2007gada 4. oktobrī (*1)
“Direktīva 87/102/EEK — Patēriņa kredīts — Patērētāja tiesības izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā pret kredīta devēju līguma par preču vai pakalpojumu, kurus finansē ar kredītu, neizpildes vai nepienācīgas izpildes gadījumā — Nosacījumi — Norāde uz finansēto preci vai pakalpojumu kredīta piedāvājumā — Kredīta atvēršana, kas ļauj vairākkārt izlietot piešķirto kredītu — Iespēja valsts tiesai pēc savas ierosmes atsaukties uz patērētāja tiesībām izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā pret kredīta devēju”
Lieta C-429/05
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Tribunal d’instance de Saintes (Francija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2005. gada 16. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 2. decembrī, tiesvedībā
Max Rampion
,
Marie-Jeanne Godard , Rampion laulātā,
pret
Franfinance SA
,
K par K SAS
.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [ P. Jann ] (referents), tiesneši A. Ticano [ A. Tizzano ], E. Borgs Bartets [ A. Borg Barthet ], M. Ilešičs [ M. Ilešič ] un E. Levits,
ģenerāladvokāts P. Mengoci [ P. Mengozzi ],
sekretārs M. A. Godisārs [ M.-A. Gaudissart ], nodaļas vadītājs,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 8. februāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2007. gada 29. marta tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
1Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 1986. gada 22. decembra Direktīvas 87/102/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz patēriņa kredītu ( OV 1987, L 42, 48. lpp. ), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 16. februāra Direktīvu 98/7/EK ( OV L 101, 17. lpp. , turpmāk tekstā – “Direktīva 87/102”), it īpaši tās 11. un 14. panta, interpretāciju.
2Šo lūgumu iesniedza strīdā starp Rampionu [ Rampion ] un Godāru [ Godard ], Rampiona laulāto (turpmāk tekstā – “laulātie Rampioni”), pret sabiedrībām Franfinance SA (turpmāk tekstā – “ Franfinance ”) un K par K SAS (turpmāk tekstā – “ K par K ”) par logu pirkuma līgumu un kredīta, kas paredzēts šī līguma finansējumam, atvēršanu.
3Direktīva 87/102 paredz dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz patēriņa kredītu.
4Šīs direktīvas 11. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka kredītlīguma esamība nekādi neietekmē patērētāja tiesības attiecībā pret to preču vai pakalpojumu piegādātāju, kas iegādāti ar šādu līgumu, gadījumos, kad preces vai pakalpojumi nav piegādāti vai sniegti vai arī citādi neatbilst līgumam par to piegādi.
2Patērētājam ir tiesības izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus [celt prasību] attiecībā pret kredīta devēju, ja,
un
un
un
un
Dalībvalstis nosaka to, cik lielā mērā un ar kādiem nosacījumiem šie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir īstenojami.
3Šā panta 2. punkts neattiecas uz gadījumiem, kad attiecīgie atsevišķie darījumi ir par summu, kas nepārsniedz [EUR] 200 līdzvērtīgu summu.”
5Direktīvas 87/102 14. pantā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka kredītlīgumi neparedz atkāpes no dalībvalstu tiesību aktu noteikumiem, ar ko ievieš vai kas atbilst šai direktīvai, tādējādi kaitējot patērētājam.
2Turpmāk dalībvalstis nodrošina, ka noteikumi, ko pieņem šīs direktīvas ieviešanai, nav apieti līgumu formulējuma dēļ, īpaši ar paņēmienu, kad kredīta summu sadala starp vairākiem līgumiem.”
6Patērētāju kodeksa L. 311-20. pantā ir noteikts Direktīvas 87/102 11. panta piemērošanas nolūkā, ka “gadījumā, kad iepriekšējā kredīta piedāvājumā ir minēta finansētā prece vai pakalpojums, aizņēmēja pienākumi stājas spēkā, tikai sākot ar preces piegādes vai pakalpojuma sniegšanas dienu [..]”.
7Šajā ziņā šī paša kodeksa L. 311-21. pantā ir precizēts, ka “[g]adījumā, kad pamatlīguma izpildi apstrīd tiesā, tiesa līdz strīda atrisinājumam var apturēt kredītlīguma izpildi. To lauž vai automātiski atceļ, ja līgumu, saistībā ar kuru tas ir ticis noslēgts, pašu tiesas ceļā lauž vai atceļ. [..]”
82003. gada 5.septembrī sliekšņa darījuma rezultātā laulātie Rampioni pasūtīja logus [sabiedrībai] K par K par kopējo summu EUR 6150. Saskaņā ar šajā sakarā noslēgtā pirkuma līguma noteikumiem logi bija jāpiegādā sešu līdz astoņu nedēļu laikā no brīža, kad kvalificēts vērtētājs ir noņēmis mērus.
9Saskaņā ar iesniedzējtiesas teikto šis pirkuma līgums bija par pirkuma pilnīgu finansējumu, kas izdarīts ar Franfinance piešķirtā kredīta palīdzību.
10Tajā pašā dienā laulātie Rampioni parakstīja kredīta piešķiršanas pieteikumu Franfinance , kas ietvēra summu, kas bija vienāda ar pārdošanas summu. Kredīta piedāvājumā pārdevēja identitāte bija apzīmēta ar norādi “compte plate-forme K par K”, bet tajā nebija norādītas finansētās preces.
11Pasūtīto logu piegādes laikā 2003. gada 27. novembrī laulātie Rampioni pamanīja, ka [logu] pamatnēs, kā arī rāmjos bija ieperinājušies parazīti. Darbus neturpināja, un ar 2004. gada 5. janvāra vēstuli attiecīgās personas lauza pārdošanas līgumu.
12Tā kā uz viņu prasību par [līguma] laušanu nebija saņemta nekāda atbilde, laulātie Rampioni ar 2004. gada 29. oktobrī un 2. novembrī sastādītiem aktiem informēja K par K , kā arī Franfinance par pirkuma līguma spēkā neesamību un attiecīgi kredītlīguma laušanu tāpēc, ka pirkuma līgumā, pretēji Patērētāju kodeksā noteiktajai prasībai, precīzi nebija norādīts attiecīgo preču piegādes termiņš.
13Pakārtoti – laulātie Rampioni pieprasa lauzt pirkuma līgumu sakarā ar to, ka K par K nebija izpildījusi savu pienākumu sniegt informāciju patērētājam, jo šī sabiedrība bija ieteikusi koka izstrādājumu piegādi un uzstādīšanu, kaut arī to rāmji bija ar defektiem.
14Atbildētājas pamata lietā it īpaši norādīja, ka starp šiem abiem līgumiem nepastāv nekāda savstarpēja atkarība tāpēc, ka, pretēji Patērētāju kodeksa L. 311-20. pantā minētajai prasībai, finansētās preces nav minētas kredīta piedāvājumā. Turklāt runa bija par kredīta piešķiršanu, nevis par kredītu, kas domāts noteiktam mērķim, proti, pirkuma finansēšanai.
15Iesniedzējtiesa tajā norisinājušos debašu laikā pēc savas ierosmes izvirzīja vairākus pamatus par Patērētāju kodeksa noteikumiem attiecībā uz patēriņa kredītiem un sliekšņa darījumiem.
16Šajā kontekstā Tribunal d’instance de Saintes nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1)
Vai Direktīvas 87/102/EEK [..] 11. un 14. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ļauj tiesai piemērot normas par savstarpēju atkarību starp kredītlīgumu un līgumu par ar attiecīgo kredītu finansēto preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ja finansētās preces nav minētas kredītlīgumā vai ja kredītlīgums tika noslēgts kredīta atvēršanas veidā, neminot finansētās preces?
Par prejudiciālajiem jautājumiem
17Pirmkārt, Franfinance norāda, ka faktiski pirmais uzdotais jautājums attiecas tikai uz valsts tiesību noteikumu par nosacījumiem, kādi tiek prasīti, lai varētu secināt, ka pastāv tāds kredīts, kas paredzēts noteiktam mērķim, piemērošanu, tādējādi Tiesai par to nav jālemj. Faktiski Direktīva 87/102 paredz tikai minimālu tuvināšanu, un tās 11. pantā ir precizēts, ka dalībvalstis īpaši nosaka, ar kādiem nosacījumiem patērētājs var īstenot tiesības celt prasību pret kredīta devēju.
18Šajā ziņā ir jāatzīst, ka Direktīva 87/102, kā tas izriet no tās 15. panta un divdesmit piektā apsvēruma, saskaņā ar kuriem šī direktīva neliedz dalībvalstīm paturēt vai pieņemt stingrākus noteikumus patērētāju aizsardzībai, paredz tikai minimālu valsts tiesību noteikumu par patēriņa kredītu tuvināšanu.
19Tomēr pirmajā uzdotajā jautājumā ir skaidri paredzēta minētās direktīvas 11. panta interpretācija, par ko ir skaidrs, ka Francijas tiesībās tas it īpaši tika transponēts ar Patērētāju kodeksa L. 311-20. un L. 311-21. pantu, kuri, pastāvot noteiktiem nosacījumiem, ļauj aizņēmējam panākt kredītlīguma apturēšanu, laušanu vai atcelšanu.
20Tomēr jautājums, vai un, vajadzības gadījumā, kādā mērā tiesības celt prasību, kas paredzētas Direktīvas 87/102 11. panta 2. punktā, kuras tātad patērētājam ir pret kredīta devēju, var tikt pakļautas ar valsts tiesībām citiem, nevis šajā normā uzskaitītajiem nosacījumiem, ietilpst pirmā uzdotā prejudiciālā jautājuma analīzē pēc būtības. Faktiski jebkāda papildu nosacījuma pievienošana ietver risku par valsts tiesību noteikumu nostādīšanu zemāk par šīs direktīvas plānoto tuvināšanas līmeni un tādējādi [arī risku] par to, ka kopumā tos varētu uzskatīt par tādiem, uz kuriem neattiecas šīs pašas tiesības.
21Otrkārt, Franfinance uzskata, ka Tiesa vēl jo mazāk ir kompetenta paust savu viedokli par šo jautājumu tāpēc, ka patiesais iesniedzējtiesas nolūks nav pārliecināties, ka pamata prāvā aizņēmējiem ir faktiskas tiesības celt prasību pret kredīta devēju Direktīvas 87/102 11. panta nozīmē, bet gan, lai tiktu atzīta savstarpējā atkarība starp šiem attiecīgajiem līgumiem visiem citiem nepieciešamajiem gadījumiem. Faktiski iesniedzējtiesa mēģina piemērot pašus Francijas tiesību noteikumus, kuru veids un priekšmets ir atšķirīgs, jo šīs normas neattiecas uz tiesībām celt prasību, bet gan tajās ir paredzēts, ka kredīta devējs automātiski zaudē savas tiesības uz procentu maksājumiem, ja kredīta piedāvājumā nav ietvertas noteiktas norādes, kas attiecas uz šo savstarpējo atkarību.
22Eiropas Kopienu Komisija par prejudiciālo jautājumu pieņemamību vai Tiesas kompetenci uz tiem atbildēt izsaka iebildi, ka iesniedzējtiesa precīzi nenorāda iemeslu, kura dēļ tai ir nepieciešama atbilde, lai atrisinātu pamata prāvu.
23Šajā ziņā ir jāatgādina, ka jautājumi par Kopienu tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros un kuru precizitāte Eiropas Kopienu Tiesai nav jāpārbauda, tiek prezumēti par atbilstošiem (skat. 2003. gada 15. maija spriedumu lietā C-300/01 Salzmann , Recueil , I-4899. lpp. , 29. un 31. punkts, kā arī 2006. gada 5. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-94/04 un C-202/04 Cipolla u.c., Krājums, I-11421. lpp. , 25. punkts).
24Valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nebūtu nekādas saistības ar pamata prāvas īstenajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, vai ja problēmai būtu teorētisks raksturs, vai arī ja Tiesas rīcībā nav faktisko un tiesību elementu, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. it īpaši 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C-379/98 PreussenElektra , Recueil , I-2099. lpp. , 39. punkts; 2006. gada 15. jūnija spriedumu lietā C-466/04 Acereda Herrera , Krājums, I-5341. lpp. , 48. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Cipolla u.c., 25. punkts).
25Tomēr ir jākonstatē, ka nešķiet acīmredzami, ka iesniedzējtiesas lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamata prāvas īstenajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, nedz arī, ka jautājumiem par šo normu interpretāciju ir teorētisks raksturs. Ja pirmajā uzdotajā jautājumā visai vispārīgi ir minēta “savstarpējas atkarības noteikumu starp kredītlīgumu un preču vai pakalpojumu sniegšanas līgumu” piemērošana, no iesniedzējtiesas lēmuma neizriet, ka šis jautājums faktiski paredz tikai valsts tiesību noteikumu piemērošanu, neskarot tos noteikumus, ar kuriem transponē Direktīvas 87/102 11. pantu, vai kuri ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.
26Ar šādiem nosacījumiem ar pirmo uzdoto jautājumu saistītā atbilstības prezumpcija nav tikusi atspēkota.
27Tomēr, tā kā Tiesai ar EKL 234. pantu ieviestās sadarbības sistēmas ietvaros ir jāsniedz valsts tiesai atbilde, kas tai būtu noderīga, izspriežot tajā iesniegto strīdu, tai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē jautājumi, kuri tai ir iesniegti izskatīšanai (skat. it īpaši 2000. gada 28. novembra spriedumu lietā C-88/99 Roquette Frères , Recueil , I-10465. lpp. , 18. punkts; 2003. gada 20. maija spriedumu lietā C-469/00 Ravil , Recueil , I-5053. lpp. , 27. punkts, un 2006. gada 4. maija spriedumu lietā C-286/05 Haug , Krājums, I-4121. lpp. , 17. punkts).
28Tādējādi pirmais uzdotais jautājums ir jāsaprot kā tāds, ar kuru mēģina noskaidrot, vai Direktīvas 87/102 11. un 14. pants ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tie nepieļauj to, ka tiesības celt prasību, kas paredzētas Direktīvas 87/102 11. panta 2. punktā, kādas tās patērētājam ir attiecībā pret kredīta devēju, tiek pakļautas nosacījumam, ka iepriekšējā kredīta piedāvājumā ir minētas finansētās preces vai pakalpojumi.
29Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmais uzdotais jautājums ir jāuzskata par pieņemamu.
30Visas valdības, kuras iesniedza apsvērumus Tiesai, kā arī Komisija uzskata, ka tādas tiesības celt prasību, kādas patērētājam ir saskaņā ar Direktīvas 87/102 11. panta 2. punktu, nevar pakļaut nosacījumam par skaidru norādi uz finansētajām precēm kredītlīgumā. Šajā ziņā tās pamatojas gan uz šīs normas redakciju, gan uz ar šo direktīvu iecerēto mērķi, proti, uz patērētāju aizsardzību.
31Savukārt Franfinance norāda, ka līgums, ko tā ir noslēgusi ar laulātajiem Rampioniem, ir autentiska kredīta atvēršana, kas pieļauj daudzējādu tā izlietojuma veidu. Atšķirībā no kredīta, kas domāts, lai finansētu tikai vienu darījumu, šāda kredīta atvēršana nav pakļauta Direktīvas 87/102 11. pantā noteiktajam nosacījumam par savstarpēju atkarību, jo kredīta devējs nevar uzņemties kopumā ar katru pirkumu saistīto ekonomisko risku. Iespējamā ļaunprātība vai krāpšana ir jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā.
32Ievadam ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 87/102 1. panta 1. punktu tā attiecas uz kredītlīgumiem, kas ir definēti šī paša panta 2. punkta c) apakšpunkta pirmajā daļā kā līgumi, “ar ko kreditors piešķir vai apsola piešķirt patērētājam kredītu atliktu maksājumu, aizdevuma vai cita līdzīga finanšu uzkrājuma formā”. Šo plašo “kredītlīguma” jēdziena definīciju apstiprina, kā to norādīja Komisija tiesas sēdes laikā, Direktīvas 87/102 desmitais apsvērums, saskaņā ar ko “patērētāju labāku aizsardzību var panākt, pieņemot dažas prasības, kuras piemēro visām kredīta formām”.
33Tomēr, kā tas izriet no Direktīvas 87/102 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta otrās daļas un 2. panta, kā arī šīs direktīvas vienpadsmitā un četrpadsmitā apsvēruma, noteikti kredītlīgumi vai darījumu veidi sakarā ar tiem piemītošo īpašo raksturu ir vai var būt pilnībā vai daļēji izslēgti no šīs direktīvas piemērošanas jomas. Kredīta atvēršana nav minēta starp šajos noteikumos uzskaitītajiem gadījumiem.
34Arī kredīta atvēršana, kurai ir viens mērķis – nodot patērētāja rīcībā vairākkārt izlietojamu kredītu, nav vismaz daļēji izslēgta no Direktīvas 87/102 piemērošanas jomas saskaņā ar tās 2. panta 1. punkta e) apakšpunktu.
35Faktiski ir jāatgādina, ka saskaņā ar šī noteikuma nosacījumiem Direktīva 87/102 neattiecas uz “kredītu kā avansu maksājumiem norēķinu kontā, kuru nepiešķir kredītiestāde vai finanšu iestāde, kas apkalpo kredītkartes kontus”. Tomēr saskaņā ar šo 2. panta 1. punkta e) apakšpunktu Direktīvas 87/102 6. pantā paredzētie noteikumi attiecas uz šo kredīta veidu.
36Tomēr ar “norēķinu konta” jēdzienu minētā 2. panta 1. punkta e) apakšpunkta nozīmē, kas kā izņēmums ir jāinterpretē šauri, tiek saprasts, kā tas izriet no terminiem “kredīts kā avansu maksājumi norēķinu kontā”, ka šī konta nolūks neaprobežojas ar to, ka kredīts tiek nodots klienta rīcībā. Šāds konts, tieši pretēji, ir vairāk vai mazāk vispārēja platforma, kas ļauj klientam veikt finansiālus darījumus, ko raksturo tas, ka summas, kas pārskaitītas uz šo kontu, vai tās būtu pārskaitījis klients pats, vai trešās personas, nav noteikti domāts vienam mērķim – atmaksāt uz šo kontu piešķirto kredītu. Citiem vārdiem sakot, atlikums, kas klientam ir jāatmaksā, kas ir piešķirts avansa veidā, ir tikai viens no iespējamiem šī konta [funkciju] veidiem, tikpat labi tajā varētu būt atlikums, kas klientam nav jāatmaksā.
37Tostarp nedz Direktīvas 87/102 jēga, nedz tās mērķis, kas it īpaši paredz aizsargāt patērētājus, neliecina par labu tam, lai no šīs direktīvas piemērošanas jomas izslēgtu kredītlīgumus, kas piešķirti kredīta atvēršanas veidā, kuru vienīgais mērķis ir nodot patērētāja rīcībā vairākkārt izlietojamu kredītu.
38Precīzāk, attiecībā uz Direktīvas 87/102 11. panta 2. punkta piemērošanas jomu no šī noteikuma redakcijas, pretēji tam, ko apgalvo Franfinance , neizriet, ka tas attiecas tikai uz tiem kredītlīgumiem, kas paredz finansēt tikai vienu pirkuma vai pakalpojuma līgumu.
39Kā to atzīmēja ģenerāladvokāts savu secinājumu 58. punktā, neviens minētā noteikuma redakcijas elements neliecina par to, ka šis noteikums neattiektos uz kredīta atvēršanām. It īpaši vārda “līgums” lietojums vienskaitlī Direktīvas 87/102 11. panta 2. punkta d) apakšpunkta beigās, kas starp nosacījumiem, kādi tiek prasīti, lai būtu pamats īstenot tiesības celt prasību, paredz apstākli, ka “kredītlīgumā minētās preces vai pakalpojumi [nav] piegādāti vai [ir] daļēji piegādāti vai arī [neatbilst] līgumam par to piegādi”, nepamato Franfinance veikto sašaurinošo šī noteikuma interpretāciju.
40Turklāt šīs pašas direktīvas 11. panta 3. punkts skaidri paredz izņēmumu no šī panta 2. punkta piemērošanas. Tomēr tās nav kredīta atvēršanas, kuras no tā ir izslēgtas vispārīgā veidā.
41Attiecībā uz Franfinance argumentāciju, ka Direktīvas 87/102 11. pantu nevar piemērot attiecībā uz kredīta atvēršanu, jo kredīta devējs nevar uzņemties kopumā ar katru pirkumu saistīto ekonomisko risku, ir jākonstatē, ka šādus riskus ievērojami samazina tas, ka šī panta 2. punkts nepiešķir patērētājam tiesības celt prasību pret kredīta devēju, izņemot gadījumu, ja atbilstoši minētā 2. punkta b) apakšpunktā minētajam nosacījumam “kredīta devējam un preču un pakalpojumu piegādātājam ir iepriekš noslēgts līgums, saskaņā ar ko kredīta devējs izsniedz kredītu šī piegādātāja patērētājiem preču un pakalpojumu iegādei no šī patērētāja [piegādātāja]” un ka patērētājs saskaņā ar c) apakšpunktā minēto nosacījumu “iegūst kredītu, ievērojot šo iepriekš noslēgto līgumu”.
42Direktīvas 87/102 11. panta 2. punkta mērķi var sasniegt tikai tad, ja šis noteikums ir piemērojams arī tad, kad kredīts pieļauj daudzējādu tā izlietojumu. Faktiski minētais noteikums ir jālasa, ņemot vērā Direktīvas divdesmit pirmo apsvērumu, saskaņā ar kuru it īpaši “attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, ko patērētājs ar līgumu apņēmies nopirkt uz kredīta [..], patērētājam vajadzētu vismaz turpmāk noteiktajos apstākļos attiecībā pret kredīta devēju būt tiesībām, kuras papildina viņa parastās līgumtiesības pret kredīta devēju un pret preču piegādātāju vai pakalpojumu sniedzēju”.
43Tostarp tas, ka viens starp vairākiem ar tā paša kredīta atvēršanu finansētiem pirkumiem varētu saskaņā ar Direktīvas 87/102 11. panta 2. punktu ļaut patērētājam vērsties pie kredīta devēja, noteikti nenozīmē to, ka šī prasība ietekmē kredīta atvēršanu kopumā. Faktiski, kā to atzīmēja ģenerāladvokāts savu secinājumu 65. un turpmākajos punktos, šis Direktīvas 81/102 noteikums ļauj atšķirīgi modulēt patērētājam sniegto aizsardzību, lai ņemtu vērā kredīta atvēršanas īpatnības salīdzinājumā ar kredītu, kas piešķirts viena pirkuma izdarīšanai.
44Tādējādi ir jāuzskata, ka Direktīvas 87/102 11. panta 2. punkts ir piemērojams gan attiecībā uz kredītu, kas domāts viena darījuma finansēšanai, gan arī attiecībā uz kredīta atvēršanu, kas ļauj patērētājam vairākkārt izlietot piešķirto kredītu.
45Attiecībā uz jautājumu, vai Direktīvas 87/102 11. panta 2. punkts nepieļauj to, ka ar to paredzētās tiesības celt prasību ir pakļautas nosacījumam, ka iepriekšējā kredīta piedāvājumā ir jābūt minētām finansētajām precēm vai pakalpojumiem, ir jāatzīst, ka šāds nosacījums nav minēts starp pieciem kumulatīviem nosacījumiem, kas definēti šī noteikuma pirmajā daļā.
46Patiešām – minētā noteikuma otrajā daļā ir paredzēts, ka “dalībvalstis nosaka to, cik lielā mērā un ar kādiem nosacījumiem šie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir īstenojami”. Tomēr, kā arī to norādīja Vācijas valdība un atzīmēja ģenerāladvokāts savu secinājumu 71. punktā, šis noteikums nav jāinterpretē tādā nozīmē, ka tas ļauj dalībvalstīm pakļaut tiesības celt prasību, kādas patērētājam ir attiecībā pret kredīta devēju, nosacījumiem, kuri papildina tos, kuri ir izsmeļoši uzskaitīti Direktīvas 87/102 11. panta 2. punktā.
47Faktiski Direktīvas 87/102 11. panta 2. punkta otrajā daļā, kā tas izriet no tās redakcijas, ir prezumēta šī noteikuma pirmajā daļā paredzēto tiesību celt prasību esamība. No otras puses, pretrunā ar noteikto Direktīvas mērķi, kas it īpaši ir – nodrošināt, lai visās dalībvalstīs tiktu ievērotas patērētāju aizsargājošas normas jautājumā par patēriņa kredītiem, būtu tiesības celt prasību, kuras patērētājam ir attiecībā pret kredīta devēju saskaņā ar minētās direktīvas 11. panta 2. punktu, atļaut pakļaut tādam formas nosacījumam, kāds tas ir pamata lietā.
48Šo interpretāciju nostiprina Direktīvas 87/102 14. panta 1. punkts, saskaņā ar ko “dalībvalstis nodrošina, ka kredītlīgumi neparedz atkāpes no dalībvalstu tiesību aktu noteikumiem, ar ko ievieš vai kas atbilst šai direktīvai, tādējādi kaitējot patērētājam” un saskaņā ar šī paša 14. panta 2. punktu “dalībvalstis nodrošina, ka noteikumi, ko pieņem šīs direktīvas ieviešanai, nav apieti līgumu formulējuma dēļ [..]”.
49Faktiski minētajā 14. pantā vispārīgi ir uzsvērts nozīmīgums, ko Kopienu likumdevējs ir piešķīris aizsargājošiem noteikumiem, kas paredzēti ar Direktīvu 87/102, un to šaurai piemērošanai. Turklāt, kā to norādīja Francijas, Vācijas, Spānijas un Itālijas valdības, kā arī Komisija, it īpaši šī paša minētā panta 2. punkts nepieļauj to, ka valsts tiesiskais regulējums ļauj kredīta devējam, vienkārši neminot finansētās preces vai pakalpojumus, izvairīties no tā, ka pret viņu patērētājs celtu prasību saskaņā ar Direktīvas 87/102 11. panta 2. punktu.
50Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 87/102 11. un 14. pants ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tie nepieļauj to, ka tiesības celt prasību, kas paredzētas šīs direktīvas 11. panta 2. punktā, kuras patērētājam ir pret kredīta devēju, ir pakļautas nosacījumam par to, ka iepriekšēja kredīta piedāvājumā ir minētas finansētās preces vai pakalpojumi.
51Franfinance norāda, ka otrais uzdotais jautājums, kas nav lietderīgs pamata strīda risinājumam, nav pieņemams. Faktiski iesniedzējtiesai nav nepieciešams pēc savas ierosmes izvirzīt jautājumu par savstarpējo atkarību, kāda pastāv starp pamatlīgumu un kredītlīgumu, jo šo jautājumu tieši tika uzdevuši laulātie Rampioni tāpēc, ka tie bija prasījuši iesniedzējtiesai atzīt pirkuma līguma spēkā neesamību un “attiecīgi” lauzt blakus līgumu par finansējumu.
52Francijas valdība tiesas sēdes laikā atzīmēja, ka laulātie Rampioni bija prasījuši atzīt pirkuma līguma spēkā neesamību un attiecīgi kredītlīguma laušanu, atsaucoties uz dažādiem pamatiem, tomēr neatsaucoties uz savstarpējo atkarību, kāda pastāv starp abiem attiecīgajiem līgumiem. Ja arī iesniedzējtiesa uzdeva jautājumu šajā sakarā, faktiski tā tomēr to nedarīja pēc savas ierosmes, jo attiecīgajā aizstāvībā gan K par K , gan Franfinance norādīja, ka, iztrūkstot norādei par preci, kas pārdota, izmantojot kredīta piedāvājumu, kredītlīgums nav tāda kredīta, kas piešķirts noteiktam mērķim, līgums.
53Komisija tiesas sēdes laikā norādīja, ka nav noteikti skaidrs, ka pamata lietā iesniedzējtiesa būtu bijusi vedināta pēc savas ierosmes uzdot jautājumu par šo savstarpējo atkarību. Faktiski pēc pirkuma līguma atzīšanas par spēkā neesošu, prasot atzīt attiecīgi arī kredītlīguma laušanu, laulātie Rampioni paši bija pamatojušies uz savstarpējo atkarību, kāda bija starp šiem abiem līgumiem. Turklāt, ņemot vērā argumentus, ko K par K un Franfinance izvērsa savai aizstāvībai pamata prāvas ietvaros, varētu rasties jautājums, vai iesniedzējtiesai nebija jau ticis iesniegts arguments par minēto savstarpējo atkarību.
54Ir jāatgādina, ka saskaņā ar šī sprieduma 24. punktā minēto judikatūru valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamata prāvas īstenajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, vai ja problēmai ir teorētisks raksturs, vai arī, ja Tiesas rīcībā nav faktisko un tiesību elementu, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem.
55Tomēr sava lēmuma par otro uzdoto jautājumu pamatojuma daļā iesniedzējtiesa expressis verbis atzīmē, ka laulātie Rampioni nav atsaukušies uz Patērētāju kodeksa L. 311-20. un L. 311-21. pantu. Šādos apstākļos nešķiet acīmredzami, ka šim jautājumam, kas attiecas uz iespēju tiesai pēc savas ierosmes piemērot valsts tiesību noteikumus, nebūtu nekādas saistības ar pamata prāvas īstenajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, vai ka konkrētai problēmai būtu teorētisks raksturs.
56Tādējādi otrais uzdotais jautājums ir jāuzskata par pieņemamu.
57Ar otro jautājumu iesniedzētiesa jautā pēc būtības, vai Direktīva 87/102 ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tā ļauj valsts tiesai pēc savas ierosmes piemērot noteikumus, ar kuriem transponē šīs direktīvas 11. panta 2. punktu iekšējās tiesībās, it īpaši sakarā ar to, ka tās mērķis ir plašāks nekā tikai patērētāju aizsardzība tādā veidā, ka tas attiecas arī uz tirgus organizāciju.
58Jautājums par Direktīvas 87/102 mērķi ir uzdots īpašā Cour de cassation [Kasācijas tiesa] (Francija) judikatūras kontekstā, kurā, kā tas arī izriet no iesniedzējtiesas lēmuma un it īpaši no Francijas valdības apsvērumiem, ir nodalīti norādošie noteikumi, kas pieņemti vispārējās interesēs un uz kuriem pēc savas ierosmes var atsaukties tiesa, un aizsargājošie noteikumi, kas pieņemti noteiktas personu kategorijas interesēs, uz kurām var atsaukties tikai personas, kuras ietilpst šajā kategorijā. Regulējums par patēriņa kredītu ietilpst šajos pēdējos minētajos noteikumos.
59Tomēr Tiesa ir atkārtoti konstatējusi, kā arī tas izriet no tās apsvērumiem, ka Direktīvu 87/102 pieņēma ar divkāršu mērķi, pirmkārt – nodrošināt kopējā patēriņa kredīta tirgus darbību (trešais un ceturtais apsvērums) un, otrkārt, to patērētāju, kuri piesakās uz šādiem kredītiem, aizsardzību (sestais, septītais un devītais apsvērums) (2000. gada 23. marta spriedums lietā C-208/98 Berliner Kindl Brauerei , Recueil , I-1741. lpp. , 20. punkts, un 2004. gada 4. marta spriedums lietā C-264/02 Cofinoga , Recueil , I-2157. lpp. , 25. punkts).
60Cita starpā iesniedzējtiesa jautā, vai Tiesas judikatūra par iespēju tiesai pēc savas ierosmes atsaukties uz no Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos ( OV L 95, 29. lpp. ) izrietošiem noteikumiem, kas it īpaši izriet no 2000. gada 27. jūnija sprieduma apvienotajās lietās no C-240/98 līdz C-244/98 Océano Grupo Editorial un Salvat Editores ( Recueil , I-4941. lpp. ) un 2002.gada 21. novembra sprieduma lietā C-473/00 Cofidis ( Recueil , I-10875. lpp.), ir transponējama attiecībā uz Direktīvu 87/102.
61Iepriekš minētā sprieduma lietā Océano Grupo Editorial un Salvat Editores 26. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 93/13 6. panta mērķi, kas liek dalībvalstīm paredzēt, ka patērētājiem nav saistoši negodīgi noteikumi, nevarēs sasniegt, ja šiem patērētājiem pašiem būs pienākums izvirzīt šiem noteikumiem piemītošo negodīgo raksturu. Strīdos, kuru vērtība bieži ir ierobežota, advokāta honorārs var būt lielāks par attiecīgo interesi, kas [savukārt] var atturēt patērētāju no tā aizstāvības pret negodīgu noteikumu piemērošanas. Ja tas tā ir, ka virknē dalībvalstu procesuālie noteikumi ļauj šādos strīdos privātpersonām pašām aizstāvēties, pastāv būtisks risks, ka it īpaši sakarā ar [tiesību] nepārzināšanu, patērētājs neatsauksies uz noteikumu, ar kuriem tas ir saskāries, negodīgo raksturu. No tā izriet, ka efektīvu patērētāja aizsardzību var sasniegt tikai, ja valsts tiesa atzīs iespēju izvērtēt pēc savas ierosmes šādus negodīgus noteikumus.
62Tiesa šajā jautājumā, izdarot atsauci uz iepriekš minēto spriedumu lietā Océano Grupo Editorial un Salvat Editores , iepriekš minētā sprieduma lietā Cofidis 33. punktā apstiprināja, ka šāda atzīta iespēja tiesai pēc savas ierosmes izvērtēt negodīgo noteikumu tika uzskatīta par nepieciešamu, lai nodrošinātu patērētājam efektīvu aizsardzību, it īpaši attiecībā uz ievērojamo risku, kas rodas no viņa tiesību nezināšanas vai sastopas ar grūtībām to īstenošanā (skat. arī 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā C-168/05 Mostaza Claro, Krājums, I-10421. lpp. , 28. punkts).
63Kā to norādīja Spānijas un Itālijas valdības, kā arī Komisija un atzīmēja ģenerāladvokāts savu secinājumu 102. un turpmākajos punktos, šie apsvērumi ir arī derīgi attiecībā uz Direktīvas 87/102 11. panta 2. punktā paredzēto patērētāju aizsardzību.
64Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar šo 11. panta 2. punktu, kuram ir divkāršs mērķis, kas minēts šī sprieduma 59. punktā, ir paredzēts skaidri noteiktos apstākļos piešķirt patērētājam tiesības pret kredīta devēju papildus [patērētāja] parastajām līgumiskajām tiesībām attiecībā pret kredīta devēju un pret preču vai pakalpojumu piegādātāju (skat. šī sprieduma 42. punktu).
65Šo mērķi nevarētu efektīvi sasniegt, ja patērētājam būtu pienākums pašam īstenot tiesības celt prasību, kuras viņam ir attiecībā pret kredīta devēju saskaņā ar valsts tiesību noteikumiem, ar kuriem transponē Direktīvas 87/102 11. panta 2. punktu, it īpaši sakarā ar ievērojamo risku, kas rodas no viņa tiesību nezināšanas vai sastopas ar grūtībām to īstenošanā. Kā to atzīmēja ģenerāladvokāts savu secinājumu 107. punktā, tas, ka pamata lietu ierosināja laulātie Rampioni, un tas, ka viņus pārstāvēja advokāts, nepamato citādu secinājumu, jo problēma ir jāatrisina, abstrahējoties no konkrētiem šīs lietas apstākļiem.
66Tomēr Franfinance norāda, ka faktiski otrais uzdotais jautājums paredz atļaut pēc savas ierosmes pieņemt lēmumu par Francijas tiesībās paredzēto sankciju, iztrūkstot noteiktām norādēm, kurām saskaņā ar minētajām tiesībām ir jābūt iekļautām iepriekšējā kredīta piedāvājumā, proti, kredīta devēja tiesību uz procentu maksājumiem zaudēšanu. Tomēr runa ir par īstu “privātu sankciju”, par kuru nekad nevar pieņemt lēmumu pēc savas ierosmes, nepārkāpjot dispozitivitātes principu un 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6. pantā minētās tiesības uz taisnīgu procesu.
67Šajā pašā ziņā Francijas valdība tiesas sēdes laikā, atsaucoties uz 1995. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-430/93 un C-431/93 van Schijndel et van Veen ( Recueil , I-4705. lpp. ), norādīja, ka, ja patērētājs nelūdz tiesu atcelt tiesības, kādas kredīta devējam ir attiecībā uz procentu maksājumiem, minētā tiesa nevar pēc savas ierosmes atsaukties uz norādes par finansētajām precēm vai pakalpojumiem neesamību iepriekšējā kredīta piedāvājumā, nepārsniedzot prasības, ko formulējis patērētājs, robežas.
68Šajā ziņā ir jākonstatē, ka otrais uzdotais jautājums attiecas, kā tas izriet no šī sprieduma 55. un 57. punkta, tikai uz Direktīvas 87/102 11. panta 2. punktu, kā arī uz noteikumiem, kas nodrošina tās transpozīciju iekšējās tiesībās, šajā gadījumā, saskaņā ar iesniedzējtiesas teikto, uz Patērētāju kodeksa L. 311-20. un L. 311-21. pantu. Savā lēmumā iesniedzējtiesa nekādi nemin iespējamo sankciju, ko veido kredīta devēja tiesību uz procentu maksājumiem zaudēšana. Tāpat Tiesā nav ticis apgalvots, ka šajos patērētāju kodeksa noteikumos ir paredzēta šī sankcija. Tāpat argumenti, kas minēti iepriekšējos punktos, nav atbilstoši šīs analīzes ietvaros, kas neietver jautājumu, vai valsts tiesai ir iespēja pēc savas ierosmes pieņemt lēmumu par šādu sankciju, uz ko atsaucas Franfinance .
69Tādējādi uz otro uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 87/102 ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tā ļauj valsts tiesai pēc savas ierosmes piemērot noteikumus, ar kuriem iekšējās tiesībās transponē tās 11. panta 2. punktu.
70Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
[Paraksti]
(*1) Tiesvedības valoda – franču.
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.