piemērots pakārtoti.
25Šādos apstākļos Asylgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Regulas Nr. 343/2003 15. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij, kas saskaņā ar šīs regulas 6.–14. panta noteikumiem nav atbildīga par patvēruma meklētājas pieteikuma izskatīšanu, tomēr ir jāizskata pieteikums, ja šajā dalībvalstī dzīvo viņas smagi slimā un kultūras apsvērumu dēļ apdraudētā vedekla vai saistībā ar vedeklas saslimšanu aprūpējamie [viņas] nepilngadīgie mazbērni un patvēruma meklētāja vēlas un var palīdzēt vedeklai vai mazbērniem? Vai tas attiecas arī uz gadījumu, ja nav Regulas Nr. 343/2003 15. panta 1. punkta otrajā teikumā minētā atbildīgās dalībvalsts lūguma?
2) Vai Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka [pirmajā jautājumā] minētajos apstākļos rodas dalībvalsts, kura nav atbildīga par pieteikuma izskatīšanu, atbildība, ja Regulas Nr. 343/2003 noteikumos paredzētā atbildība pretējā gadījumā pārkāptu [Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas] 3. vai 8. pantu ([Hartas] 4. vai 7. pantu)? Vai šajā gadījumā, papildus interpretējot un piemērojot minētās konvencijas 3. vai 8. pantu ([Hartas] 4. vai 7. pants), var piemērot plašākus, no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras atšķirīgus “necilvēcīgas izturēšanās” vai “ģimenes” jēdzienus?”
26Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 343/2003 15. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā, kad patvēruma pieteikuma iesniedzējas vedekla ir atkarīga no viņas palīdzības jaundzimuša bērna dēļ un tādēļ, ka vedeklai ir nopietna slimība un smaga invaliditāte, dalībvalsts, kas saskaņā ar šīs regulas III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem nav atbildīga par patvēruma meklētāja iesniegtā pieteikuma izskatīšanu, nenovēršami var kļūt par atbildīgo dalībvalsti humānu apsvērumu dēļ. Apstiprinošas atbildes gadījumā minētā tiesa vēlas noskaidrot, vai šāda interpretācija ir piemērojama arī tad, ja atbilstoši šiem kritērijiem atbildīgā dalībvalsts nav iesniegusi šā 15. panta 1. punkta otrajā teikumā minēto lūgumu.
27Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai gan Regulas Nr. 343/2003 15. panta 1. punkts ir fakultatīvs noteikums, ar kuru dalībvalstīm tiek piešķirta rīcības brīvība izlemt “sapulcināt” [apvienot] ģimenes locekļus, kā arī citus apgādājamus radiniekus, pamatojoties uz humāniem un it īpaši ģimenes vai kultūras apsvērumiem, ar šā paša panta 2. punktu šī brīvība tomēr tiek ierobežota tādējādi, ka šajā tiesību normā noteikto nosacījumu izpildes gadījumā dalībvalstis “parasti patur [patvēruma meklētāju] kopā” ar citiem radiniekiem.
28Tādējādi pirmā jautājuma mērķis, pirmām kārtām, ir saņemt Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punkta interpretāciju.
29Pirmkārt, ir jākonstatē, ka, pretēji tam, ko apgalvoja Austrijas un Čehijas Republikas valdības, tas vien, ka patvēruma meklētājs vairs neatrodas “atbildīgās dalībvalsts” teritorijā, bet tās dalībvalsts teritorijā, kurā viņš mēģina panākt “ģimenes atkalapvienošanos” humānu apsvērumu dēļ, pats par sevi nevar izslēgt Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punkta piemērošanu.
30Minētais 2. punkts attiecas ne tikai uz situācijām, kurās dalībvalstis “apvieno” patvēruma meklētāju kopā ar citiem radiniekiem, bet arī uz situācijām, kurās tās viņus “patur” kopā, ja attiecīgās personas jau atrodas tās dalībvalsts teritorijā, kas nav atbildīgā dalībvalsts saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 III nodaļā noteiktajiem kritērijiem.
31Šī interpretācija ne tikai atbilst Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktam, saskaņā ar kuru katra dalībvalsts “var” izskatīt patvēruma pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts pilsonis, pat ja saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums, bet ir arī vispiemērotākā regulas 15. panta 2. punkta lietderīgās iedarbības nodrošināšanai.
32Otrkārt, vispirms ir jāpārbauda, vai minēto 15. panta 2. punktu var piemērot tādā atkarības situācijā kā pamatlietā, kurā nevis pats patvēruma meklētājs ir atkarīgs no tāda radinieka palīdzības, kurš uzturas citā dalībvalstī, nevis tajā, kas atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir identificējama kā atbildīgā dalībvalsts, bet gan radinieks, kurš uzturas šajā citā dalībvalstī, ir atkarīgs no patvēruma meklētāja palīdzības.
33Šajā ziņā ir jānorāda, ka Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punktā nav skaidras atsauces uz patvēruma meklētāja, kurš būtu atkarīgs no citas personas palīdzības, situāciju. Turpretim Savienības likumdevējs, izmantojot šajā normā tādus vispārējus jēdzienu kā “attiecīgā persona”, lai norādītu personu, kas ir atkarīga no “citu” palīdzības šīs normas izpratnē, ļauj noprast, ka gan jēdziens “attiecīgā persona”, gan “citi” var attiekties uz patvēruma meklētāju.
34Šo interpretāciju nevar atspēkot ar to vien, ka šis pats likumdevējs minētā 15. panta 1. punkta otrajā teikumā, izmantojot formulējumu “attiecīgās personas patvēruma pieteikums”, šajā speciālajā normā ir radījis saikni starp patvēruma meklētāju un jēdzienu “attiecīgā persona”. Šajā ziņā ir jānorāda, ka šī paša punkta nākamajā teikumā patvēruma meklētājs un cita persona tiek kvalificētas kā “attiecīgās personas”.
35Minētā interpretācija toties atbilst Regulas Nr. 343/2003 15. panta mērķim, kurš, kā ir izklāstīts tās preambulas 7. apsvērumā, ir vērsts uz to, lai dalībvalstīm ļautu apvienot “ģimenes locekļus”, ja tas vajadzīgs humānu apsvērumu dēļ.
36Šajā ziņā ir jānorāda, ka Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punkta mērķis ir sasniegts gan tad, kad patvēruma meklētājs ir atkarīgs no savas ģimenes locekļa, kurš atrodas nevis dalībvalstī, kas ir atbildīga saskaņā ar šīs regulas III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem, bet citā dalībvalstī, un otrādi – tad, ja šis ģimenes loceklis ir atkarīgs no pieteikuma iesniedzēja palīdzības.
37Šai pašā ziņā Regulas Nr. 1560/2003 11. panta 1. punktā Regulas Nr. 343/2003 piešķirto īstenošanas pilnvaru robežās ir precizēts, ka jēdziens “attiecīgā persona”, kas ir iekļauts pēdējās minētās regulas 15. panta 2. punktā, ir jāsaprot tā, kas tas ietver arī tādu atkarības situāciju kā pamatlietā.
38Otrām kārtām, ir jāprecizē, ka, neatkarīgi no tā, ka jēdziens “ģimenes locekļi” Regulas Nr. 343/2003 2. panta i) punkta izpratnē neattiecas nedz uz patvēruma meklētāja vedeklu, nedz mazbērniem, šīs pašas regulas 15. pants tomēr ir jāinterpretē tādējādi, ka uz tādām personām attiecas minētā 15. panta 2. punktā izmantotais jēdziens “citi radinieki”.
39Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka minētā Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punkta formulējuma dažādu valodu versijas atšķiras un ka dažās no tām, piemēram, angļu valodā tiek izmantots cits formulējums, kas ir plašāks par šīs pašas direktīvas 2. panta i) punktā izmantoto formulējumu.
40Turpinājumā ir jānorāda, ka, ņemot vērā, ka Regulas Nr. 343/2003 6.–8. pantā ir ietvertas saistošas normas, kuru mērķis saskaņā ar regulas preambulas 6. pantu ir ģimenes vienotības saglabāšana, 15. pantā paredzētā humānā klauzula, tā kā tās mērķis ir ļaut dalībvalstīm noteikt izņēmumus no šo dalībvalstu kompetenču sadalījuma kritērijiem, lai atvieglotu ģimenes locekļu apvienošanu, ja tas vajadzīgs humānu apsvērumu dēļ, ir jāpiemēro situācijās, kas ir plašākas par 6.–8. pantā noteiktajām, kaut arī šie panti attiecas uz personām, kas neietilpst “ģimenes locekļu” definīcijā minētā 2. panta i) punkta izpratnē.
41Ar Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punktu, ņemot vērā tā humāno mērķi un pamatojoties uz atkarības kritēriju tostarp smagas slimības vai invaliditātes dēļ, tiek noteikts patvēruma meklētāja ģimenes locekļu loks, kas pilnīgi noteikti ir plašāks par šīs pašas regulas 2. panta i) punktā definēto.
42Ja ģimenes saites ir pastāvējušas jau izcelsmes valstī, ir jāpārbauda, vai patvēruma meklētājam vai personai, ar kuru tam ir ģimenes saites, tiešām ir nepieciešama palīdzība, un attiecīgajā gadījumā – vai tas, kam ir jānodrošina palīdzība citai personai, ir spējīgs to izdarīt.
43Šādos apstākļos Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punkts ir piemērojams gadījumā, kad tajā minētie humānie apsvērumi ir izpildīti attiecībā uz aprūpējamo personu šīs tiesību normas izpratnē, kurai, lai gan tā nav ģimenes loceklis šīs regulas 2. panta i) punkta izpratnē, ir ģimenes saites ar patvēruma meklētāju un kurai patvēruma meklētājs ir spējīgs faktiski sniegt vajadzīgo palīdzību atbilstoši Regulas Nr. 1560/2003 11. panta 4. punktam.
44Trešām kārtām, ir jāuzsver, ka, ja rodas atkarības situācija, kurai var piemērot Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punktu, kā tas ir interpretēts šī sprieduma 33.–43. punktā, un kurā attiecīgās personas atrodas nevis dalībvalstī, kas ir atbildīga šīs pašas regulas III nodaļā minēto kritēriju izpratnē, bet citā dalībvalstī, šī dalībvalsts “parasti” patur šīs personas kopā ar nosacījumu, ka ģimenes saites ir pastāvējušas jau izcelsmes valstī.
45Ņemot vērā šo pēdējo minēto nosacījumu, ir jāprecizē, ka no iesniedzējtiesas lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā ģimenes saites starp patvēruma meklētāju un viņas vedeklu pastāvēja jau izcelsmes valstī.
46Runājot konkrētāk par pienākumu “parasti” paturēt kopā patvēruma meklētāju un “citus” radiniekus Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punkta izpratnē, tas ir jāsaprot tādējādi, ka dalībvalsts var atkāpties no šī pienākuma paturēt kopā attiecīgās personas tikai tad, ja šī atkāpšanās ir attaisnota ar ārkārtas situācijas esamību. Jāprecizē, ka iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav atsaukusies uz tādas ārkārtas situācijas esamību.
47Ja 15. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi ir izpildīti, dalībvalsts, kurai šajā normā minēto humānu apsvērumu dēļ ir pienākums uzņemt patvēruma meklētāju, kļūst par dalībvalsti, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.
48Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka kompetentajām valsts iestādēm ir pienākums nodrošināt, ka Regulas Nr. 343/2003 īstenošana tiek veikta tādējādi, lai garantētu bēgļa statusa noteikšanas procedūru faktisku pieejamību un nekavētu sasniegt patvēruma pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi.
49Minētais ātras izskatīšanas mērķis, kas izriet no Regulas Nr. 343/2003 preambulas 4. apsvēruma, ir jānorāda arī tad, kad visbeidzot attiecībā uz pirmā jautājuma otro daļu ir jāpaskaidro iemesli, kuru dēļ tādos apstākļos kā pamatlietā ir attaisnota Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punkta piemērošana, pat ja “atbildīgā dalībvalsts” nav iesniegusi lūgumu atbilstoši šīs pašas regulas 15. panta 1. punkta otrajam teikumam.
50Turpinot attiecībā uz tēzi, ko aizstāv vairākas šajā lietā Tiesā apsvērumus iesniegušās dalībvalstis, ka “atbildīgās dalībvalsts” lūgums visos gadījumos esot Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punkta piemērošanas priekšnoteikums, ir jāprecizē, ka šī norma atšķirībā no šī pašā panta 1. punkta otrā teikuma neietver nevienu atsauci uz citas dalībvalsts “lūgumu”.
51Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, ja patvēruma meklētājs un cits tā ģimenes loceklis, kuri kopā atrodas citas dalībvalsts teritorijā, kas nav atbildīgā dalībvalsts saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 III nodaļā noteiktajiem kritērijiem, pienācīgi pierāda atkarības situācijas esamību šīs regulas 15. panta 2. punkta izpratnē, šīs dalībvalsts kompetentās iestādes nevar ignorēt šīs īpašās situācijas esamību, un šī paša panta 1. punkta otrajā teikumā paredzētā lūguma iesniegšanai vairs nebūtu nekādas nozīmes. Šādos apstākļos tādai prasībai būtu vienīgi formāls raksturs.
52Tādā situācijā kā pamatlietā, kurā ir runa ne tikai par ģimenes locekļu “sapulcināšanu” [apvienošanu] Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punkta izpratnē, bet arī par viņu “paturēšanu” kopā dalībvalstī, kurā viņi atrodas, prasība par “atbildīgās dalībvalsts” lūgumu būtu pretrunā ātras izskatīšanas pienākumam, jo tā nevajadzīgi paildzinātu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūru.
53Līdz ar to tādā situācijā kā pamatlietā Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punkts var tikt piemērots pat tad, ja dalībvalsts, kurā patvēruma pieteikums ir iesniegts, nav saņēmusi attiecīgu lūgumu no “atbildīgās dalībvalsts”.
54Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka tādos apstākļos kā pamatlietā Regulas Nr. 343/2003 15. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts, kas nav atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbilstoši šīs regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem, kļūst par atbildīgo dalībvalsti. Dalībvalstij, kas kļūst par atbildīgo dalībvalsti šīs regulas izpratnē, ir jāuzņemas ar šādu atbildību saistītie pienākumi. Tā informē par to iepriekš atbildīgo dalībvalsti. Šī minētā 15. panta 2. punkta interpretācija ir piemērojama arī tad, ja dalībvalsts, kura bija atbildīga saskaņā ar minētās regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem, nav iesniegusi minētā panta 1. punkta otrajā teikumā paredzēto lūgumu.
55Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, šajā prejudiciālajā tiesvedībā par iesniedzējtiesas uzdoto otro jautājumu nav jālemj.
56Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Rezolutīvā daļa
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
Tādos apstākļos kā pamatlietā Padomes 2003. gada 18. februāra Regulas (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 15. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts, kas nav atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbilstoši šīs regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem, kļūst par atbildīgo dalībvalsti. Dalībvalstij, kas kļūst par atbildīgo dalībvalsti šīs regulas izpratnē, ir jāuzņemas ar šādu atbildību saistītie pienākumi. Tā informē par to iepriekš atbildīgo dalībvalsti. Šī minētā 15. panta 2. punkta interpretācija ir piemērojama arī tad, kad dalībvalsts, kura bija atbildīga saskaņā ar minētās regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem, nav iesniegusi minētā panta 1. punkta otrajā teikumā paredzēto lūgumu.
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.