sniegti 2008. gada 24. janvārī (
1)
Apvienotās lietas C-350/06 un C-520/06
Gerhard Schultz-Hoff
Stringer u.c.
Her Majesty’s Revenue and Customs
pret
pret
Deutsche Rentenversicherung Bund
Satura rādītājs
I — Ievads
II — Atbilstošās tiesību normas
A — Kopienu tiesības
B — Valsts tiesiskais regulējums
III — Fakti, pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
IV — Tiesvedība Tiesā
V — Galvenie lietas dalībnieku argumenti
A — Par pirmo jautājumu
B — Par otro jautājumu
VI — Juridiskais pamatojums
A — Par pirmo jautājumu
1) Ievada apsvērumi
2) Tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu kā sociālās pamattiesības
3) Tiesības uz apmaksātu minimālo ikgadējo atvaļinājumu Kopienu tiesībās
a) Kopienu kompetence standartu piemērošanas jomas noteikšanā
b) Kopienu tiesībās garantētais aizsardzības līmenis
c) SDO konvencijā Nr. 132 garantētais aizsardzības līmenis
4) Darba tiesībās paredzētais ietekmēšanas aizliegums kā šķērslis tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu īstenošanai.
a) Ietekmēšanas aizliegums atbilstoši SDO Konvencijai Nr. 132
b) No judikatūras izrietošo principu attiecināmība
c) Nesaderība ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta jēgu un mērķi
5) Secinājumi B — Par otro jautājumu
VII — Secinājumi
“Nodarbinātības nosacījumi — Darba laika organizēšana — Direktīva 2003/88/EK — Tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu — Slimības atvaļinājums — Ikgadējais atvaļinājums, kas pārklājas ar slimības atvaļinājumu — Atlīdzība par slimības dēļ neizmantotu apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, līgumam beidzoties”
I — Ievads
2) (turpmāk tekstā — “Direktīva 2003/88”) 7. panta 1. un 2. punktu.
II — Atbilstošās tiesību normas
A — Kopienu tiesības
3). Tāpat kā iepriekšējai direktīvai tās mērķis ir noteikt zināmus drošības un veselības minimālos noteikumus darba laika organizēšanā. Tās pārņemtais 7. pants, kas nav grozīts, skan šādi:
“ Gadskārtējais atvaļinājums
1Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu, atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.
2Obligāto apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad pārtrauc darba attiecības.”
B — Valsts tiesiskais regulējums
“ 13. pants
1) Saskaņā ar 5. punktu darba ņēmējam katrā atvaļinājuma gadā ir tiesības uz četras nedēļas ilgu ikgadējo atvaļinājumu. [..]
5) Gadījumā, ja datums, kad darba ņēmējs sāk strādāt, ir pēc datuma, ar kuru (saskaņā ar attiecīgo darba līgumu) sākas viņa pirmais atvaļinājuma gads, atvaļinājums, uz kuru viņam ir tiesības šajā atvaļinājuma gadā, ir daļa no 1. apakšpunktā paredzētā laikposma, kas ir vienāda ar to šī atvaļinājuma gada daļu, kas atlikusi datumā, kad sākas viņa darba attiecības. [..]
9) Atvaļinājumu, uz ko darba ņēmējam ir tiesības saskaņā ar šo pantu, var sadalīt ar nosacījumu, ka:
16. pants
1) Darba ņēmējam ir tiesības par jebkuru ikgadējā atvaļinājuma laikposmu, uz kuru viņam ir tiesības saskaņā ar 13. pantu, attiecībā uz katru atvaļinājuma nedēļu saņemt samaksu, kas atbilst algai par vienu nedēļu.”
“1) Darba ņēmējs var doties atvaļinājumā, uz kuru tam ir tiesības saskaņā ar 13. pantu, tajās dienās, kuras viņš izvēlas, brīdinot iepriekš savu darba devēju saskaņā ar 3. punktu; darba ņēmējam ir saistoša jebkāda darba devēja prasība saskaņā ar 2. punktu.
2) Darba ņēmēja darba devējs var saskaņā ar 3. punktā paredzēto paziņojumu pieprasīt darba ņēmējam atvaļinājumā, uz ko tam ir tiesības saskaņā ar 13. pantu, noteiktās dienās:
3) Paziņojums saskaņā ar 1. vai 2. punktu:
4) Attiecīgais datums 3. punkta nozīmē ir datums:
“1) Šis noteikums ir piemērojams, ja:
2) Gadījumā, kad darba ņēmēja izmantotā atvaļinājuma daļa ir mazāka nekā tā atvaļinājuma gada, kas jau ir beidzies, daļa, viņa darba devējam ir tam jāizmaksā finansiāla atlīdzība par atvaļinājumu saskaņā ar 3. punktu.
3) Summa, kas maksājama saskaņā ar 2. punktu, ir:
, kurā
A
ir atvaļinājuma laikposms, uz kuru darba ņēmējam ir tiesības saskaņā ar 13. pantu;
B
ir darba ņēmēja atvaļinājuma gada daļa, kas beidzas pirms darba tiesisko attiecību izbeigšanas datuma, un
C
ir atvaļinājuma laikposms, kuru darba ņēmējs ir izmantojis laika posmā starp atvaļinājuma gada sākumu un darba tiesisko attiecību izbeigšanas datumu.”
III — Fakti, pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
4).
“1)
Vai Direktīvas 2003/88/EK 7. panta 1. punkts nozīmē, ka darba ņēmējs, kurš atrodas slimības atvaļinājumā uz nenoteiktu laiku, var: a) norādīt laikposmu nākotnē par apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu un b) abos gadījumos doties ikgadējā apmaksātā atvaļinājumā laikposmā, kas citādā gadījumā būtu slimības atvaļinājums?
IV — Tiesvedība Tiesā
V — Galvenie lietas dalībnieku argumenti
A — Par pirmo jautājumu
B — Par otro jautājumu
VI — Juridiskais pamatojums
A — Par pirmo jautājumu
1) Ievada apsvērumi
5). Tādējādi valstu tiesību sistēmas tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu transponēšanas jomā iegūst lielas, kaut arī ne neierobežotas rīcības iespējas (
6). Tāpēc, izpildot 7. pantā paredzēto normatīvo transponēšanas uzdevumu, dalībvalstīm vienmēr ir jāņem vērā Direktīvas 2003/88 mērķi.
2) Tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu kā sociālās pamattiesības
7). Tiesību aktu saskaņošana darba laika organizācijas jomā Kopienu līmenī ir vērsta uz to, lai garantētu labāku darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību, nodrošinot viņiem minimālo diennakts, iknedēļas un gada atpūtu, kā arī atbilstošus pārtraukumus un paredzot maksimālo nedēļas darba laika ilgumu (
8).
9) atgādinot, ka katram ir piešķirtas “tiesības uz atpūtu un brīvo laiku, ieskaitot tiesības uz saprātīgu darbadienas ierobežojumu un uz apmaksātu periodisku atvaļinājumu”. Tāpat tās ir atzītas Eiropas Padomes Sociālās hartas 2. panta 3. punktā (
10), kā arī Starptautiskā Pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām un Pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 7. panta d) punktā (
11) kā katra cilvēka tiesību uz taisnīgiem un objektīviem darba apstākļiem izpausme.
12), kura stājās spēkā 1973. gada 30. jūnijā, ir grozīta sākotnējā Konvencija Nr. 52 (
13). Tās ietver obligātas prasības konvencijas dalībvalstīm attiecībā uz šo sociālo pamattiesību īstenošanu savās tiesību sistēmās.
14). Arī piemērojamība personām ir atveidota tik atšķirīgi, ka attiecīgo personu loks nekādā ziņā nav identisks. Turklāt parakstītājām dalībvalstīm kā šī akta adresātēm parasti ir piešķirta plašāka transponēšanas rīcības brīvība, kā dēļ attiecīgie indivīdi nevar tieši atsaukties uz šīm tiesībām. Tomēr ir zīmīgi, ka tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu visos šajos starptautiskajos aktos nepārprotami ir pieskaitāmas pie darba ņēmēja pamattiesībām.
15), tām tādējādi viskvalificētāk un neapstrīdamāk tiek piešķirts pamattiesību raksturs (
16). Hartas 31. panta 2. punktā noteikts, ka “katram darbiniekam ir tiesības uz maksimālā darba ilguma ierobežošanu, uz ikdienas un iknedēļas atpūtu, kā arī uz vienu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu”. No rašanās vēstures viedokļa šis noteikums ir ietekmējies no Eiropas Padomes Sociālās hartas 2. panta 3. punkta, kā arī no Kopienas Hartas par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām 8. panta (
17), turklāt Direktīva 93/104 kā pašreizējās Direktīvas 2003/88 priekštece, kā izriet no Eiropas Konvencijas sekretariāta paskaidrojumiem, ir noteicošā (
18).
19). Eiropas Savienības Pamattiesību hartai, tāpat kā arī dažiem iepriekš minētiem starptautiskiem juridiskiem instrumentiem nav piešķirta autentiska normatīvā piemērojamība, tādējādi tajā pirmām kārtām ir jāsaskata politiska deklarācija. Tomēr es uzskatu, ka nebūtu pareizi pilnībā noliegt Hartas nozīmi Kopienu tiesību interpretācijā (
20). Neraugoties uz nākotnē vēl noskaidrojamo jautājumu par Hartas galīgo juridisko statusu Eiropas Savienības tiesību sistēmā, tajā jau šobrīd ir precizētas kopīgās, Eiropas galvenās vērtības (
21).
22). Tādējādi strīdā par pamattiesību būtību un piemērojamību, kā šajā gadījumā, noteikti ir iespējams pamatoties uz Hartas 31. panta 2. punkta loģiku, interpretējot Direktīvas 2003/88 7. pantu (
23).
3) Tiesības uz apmaksātu minimālo ikgadējo atvaļinājumu Kopienu tiesībās
a) Kopienu kompetence standartu piemērošanas jomas noteikšanā
24). Noteikumi Direktīvas 2003/88 7. pantā ir veidoti kā priekšraksts, kas paredz, ka darba ņēmējam ir jābūt tiesībām uz faktisku atpūtu, rūpējoties par viņa drošības un veselības efektīvu aizsardzību (
25).
26). Tas ietver nosacījumu noteikšanu tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu īstenošanai un ieviešanai, turklāt dalībvalstīm ir piešķirta rīcības brīvība paredzēt konkrētus apstākļus, kādos darba ņēmējs šīs tiesības, kuras viņam ir piešķirtas par nostrādāto laikposmu kopumu, var izmantot (
27).
28). Tomēr runa visu laiku ir par tiesību aktiem, kuros paredzēti nosacījumi tiesību uz atvaļinājumu izmantošanai un piešķiršanai, kas Direktīvā 2003/88 ir atļauti.
29), kas arī tiek izskatīta, ir skaidri jānošķir šī īstenošanas kārtība no tiem valstu tiesiskajiem regulējumiem, kas attiecas uz pašu tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu pastāvēšanu, piemēram, kuros ir paredzēti tiesību uz atvaļinājuma rašanās vai izbeigšanās nosacījumi. Citādi, kā, piemēram, tādai īstenošanas kārtībai minētais darba ņēmēja pienākums paziņot vēlamo termiņu ikgadējā atvaļinājuma izmantošanai, kurš izpilda tikai koordinēšanas funkciju atvaļinājumu plānošanā uzņēmumā, šajā lietā strīdīgais jautājums par to, vai darba ņēmējam, kurš ir darbnespējīgs slimības dēļ, principā ir tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, attiecas uz šādu pamattiesību pastāvēšanu.
30), t.i., šo tiesību aktu konkrētu īstenošanu, bet gan par Kopienu tiesību normas, proti, Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta, piemērošanas jomas definēšanu.
31).
32). Ja tas būtu dalībvalstu kompetencē, būtu praktiski neiespējami Kopienas mērogā garantēt līdzvērtīgu aizsardzības līmeni un vienlaicīgi sasniegt tiesību aktu saskaņošanas mērķi. Šī iemesla dēļ Vācijas valdības arguments par to, ka tiesību uz atvaļinājumu dzēšana ir uzskatāma par atvaļinājuma izmantošanas kārtību un uz to ir jāattiecina dalībvalstu tiesības izstrādāt noteikumus, ir jānoraida.
b) Kopienu tiesībās garantētais aizsardzības līmenis
33) par jēdzienu “minimālie noteikumi” agrākā juridiskā pamata EK līguma 118.a panta nozīmē, šis noteikums neierobežo Kopienas rīcību attiecībā uz prasību kopuma minimumu, proti, uz zemāko dalībvalstī sasniegto aizsardzības līmeni. Gluži otrādi — šis jēdziens ir jāsaprot tā, ka dalībvalstis var pārsniegt attiecīgo Kopienu tiesībās paredzēto augsto drošības līmeni.
34). Lai sasniegtu šo primārajās tiesībās noteikto mērķi, ar Direktīvas 2003/88 15. pantu dalībvalstīm ir piešķirtas tiesības piemērot vai sekmēt labvēlīgākus pasākumus darba ņēmēju drošībai un veselības aizsardzībai. Attiecībā uz darba ņēmēju aizsardzības līmeni Direktīvas 2003/88 23. pantā atbilstoši ir norādīts, ka, neskarot dalībvalstu tiesības izstrādāt dažādus noteikumus, ar nosacījumu, ka tiek ievērotas direktīvā paredzētās minimālās prasības, direktīvas īstenošana nerada pamatu, lai samazinātu vispārējo darba ņēmēju aizsardzības līmeni (
35).
36).
c) SDO konvencijā Nr. 132 garantētais aizsardzības līmenis
37). Tā, piemēram, no šīs konvencijas 3. panta 1. punkta izriet, ka “katrai personai”, uz kuru attiecas šī konvencija, ir tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu.
38). Dalībvalstīm ir pienākums šīs normas interpretēt tādējādi un saskaņot tās valstu tiesību sistēmās tādā veidā, lai tiesību uz apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu rašanās nav atkarīga no darba ņēmēja darbspējas.
39). Tāpēc ir pamatoti pieprasīt laikposmu nākotnē kā apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kurā citā gadījumā viņš atrastos slimības atvaļinājumā.
4) Darba tiesībās paredzētais ietekmēšanas aizliegums kā šķērslis tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu īstenošanai.
a) Ietekmēšanas aizliegums atbilstoši SDO Konvencijai Nr. 132
40). Ar slimības periodu pielīdzināšanu darba periodiem vai aizliegumu darbnespējas periodus slimības vai nelaimes gadījuma dēļ ieskaitīt paredzētajā ikgadējā atvaļinājumā jānovērš tas, ka ikgadējais atvaļinājums sakrīt ar laikposmu, kurš patiesībā ir domāts slimības atvaļinājumam kā īpašam atvaļinājuma veidam. Šis atvaļinājuma periodu pārklāšanās aizliegums atspoguļo to, ka slimības un ikgadējam atvaļinājumam ir dažādi mērķi un tāpēc tos no juridiskā viedokļa nevar uzskatīt par aizstājamiem.
b) No judikatūras izrietošo principu attiecināmība
41) un FNV (
42).
43) 11. panta 2. punkta a) apakšpunktu un Direktīvas 76/207/EEK (
44) 5. panta 1. punktu, gadījumos, kad starp uzņēmēju un darba ņēmēju pārstāvjiem noslēgtā koplīgumā uzņēmuma ietvaros ir noteikti atvaļinājuma laikposmi visam personālam un šie posmi sakrīt ar dzemdību atvaļinājumu, darba ņēmējai ir tiesības savu ikgadējo atvaļinājumu izmantot citā, nevis saskaņotajā periodā, kurš nesakrīt ar dzemdību atvaļinājumu. Šajā sakarā Tiesa ir apstiprinājusi, ka tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu kalpo citam mērķim nekā tiesības uz dzemdību atvaļinājumu. Pēdējo mērķis ir, no vienas puses, aizsargāt sievietes bioloģisko stāvokli grūtniecības laikā un pēc tās un, no otras puses, aizsargāt īpašās attiecības starp sievieti un viņas bērnu laikā pēc grūtniecības un bērna piedzimšanas (
45). Tāpēc Tiesa nosprieda, ka darba ņēmēja savu ikgadējo atvaļinājumu var izmantot citā laikā, kas nesakrīt ar viņas dzemdību atvaļinājumu (
46).
47), jo Kopienu tiesībās garantētais atvaļinājums nedrīkst ietekmēt citu Kopienu tiesībās garantētu atvaļinājumu (
48).
49).
c) Nesaderība ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta jēgu un mērķi
50) WTR 16. panta 1. punktā ir paredzēta samaksa par atvaļinājuma laiku par katru atvaļinājuma nedēļu nedēļas darba algas apmērā. Turpretim līgumos ar prasītājiem, kā Lielbritānijas valdība pamato rakstveida procedūrā (
51) un pēc Tiesas lūguma precizē tiesas sēdē, slimības gadījumā bija paredzēts sešu mēnešu slimības atvaļinājums, saglabājot pilnu atalgojumu, pēc kura seko nākamie seši mēneši, kuros jāizmaksā tikai puse no parastās algas.
52), par to saglabājot viņa līdzšinējo algu. To mērķa dēļ abi atvaļinājuma veidi nav savstarpēji aizstājami un tādējādi arī nav savstarpēji izslēdzoši, kā pamatoti norāda Slovēnijas valdība. Ikgadējā atvaļinājuma pārklāšanās ar slimības periodiem, kas izriet no tiesību uz atvaļinājumu izmantošanas, sekas tāpēc būtu brīvprātīga atteikšanās no tiesībām uz atvaļinājumu, kad darba ņēmējs, īstenojot savas tiesības, apmaiņā pret finansiālu atlīdzību var piekrist ikgadējo atvaļinājumu neizmantot atbilstoši tā patiesajam mērķim.
53) slimības periodos, nav izpildīta ne tikai paredzētā tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu atpūtas funkcija. Ir jāpiekrīt arī Komisijai, ka tāda atteikšanās iespēja slēpj sevī zināmus riskus darba ņēmēja tiesībām. Izredzes uz augstāka atalgojuma saglabāšanu slimību periodos varētu pamudināt samierināties ar šā tiesiskā stāvokļa zaudēšanu. Turklāt rastos risks, ka darba devējs darba ņēmējam šādu atteikšanos varētu uzspiest (
54). Tomēr tāda vienošanās starp darba tiesisko attiecību pusēm, kas būtībā paredz ikgadējā atvaļinājuma “atlīdzināšanu”, nepārprotami ir pretrunā ar Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktu, kurā skaidri paredzēts, ka apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību. Šāds tiesiskais regulējums vērstos arī pret darba devēja interesēm, jo, kaut arī izmaksādams augstāku samaksu par atvaļinājuma laiku, tas nevar pieprasīt no darba ņēmēja piešķirto atvaļinājumu faktiski izmantot, lai izveseļotos un lai atgūtu savas darbspējas.
5) Secinājumi
B — Par otro jautājumu
55). Tādējādi būtu jānovērš tiesības uz atvaļinājumu ļaunprātīgu “atlīdzināšanu” no darba devēja puses vai darba ņēmēja atteikšanos no atvaļinājuma vienīgi finansiālu apsvērumu dēļ (
56).
57). Citiem vārdiem runājot, šī samaksas par atvaļinājuma laiku maksāšanas prasība garantē, lai darba ņēmējs varētu finansiāli savu ikgadējo atvaļinājumu faktiski izmantot (
58). Tas pats mērķis ir atlīdzībai par neizmantoto atvaļinājumu. Finansiālajai atlīdzībai principā arī pēc darba tiesisko attiecību beigām darba ņēmējam ir jārada apmaksātas atpūtas posma iespēja, pirms viņš stājas jaunās darba tiesiskās attiecībās (
59). Tāpēc, ja šī atlīdzība tiktu zaudēta, Direktīvā 2003/88 paredzētais darba ņēmēja atpūtas mērķis nevarētu tikt sasniegts.
60) ir nolēmusi, ka Direktīvā 2003/88 ir runa par tiesībām uz ikgadējo atvaļinājumu un tiesībām saņemt samaksu par atvaļinājuma laiku kā vienu tiesību diviem aspektiem. Manā skatījumā tieši šī tiesību uz algas un atvaļinājuma atlīdzības funkciju identitāte liecina par to, ka pēdējā tāpat ir jāaplūko kā tiesību uz apmaksātu minimālo ikgadējo atvaļinājumu neatdalāma daļa.
VII — Secinājumi
Tomēr viņš nevar šo atvaļinājumu izmantot laikposmā, kurā viņš citādi atrastos slimības atvaļinājumā;
Aprēķinot šīs atlīdzības apmēru, ir jāpanāk, lai finansiālā atlīdzība, kuru darba ņēmējs saņem, apmērā ziņā ir līdzvērtīga viņa parastajai algai.
1) Oriģinālvaloda — vācu.
2) OV L 299, 9. lpp.
3) OV L 307, 18. lpp.
4) Izņemot Strindžeri [ Stringer ], visi pamata prāvas prasītāji šajā lietā ir pārstāvēti. Lai gan viņa nav pārstāvēta arī apelācijas stadijā House of Lords , viņas vārds turpmāk valsts tiesas procesā tiks izmantots lietas nosaukumā.
5) Skat. 1976. gada 8. aprīļa pamata spriedumu lietā 48/75 Royer ( Recueil , 497. lpp. , 69 un 73. punkts), atbilstoši kuram “dalībvalstīm, ievērojot EKL 249. pantā noteikto brīvības ierobežojumu, ir pienākums izvēlēties vispiemērotāko veidu un līdzekļus, lai nodrošinātu direktīvu efektīvu funkcionēšanu, ievērojot to izvirzītos mērķus.”
6) Skat. Stärker, L., Kommentar zur EU-Arbeitszeit-Richtlinie , Vīne, 2006, 81. lpp.
7) 2001. gada 26. jūnija spriedums lietā C-173/99 BECTU ( Recueil , I-4881. lpp. , 37. punkts), 2003. gada 9. septembra spriedums lietā C-151/02 Jaeger ( Recueil , I-8389. lpp. , 45. un 47. punkts), 2004. gada 5. oktobra spriedums apvienotajās lietās no C-397/01 līdz C-403/01 Pfeiffer u.c. (Krājums, I-8835. lpp. , 91. punkts) un 2005. gada 1. decembra spriedums lietā C-14/04 Dellas u.c.(Krājums, I-10253. lpp. , 40. punkts).
8) 2000. gada 3. oktobra spriedums lietā C-303/98 Simap ( Recueil , I-7963. lpp. , 49. punkts), 2001. gada 26. jūnija spriedums lietā BECTU (iepriekš minēts 7. zemsvītras piezīmē, 38. punkts), 2003. gada 9. septembra spriedums lietā Jaeger (iepriekš minēts 7. zemsvītras piezīmē, 46. punkts), 2004. gada 12. oktobra spriedums lietā C-313/02 Wippel (Krājums, I-9483. lpp. , 47. punkts) un lietā Dellas u.c. (iepriekš minēts 7. zemsvītras piezīmē, 41. punkts).
9) Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija, kuru Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja pasludinājusi 1948. gada 10. decembrī ar rezolūciju 217 A (III).
10) Eiropas Sociālā harta, līgumu Eiropas Padomes dalībvalstis atvērušas parakstīšanai Turīnā 1961. gada 18. oktobrī, un tas ir stājies spēkā 1965. gada 26. februārī. Hartas 2. panta 3. punktā ir paredzēts, ka līgumslēdzējām pusēm, lai garantētu tiesību uz godīgiem darba apstākļiem efektīvu izmantošanu, ir pienākums nodrošināt apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu vismaz divu nedēļu garumā.
11) Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām Apvienoto Nāciju Ģenerālā Asambleja vienbalsīgi pieņēma 1966. gada 19. decembrī. Tā 7. panta d) punktā ir noteikts, ka “šā pakta dalībvalstis atzīst ikviena tiesības uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem, kas sekmē it īpaši atpūtu, brīvo laiku un darba laika saprātīgu ierobežošanu, periodisku apmaksātu atvaļinājumu, kā arī atlīdzību par svētku dienās veiktu darbu”.
12) Konvencija Nr. 132 par apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu (1970. gada pārstrādāta versija), kas pieņemta Starptautiskās Darba organizācijas Vispārējā konferencē 1970. gada 24. jūnijā un spēkā stājusies 1973. gada 30. jūnijā.
13) Konvencija Nr. 52 par apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kas pieņemta Starptautiskās Darba organizācijas Vispārējā konferencē 1936. gada 24. jūnijā un spēkā stājusies 1939. gada 22. septembrī. Šī konvencija ir pārstrādāta konvencijā Nr. 132, turklāt vēl ir pat atvērta ratifikācijai.
14) Zuleeg, M., “Der Schutz sozialer Rechte in der Rechtsordnung der Europäischen Gemeinschaft”, Europäische Grundrechte-Zeitschrift 1992, 15/16. burtnīca, 331. lpp., norāda, ka tādi akti bez juridiski saistoša spēka kā Kopienas Harta par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām pirmām kārtām domāti kā ceļvedis. Labākajā gadījumā tie iegūst juridisku piemērojamību, ja tiesas tos izmanto interpretācijai vai tiesību tālākveidošanai. Balze, W., “Überblick zum sozialen Arbeitsschutz in der EU”, Europäisches Arbeits- und Sozialrecht , 1998. gada 38. papildizdevums, 4. punkts, pareizi atzīmē, ka, kaut gan Kopienas Hartai par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām pat kā svinīgai deklarācijai nav saistoša juridiska spēka, tā tomēr bija būtisks iemesls 1989. gada beigās pieņemtajai Komisijas rīcības programmai par 1989. gada 28. novembra Kopienas hartas īstenošanu. Rīcības programmā bija paredzēti kopumā 23 konkrēti direktīvu priekšlikumi, cita starpā darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības jomā, kuri galvenokārt tika īstenoti līdz 1993. gadam. No iepriekš minētā izriet, ka arī svinīgas deklarācijas kā iedvesmas avots likumdevēja rīcībai visbeidzot tomēr var iegūt nozīmi, īstenojot tajos pasludinātās sociālās pamattiesības.
15) Eiropas Savienības pamattiesību harta, pasludināta 2000. gada 7. decembrī Nicā ( OV C 364, 1. lpp. ).
16) Pie tāda paša secinājuma nonāk ģenerāladvokāts Ticano [ Tizzano ] savos 2001. gada 8. februāra secinājumos lietā C-13/99 BECTU ( Recueil , I-4881. lpp. , 26. punkts).
17) Kopienas hartu par darba ņēmēju sociālajām tiesībām 1989. gada 9. decembrī Strasbūrā pieņēma Eiropas Kopienas dalībvalstu un to valdību vadītāji. No Kopienas hartas 8. punkta izriet, ka “katram darba ņēmējam Eiropas Kopienā ir tiesības uz nedēļas atpūtas laiku un gadskārtēju apmaksātu atvaļinājumu, kura ilgums pakāpeniski jāsaskaņo atbilstīgi attiecīgo valstu praksei”. Eichenhofer, E., Handbuch des EU-Wirtschaftsrechts (izdevis Dauses, M. A.), Minhene, 2004, 1. sējums, D. III., 38., 39. punkts, šajā kontekstā par tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu nepārprotami runā kā par vienu no “sociālajām pamattiesībām”, kuras ietvertas Kopienas hartā.
18) Skat. turklāt Rengeling, H.-W., Grundrechte in der Europäischen Union , Ķelne, 2004, 1016. punkts, 812. lpp.
19) Riedel, E., Charta der Grundrechte der Europäischen Union (izdevis Jürgen Meyer), 2. izdevums, Bādenbādene, 2006, 31. pants, 20. punkts, uzskata, ka Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkta nozīme vispirms pamatojama ar to, ka maksimālā darba laika ierobežojuma, ikdienas atpūtas laika, katru nedēļu piešķiramā atpūtas laika principi pat darba tiesisko attiecību gadījumā, kur ir maiņu darba laiks vai mainīgi darba laiki, kā arī apmaksāts atvaļinājums kā cilvēktiesību jomā ikvienam piešķirtās tiesības neapstrīdami ir jāparedz kā sociālais minimums.
20) Šo viedokli esmu aizstāvējusi savos 2007. gada 3. maija secinājumos lietā C-62/06 Zefeser (54. punkts un 43. zemsvītras piezīme) kontekstā ar Pamattiesību hartas 47. pantā garantētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. Pirms tam ģenerāladvokāts Ticano savos secinājumos lietā BECTU (iepriekš minēts 7. zemsvītras piezīmē, 28. punkts), kā arī ģenerāladvokāts Ležē [ Léger ] savos 2001. gada 10. jūlija secinājumos lietā C-353/99 P Padome/ Hautala ( Recueil , I-9565. lpp. , 73.–86. punkts). Arī Tiesa aizvien vairāk atsaucas uz Pamattiesību hartas noteikumiem. Skat. arī 2006. gada 27. jūnija spriedumu lietā C-540/03 Parlaments/Padome (Krājums, I-5769. lpp. , 38. punkts), atsaucoties uz direktīvas, kas ir šīs lietas strīda priekšmets, apsvērumos paredzēto norādi uz Hartu, kā arī 2007. gada 13. marta spriedumu lietā C-432/05 Unibet (Krājums I-2271. lpp. , 37. punkts) un 2007. gada 3. maija spriedumu lietā C-303/05 Advocaten voor de Wereld (Krājums, I-3633. lpp. , 46. punkts).
21) Šajā sakarā skat. Poiares Maduro, M., “The double constitutional life of the Charter of Fundamental Rights”, Unión Europea y derechos fundamentales en perspectiva constitucional , Madride, 2004, 306. lpp.; Schmitz, T., “Die Charta der Grundrechte der Europäischen Union als Konkretisierung der gemeinsamen europäischen Werte”, Die Europäische Union als Wertegemeinschaft , Berlīne, 2005, 85. lpp., kā arī Beyer, U./Oehme, C./Karmrodt, F., Der Einfluss der Europäischen Grundrechtecharta auf die Verfahrensgarantien im Unionsrecht, Beiträge zum Transnationalen Wirtschaftsrecht , 34. burtnīca, 2004. gada novembris, 14. lpp., García Perrote Escartín, I., “Sobre el derecho de vacaciones”, Scritti in memoria di Massimo D’Antona , 4. sējums (2004), 3586. lpp., izsaka pieņēmumu, ka tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu, kā tas ir noteikts Spānijas Konstitūcijas 40. panta 2. punktā, ir visu starptautisko tiesību aktu izpausme pamattiesību aizsardzībai. Viņš uzskata, ka šie tiesību akti kopumā ir veicinājuši universālas vai pat specifiskas eiropeiskas apziņas par sociālo pamattiesību eksistenci rašanos.
22) Atbilstoši Kopienu tiesībām pirmām kārtām dalībvalstu pienākums ir reglamentēt darba apstākļu jomu. Daudzu konstitūciju tekstos ir garantijas attiecībā uz darba apstākļiem, kas ietver darba ņēmēju tiesības uz atpūtu. Tā saskaņā ar Luksemburgas Konstitūcijas 11. panta 5. punktu un Spānijas Konstitūcijas 40. panta 2. punktu valstij ir jārada labi darba apstākļi un jāgarantē vai jānodrošina darbinieku atpūta (skat. González Ortega, S., “El disfrute efectivo de la vacaciones anuales retribuidas: una cuestión de derecho y de libertad personal, de seguridad en el trabajo y de igualdad”, Revista española de derecho europeo , Nr. 11 [2004], 423. un turpmākās lpp.). Daudz detalizētāks, Hartas 31. panta formulējumam drīzāk atbilstošs tiesiskais regulējums atrodams Itālijas Konstitūcijas 36. pantā, kurā cita starpā paredzētas tiesības uz iknedēļas atpūtas dienu un apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu. Portugāles Konstitūcija, šķiet, ir bijusi viens no Hartas noteikumu paraugiem, jo tās 59. panta 1. punkta d) apakšpunktā noteiktas tiesības uz atpūtu un brīvdienām, darba dienas ilguma maksimālo robežu, iknedēļas atpūtas laiku, kā arī regulāru, apmaksātu atvaļinājumu (skat. Vieira De Andrade, J. C., “La protection des droits sociaux fondamentaux dans l’ordre juridique du Portugal”, La protection des droits sociaux fondamentaux dans les États membres de l’Union européenne — Étude de droit comparé , Atēnas/Brisele/Bādenbādene, 2000, 677. lpp.). Lielākajā daļā veco Eiropas Savienības dalībvalstu tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir balstītas uz vienkāršo likumu noteikumiem, kuros atspoguļotas attiecīgo direktīvu atvasinātās prasības, ciktāl tas attiecas uz Kopienu tiesību piemērošanas jomām. Turpretim jaunajās dalībvalstīs, izņemot Kipru , sastopama pietiekami detalizēta šo tiesību kodificēšana. Tas, piemēram, attiecas uz Slovākijas Konstitūcijas 36. panta f) punktu, Polijas Konstitūcijas 66. panta 2. punktu, Ungārijas Konstitūcijas 70/B. panta 4. punktu, Latvijas Konstitūcijas 107. pantu, kā arī Lietuvas Konstitūcijas 49. panta 1. punktu, kuri garantē apmaksātu minimālo ikgadējo atvaļinājumu. Darba apstākļi vispārīgi ir minēti Slovēnijas Konstitūcijā (66. pants), Čehijas Republikas Konstitūcijā (28. pants), kā arī Igaunijas Konstitūcijā (29. panta 4. punkts) (skat. Riedel, E., iepriekš minēts 19. zemsvītras piezīmē, 31. pants, 3., 4. punkts).
23) Kā uzskata Smismans, S., “The Open Method of Coordination and Fundamental Social Rights”, Social Rights in Europe (izdevis Gráinne de Búrca un Bruno de Witte), Oksforda, 2005, 229. lpp., tiesvedībā Tiesā jautājums automātiski tiek saistīts ar attiecībām, kādas pastāv starp Direktīvas 2003/88 7. pantu un pamattiesībām, galvenokārt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktu. Saskaņā ar Krebber, S., Kommentar zu EU-Vertrag und EG-Vertrag (izdevis Christian Calliess/Matthias Ruffert), 1. izdevums, Neivīda, 1999, EKL 136. pants, 35. punkts, 1365. lpp., Eiropas Sociālā harta un Kopienu harta sniedz svarīgu interpretējošu piemērojamību darba tiesību jēdzienu nozīmei Kopienas līmenī. Stärker, L., Kommentar zur EU-Arbeitszeit-Richtlinie , Vīne, 2006, 81. lpp., acīmredzot piedēvē Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktam pat normatīvu raksturu, norādot, ka šajā normā ir paredzēta apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma noteikšana. Kā uzskata Benedetti, G., “La rilevanza giuridica della Carta Europea innanzi alla Corte di Giustizia: il problema delle ferie annuali retribuite”, Carta Europea e diritti dei privati , 2000, 128., 129. lpp., strīdā par tiesību uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piemērojamību nevar ignorēt Pamattiesību hartu, lai gan tai nav saistoša juridiskā spēka, jo šie apgalvojumi ietver to, ko atspoguļo kopīgās dalībvalstu konstitucionālās tradīcijas. Tāpēc, interpretējot Kopienu tiesības, tai ir atsauces elementa vai interpretācijas elementa funkcija.
24) 2006. gada 6. aprīļa spriedums lietā C-124/05 Federatie Nederlandse Vakbeweging (Krājums, I-3423. lpp. , 28. punkts), spriedums lietā Dellas u.c. (iepriekš minēts 7. zemsvītras piezīmē, 49. punkts), 2004. gada 18. marta spriedums lietā C-342/01 Merino Gómez ( Recueil , I-2605. lpp. , 29. punkts), BECTU (iepriekš minēts 7. zemsvītras piezīmē, 43. punkts).
25) Spriedums lietā BECTU (iepriekš minēts 7. zemsvītras piezīmē, 44. punkts).
26) 2006. gada 16. marta spriedums apvienotajās lietās C-131/04 un C-257/04 Robinson-Steele (Krājums, I-2531. lpp. , 57. punkts).
27) Spriedums lietā BECTU (iepriekš minēts 7. zemsvītras piezīmē, 53. punkts).
28) Tāda ir Komisijas argumentācija lietā BECTU , kuru ģenerāladvokāts Ticano ir minējis savos secinājumos šajā lietā (iepriekš minēta 16. zemsvītras piezīmē, 34. punkts).
29) Skat. manu secinājumu lietā C-350/06 Schultz-Hoff 45.–49. punktu.
30) Spriedumā lietā BECTU (iepriekš minēts 7. zemsvītras piezīmē, 61. punkts) Tiesa secināja, ka Direktīva 93/104 neliedz dalībvalstīm “precīzi noteikt tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu īstenošanas veidu, tādējādi, ka tās, piemēram, reglamentē, kā darba ņēmējs var izmantot atvaļinājumu, kurš viņam pienākas par pirmajām viņa nodarbinātības nedēļām”.
31) Tieši tas dalībvalstīm tomēr nav atļauts (skat. spriedumu lietā BECTU , iepriekš minēts 7. zemsvītras piezīmē, 52. punkts). Tādēļ dalībvalstīm ir aizliegts visiem darba ņēmējiem piešķirtās tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu vienpusēji ierobežot, izvirzot šīm tiesībām nosacījumu un tādējādi, ka uz noteiktiem darba ņēmējiem šīs tiesības neattiecas.
32) EKL 137. pants nodaļā par sociālo politiku ir nozīmīgākais pamats pilnvarojumam pieņemt direktīvas. Tas pieprasa noteiktu tiesību aktu saskaņošanas mērķi, kas izriet no 2. punkta sasaistes ar 1. punktu. Saskaņā ar to ir jānotiek tiesību aku saskaņošanai, lai veicinātu Kopienas darbības atbalstošo un papildu funkciju 1. punkta a)–i) apakšpunktā minētajās jomās. Pie tām atbilstoši 1. punkta a) apakšpunktam pieder darba ņēmēja veselības un drošības aizsardzība. Visbeidzot pamats bija EK līguma 118. pants, kurš tāpat norāda uz primāri sociāli politisku orientāciju un tādējādi no citiem noteikumiem par kompetenci EK līguma 100.a pantā (EKL 94. pants) atšķiras ar orientāciju uz iekšējo tirgu (skat. Krebber, S., iepriekš minēts 23. zemsvītras piezīmē, un EKL 137. pants, 18. punkts, 133. lpp.)
33) 1996. gada 12. novembra spriedums lietā C-84/94 Apvienotā Karaliste/Padome ( Recueil , I-5755. lpp. , 56. punkts).
34) Balze, W., iepriekš minēts 14. zemsvītras piezīmē, 38. papilduzdevums, 1998, 3. punkts.
35) Spriedums lietā Apvienotā Karaliste/Padome (iepriekš minēts 33. zemsvītras piezīmē, 42. punkts). Balze, W., Arbeitszeit, Urlaub und Teilzeitarbeit, Europäisches Arbeits- und Sozialrecht , 79. papildizdevums (2002. gada oktobris), B 3100, 6. punkts, 9. lpp., saprot Darba laika direktīvas noteikumus atbilstoši EKL 137. panta koncepcijai kā minimālos noteikumus, tādējādi dalībvalstis drīkst pieņemt vai saglabāt stingrāku darba laika regulējumu. Tomēr saskaņā ar Direktīvas 2003/88 14. pantu īpašie Kopienas noteikumi ir primāri attiecībā pret direktīvas noteikumiem, neņemot vērā, vai šo noteikumu aizsardzības līmenis nav zemāks par Darba laika direktīvas aizsardzības līmeni.
36) Skat. spriedumu lietā Robinson-Steele (iepriekš minēts 26. zemsvītras piezīmē, 62. punkts) un spriedumu lietā BECTU (iepriekš minēts 7. zemsvītras piezīmē, 41. punkts). Šajā sakarā arī Balze, W., “Die Richtlinie über die Arbeitszeitgestaltung”, Europäische Zeitschrift für Wirtschaftsrecht , Nr. 7 (1994), 207. lpp., kurš nesaskata saturam atbilstošu pilnvarojumu atkāpei no šā tiesiskā regulējuma.
37) Šajā sakarā ir jāatgādina par to, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/88 sesto apsvērumu attiecībā uz darba laika organizāciju ir jāņem vērā SDO principi. Uz to tāpat norāda ģenerāladvokāte Kokote [ Kokott ] savu 2006. gada 12. janvāra secinājumu lietā Federatie Nederlandse Vakbeweging (spriedums iepriekš minēts 24. zemsvītras piezīmē) 8. zemsvītras piezīmē. Direktīvas 2003/88 interpretācija, ņemot vērā būtiskos SDO Konvencijas Nr. 132 principus, man šķiet nepieciešama, ievērojot faktu, ka SDO tiesībās ir noteikti svarīgākie starptautiskie standarti darba tiesību jomā. Starp abiem tiesību instrumentiem, neiedziļinoties tajos, pastāv augsta sakrišanas pakāpe. Tomēr, tuvāk apskatot, nevar nepamanīt, ka daži Direktīvas 2003/88 noteikumi pārsniedz to, ko paredz SDO Konvencija Nr. 132. Šī iemesla dēļ ir pareizi par Direktīvu 2003/88 teikt, ka tā ir šīs konvencijas pilnveidošana, ko veikusi Kopiena (skat. Murray, J., Transnational Labour Regulation: The ILO and EC Compared , Hāga, 2001, 185. lpp.).
38) Šajos apstākļos nav jāpārbauda jautājumu, kādā ziņā dalībvalstīm ir saistoši SDO Konvencijā Nr. 132 un Direktīvā 2003/88 paredzētie pienākumi, kas satura ziņā viens no otra atšķiras. Šajā sakarā arī ģenerāladvokāta Tezauro [ Tesauro ] paskaidrojumi viņa 1991. gada 24. janvāra secinājumos lietā C-345/89 Stöckel ( Recueil , I-4047. lpp. , 11. punkts).
39) Acīmredzot līdzīgi arī ģenerāladvokāts Ticano, kurš savu secinājumu lietā BECTU (spriedums minēts 7. zemsvītras piezīmē) 58. punktā izsaka šaubas attiecībā uz tāda dalībvalsts tiesiskā regulējuma atbilstību Kopienu tiesībām, kurš darba ņēmēju attur iegūt tiesības uz atvaļinājumu, sākot ar pirmo darba dienu.
40) Šajā sakarā skat. arī García Perrote Escartín, I., iepriekš minēts 22. zemsvītras piezīmē, 3584. un 3595. lpp.
41) Spriedums lietā Merino Gómez (iepriekš minēts 24. zemsvītras piezīmē).
42) Spriedums lietā Federatie Nederlandse Vakbeweging (iepriekš minēts 24. zemsvītras piezīmē).
43) Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīva 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti ( OV L 348, 1. lpp. ).
44) Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīva 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem ( OV L 39, 40. lpp. ).
45) Spriedums lietā Merino Gómez (iepriekš minēts 24. zemsvītras piezīmē, 32. punkts), 1998. gada 27. oktobra spriedums lietā C-411/96 Boyle u.c. ( Recueil , I-6401. lpp. , 41. punkts), 1998. gada 30. aprīļa spriedums lietā C-136/95 Thibaut ( Recueil , I-2011. lpp. , 25. punkts), 1994. gada 14. jūlija spriedums lietā C-32/93 Webb ( Recueil , I-3567. lpp. , 20. punkts), 1994. gada 5. maija spriedums lietā C-421/92 Habermann-Beltermann ( Recueil , I-1657. lpp. , 21. punkts) un 1984. gada 12. jūlija spriedums lietā C-184/83 Hofmann ( Recueil , 3047. lpp. , 25. punkts).
46) Spriedums lietā Merino Gómez (iepriekš minēts 24. zemsvītras piezīmē, 38. punkts).
47) Spriedums lietā Federatie Nederlandse Vakbeweging (iepriekš minēts 24. zemsvītras piezīmē, 24. punkts) un 2005. gada 14. aprīļa spriedums lietā C-519/03 Komisija/Luksemburga (Krājums, I-3067. lpp. , 33. punkts).
48) Spriedums lietā Federatie Nederlandse Vakbeweging (iepriekš minēts 25. zemsvītras piezīmē, 24. punkts), spriedums lietā Komisija/Luksemburga (iepriekš minēts 47. zemsvītras piezīmē, 33. punkts) un spriedums lietā Merino Gómez (iepriekš minēts 24. zemsvītras piezīmē, 41. punkts).
49) González Ortega, S., “El disfrute efectivo de la vacaciones anuales retribuidas: una cuestión de derecho y de libertad personal, de seguridad en el trabajo y de igualdad”, Revista española de derecho europeo , Nr. 11 (2004), 432. lpp., konstatē, ka pirmā dzemdību atvaļinājuma fāze domāta fiziskai atpūtai vai mātes bioloģiskai aizsardzībai pēc dzemdībām. Tai līdz ar to ir cits mērķis, nekā sekojošām šā atvaļinājuma fāzēm, kuras ir paredzētas, lai sekmētu bērna kopšanu, kā arī lai veicinātu attiecības starp bērnu un māti. Autors saskata līdzību starp šo pirmo dzemdību atvaļinājuma fāzi un slimības atvaļinājumu un tāpēc atbalsta attiecīgās judikatūras jautājumā par saistību starp dzemdību un ikgadējo atvaļinājumu piemērošanu saistībai starp slimības atvaļinājumu un ikgadējo atvaļinājumu.
50) House of Lords 2006. gada 13. decembra lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 13. punkts.
51) Lielbritānijas valdības 2007. gada 13. aprīlī sniegto apsvērumu 22. punkts.
52) Saskaņā ar Fischinger, P., “Der Grundrechtsverzicht”, Juristische Schulung (2007), 9. burtnīca, 808. lpp., ar atteikšanos no pamattiesībām ir jāsaprot pamattiesību subjekta piekrišana tam, ka notiek iejaukšanās pamattiesībās vai to ietekmēšana. Ar to nav domāta ilgstoša, pilnīga, praktiski diez vai iedomājama visaptveroša atteikšanās no vienas vai vairāku pamattiesību aizsardzības. Tādā veidā saprotama atteikšanās no pamattiesībām tāpat ir strikti jānošķir no tīri faktiskas pamattiesību neizmantošanas. Tai, ja norobežo pamattiesību brīvību tīri faktisku neizmantošanu, piemīt tiesību elements, jo tas, kurš dod piekrišanu, tādējādi vēlāk nevar atsaukties uz prettiesisku iejaukšanos pamattiesībās. Atteikšanās no pamattiesībām tāpat nav nekādā sakarā ar tā dēvēto pamattiesību negatīvo aspektu, kurš, piemēram, ietver indivīda tiesības neizteikt viedokli vai neiesaistīties reliģiskā kopienā. Adam, R., “Der Grundrechtsverzicht des Arbeitnehmers”, Arbeit und Recht (2005), 4. burtnīca, 130. lpp., uzskata, ka tāda atteikšanās pastāv tad, ja darba ņēmēja pamattiesības tiek ierobežotas ar līguma palīdzību vai darba devēja rīkojumiem bez savstarpējas pielāgošanās. Tiesību uz atvaļinājumu slimību periodos izmantošanas gadījumā par darba devēja pielāgošanos nevar būt runa, jo viņam ir tikai pienākums darba ņēmējam samaksāt parasto atalgojumu, neatlīdzinot darba ņēmējam viņa ikgadējā atvaļinājuma ziedošanu.
53) Tiesību ļaunprātīga izmantošana kā tiesiskā statusa nepareiza izmantošana nosaka un ierobežo iespēju esošās tiesības izmantot. Tas nozīmē, ka formāli piešķirtu tiesību izmantošanu ierobežo labas ticības princips. Ja arī kādam ir piešķirtas formāli apstrīdētas tiesības, tās nevar izmantot ļaunprātīgi. Līdzīgi Creifelds, Rechtswörterbuch (izdevis Klaus Weber), 17. izdevums, Minhene, 2002, 1109. lpp., saskaņā ar kuru subjektīvo tiesību īstenošana ir ļaunprātīga, ja tā formāli gan atbilst likumam, tomēr prasības celšana sakarā ar īpašiem attiecīgā gadījuma apstākļiem ir nelojāla.
54) Ģenerāladvokāte Kokote savu secinājumu 32. punktā lietā Federatie Nederlandse Vakbeweging (spriedums iepriekš minēts 24. zemsvītras piezīmē) norāda, ka līdzīgs risks ir finansiālas atlīdzības gadījumā, kad ir pārcelts ikgadējais atvaļinājums. Viņa uzskata, ka šī iespēja radītu ar Darba laika direktīvas mērķiem nesaderīgus pamudinājumus atteikties no atvaļinājuma vai piespiest darba ņēmējus atteikties no atvaļinājuma.
55) Spriedumi lietās BECTU (iepriekš minēts 7. zemsvītras piezīmē, 44. punkts), Merino Gómez (iepriekš minēts 24. zemsvītras piezīmē, 30. punkts) un Robinson-Steele (iepriekš minēts 26. zemsvītras piezīmē, 60. punkts).
56) Spriedumā lietā Federatie Nederlandse Vakbeweging (iepriekš minēts 24. zemsvītras piezīmē, 32. punkts) Tiesa konstatēja, ka finansiālā iespēja kompensēt ikgadējo atvaļinājumu radītu ar Direktīvas mērķi nesavienojamu aicinājumu atteikties no atvaļinājuma vai darba ņēmējs būtu pamudināts no tā atteikties. Fenski, M., “Urlaubsrecht im Umbruch?”, Der Betrieb , 12. burtnīca (2007), 688. lpp., kā arī Jacobsen, K., Münchener Anwaltshandbuch Arbeitsrecht (izdevis Wilhelm Moll), 1. izdevums, 2005, § 25, 102. punkts, pievērš uzmanību nepieņemamai praksei “atlīdzināt” atvaļinājumu darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā.
57) Spriedums lietā Robinson-Steele (iepriekš minēts 28. zemsvītras piezīmē, 56. punkts).
58) Bogg, A. L. The right to paid annual leave in the Court of Justice: the eclipse of functionalism. European Law Review , 31. sējums (2006), Nr. 6, 899. lpp.
59) Šajā sakarā savos secinājumos lietā BECTU [izteicies] arī ģenerāladvokāts Ticano (iepriekš minēti 7. zemsvītras piezīmē, 38. punkts).
60) Spriedums lietā Robinson-Steele (iepriekš minēts 26. zemsvītras piezīmē, 58. punkts).
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.