Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa
Puses
Lieta C‑339/10
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Varhoven administrativen sad (Bulgārija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 14. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 7. jūlijā, tiesvedībā
Krasimir Asparuhov Estov ,
Monika Lyusien Ivanova ,
Kemko International EAD
pret
Ministerski savet na Republika Bulgaria .
TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Šīmans [ K. Schiemann ], tiesneši L. Bejs Larsens [ L. Bay Larsen ] un K. Toadere [ C. Toader ] (referente),
ģenerāladvokāte J. Kokote [ J. Kokott ],
sekretārs A. Kalots Eskobars [ A. Calot Escobar ],
uzklausījusi ģenerāladvokāti,
izdod šo rīkojumu.
1Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “harta”) 47. pantu.
2Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp K. Estovu [ K. Estov ], M. Ivanovu [ M. Ivanova ], kā arī Kemko International EAD un Ministerski savet na Republika Bulgaria (Bulgārijas Republikas Ministru kabinets).
3Deklarācijā par Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kas pievienota starpvaldību konferences, kura pieņēma 2007. gada 13. decembrī parakstīto Lisabonas līgumu, nobeiguma aktam (OV 2010, C 83, 335. lpp.), ir noteikts:
“[..] hartā, kam ir juridiski saistošs spēks, ir apstiprinātas pamattiesības, kas garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un kas izriet no dalībvalstīs pieņemtajām konstitucionālajām tradīcijām.
Ar hartu netiek paplašināta Savienības tiesību piemērošanas joma ārpus Savienības pilnvarām un Savienībai netiek noteiktas nekādas jaunas pilnvaras vai uzdevumi, nedz grozītas pilnvaras un uzdevumi, kas noteikti Līgumos.”
4Likuma par teritorijas plānošanu ( Zakon za ustroystvo na teritoriata ) 103. pantā ir noteikts:
“[..]
2Ģenerālplānā paredz vispārīgo teritorijas izmantošanu un teritorijas, uz kuru attiecas ģenerālplāns, galveno apbūves daļu apbūves veidu.
3Detālplānā paredz precīzu teritorijas izmantošanu un zemesgabalu, uz kuriem attiecas detālplānojums, apbūves veidu.
[..]”
5Šī likuma 127. pantā ir noteikts:
“[..]
6Teritorijas ģenerālplānu apstiprina pašvaldības dome pēc tam, kad pašvaldības vadītājs ir to iepazīstinājis ar ģenerālplānu. Lēmums par apstiprināšanu tiek publicēts Oficiālajā Vēstnesī . Lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams.
7[..] Tiesību normas un noteikumi, kas attiecas uz galvaspilsētas teritorijas plānošanu, ir paredzēti atsevišķā likumā.
8[..] Jauno galvaspilsētas teritorijas ģenerālplānu, kā arī grozījumus spēkā esošajā ģenerālplānā pieņem Ministru kabinets atbilstoši šajā likumā noteiktajam, kā arī ievērojot noteikumus un tiesību normas par teritorijas plānošanu un apbūvi, kas noteiktas likumā par galvaspilsētas teritorijas plānošanu un apbūvi.
10[..] Valsts nozīmes pilsētu ģenerālplānu apstiprina ar reģionālās attīstības un publisko būvdarbu ministra izdotu rīkojumu, ko pieņem pēc saskaņošanas ar pašvaldību. Rīkojumu publicē Oficiālajā Vēstnesī . Rīkojums ir galīgs un nav pārsūdzams.
[..]”
62009. gada 16. decembrī Ministerski savet na Republika Bulgaria pieņēma lēmumu, ar kuru tika grozīts Sofijas pilsētas teritorijas ģenerālplāns attiecībā uz diviem zemesgabaliem, kuru izmantošana ir tiesiski regulēta. Saskaņā ar šo ģenerālplānu šie divi zemesgabali bija ietverti “sabiedrisko pakalpojumu zonā” un atbilstoši detālplānam tie bija paredzēti, lai tur būvētu veikalus un birojus. Saskaņā ar iepriekš minēto lēmumu šie zemesgabali tika iekļauti “zaļajā zonā”, kurā nav atļauta apbūve, kas paredzēta saimnieciskai darbībai.
7Prasītāji pamata lietā apstrīdēja minēto lēmumu Varhoven administrativen sad [Augstākajā administratīvajā tiesā]. Ar 2010. gada 20. aprīļa rīkojumu, ko šī tiesa pieņēma trīs tiesnešu sastāvā, tā noraidīja šo prasību, pamatojoties uz to, ka atbilstoši Likuma par teritorijas plānošanu 127. panta 6. un 10. punktam teritorijas apbūves ģenerālplāni, kurus apstiprinājusi pašvaldības dome un reģionālās attīstības un publisko būvdarbu ministrs, nav pārsūdzami.
8Prasītāji pamata lietā pārsūdzēja šo rīkojumu tajā pašā tiesā, kurai piecu tiesnešu sastāvā tika lūgts izlemt, vai tas, ka valsts tiesībās nav paredzētas tiesības pārsūdzēt lēmumu attiecībā uz galvaspilsētas teritorijas ģenerālplānu, nav pretrunā ar tiesībām, kas noteiktas hartas 47. pantā.
9Šādos apstākļos Varhoven administrativen sad nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai ir pieļaujams, ka administratīvi akti, kas apdraud Savienības tiesībās garantētās tiesības un brīvības, tiek izslēgti no pārbaudes tiesā, kas paredzēta [..] hartas 47. pantā?
2) Ja tas ir pieļaujams, vai ir hartas 47. pantam atbilstoši kritēriji, kas ļautu noteikt, ar kādiem administratīvo aktu veidiem var izslēgt pārbaudi tiesā, un kādi ir šie kritēriji?
3) Vai no pārbaudes tiesā ir iespējams izslēgt teritorijas ģenerālplānus, ar kuriem tiek pārkāptas tiesības uz īpašumu?”
10Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 92. panta 1. punktu, ja Tiesas kompetencē acīmredzami nav izskatīt attiecīgo prasības pieteikumu, Tiesa pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas, neveicot tālākas procesuālās darbības, var lemt, izdodot attiecīgu motivētu rīkojumu.
11Saskaņā ar LESD 267. pantu Tiesa ir kompetenta lemt par LESD interpretāciju, kā arī par Savienības iestāžu pieņemto tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju. Tiesas kompetencē ir pārbaudīt tikai Savienības tiesību normas (skat. 2008. gada 16. janvāra rīkojumu lietā C‑361/07 Polier , 9. punkts un tajā minētā judikatūra).
12Tomēr attiecībā uz šo lietu ir jāatgādina, ka saskaņā ar hartas 51. panta 1. punktu tās noteikumi attiecas “uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus”, un ka atbilstoši LES 6. panta 1. punktam, ar ko hartai ir piešķirts saistošs spēks, kā arī deklarācijai par Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kas pievienota Lisabonas līgumu pieņēmušās starpvaldību konferences nobeiguma aktam, harta nerada jaunas un nepaplašina esošās Savienības kompetences.
13Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasības, kas izriet no pamattiesību aizsardzības, ir saistošas arī dalībvalstīm, kad tās īsteno Savienības tiesības, un tādēļ tām ir pienākums, ciktāl iespējams, ievērot minētās prasības (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 11. oktobra spriedumu lietā C‑117/06 Möllendorf un Möllendorf-Niehuus , Krājums, I‑8361. lpp., 78. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
14Ņemot vērā, ka lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nav ietverts neviens konkrēts elements, kas ļautu uzskatīt, ka ar Ministerski savet na Republika Bulgaria 2009. gada 16. decembra lēmumu tiktu veikta Savienības tiesību īstenošana vai ka tam būtu kāda cita veida saistība ar Savienības tiesībām, Tiesas kompetence atbildēt uz šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pierādīta.
15Šādos apstākļos, pamatojoties uz Reglamenta 92. panta 1. punktu, ir jākonstatē, ka Tiesai acīmredzami nav kompetences atbildēt uz Varhoven administrativen sad uzdotajiem jautājumiem.
16Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
Rezolutīvā daļa
Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:
Eiropas Savienības Tiesai acīmredzami nav kompetences atbildēt uz jautājumiem, kurus Varhoven administrativen sad (Bulgārija) uzdevusi ar 2010. gada 14. jūnija lēmumu.
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.