2008gada 17. jūlijā (*1)
“Sociālā politika — Direktīva 2000/78/EK — Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un darba jomā — 1. pants, 2. panta 1. punkts, 2. punkta a) apakšpunkts un 3. punkts, kā arī 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts — Tieša diskriminācija invaliditātes dēļ — Aizskaršana invaliditātes dēļ — Darba ņēmēja, kurš pats nav invalīds, bet kura bērns ir invalīds, atlaišana — Iekļaušana — Pierādīšanas pienākums”
Lieta C-303/06
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Employment Tribunal, London South (Apvienotā Karaliste) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2006. gada 6. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2006. gada 10. jūlijā, tiesvedībā
S. Coleman
pret
Attridge Law
,
Steve Law
.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [ V. Skouris ], palātu priekšsēdētāji P. Janns [ P. Jann ], K. V. A. Timmermanss [ C. W. A. Timmermans ], A. Ross [ A. Rosas ], K. Lēnartss [ K. Lenaerts ] un A. Ticano [ A. Tizzano ], tiesneši M. Ilešičs [ M. Ilešič ], J. Klučka [J . Klučka ], A. O’Kīfs [ A. Ó Caoimh ] (referents), T. fon Danvics [ T. von Danwitz ] un A. Arabadžijevs [ A. Arabadjiev ],
ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru [ M. Poiares Maduro ],
sekretāre L. Hjūleta [ L. Hewlett ], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 9. oktobra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2008. gada 31. janvāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
1Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju ( OV L 303, 16. lpp. ), interpretāciju.
2Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp prasītāju pamata prāvā Kolmenu un advokātu biroju Attridge Law , kā arī šā biroja partneri Lovu [ Law ], (turpmāk tekstā kopā — “agrākais darba devējs”) par, kā apgalvo prasītāja, viņas netiešu atlaišanu no darba.
3Direktīva 2000/78 ir pieņemta, pamatojoties uz EKL 13. pantu. Tās sestajā, vienpadsmitajā, sešpadsmitajā, septiņpadsmitajā, divdesmitajā, divdesmit septītajā, trīsdesmit pirmajā un trīsdesmit septītajā apsvērumā ir noteikts:
“(6)
Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām atzīts, ka ir svarīgi cīnīties pret visu veidu diskrimināciju un ka jāveic atbilstīga darbība vecāku cilvēku un invalīdu sociālajai un ekonomiskajai integrācijai.
[..]
[..]
[..]
[..]
[..]
[..]
4Atbilstoši Direktīvas 2000/78 1. pantam tās “mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ”.
5Šīs direktīvas 2. panta ar nosaukumu “Diskriminācijas jēdziens” 1.–3. punktā noteikts:
“1. Šajā direktīvā vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.
2Šā panta 1. punktā:
3Par cilvēka aizskaršanu uzskata diskrimināciju 1. punkta nozīmē tādas nevēlamas uzvedības gadījumā, kura saistīta ar jebkuru no iemesliem, kas minēti 1. pantā, un kuras mērķis vai rezultāts ir cilvēka cieņas pārkāpums un iebiedējošas, naidīgas, degradējošas, pazemojošas vai agresīvas vides radīšana. Šādā sakarā cilvēka aizskaršanas jēdzienu var definēt saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem un praksi.
[..]”
6Atbilstoši Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punktam:
“Nepārsniedzot Kopienas kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:
[..]
[..].”
7Šīs direktīvas 5. pantā ar nosaukumu “Saprātīga darba vietas izveidošana invalīdiem” paredzēts:
“Lai garantētu vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu pret invalīdiem, nodrošina saprātīgu darba vietas izveidošanu. Tas nozīmē, ka darba devēji, ja tas vajadzīgs konkrētā gadījumā, veic atbilstīgus pasākumus, lai invalīds varētu dabūt darbu, strādāt vai tikt paaugstināts amatā, vai iegūt profesionālo izglītību, ja vien šādi pasākumi neuzliek neproporcionālu slogu darba devējam. [..]”
8Šīs pašas direktīvas 7. pantā ar nosaukumu Pozitīva darbība noteikts:
“1. Lai nodrošinātu pilnīgu vienlīdzību praksē, vienlīdzīgas attieksmes princips nekavē nevienu dalībvalsti paredzēt vai saglabāt īpašus pasākumus, lai novērstu trūkumus vai kompensētu trūkumus, kas saistīti ar jebkuru no 1. pantā minētajiem iemesliem.
2Attiecībā uz invalīdiem vienlīdzīgas attieksmes princips neierobežo dalībvalstu tiesības saglabāt vai pieņemt noteikumus par darba aizsardzību un drošību darba vietā vai pasākumus, kā mērķis ir radīt un saglabāt noteikumus vai iespējas, lai saglabātu vai veicinātu viņu integrāciju darba vidē.”
9Direktīvas 2000/78 10. pantā ar nosaukumu “Pierādīšanas pienākums” ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis veic pasākumus, kas saskaņā ar attiecīgo valstu tiesvedības sistēmu ir vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka gadījumā, ja personas, kuras uzskata, ka viņas ir saskārušās ar netaisnību, jo pret tām nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips, tiesā vai kādā citā kompetentā iestādē uzrāda faktus, pēc kuriem var secināt, ka ir bijusi tieša vai netieša diskriminācija, tad atbildētājam jāpierāda, ka nav noticis vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.
2Šā panta 1. punkts neliedz dalībvalstīm ieviest tādas pierādīšanas normas, kuras prasītājiem ir vēl labvēlīgākas.”
10Atbilstoši Direktīvas 2000/78 18. panta pirmajai daļai dalībvalstis vēlākais līdz 2003. gada 2. decembrim pieņem normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu tās prasības. Tomēr saskaņā ar minētā panta otro daļu:
“Lai ņemtu vērā konkrētos nosacījumus, dalībvalsts vajadzības gadījumā no 2003. gada 2. decembra var saņemt 3 gadu papildu laiku, proti, kopā 6 gadus, lai ieviestu šīs direktīvas noteikumus par diskrimināciju vecuma un darba nespējas dēļ. Tādā gadījumā dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju. Jebkura dalībvalsts, kas izvēlas izmantot šo papildu laiku, katru gadu ziņo Komisijai par darbībām, kuras tā veic, lai novērstu diskrimināciju vecuma un invaliditātes dēļ, un par sekmēm, ko tā guvusi, ieviešot šo direktīvu. Komisija katru gadu sniedz ziņojumu Padomei.”
11Tā kā Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste bija lūgusi tai noteikt šādu papildu termiņu minētās direktīvas transponēšanai, šai dalībvalstij tas beidzās tikai 2006. gada 2. decembrī.
121995. gada Likuma par diskrimināciju invaliditātes dēļ ( Disability Discrimination Act 1995 , turpmāk tekstā — “ DDA ”) mērķis pamatā ir padarīt par nelikumīgu invalīdu jebkāda veida diskrimināciju, tostarp saistībā ar nodarbinātību.
13DDA otrā daļa, kas reglamentē nodarbinātības jautājumus, transponējot Direktīvu 2000/78 Apvienotās Karalistes tiesību sistēmā, tika grozīta ar 2003. gada Noteikumiem par 1995. gada likuma par diskrimināciju invaliditātes dēļ grozījumiem ( Disability Discrimination Act 1995 (Amendment) Regulations 2003 ), kas stājās spēkā 2004. gada 1. oktobrī.
14Atbilstoši DDA 3.A panta 1. punktam ar grozījumiem, kas izdarīti ar minētajiem 2003. gada noteikumiem (turpmāk tekstā — “2003. gada DDA ”):
“[..] persona diskriminē invalīdu, ja:
152003. gada DDA 3.A panta 4. punktā tomēr precizēts, ka attieksme pret invalīdu nekādā ziņā nevar tikt pamatota, ja tā ir pielīdzināma tiešai diskriminācijai šā paša panta 5. punkta izpratnē, saskaņā ar kuru:
“Persona tieši diskriminē invalīdu, ja tā ar viņa invaliditāti saistīta iemesla dēļ pret to izturas mazāk labvēlīgi nekā tā izturas vai izturētos pret citu personu, kurai nav šīs invaliditātes un kuras būtiskie apstākļi, ieskaitot tās spējas, ir tādi paši kā invalīdam vai no tiem ievērojami neatšķiras.”
16Personas aizskaršanas jēdziens 2003. gada DDA 3.B pantā definēts šādi:
“1)
[..] persona aizskar invalīdu, ja tā ar viņa invaliditāti saistīta iemesla dēļ iesaistās nevēlamā uzvedībā, kuras mērķis vai rezultāts ir:
17Atbilstoši 2003. gada DDA 4. panta 2. punkta d) apakšpunktam darba devējam ir aizliegts diskriminēt invalīdu, to atlaižot no darba vai kā citādi viņam nodarot kaitējumu.
182003. gada DDA 4. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktā darba devējam saistībā ar viņa darba devēja statusu aizliegts aizskart invalīdu, kurš pie viņa strādā vai kurš pie viņa pieteicies darbā.
19Kolmena pie sava agrākā darba devēja strādāja kopš 2001. gada par juridisko sekretāri.
202002. gadā viņai piedzima dēls, kurš cieš no elpas trūkuma lēkmēm, kā arī no iedzimtām hipertrofiskām izmaiņām balsenē un bronhos. Viņas dēla stāvoklis prasa īpašu kopšanu. Prasītāja pamata lietā sniedz viņam nepieciešamo pamataprūpi.
212005. gada 4. martā Kolmena piekrita brīvprātīgai atlaišanai no darba (“voluntary redundancy”), kas izbeidza viņas līgumu ar viņas agrāko darba devēju.
222005. gada 30. augustā viņa iesniedza Employment Tribunal, London South , [Londonas Dienvidu rajona darba lietu tiesā] prasību, apgalvodama, ka viņa tika netieši atlaista no darba (“unfair constructive dismissal”) un tika pakļauta mazāk labvēlīgai attieksmei nekā pārējie darbinieki tādēļ, ka viņas aprūpē ir bērns invalīds. Viņa apgalvo, ka šī attieksme viņu piespieda izbeigt darba attiecības ar viņas agrāko darba devēju.
23No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka būtiskie lietas apstākļi pamata lietā vēl nav pilnībā noteikti un ka prejudiciālie jautājumi ir radušies tikai prelimināri. Iesniedzējtiesa ir apturējusi tiesvedību prasības daļā par Kolmenas atlaišanu no darba, bet 2006. gada 17. februārī tā noturēja iepriekšēju tiesas sēdi attiecībā uz pamatu par diskrimināciju.
24Minētajā tiesā radies preliminārais jautājums ir par to, vai prasītāja pamata lietā var pamatoties uz valsts tiesību noteikumiem, it īpaši noteikumiem, ar kuriem transponē Direktīvu 2000/78, lai attiecībā uz savu agrāko darba devēju apgalvotu, ka viņa ir tikusi diskriminēta tādā ziņā, ka pret viņu ir bijusi nelabvēlīga attieksme viņas dēla invaliditātes dēļ.
25No iesniedzējtiesas lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka, ja Tiesas sniegtā Direktīvas 2000/78 interpretācija būtu pretēja Kolmenas piedāvātajai, valsts tiesības prasību, kuru viņa ir iesniegusi iesniedzējtiesā, neļautu apmierināt.
26No iesniedzējtiesas lēmuma izriet arī, ka atbilstoši Apvienotās Karalistes tiesībām iepriekšējas tiesas sēdes par tiesību jautājumu laikā tiesa prezumē, ka notikumi ir norisinājušies tādā veidā, kādā to apgalvo prasītājs. Pamata lietā tiek prezumēts, ka fakti ir šādi:
27Uzskatot, ka iztiesājamā prāva ir saistīta ar Kopienu tiesību interpretāciju, Employment Tribunal, London South , nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1)
Vai, ņemot vērā diskriminācijas aizliegumu saistībā ar invaliditāti, Direktīva [2000/78] sniedz aizsardzību tikai pret tiešu to personu diskrimināciju un aizskaršanu, kuras pašas ir invalīdi?
28Lai arī uzskatīdama, ka iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu pamatā ir reāls strīds, Nīderlandes valdība apšauba lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību tā iemesla dēļ, ka, tā kā ir runa par prelimināriem jautājumiem, kas ir radušies iepriekšējā tiesas sēdē, visi lietas apstākļi vēl nav noskaidroti. Tā atzīmē, ka šādas iepriekšējas tiesas sēdes laikā valsts tiesa prezumē, ka notikumi ir risinājušies tādā veidā, kādā tos atstāsta prasītājs.
29Šajā sakarā jāatgādina, ka EKL 234. pantā ir noteikta cieša sadarbība starp valsts tiesām un Tiesu, kas balstīta uz funkciju sadali starp tām. No šā panta otrās daļas skaidri izriet, ka valsts tiesa izlemj, kurā procedūras posmā šai tiesai ir jāuzdod prejudiciāls jautājums Tiesai (skat. 1981. gada 10. marta spriedumu apvienotajās lietās 36/80 un 71/80 Irish Creamery Milk Suppliers Association u.c., Recueil , 735. lpp. , 5. punkts, un 2000. gada 30. marta spriedumu lietā C-236/98 JämO , Recueil , I-2189. lpp. , 30. punkts).
30Pamata lietā jāatzīmē, ka iesniedzējtiesa ir atzinusi, ka, ja Tiesa interpretētu Direktīvu 2000/78 nozīmē, kas neatbilst Kolmenas piedāvātajai interpretācijai, viņa nevarētu lietu uzvarēt pēc būtības. Iesniedzējtiesa tādējādi nolēma, kā to atļauj Apvienotās Karalistes tiesību akti, aplūkot jautājumu, vai šī direktīva ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tā ir piemērojama darba ņēmēja atlaišanai tādā situācijā kā Kolmenas situācija, pirms noteikt, vai viņa tiešām ir tikusi pakļauta nelabvēlīgai attieksmei vai aizskaršanai. Šī iemesla dēļ prejudiciālie jautājumi ir uzdoti, pamatojoties uz prezumpciju, ka pamata lietas fakti ir tādi, kā izklāstīts šā sprieduma 26. punktā.
31Tā kā tādējādi Tiesa sastopas ar lūgumu sniegt Kopienu tiesību interpretāciju, kas nav acīmredzami bez jebkādas saiknes ar pamata lietas apstākļiem, un tai ir nepieciešamā informācija, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem par Direktīvas 2000/78 piemērojamību, tai uz tiem ir jāatbild, pašai neinteresējoties par to faktu prezumpciju, uz kuru pamatojās iesniedzējtiesa, kurai tā pēc tam, ja nepieciešams, būs jāpārbauda (šajā sakarā skat. 1993. gada 27. oktobra spriedumu lietā C-127/92 Enderby , Recueil , I-5535. lpp. , 12. punkts).
32Tādējādi šajos apstākļos lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāuzskata par pieņemamu.
33Ar šiem jautājumiem, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 2000/78 un it īpaši tās 1. pants un 2. panta 1. punkts un 2. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādā nozīmē, ka tie aizliedz tiešu diskrimināciju invaliditātes dēļ tikai attiecībā pret darba ņēmēju, kurš pats ir invalīds, vai arī vienlīdzīgas attieksmes princips un tiešas diskriminācijas aizliegums attiecas arī uz darba ņēmēju, kurš pats nav invalīds, bet pret kuru, kā pamata lietā, ir nelabvēlīga attieksme viņa bērna, kuram viņš pats sniedz viņa stāvoklī nepieciešamo pamataprūpi, invaliditātes dēļ.
34Direktīvas 2000/78 1. pantā par tās mērķi attiecībā uz nodarbinātību un profesiju noteikta sistēmas izveidošana, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.
35Šīs pašas direktīvas 2. panta 1. punktā noteikts, ka vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš tās 1. pantā minēts iemesls, tostarp invaliditāte.
36Atbilstoši minētā 2. panta 2. punkta a) apakšpunktam tiek uzskatīts, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu, tostarp invaliditātes dēļ.
37Atbilstoši tās 3. panta 1. punkta c) apakšpunktam, nepārsniedzot Kopienas kompetenci, Direktīvu 2000/78 piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā atlaišanu un atalgojumu.
38Tādējādi no šiem Direktīvas 2000/78 noteikumiem neizriet, ka vienlīdzīgas attieksmes princips, kuru ar to vēlas nodrošināt, attiecas tikai uz personām, kurām pašām ir invaliditāte šīs direktīvas izpratnē. Gluži pretēji, tās mērķis ir attiecībā uz nodarbinātību un profesiju apkarot visu veidu diskrimināciju invaliditātes dēļ. Šajā direktīvā nostiprinātais vienlīdzīgas attieksmes princips ir piemērojams nevis noteiktai personu kategorijai, bet gan saistībā ar tās 1. pantā noteiktajiem iemesliem. Šo interpretāciju apstiprina EKL 13. panta, kas ir Direktīvas 2000/78 juridiskais pamats, formulējums, kas Kopienai piešķir kompetenci paredzēt attiecīgus pasākumus, lai cīnītos pret jebkāda veida diskrimināciju, tostarp invaliditātes dēļ.
39Ir taisnība, ka Direktīva 2000/78 ietver zināmu skaitu noteikumu, kas, kā tas izriet no to formulējuma, ir piemērojami tikai invalīdiem. Tā, piemēram, tās 5. pantā noteikts, ka, lai garantētu vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu pret invalīdiem, nodrošina saprātīgu darba vietas izveidošanu. Tas nozīmē, ka darba devēji, ja tas vajadzīgs konkrētā gadījumā, veic atbilstīgus pasākumus, lai invalīds varētu dabūt darbu, strādāt vai tikt paaugstināts amatā, vai iegūt profesionālo izglītību, ja vien šādi pasākumi neuzliek nesamērīgu slogu darba devējam.
40Šīs direktīvas 7. panta 2. punktā attiecībā uz invalīdiem paredzēts arī, ka vienlīdzīgas attieksmes princips neierobežo dalībvalstu tiesības saglabāt vai pieņemt noteikumus par darba aizsardzību un drošību darba vietā vai pasākumus, kā mērķis ir radīt un saglabāt noteikumus vai iespējas, lai saglabātu vai veicinātu viņu integrāciju darba vidē.
41Apvienotās Karalistes, kā arī Grieķijas, Itālijas un Nīderlandes valdības, ņemot vērā gan iepriekšējos divos punktos minētos noteikumus, gan Direktīvas 2000/78 sešpadsmito, septiņpadsmito un divdesmit septīto apsvērumu, apgalvo, ka tajā paredzētais tiešas diskriminācijas aizliegums nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas attiecas uz tādu kā prasītājas pamata prāvā situāciju, jo viņa pati nav invalīde. Uz šīs direktīvas noteikumiem varot atsaukties tikai personas, pret kurām situācijā, kas ir salīdzināma ar citu personu situāciju, ir mazāk labvēlīga attieksme vai kurām tiek radīta neizdevīga situācija tām pašām piemītošo pazīmju dēļ.
42Tomēr šajā sakarā jāatzīmē, ka tas, ka šā sprieduma 39. un 40. punktā minētie noteikumi attiecas konkrēti uz personām ar invaliditāti, izriet no apstākļa, ka ir runa vai nu par noteikumiem par pozitīvās diskriminācijas pasākumiem tādu personu labā, kurām pašām ir invaliditāte, vai par īpašiem pasākumiem, kuriem zustu jebkāda jēga un kas varētu būt nesamērīgi, ja tie neattiektos tikai uz personām, kurām ir invaliditāte. Kā izriet no šīs direktīvas sešpadsmitā un divdesmitā apsvēruma, ir runa par pasākumiem, kuru mērķis ir nodrošināt invalīdu vajadzības darba vietā un pielāgot viņiem darba vietu, ņemot vērā viņu invaliditāti. Šādu pasākumu mērķis tādējādi ir konkrēti ļaut un veicināt invalīdu iekļaušanos darba vidē, un šī iemesla dēļ tie var attiekties tikai uz šīm personām un uz viņu darba devēju, un vajadzības gadījumā — dalībvalstu pienākumiem pret šīm personām.
43Tādējādi tas, ka Direktīvā 2000/78 ietilpst noteikumi, kuros paredzēts konkrēti ņemt vērā invalīdu vajadzības, neļauj secināt, ka tajā nostiprinātais vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāinterpretē šauri, proti, tādā ziņā, ka tas aizliedz tikai tiešu diskrimināciju invaliditātes dēļ un attiecas tikai uz pašiem invalīdiem. Turklāt šīs direktīvas sestais apsvērums, pieminot Kopienas Hartu par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, atsaucas gan uz vispārējo cīņu pret visu veidu diskrimināciju, gan uz nepieciešamību veikt atbilstīgus pasākumus invalīdu sociālajai un ekonomiskajai integrācijai.
44Apvienotās Karalistes, Itālijas un Nīderlandes valdības apgalvo arī, ka šaura Direktīvas 2000/78 piemērojamība ratione personae izriet no 2006. gada 11. jūlija sprieduma lietā C-13/05 Chacón Navas (Krājums, I-6467. lpp. ). Saskaņā ar Itālijas valdības viedokli šajā spriedumā Tiesa atbalstīja šauru invaliditātes jēdziena un tās nozīmīguma darba attiecībās interpretāciju.
45Iepriekš minētajā spriedumā Chacón Navas Tiesa definēja invaliditātes jēdzienu un sprieduma 51. un 52. punktā uzskatīja, ka ar atlaišanu no darba saistītais aizliegums personu diskriminēt invaliditātes dēļ, kas paredzēts Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punktā un 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā, liedz personu atlaist no darba invaliditātes dēļ, ja atlaišanas pamatā, ņemot vērā pienākumu paredzēt pienācīgu darba vietas izveidošanu invalīdam, nav tas, ka attiecīgā persona nav kompetenta, nespēj vai nevar izpildīt galvenos attiecīgā amata uzdevumus. Tomēr no šādas interpretācijas neizriet, ka šīs pašas direktīvas 2. panta 1. punktā definētais vienlīdzīgas attieksmes princips un šī paša panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais tiešas diskriminācijas aizliegums nevarētu tikt piemēroti tādai situācijai kā pamata lietā, kad apgalvotās nelabvēlīgās attieksmes pret darbinieku pamatā ir viņa bērna, kuram darbinieks sniedz viņa stāvoklī nepieciešamo aprūpi, invaliditāte.
46Lai gan Tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Chacón Navas 56. punktā precizēja, ka, ņemot vērā EKL 13. panta formulējumu, Direktīvas 2000/78 piemērošanas joma nav jāpaplašina, iekļaujot tajā arī diskrimināciju, kas nav pamatota ar iemesliem, kuri izsmeļoši ir uzskaitīti tās 1. pantā, un tādējādi persona, ko tās darba devējs atlaidis no darba tikai tās slimības dēļ, neietilpst Direktīvas 2000/78 noteiktajā vispārējā sistēmā, tā tomēr neuzskatīja, ka vienlīdzīgas attieksmes princips un šīs direktīvas piemērojamība ratione personae attiecībā uz šiem iemesliem būtu jāinterpretē šauri.
47Kas attiecas uz Direktīvas 2000/78 izvirzītajiem mērķiem, kā izriet no šā sprieduma 34. un 38. punkta, tā tiecas attiecībā uz nodarbinātību un profesiju izveidot sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju šīs direktīvas 1. pantā minēto iemeslu, tostarp invaliditātes, dēļ un dalībvalstīs īstenotu vienlīdzīgas attieksmes principu. No tās trīsdesmit septītā apsvēruma izriet, ka šīs direktīvas mērķis ir arī Kopienā izveidot līdzvērtīgus spēles noteikumus attiecībā uz vienlīdzību nodarbinātības un profesijas ziņā.
48Kā to atzīmē Kolmena un Lietuvas un Zviedrijas valdības, kā arī Komisija, šie mērķi, tāpat kā Direktīvas 2000/78 lietderīgā iedarbība, tiktu apdraudēti, ja darba ņēmējs, kurš atrodas tādā situācijā kā prasītāja pamata lietā, nevarētu atsaukties uz šīs direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto tiešas diskriminācijas aizliegumu, ja ir pierādīts, ka viņa bērna invaliditātes dēļ, lai gan pats šis darba ņēmējs nav invalīds, attieksme pret viņu ir bijusi mazāk labvēlīga nekā tā ir, ir bijusi vai būtu pret citu darba ņēmēju salīdzināmā situācijā.
49Šajā sakarā no minētās direktīvas vienpadsmitā apsvēruma izriet, ka Kopienu likumdevējs uzskatīja arī, ka diskriminācija reliģijas vai uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ var apdraudēt [EK] Līguma mērķu sasniegšanu, it īpaši attiecībā uz nodarbinātību.
50Ja tādā situācijā kā pamata lietā persona, kura ir tieši diskriminēta invaliditātes dēļ, pati nav invalīds, tas tomēr nemaina to, ka tieši invaliditāte saskaņā ar Kolmenas teikto ir nelabvēlīgās attieksmes, no kuras viņa esot cietusi, iemesls. Kā izriet no šā sprieduma 38. punkta, Direktīva 2000/78, kas vērsta uz to, lai attiecībā uz nodarbinātību un profesiju apkarotu visu veidu diskrimināciju invaliditātes dēļ, ir piemērojama nevis noteiktai personu kategorijai, bet gan saistībā ar tās 1. pantā noteiktajiem iemesliem.
51Ja ir konstatēts, ka darba ņēmējs, kurš atrodas tādā situācijā kā pamata lietā, ir tieši diskriminēts invaliditātes dēļ, tāda Direktīvas 2000/78 interpretācija, kas ierobežotu tās piemērojamību, to attiecinot tikai uz personām, kuras pašas ir invalīdi, varētu šai direktīvai atņemt būtisku tās lietderīgās iedarbības daļu un mazināt aizsardzību, ko ar to vēlas nodrošināt.
52Kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu, kas piemērojams tādā situācijā kā pamata lietā, jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 2000/78 10. panta 1. punktam dalībvalstis veic pasākumus, kas saskaņā ar attiecīgo valstu tiesvedības sistēmu ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka gadījumā, ja personas, kuras uzskata, ka viņām ir nodarīts aizskārums, jo pret tām nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips, tiesā vai kādā citā kompetentā iestādē uzrāda faktus, pēc kuriem var secināt, ka ir bijusi tieša vai netieša diskriminācija, atbildētājam jāpierāda, ka vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums nav noticis. Atbilstoši šā panta 2. punktam tā 1. punkts neliedz dalībvalstīm ieviest tādas normas par pierādīšanas pienākumu, kuras prasītājiem ir vēl labvēlīgākas.
53Tādā situācijā kā pamata lietā tādējādi Kolmenai atbilstoši Direktīvas 2000/78 10. panta 1. punktam tiesā jāuzrāda fakti, no kuriem var secināt, ka pastāvējusi ar šo direktīvu aizliegta tieša diskriminācija invaliditātes dēļ.
54Atbilstoši šim Direktīvas 2000/78 10. panta 1. punktam un tās trīsdesmit pirmajam apsvērumam jāpieņem noteikumi par pierādīšanas pienākumu, ja ir prima facie diskriminācijas gadījums. Gadījumā, ja Kolmena uzrādītu faktus, no kuriem varētu prezumēt, ka notikusi tieša diskriminācija, efektīvai vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanai pierādīšanas pienākums būtu jāvērš pret atbildētājiem pamata lietā, kuriem būtu jāpierāda, ka minētais princips nav ticis pārkāpts.
55Šajā kontekstā minētie atbildētāji varētu apstrīdēt šāda pārkāpuma pastāvēšanu, ar jebkādiem tiesiskiem līdzekļiem pierādot, ka attieksmi pret darba ņēmēju pamato objektīvi faktori, kam nav nekāda sakara ar diskrimināciju invaliditātes dēļ, kā arī ar jebkādu saistību, kas šim darba ņēmējam ir ar invalīdu.
56Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmā jautājuma pirmo daļu, kā arī uz otro un trešo jautājumu jāatbild, ka Direktīva 2000/78 un it īpaši tās 1. pants un 2. panta 1. punkts un 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos paredzētais tiešas diskriminācijas aizliegums attiecas ne tikai uz personām, kas pašas ir invalīdi. Ja darba devējs pret darba ņēmēju, kurš pats nav invalīds, izturas mazāk labvēlīgi nekā viņš salīdzināmā situācijā izturas, ir izturējies vai izturētos pret citu darba ņēmēju un ir pierādīts, ka šīs nelabvēlīgās attieksmes pret šo darba ņēmēju iemesls ir viņa bērna, kuram šis darba ņēmējs sniedz viņam nepieciešamo pamataprūpi, invaliditāte, šāda attieksme ir pretrunā minētā 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā nostiprinātajam tiešas diskriminācijas aizliegumam.
57Ar šiem jautājumiem, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 2000/78 un it īpaši tās 1. pants un 2. panta 1. un 3. punkts jāinterpretē tādā nozīmē, ka tie aizliedz tikai tādu aizskaršanu invaliditātes dēļ, kas vērsta tikai pret darba ņēmēju, kurš pats ir invalīds, vai arī aizskaršanas aizliegums attiecas arī uz darba ņēmēju, kurš pats nav invalīds, bet pret kuru, kā pamata lietā, ir vērsta nevēlama uzvedība, kas veido aizskaršanu viņa bērna, kuram darba ņēmējs pats sniedz viņa stāvoklī nepieciešamo pamataprūpi, invaliditātes dēļ.
58Tā kā aizskaršana atbilstoši Direktīvas 2000/78 2. panta 3. punktam tiek uzskatīta par diskriminācijas veidu šī paša panta 1. punkta izpratnē, jāatzīmē, ka to pašu iemeslu dēļ kā šā sprieduma 34.–51. punktā izklāstītie šī direktīva un it īpaši tās 1. pants un 2. panta 1. un 3. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie aizliedz ne tikai tādu personu aizskaršanu, kuras pašas ir invalīdi.
59Ja ir pierādīts, ka pret darba ņēmēju, kurš pats nav invalīds, vērstā nevēlamā uzvedība, kas veido aizskaršanu, ir saistīta ar viņa bērna, kuram darba ņēmējs pats sniedz viņam nepieciešamo pamataprūpi, invaliditāti, šāda uzvedība ir pretrunā Direktīvā 2000/78 nostiprinātajam vienlīdzīgas attieksmes principam un it īpaši — tās 2. panta 3. punktā noteiktajam aizskaršanas aizliegumam.
60Šajā sakarā tomēr jāatgādina, ka atbilstoši minētās direktīvas 2. panta 3. punktam aizskaršanas jēdzienu var definēt saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem un praksi.
61Kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu, kas piemērojams tādā situācijā kā pamata lietā, jāatzīmē, ka, tā kā aizskaršana tiek uzskatīta par vienu no diskriminācijas veidiem Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkta izpratnē, aizskaršanai ir piemērojami tie paši noteikumi kā šā sprieduma 52.–55. punktā noteiktie.
62Tādējādi, kā izriet no šā sprieduma 54. punkta, atbilstoši Direktīvas 2000/78 10. panta 1. punktam un tās trīsdesmit pirmajam apsvērumam tad, ja ir prima facie diskriminācijas gadījums, jāpielāgo noteikumi par pierādīšanas pienākumu. Gadījumā, ja Kolmena uzrādītu faktus, no kuriem varētu prezumēt, ka ir notikusi aizskaršana, vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanai būtu nepieciešams, lai pierādīšanas pienākums tiktu vērsts pret atbildētājiem pamata lietā, kuriem būtu jāpierāda, ka lietas apstākļos nav notikusi aizskaršana.
63Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmā jautājuma otro daļu, kā arī uz ceturto jautājumu jāatbild, ka Direktīva 2000/78 un it īpaši tās 1. pants un 2. panta 1. un 3. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tajos paredzētais aizskaršanas aizliegums attiecas ne tikai uz personām, kas pašas ir invalīdi. Ja ir pierādīts, ka pret darba ņēmēju, kurš pats nav invalīds, vērstā nevēlamā uzvedība, kas ir aizskaršana, ir saistīta ar viņa bērna, kuram darba ņēmējs sniedz viņam nepieciešamo pamataprūpi, invaliditāti, šāda uzvedība ir pretrunā minētā 2. panta 3. punktā noteiktajam aizskaršanas aizliegumam.
64Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
[Paraksti]
(*1) Tiesvedības valoda — angļu.
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.