Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa
Puses
Lieta C‑117/01
par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EKL 234. pantam iesniedza Court of Appeal ( England & Wales ) ( Civil Division ) (Apvienotā Karaliste) nolūkā saņemt prāvā, kuru iztiesā šī tiesa, starp
K. B.
un
National Health Service Pensions Agency ,
Secretary of State for Health
prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EKL 141. pantu un Padomes 1975. gada 10. februāra Direktīvu 75/117/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm (OV L 45, 19. lpp.).
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [ V. Skouris ], palātu priekšsēdētāji K. V. A. Timmermanss [ C. W. A. Timmermans ], H. N. Kunja Rodrigess [ J. N. Cunha Rodrigues ] (referents) un A. Ross [ A. Rosas ], tiesneši D. A. O. Edvards [ D. A. O. Edward ], Ž. P. Puisošē [ J.‑P. Puissochet ], F. Makena [ F. Macken ], N. Kolnerika [ N. Colneric ] un S. fon Bārs [ S. von Bahr ],
ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo Kolomers [ D. Ruiz‑Jarabo Colomer ],
sekretāre L. Hjūleta [ L. Hewlett ], galvenā administratore,
izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:
noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko 2002. gada 23. aprīļa tiesas sēdē sniedza K. B. , kuru pārstāvēja L. Koksa un T. Eike, Apvienotās Karalistes valdība, kuru pārstāvēja Dž. E. Kolinss, kam palīdzēja N. Peinss, un Komisija, kuru pārstāvēja J. Saks [ J. Sack ] un L. Flinns [ L. Flynn ], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2003. gada 10. jūnija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
1Ar 2000. gada 14. decembra rīkojumu, kas Tiesā iesniegts 2001. gada 15. martā, Court of Appeal ( England & Wales ) ( Civil Division ) saskaņā ar EKL 234. pantu uzdeva prejudiciālu jautājumu par to, kā interpretēt EKL 141. pantu un Padomes 1975. gada 10. februāra Direktīvu 75/117/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm (OV L 45, 19. lpp.).
2Šis jautājums tika uzdots prāvā starp K. B. , kura ir National Health Service (Valsts veselības aprūpes dienests; turpmāk tekstā – “ NHS ”) pensiju shēmas dalībniece, un NHS Pensions Agency ( NHS pensiju shēmas iestāde), kā arī Secretary of State for Health [veselības ministru] par atteikumu piešķirt atraitņa pensiju viņas transseksuālajam partnerim.
3EKL 141. pantā ir noteikts:
“1. Visas dalībvalstis nodrošina to, lai tiktu ievērots princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu.
2Šajā pantā “darba samaksa” nozīmē parastu pamatalgu vai minimālo algu, kā arī jebkuru citu atlīdzību naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja.
[..]”
4Direktīvas 75/117 1. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:
“Vīriešu un sieviešu vienlīdzīga atalgojuma princips, kas paredzēts līguma 119. pantā, še turpmāk “vienlīdzīga atalgojuma princips”, nozīmē likvidēt jebkādu dzimuma diskrimināciju attiecībā uz visiem atlīdzības aspektiem un nosacījumiem par tādu pašu darbu vai par līdzīgi kvalificējamu darbu.”
5Atbilstoši šīs pašas direktīvas 3. pantam:
“Dalībvalstis atceļ vīriešu un sieviešu diskrimināciju, kas izriet no to normatīviem un administratīviem aktiem, kuri ir pretrunā vienlīdzīga atalgojuma principam.”
6Saskaņā ar Sex Discrimination Act 1975 (1975. gada likums par diskrimināciju dzimuma dēļ; turpmāk tekstā – “1975. gada likums”) 1. un 2. pantu ir aizliegts tieši diskriminēt kāda dzimuma personu, attiecībā pret to paredzot nelabvēlīgāku attieksmi, nekā tā ir vai būtu attiecībā pret pretējā dzimuma personu. Ar šiem pantiem arī ir aizliegta netieša diskriminācija, kura tajos būtībā ir definēta kā tādu vienādu nosacījumu vai prasību piemērošana, kuri nesamērīgi un nepamatoti nostāda neizdevīgā situācijā kāda dzimuma personas.
7Pēc Tiesas 1996. gada 30. aprīļa sprieduma lietā C‑13/94 P. / S. ( Recueil , I‑2143. lpp.) Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste pieņēma Sex Discrimination (Gender Reassignment) Regulations 1999 (1999. gada noteikumi par diskrimināciju dzimuma dēļ dzimuma maiņas gadījumā), ar kuru tika grozīts 1975. gada likums, lai tajā reglamentētu gadījumus, kad tiek īstenota tieša diskriminācija darbinieka dzimuma maiņas dēļ.
8Matrimonial Causes Act 1973 (1973. gada likums par laulībām) 11. panta c) punktā par spēkā neesošu ir atzīta jebkura laulība, kurā laulātie nav attiecīgi vīriešu un sieviešu dzimuma personas.
9Births and Deaths Registration Act 1953 (1953. gada likums par dzimšanas un miršanas reģistrāciju) 29. panta 1. un 3. punktā ir aizliegts izdarīt jebkādus grozījumus dzimšanas aktu reģistrā, izņemot gadījumus, kad pieļautas pārrakstīšanās vai faktiska rakstura kļūdas.
10NHS Pension Scheme Regulations 1995 (1995. gada noteikumi par NHS pensiju shēmu) G7. panta 1. punktā ir paredzēts – ja sieviešu dzimuma pensiju shēmas dalībnieks nomirst šajos noteikumos paredzētajos apstākļos, atstājot pārdzīvojušo atraitni, šim atraitnim principā ir tiesības uz pārdzīvojošā laulātā pensiju. Jēdziens “atraitnis” nav definēts. Tomēr nav strīda par to, ka Anglijas tiesībās šis jēdziens attiecas uz pensiju shēmas dalībnieka laulāto personu.
11K. B. , prasītāja pamata prāvā, ir sieviete, kura kā medmāsa aptuveni 20 gadus ir bijusi nodarbināta NHS , kā arī bijusi NHS Pension Scheme dalībniece.
12K. B. vairākus gadus dzīvoja kopā ar R – personu, kura dzimšanas brīdī bija sieviešu dzimuma un kā tāda tika reģistrēta dzimšanas aktu reģistrā, un kura pēc dzimuma maiņas operācijas kļuva par vīrieti, bet tomēr nevarēja mainīt savu dzimšanas apliecību, lai šī dzimuma maiņa tiktu oficiāli atzīta. Šī iemesla dēļ un pretēji K. B. un R gribai viņi nevarēja stāties laulībā. K. B. savos rakstveida apsvērumos apstiprināja, kā arī atgādināja tiesas sēdē, ka viņu savienība tika atzīta “baznīcas ceremonijā, kuru apstiprināja Anglijas baznīcas bīskaps”, un ka solījumi tika izteikti “tādā pat veidā, kā to darītu tradicionāls pāris, kas stājas laulībā”.
13NHS Pensions Agency informēja K. B ., ka, tā kā viņa un R nebija stājušies laulībā, gadījumā, ja viņa nomirtu pirmā, R nevarētu saņemt atraitņa pensiju, jo šo pensiju piešķir vienīgi pārdzīvojušajam laulātajam un nevienā Apvienotās Karalistes tiesību normā netiek atzīts laulātā statuss likumīgas laulības neesamības gadījumā.
14K. B. vērsās Employment Tribunal [Darba tiesā] (Apvienotā Karaliste), norādot, ka valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām pabalstus piešķir vienīgi atraitņiem un atraitnēm, ir diskriminējošas dzimuma dēļ, kas ir pretrunā EKL 141. pantam un Direktīvai 75/117. K. B. uzskatīja, ka šajā pēdējā minētajā tiesiskajā regulējumā ir prasīts, ka šādā kontekstā jēdziens “atraitnis” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas arī uz pārdzīvojušo pāra locekli, kuram būtu šis statuss, ja viņa dzimuma piederība neizrietētu no dzimuma maiņas operācijas.
15Gan Employment Tribunal ar 1998. gada 16. marta spriedumu, gan Employment Appeal Tribunal [Apelācijas darba tiesa], Londona (Apvienotā Karaliste) ar 1999. gada 19. augustā pasludināto spriedumu nolēma, ka attiecīgā pensiju shēma nav diskriminējoša.
16K. B. ar šo lietu vērsās Court of Appeal ( England & Wales ) ( Civil Division ), kura nolēma lietas izskatīšanu apturēt un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:
“Vai atteikums sieviešu dzimuma National Health Service Pension Scheme dalībnieces transseksuālam partnerim (kurš dzimšanas brīdī bija sieviešu dzimuma) piešķirt pensiju, ņemot vērā, ka saskaņā ar šo shēmu pabalstus apgādājamām personām var saņemt vienīgi viņas atraitnis, ir diskriminācija dzimuma dēļ, ko aizliedz EKL 141. pants un Direktīva 75/117[?]”
17K. B. uzskata, ka lēmums, ar kuru viņai atteiktas tiesības nozīmēt R par atraitņa pensijas saņēmēju, tika pieņemts, pamatojoties vienīgi uz iemeslu, kurš saistīts ar R dzimuma maiņu. Ja R nebūtu mainījis dzimumu un ja dzimuma maiņa viņam neliegtu noslēgt laulību, R kā pārdzīvojušajam laulātajam būtu tiesības uz pārdzīvojošā laulātā pensiju.
18K. B. uzskata, ka iepriekš minētais spriedums lietā P ./ S ., saskaņā ar kuru Kopienu tiesības aizliedz diskrimināciju personas dzimuma maiņas dēļ, ir piemērojams šajā lietā, jo iesniedzējtiesa ir atzinusi, ka K. B. un R ir heteroseksuāls pāris, kura vienīgā raksturiezīme ir tā, ka viena partnera dzimums ir izveidots medicīniskas operācijas rezultātā. Tādējādi pret K. B. un R īstenotās nelabvēlīgās attieksmes pamatā ir vienīgi tas, ka R ir mainījis dzimumu, un tā ir tieša diskriminācija dzimuma dēļ, ko aizliedz EKL 141. pants un Direktīva 75/117.
19Pakārtoti K. B. uzskata, ka prasība, lai tiktu noslēgtas laulības, netieši diskriminē transseksuālas personas, jo pretēji tam, kas notiek ar heteroseksuālu pāri, kurā neviens no partneriem nav transseksuālis, heteroseksuāla pāra, kurā viens no partneriem ir veicis dzimuma maiņas operāciju, gadījumā laulības noslēgšanas prasība nekad nevar tikt izpildīta.
20Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka NHS darbinieki – gan vīrieši, gan sievietes –, kuri nav stājušies laulībā ar savu partneri, nevar saņemt NHS Pension Scheme paredzētos pārdzīvojošā laulātā pabalstus neatkarīgi no iemesla, kādēļ viņi nav salaulājušies. Nav svarīgi, vai iemesls, kādēļ konkrēts darbinieks nevar izpildīt prasību noslēgt laulību, ir tas, ka viņam ir homoseksuāls partneris, kā tas bija 1998. gada 17. februāra spriedumā lietā C‑249/96 Grant ( Recueil , I‑621. lpp.), vai transseksuāls partneris, kā tas ir pamata lietā, vai tam ir cits iemesls.
21Apvienotās Karalistes valdība turklāt apgalvo, ka 2001. gada 31. maija spriedums apvienotajās lietās C‑122/99 P un C‑125/99 P D un Zviedrija/Padome ( Recueil , I‑4319. lpp.) ir attiecināms uz pamata lietu, jo apstrīdētajā Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu pantā, tāpat kā šajā lietā, apgādnieka pabalsta piešķiršanai ir ietverts laulības noslēgšanas nosacījums, nevis vienīgi prasītas noteikta rakstura stabilas attiecības.
22Komisija uzskata, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā P ./ S . noteicošais apstāklis bija tas, ka attiecībā pret P . īstenoto nelabvēlīgo attieksmi tieši radīja viņa dzimuma maiņa un tā bija šīs attieksmes pamatā, jo P . nebūtu ticis atlaists no darba, ja viņš nebūtu mainījis dzimumu.
23Tomēr pamata lietā apstrīdētajai nelabvēlīgajai attieksmei esot vienīgi attāla saikne ar R dzimuma maiņu un tā drīzāk esot saistīta ar to, ka pāris nevar noslēgt laulību. Šādos apstākļos Komisija uzskata, ka iepriekš minēto spriedumu lietā P ./ S . nevar attiecināt uz šo lietu.
24Komisija arī uzskata, ka K. B. nevar atsaukties uz Kopienu tiesībām, norādot, ka pietiek ar netiešu saikni starp R dzimuma maiņu un atteikumu viņam piešķirt atraitņa pensiju, lai šo atteikumu uzskatītu par diskrimināciju dzimuma dēļ. Pirmkārt, iepriekš minētajā spriedumā lietā Grant netieši esot ticis atzīts, ka laulību definīcija ir ģimenes tiesību jautājums, kas ir dalībvalstu kompetencē. Otrkārt, Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir lēmusi, ka šķērslis laulību noslēgšanai, kas ir saistīts ar to, ka saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesībām transseksuālai personai nav atļauts izmainīt savu dzimšanas apliecību, nepārkāpj 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECTK”) 8., 12. vai 14. pantu.
25Pabalsti, kurus piešķir saskaņā ar pensiju shēmu, kura būtībā ir atkarīga no attiecīgās personas nodarbinātības, ir saistīti ar attiecīgās personas saņemto darba samaksu, un uz tiem attiecas EKL 141. pants (it īpaši skat. 1990. gada 17. maija spriedumu lietā C‑262/88 Barber , Recueil , I‑1889. lpp., 28. punkts, un 2002. gada 12. septembra spriedumu lietā C‑351/00 Niemi , Recueil , I‑7007. lpp., 40. punkts).
26Tiesa arī ir atzinusi, ka pārdzīvojošā laulātā pensija, kas paredzēta šādā shēmā, ietilpst EKL 141. panta piemērošanas jomā. Tā šajā sakarā ir precizējusi, ka apstāklis, ka minētā pensija pēc definīcijas tiek maksāta nevis darba ņēmējam, bet gan tā pārdzīvojušajam laulātajam, neliek apšaubīt šo interpretāciju, jo šāds pabalsts ir priekšrocība, kuras pamatā ir tas, ka pārdzīvojušā laulātā laulātais ir bijis apdrošināts šajā sistēmā, tāpēc pārdzīvojušais laulātais šo pensiju saņem darba attiecību starp darba devēju un šo mirušo laulāto ietvaros un tā viņam tiek izmaksāta saistībā ar šī mirušā laulātā darbu (skat. 1993. gada 6. oktobra spriedumu lietā C‑109/91 Ten Oever , Recueil , I‑4879. lpp., 12. un 13. punkts, kā arī 2001. gada 9. oktobra spriedumu lietā C‑379/99 Menauer , Recueil , I‑7275. lpp., 18. punkts).
27Tādējādi pārdzīvojošā laulātā pensija, kas tiek maksāta saskaņā ar tādu profesionālo sociālā nodrošinājuma shēmu kā ar NHS Pension Scheme izveidotā shēma, ir uzskatāma par “darba samaksu” EKL 141. panta un Direktīvas 75/117 izpratnē.
28Lēmums noteikt zināmas priekšrocības vienīgi laulātiem pāriem, izslēdzot visus tos pārus, kuri dzīvo kopā, bet nav stājušies laulībā, ir vai nu likumdevēja kompetencē, vai arī valsts tiesu kompetencē, tām interpretējot valsts tiesību noteikumus, un indivīdi nevar atsaukties uz diskrimināciju dzimuma dēļ, ko aizliedz Kopienu tiesības (jautājumā par Kopienu likumdevēja pilnvarām skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās D un Zviedrija/Padome, 37. un 38. punkts).
29Šajā lietā šāda prasība pati par sevi nevar tikt uzskatīta par diskriminējošu dzimuma dēļ un tādējādi par tādu, kas ir pretrunā EKL 141. pantam vai Direktīvai 75/117, jo tas, vai pieteikuma iesniedzējs ir vīrietis vai sieviete, nav svarīgi, lai piešķirtu pārdzīvojošā laulātā pensiju.
30Tādā situācijā kā pamata lietā tomēr pastāv nevienlīdzīga attieksme, kas, lai arī tieši neietekmē ar Kopienu tiesībām aizsargātas tiesības izmantošanu, ietekmē vienu no tās piešķiršanas nosacījumiem. Kā pareizi uzsvēris ģenerāladvokāts savu secinājumu 74. punktā, šī nevienlīdzīgā attieksme nav saistīta ar atraitņa pensijas atzīšanu, bet gan ar iepriekšēju nosacījumu, kura izpilde ir obligāta, lai šī pensija tiktu piešķirta, proti, spēju stāties laulībā.
31Apvienotajā Karalistē atšķirībā no heteroseksuāliem pāriem, kuros neviena partnera identitātes pamatā nav dzimuma maiņas operācija un kuri līdz ar to var stāties laulībā un attiecīgā gadījumā saņemt pārdzīvojošā laulātā pensiju, kas ir viens no viņu darba samaksas elementiem, tāds pāris, kādu veido K. B. un R , nekādi nevar izpildīt nosacījumu par laulības noslēgšanu, kā to paredz NHS Pension Scheme attiecībā uz pārdzīvojošā laulātā pensijas piešķiršanu.
32Šīs objektīvās neiespējamības pamatā vispirms ir tas, ka 1973. gada likums par laulībām par spēkā neesošu uzskata laulību, kurā laulātie nav attiecīgi vīriešu un sieviešu dzimuma personas, pēc tam tas, ka par personas dzimumu atzīst to, kas ir ierakstīts dzimšanas apliecībā, un visbeidzot tas, ka likums par dzimšanas un miršanas reģistrāciju aizliedz jebkādu grozījumu izdarīšanu dzimšanas aktu ierakstā, izņemot gadījumus, kad pieļautas pārrakstīšanās vai faktiska rakstura kļūdas.
33Jāatgādina, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir lēmusi – tas, ka transseksuāla persona nevar stāties laulībā ar tāda dzimuma personu, kurš tai bija pirms dzimuma maiņas operācijas, un ņemot vērā, ka šāda neiespējamība saistīta ar to, ka civilstāvokļa ziņā šīm personām ir viens un tas pats dzimums, jo Apvienotās Karalistes tiesiskajā regulējumā nav atļauts atzīt šīs personas jauno dzimumu, ir viņas tiesību stāties laulībā ECTK 12. panta izpratnē pārkāpums (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 11. jūlija spriedumus lietā Christine Goodwin pret Apvienoto Karalisti un lietā I . pret Apvienoto Karalisti, Recueil des arrêts et décisions 2002‑VI, attiecīgi 97.–104. punkts un 77.–84. punkts).
34Tāds tiesiskais regulējums, kāds tiek izskatīts pamata prāvā un kas, pārkāpjot ECTK, kavē tādu pāri kā K. B. un R izpildīt laulības noslēgšanas prasību, kura ir jāizpilda, lai viens no viņiem varētu saņemt daļu no otra darba samaksas, principā ir uzskatāms par nesaderīgu ar EKL 141. panta prasībām.
35Ņemot vērā, ka R gadījumā personas dzimuma maiņas juridiskās atzīšanas nosacījumu noteikšana ietilpst dalībvalstu kompetencē, kā to turklāt ir atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (iepriekš minētais spriedums lietā Goodwin pret Apvienoto Karalisti, 103. punkts), valsts tiesas kompetencē ir noteikt, vai tādā gadījumā kā pamata prāvā persona, kas atrodas K. B. stāvoklī, var atsaukties uz EKL 141. pantu, lai panāktu, ka tiek atzītas viņas tiesības noteikt, ka viņas partneris ir pārdzīvojošā laulātā pensijas saņēmējs.
36No iepriekš minētā izriet, ka EKL 141. pants principā aizliedz tādu tiesisko regulējumu, kas, pārkāpjot ECTK, kavē tādu pāri kā K. B. un R izpildīt laulības noslēgšanas prasību, kas ir jāizpilda, lai viens no viņiem varētu saņemt daļu no otra darba samaksas. Valsts tiesas kompetencē ir noteikt, vai tādā gadījumā kā pamata prāvā persona, kas atrodas K. B. stāvoklī, var atsaukties uz EKL 141. pantu, lai panāktu, ka tiek atzītas viņas tiesības noteikt, ka viņas partneris ir pārdzīvojošā laulātā pensijas saņēmējs.
37Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Apvienotās Karalistes valdībai un Komisijai, kas iesniegušas apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
Rezolutīvā daļa
Ar šādu pamatojumu
TIESA,
atbildot uz jautājumu, kuru tai iesniedza Court of Appeal ( England & Wales ) ( Civil Division ) ar 2000. gada 14. decembra rīkojumu, nospriež:
EKL 141. pants principā aizliedz tādu tiesisko regulējumu, kas, pārkāpjot Romā 1950. gada 4. novembrī parakstīto Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, kavē tādu pāri kā K. B. un R izpildīt laulības noslēgšanas prasību, kura ir jāizpilda, lai viens no viņiem varētu saņemt daļu no otra darba samaksas. Valsts tiesas kompetencē ir noteikt, vai tādā gadījumā kā pamata prāvā persona, kas atrodas K. B. stāvoklī, var atsaukties uz EKL 141. pantu, lai panāktu, ka tiek atzītas viņas tiesības noteikt, ka viņas partneris ir pārdzīvojošā laulātā pensijas saņēmējs.
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.