Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa
Puses
Lieta C‑101/01
par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EKL 234. pantam iesniedza Göta hovrätt (Zviedrija) nolūkā saņemt krimināllietā, ko iztiesā šī tiesa, pret
Bodil Lindqvist
prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 31. lpp.).
šādā sastāvā: pirmās palātas priekšsēdētājs, kas veic tiesas priekšsēdētāja pienākumus, P. Jans [ P. Jann ], palātu priekšsēdētāji K. V. A. Timmermanss [ C. W. A. Timmermans ], K. Gulmans [ C. Gulmann ], H. N. Kunja Rodrigess [ J. N. Cunha Rodrigues ] un A. Ross [ A. Rosas ], tiesneši D. A. O. Edvards [ D. A. O. Edward ] (referents) un Ž. P. Puisošē [ J.‑P. Puissochet ], F. Makena [ F. Macken ] un S. fon Bārs [ S. von Bahr ],
ģenerāladvokāts A. Ticano [ A. Tizzano ],
sekretārs H. fon Holšteins [ H. von Holstein ], sekretāra palīgs,
izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko sniedza:
noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko 2002. gada 30. aprīļa tiesas sēdē sniedza B. Lindkvista, ko pārstāv S. Larsons, Zviedrijas valdība, ko pārstāv A. Kruse un B. Hernkvista [ B. Hernqvist ], pārstāvji, Nīderlandes valdība, ko pārstāv J. van Bakela [ J. van Bakel ], pārstāve, Apvienotās Karalistes valdība, ko pārstāv J. Stretforda, Komisija, ko pārstāv L. Strēma un K. Doksijs [ C. Docksey ], pārstāvji, un EBTA Uzraudzības iestāde, ko pārstāv D. Sifa Tinesa [ D. Sif Tynes ], pārstāve,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2002. gada 19. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
1Ar 2001. gada 23. februāra rīkojumu, kurš Tiesā tika iesniegts 2001. gada 1. martā, Göta hovrätt [Jetas apelācijas tiesa], piemērojot EKL 234. pantu, uzdeva septiņus prejudiciālos jautājumus par Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 31. lpp.) interpretāciju.
2Šie jautājumi tika uzdoti kriminālprocesa ietvaros, kurš minētajā tiesā tika ierosināts pret B. Lindkvistu, kura tika apsūdzēta Zviedrijas tiesību aktu personas datu aizsardzības jomā pārkāpumā, savā interneta vietnē publicējot personas datus par noteiktu skaitu cilvēku, kuri, tāpat kā viņa, brīvprātīgi strādāja Zviedrijas protestantu baznīcas draudzē.
3Direktīvas 95/46 mērķis, kā tas izriet no tās 1. panta 1. punkta, ir aizsargāt fizisku personu pamattiesības un brīvības un jo īpaši viņu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību attiecībā uz personas datu apstrādi.
4Direktīvas 95/46 3. pantā, kas attiecas uz tās piemērošanas jomu, ir noteikts:
“1. Šī direktīva attiecas uz personas datu apstrādi pilnībā vai daļēji ar automatizētiem līdzekļiem un uz personas datu, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, apstrādi, kura netiek veikta ar automatizētiem līdzekļiem.
2Šī direktīva neattiecas uz personas datu apstrādi:
5Direktīvas 95/46 8. pantā ar nosaukumu “Īpašu kategoriju datu apstrāde” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis aizliedz tādu personas datu apstrādi, kas atklāj rasi vai etnisko izcelsmi, politiskos uzskatus, reliģisko vai filozofisko pārliecību, dalību arodbiedrībās, kā arī uz veselību vai seksuālo dzīvi attiecināmu datu apstrādi.
2Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja:
a) datu subjekts ir devis precīzi formulētu piekrišanu šo datu apstrādei, izņemot, ja dalībvalstu likumi paredz, ka 1. punktā minētos aizliegumus nevar atcelt, datu subjektam dodot savu piekrišanu; [vai]
b) apstrāde vajadzīga, lai realizētu personas datu apstrādātāja pienākumus un īpašās tiesības nodarbinātības tiesību jomā, ciktāl to pieļauj attiecīgās valsts tiesības, paredzot atbilstošas garantijas; [vai]
c) apstrāde vajadzīga, lai aizsargātu datu subjekta vai citas personas būtiskas intereses, ja datu subjekts ir fiziski vai tiesiski nespējīgs dot savu piekrišanu; [vai]
d) vai apstrādi veic kā likumīgu darbību ar fonda, apvienības vai jebkuras citas bezpeļņas institūcijas, kam ir politisks, filozofisks, reliģisks vai arodbiedrību darbības mērķis, atbilstošām garantijām un ar noteikumu, ka apstrāde attiecas tikai un vienīgi uz šīs struktūras locekļiem vai personām, kurām ir regulāri kontakti ar šo struktūru sakarā ar tās mērķiem, un ka datus neatklāj trešajām personām bez datu subjektu piekrišanas; [vai]
e) apstrāde attiecas uz datiem, kurus datu subjekts publiski darījis zināmus atklātībai, vai tā vajadzīga juridisku prasību celšanai, realizācijai vai aizstāvībai.
3Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja datu apstrādi pieprasa profilaktiskās medicīnas, medicīniskas diagnozes, aprūpes vai ārstēšanas vai veselības aprūpes pakalpojumu pārvaldības nodrošināšanas nolūkiem un ja šos datus apstrādā veselības aizsardzības darba profesionālis saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām vai valsts kompetento iestāžu ieviestiem noteikumiem par dienesta noslēpuma pienākumu, vai cita persona, uz kuru arī attiecas tāds pat pienākums ievērot slepenību.
4Saskaņā ar noteikumu par atbilstošām garantijām dalībvalstis, pamatojoties uz būtiskām sabiedrības interesēm, var noteikt izņēmumus papildus 2. punktā minētajiem vai nu ar attiecīgās valsts tiesībām, vai ar uzraudzības iestādes lēmumu.
5Uz noziedzīgiem nodarījumiem, kriminālas vajāšanas gadījumiem vai drošības pasākumiem attiecināmu datu apstrādi var veikt tikai valsts iestādes kontrolē vai, ja saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām ir paredzētas piemērotas speciālas garantijas atbilstoši dalībvalsts piešķirtam izņēmuma statusam saskaņā ar šīs valsts noteikumiem, kas paredz atbilstīgas speciālas garantijas. Tomēr pilnīgu reģistru par krimināliem notiesājošiem spriedumiem var uzglabāt tikai valsts iestādes kontrolē.
Dalībvalstis var paredzēt to, ka uz administratīvām sankcijām vai lēmumiem civillietās attiecināmus datus arī apstrādā valsts iestādes kontrolē.
6Atkāpes, kas no 1. punkta paredzētas 4. un 5. punktā, dara zināmas Komisijai.
7Dalībvalstis paredz nosacījumus, ar kādiem var apstrādāt attiecīgās valsts reģistrācijas numuru vai jebkuru citu vispārēja pielietojuma identifikatoru.”
6Direktīvas 95/46 9. pantā ar nosaukumu “Personas datu apstrāde un vārda brīvība” ir noteikts:
“Dalībvalstis nosaka izņēmumus vai atkāpes no šīs nodaļas, IV nodaļas un VI nodaļas noteikumiem personas datu apstrādei, kas veikta tikai un vienīgi žurnālistikas nolūkiem vai mākslinieciskās vai literārās izteiksmes nolūkiem tikai tad, ja tie vajadzīgi, lai saskaņotu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ar normām, kas reglamentē vārda brīvību.”
7Direktīvas 95/46 13. pantā ar nosaukumu “Atbrīvojumi un ierobežojumi” ir noteikts, ka dalībvalstis var noteikt ierobežojumus personas datu apstrādātāja konkrētiem pienākumiem attiecībā uz attiecīgo personu informāciju, ciktāl minētie ierobežojumi ir nepieciešami, lai garantētu, piemēram, valsts drošību, aizsardzību, sabiedrisko drošību vai dalībvalsts vai Savienības svarīgas ekonomiskas un finansiālas intereses, kā arī kriminālās izmeklēšanas un kriminālvajāšanas un prasības attiecībā uz ētikas pārkāpumiem reglamentētās profesijās.
8Direktīvas 95/46 25. pantā, kurš ir ietverts IV nodaļā ar nosaukumu “Personas datu pārsūtīšana uz trešajām valstīm,” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis paredz to, ka personas datu, kuri atrodas apstrādē vai ir paredzēti apstrādei pēc pārsūtīšanas, pārsūtīšana var notikt tikai tad, ja, neierobežojot atbilstību attiecīgās valsts noteikumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šīs direktīvas pārējiem noteikumiem, attiecīgā trešā valsts nodrošina pietiekamu aizsardzības līmeni.
2Trešās valsts sniegtās aizsardzības līmeņa pietiekamība jānovērtē, paturot prātā visus ar datu pārsūtīšanas darbību vai datu pārsūtīšanas darbību kopumu cieši saistītos apstākļus; jo īpaši jāapsver datu raksturs, ierosinātās apstrādes darbības vai darbību nolūks un ilgums, izcelsmes valsts un valsts, kura ir galamērķis, attiecīgajā trešajā valstī spēkā esošās gan vispārējo, gan nozaru tiesību normas un šajā valstī ievērotie profesionālie noteikumi un drošības pasākumi.
3Dalībvalstis un Komisija informē viena otru par gadījumiem, kad tās uzskata, ka trešā valsts nenodrošina pietiekamu aizsardzības līmeni 2. punkta nozīmē.
4Ja Komisija saskaņā ar 31. panta 2. punktā paredzēto procedūru konstatē, ka trešā valsts nenodrošina pietiekamu aizsardzības līmeni šā panta 2. punkta nozīmē, dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai aizkavētu jebkādu tāda paša tipa datu pārsūtīšanu uz attiecīgo trešo valsti.
5Atbilstīgā laikā Komisija sāk sarunas ar nolūku labot situāciju, kura izriet no secinājumiem, kas iegūti saskaņā ar 4. punktu.
6Saskaņā ar 31. panta 2. punktā minēto procedūru Komisija var konstatēt, ka trešā valsts nodrošina pietiekamu aizsardzības līmeni šā panta 2. punkta nozīmē, pamatojoties uz savas valsts tiesībām vai uz starptautiskajām saistībām, kuras tā noslēgusi, jo īpaši uz 5. punktā minēto sarunu par personu privātās dzīves un pamatbrīvību un tiesību aizsardzību atzinumu.
Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu Komisijas lēmumu.”
9Pieņemot Direktīvu 95/46, Zviedrijas Karaliste attiecībā uz tās 9. pantu pieņēma deklarāciju, kas ietverta Padomes sēdes protokolā (Padomes 1995. gada 2. februāra Dokuments Nr. 4649/95), kurā norādīja:
“Zviedrijas Karaliste uzskata, ka mākslinieciskās un literārās izteiksmes jēdziens drīzāk attiecas uz izteiksmes veidiem, nevis paziņojuma saturu vai tā kvalitāti.”
10Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECK”) 8. pantā ir paredzētas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un tās 10. pantā ir ietvertas tiesību normas attiecībā uz vārda brīvību.
11Direktīva 95/46 Zviedrijas tiesībās tika transponēta ar Personuppgiftslag , SFS 1998, Nr. 204 (Zviedrijas likums par personas datiem; turpmāk tekstā – “ PUL ”).
12Papildus apkopes speciālistes algota darba veikšanai B. Lindkvista Alsedas (Zviedrija) draudzē veica arī katehētes pienākumus. Viņa bija pabeigusi informātikas kursus, kuru ietvaros B. Lindkvistai bija jāizveido interneta mājas lapa. 1998. gada beigās B. Lindkvista savā dzīvesvietā un ar savu personīgo datoru izveidoja interneta mājas lapas, lai draudzes locekļi, kuri gatavojās iesvētībām, varētu viegli iegūt tiem nepieciešamo informāciju. Pēc viņas lūguma Zviedrijas baznīcas interneta vietnes administrators izveidoja saikni starp šīm vietnēm un minēto mājas lapu.
13Attiecīgajās mājas lapās bija ietverta informācija par B. Lindkvistu un 18 viņas draudzes kolēģiem, tostarp viņu pilns uzvārds vai arī dažkārt vienīgi viņu vārds. Turklāt B. Lindkvista nedaudz humoristiskā veidā aprakstīja kolēģu amatus un vaļaspriekus. Vairākos gadījumos tika minēts viņu ģimenes stāvoklis, tālruņa numurs un cita veida informācija. Turklāt viņa bija norādījusi, ka viens no viņas kolēģiem bija guvis pēdas savainojumu un atradās daļējā slimības atvaļinājumā.
14B. Lindkvista nebija nedz informējusi savus kolēģus par šo mājas lapu eksistenci, nedz saņēmusi viņu piekrišanu, nedz arī par savu darbību ziņojusi Datainspektion (valsts iestāde elektroniski pārraidītu datu aizsardzībai). B. Lindkvista attiecīgās mājas lapas likvidēja, tiklīdz viņa uzzināja, ka vairāki no viņas kolēģiem tās neatbalsta.
15Prokuratūra cēla apsūdzību pret B. Lindkvistu par PUL pārkāpšanu un pieprasīja viņas tiesāšanu, pamatojoties uz to, ka viņa:
16B. Lindkvista atzina šo faktu esamību, tomēr noliedza, ka būtu izdarījusi pārkāpumu. Kad Eksjö tingsrätt [Ēkšes pirmās instances tiesa] (Zviedrija) piesprieda samaksāt naudas sodu, B. Lindkvista par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.
17Naudas sods tika noteikts SEK 4000 apmērā, piemērojot SEK 100, kas tika aprēķināti, ņemot vērā B. Lindkvistas finansiālo stāvokli, un to reizinot ar 40, kas atspoguļo pārkāpuma smagumu. B. Lindkvistai turklāt tika piespriests iemaksāt SEK 300 Zviedrijas fondā, kura mērķis ir sniegt palīdzību personām, kuras ir cietušas no pārkāpumiem.
18Tā kā Göta hovrätt radās šaubas par šajā lietā piemērojamo Kopienu tiesību interpretāciju, īpaši par Direktīvas 95/46 interpretāciju, tā nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai personas pieminēšana – norādot viņas uzvārdu vai arī viņas uzvārdu un tālruņa numuru – interneta mājas lapā ir uzskatāma par darbību, kas ietilpst Direktīvas [95/46] piemērošanas jomā? Vai apstāklis, ka persona interneta mājas lapā, kuru viņa pati ir izveidojusi, ir iekļāvusi noteiktu personu skaitu, kā arī apgalvojumus un paziņojumus par šo personu darba apstākļiem un vaļaspriekiem, ir uzskatāms par “personas datu apstrādi pilnībā vai daļēji ar automatizētiem līdzekļiem”?
2) Gadījumā, ja uz iepriekšējo jautājumu būtu jāsniedz noraidoša atbilde, vai apstāklis, ka persona interneta mājas lapā ir izveidojusi īpašas mājas lapas par aptuveni piecpadsmit personām, izveidojot saiknes starp lapām, kas ļauj veikt meklēšanu, norādot vārdu, var tikt uzskatīts par “personas datu, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, apstrādi, kura netiek veikta ar automatizētiem līdzekļiem”, 3. panta 1. punkta izpratnē? Ja atbilde uz kādu no iepriekš minētajiem jautājumiem ir apstiprinoša, hovrätt papildus uzdod šādus jautājumus:
3) Vai apstāklis, ka šāda veida dati par darba kolēģiem tiek ievietoti privātā mājas lapā, kura tomēr ir pieejama visām personām, kas zina šīs lapas adresi, var tikt uzskatīta par darbību, kura neietilpst Direktīvas [95/46] piemērošanas jomā, jo uz to attiecas viens no 3. panta 2. punktā minētajiem izņēmumiem?
4) Vai norāde mājas lapā, ka kāds no darba kolēģiem, minot viņa uzvārdu, ir guvis pēdas savainojumu un atrodas daļējā slimības atvaļinājumā, ir personas dati par veselības stāvokli, kurus saskaņā ar 8. panta 1. punktu nedrīkst apstrādāt?
5) Saskaņā ar Direktīvu [95/46] noteiktos gadījumos ir aizliegta personas datu pārsūtīšana uz trešajām valstīm. Vai gadījumā, ja persona Zviedrijā, izmantojot datoru, ievieto personas datus mājas lapā, kas tiek glabāta serverī Zviedrijā, līdz ar to personas dati kļūst pieejami trešo valstu iedzīvotājiem, ir uzskatāma par datu pārsūtīšanu uz trešajām valstīm Direktīvas [95/46] izpratnē? Vai atbilde paliek nemainīga gadījumā, ja saskaņā ar mūsu rīcībā esošo informāciju neviens trešās valsts iedzīvotājs nav uzzinājis par datiem vai arī ja attiecīgais serveris fiziski atrodas trešajā valstī?
6) Vai var tikt uzskatīts, ka Direktīvas [95/46] noteikumi šajā gadījumā rada ierobežojumu, kas ir pretrunā vispārējiem vārda brīvības principiem vai citām tiesībām un brīvībām, kuras ir piemērojamas Eiropas Savienībā un kuras atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantam? Visbeidzot hovrätt uzdod šādu jautājumu:
7) Vai dalībvalsts jomās, uz kurām attiecas iepriekš minētie jautājumi, var noteikt stingrāku personas datu aizsardzību vai plašāku piemērošanas jomu par to, kas izriet no Direktīvas [95/46], pat ja nav skartas kādas no 13. pantā minētajām interesēm?”
19Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vaicā, vai darbība, kuras ietvaros interneta mājas lapā tiek norādītas vairākas personas un tās identificētas, vai nu norādot viņu uzvārdu, vai citā veidā, piemēram, norādot viņu tālruņa numuru vai informāciju par viņu darba apstākļiem un vaļaspriekiem, ir uzskatāma par “personas datu apstrādi pilnībā vai daļēji ar automatizētiem līdzekļiem” Direktīvas 95/46 3. panta 1. punkta izpratnē.
20B. Lindkvista uzskata, ka nav saprātīgi uzskatīt, ka vienīgi personas uzvārda vai personas datu minēšana interneta mājas lapas tekstā ir uzskatāma par datu apstrādi ar automatizētiem līdzekļiem. Turpretī par šādu apstrādi varētu tikt uzskatīta šo datu minēšana interneta mājas lapas atslēgvārdu “balises méta” (“meta tags”), kas ļauj veikt indeksāciju un atrast šo lapu, izmantojot meklētājus.
21Zviedrijas valdība uzskata, ka Direktīvas 95/46 3. panta 1. punktā minētajā jēdzienā “personas datu apstrāde pilnībā vai daļēji ar automatizētiem līdzekļiem” ietilpst visa veida apstrāde elektroniskā formātā, proti, binārā formātā. Tādējādi, ja personas dati tiek apstrādāti, izmantojot datoru un lietojot teksta apstrādes programmu vai lai datus ievietotu interneta mājas lapā, dati tiek pakļauti apstrādei, uz kuru attiecas Direktīva 95/46.
22Nīderlandes valdība norāda, ka personas datu ievietošana interneta mājas lapā ir veikta, izmantojot datoru un serveri, kas esot uzskatāma par automatizācijas būtisku pazīmi, līdz ar to esot jāuzskata, ka šie dati ir tikuši pakļauti apstrādei ar automatizētiem līdzekļiem.
23Komisija uzskata, ka Direktīva 95/46 ir piemērojama jebkādai tās 3. pantā minētai personas datu apstrādei neatkarīgi no izmantotajiem tehniskajiem līdzekļiem. Tādējādi personas datu padarīšana par pieejamiem internetā esot uzskatāma par apstrādi pilnībā vai daļēji ar automatizētiem līdzekļiem ar nosacījumu, ka nav tehnisku ierobežojumu, kas ierobežotu apstādi, izmantojot vienīgi manuālas darbības. Tādējādi interneta mājas lapa pēc savas būtības ietilpstot Direktīvas 95/46 piemērošanas jomā.
24Direktīvas 95/46 3. panta 1. punktā izmantotais jēdziens “personas dati” atbilstoši šīs direktīvas 2. panta a) punktā norādītajai definīcijai aptver “jebkuru informāciju attiecībā uz identificētu vai identificējamu fizisku personu”. Šajā jēdzienā noteikti ietilpst personas uzvārds, kas ir saistīts ar viņas tālruņa koordinātēm vai informāciju par viņas darba apstākļiem vai vaļaspriekiem.
25Attiecībā uz šādu datu “apstrādes” jēdzienu, kas ir izmantots Direktīvas 95/46 3. panta 1. punktā, saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta b) punktā norādīto definīciju tajā ietilpst “jebkura ar personas datiem veikta darbība vai darbību kopums ar vai bez automatizētiem līdzekļiem”. Šajā tiesību normā ir minēti vairāki šādu darbību piemēri, kuru vidū ir atrodama datu pārsūtīšana, izplatīšana vai to padarīšana par pieejamiem citādā veidā. No tā izriet, ka darbība, kuras rezultātā interneta mājas lapā tiek ievietoti personas dati, ir jāuzskata par šādu apstrādi.
26Vienīgi jānosaka, vai šāda apstrāde ir veikta “pilnībā vai daļēji ar automatizētiem līdzekļiem”. Šajā sakarā ir jānorāda, ka, lai informācija parādītos interneta mājas lapā, saskaņā ar pašreiz piemērotajām tehniskajām un informātikas procedūrām ir jāveic darbība, lai šo mājas lapu ievietotu serverī, kā arī nepieciešamās darbības, lai šo mājas lapu padarītu pieejamu personām, kuras ir pieslēgušās internetam. Šīs darbības vismaz daļēji tiek veiktas automatizēti.
27Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka darbība, kuras ietvaros interneta mājas lapā tiek norādītas vairākas personas un tās identificētas, vai nu norādot viņu uzvārdu vai citā veidā, piemēram, norādot viņu tālruņa numuru vai informāciju par viņu darba apstākļiem un vaļaspriekiem, ir uzskatāma par “personas datu apstrādi pilnībā vai daļēji ar automatizētiem līdzekļiem” Direktīvas 95/46 3. panta 1. punkta izpratnē.
28Tā kā uz pirmo jautājumu ir sniegta apstiprinoša atbilde, uz otro jautājumu nav jāatbild, jo tas tika uzdots vienīgi gadījumā, ja uz pirmo jautājumu būtu jāsniedz noraidoša atbilde.
29Uzdodot trešo jautājumu, valsts tiesa būtībā vēlas zināt, vai tāda personas datu apstrāde, kāda ir minēta pirmajā jautājumā, ietilpst kādā no Direktīvas 95/46 3. panta 2. punktā norādītajiem izņēmumiem.
30B. Lindkvista uzskata, ka gadījumā, ja privāta persona, kura, izmantojot vārda brīvību, bezpeļņas darbības nolūkos vai vaļasprieka ietvaros rada interneta mājas lapas, tā nav uzskatāma par saimniecisku darbību un līdz ar to tai nav piemērojamas Kopienu tiesības. Ja Tiesai būtu jālemj pretēji, rastos jautājums par Direktīvas 95/46 spēkā esamību, jo, to pieņemot, Kopienu likumdevējs būtu pārsniedzis tam EK Līguma 100.a pantā (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 95. pants) piešķirtās pilnvaras. Tiesību aktu, kuri attiecas uz iekšējā tirgus izveidi un darbību, tuvināšana nevarētu būt tiesiskais pamats tādiem Kopienu pasākumiem, ar kuriem tiktu reglamentētas privātpersonu tiesības uz vārda brīvību internetā.
31Zviedrijas valdība norāda, ka, transponējot Direktīvu 95/46 valsts tiesībās, Zviedrijas likumdevējs ir uzskatījis, ka personas datu apstrāde, ko veic fiziska persona, nododot šos datus nenoteiktam adresātu skaitam, piemēram, izmantojot internetu, nevarētu tikt kvalificēta kā “vienīgi personiska vai mājsaimnieciska darbība” Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta otrā ievilkuma izpratnē. Turpretī šī valdība neizslēdz iespēju, ka šī punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums attiecas uz gadījumiem, kad fiziska persona publicē personas datus interneta mājas lapā vienīgi nolūkā izmantot savu vārda brīvību, nepastāvot nekādai saistībai ar profesionālo darbību vai komercdarbību.
32Nīderlandes valdība uzskata, ka uz tādu datu apstrādi, izmantojot automatizētus līdzekļus, kāda ir minēta pamata lietā, neattiecas neviens no Direktīvas 95/46 3. panta 2. punktā minētajiem izņēmumiem. Precīzāk, attiecībā uz šī punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu tā norāda, ka interneta mājas lapas radītājs tajā ietvertos datus dara zināmus principā nenoteiktai personu grupai.
33Komisija norāda, ka nevar tikt uzskatīts, ka tāda interneta mājas lapa, kāda ir minēta pamata lietā, neietilpst Direktīvas 95/46 piemērošanas jomā saskaņā ar tās 3. panta 2. punktu, bet gan, ņemot vērā pamata lietā minētās interneta mājas lapas mērķus, tā ir mākslinieciska un literāra jaunrade minētās direktīvas 9. panta izpratnē.
34Komisija uzskata, ka Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmajam ievilkumam atbilst divas dažādas interpretācijas. Saskaņā ar pirmo interpretāciju šī tiesību norma tiktu piemērota tikai jomās, kas tika minētas kā piemēri, proti, darbībām, kuras galvenokārt ietilpst jomā, kuru mēdz dēvēt par otro un trešo pīlāru. Saskaņā ar otru interpretāciju no Direktīvas 95/46 piemērošanas jomas tiktu izslēgtas jebkāda veida darbības, kas neietilpst Kopienu tiesībās.
35Komisija apgalvo, ka Kopienu tiesības nav ierobežotas vienīgi ar to saimniecisko darbību, kas ir saistīta ar četrām pamatbrīvībām. Pamatojoties uz Direktīvas 95/46 juridisko pamatu, tās mērķi, LES 6. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kas tika pasludināta Nicā 2000. gada 18. decembrī (OV C 364, 1. lpp.), un Eiropas Padomes 1981. gada 28. janvāra Konvenciju par personas aizsardzību attiecībā uz personas datu automatizēto apstrādi, Komisija secina, ka šīs direktīvas mērķis ir regulēt personas datu brīvu apriti ne tikai gadījumos, ja tā tiek veikta kā saimnieciska darbība, bet arī gadījumos, kad tā tiek veikta kā sociāla darbība iekšējā tirgus integrācijas un darbības ietvaros.
36Tā piebilst, ka, ja no Direktīvas 95/46 piemērošanas jomas vispārējā veidā tiktu izslēgtas interneta mājas lapas, kurās nav nekāda veida komercelementa vai pakalpojumu sniegšanas elementa, tas varētu radīt smagas robežas noteikšanas problēmas. Tādējādi varētu izrādīties, ka liels skaits interneta mājas lapu, kurās ir ietverti personas dati un kuru nolūks ir īpašiem mērķiem nosodīt zināmas personas, ir izslēgtas no šīs direktīvas piemērošanas jomas.
37Direktīvas 95/46 3. panta 2. punktā ir paredzēti divi izņēmumi no tās piemērošanas jomas.
38Pirmais gadījums attiecas uz personas datu apstrādi, kas veikta, lai īstenotu darbības, kurām nav piemērojamas Kopienu tiesības, piemēram, darbības, kas paredzētas Līguma par Eiropas Savienību V un VI sadaļā, un katrā ziņā apstrādi, kuras mērķis ir sabiedriskā drošība, aizsardzība, valsts drošība (ieskaitot valsts ekonomisko labklājību, ja šī apstrāde ir saistīta ar valsts drošības jautājumiem), un valsts darbībām krimināltiesību jomā.
39Tā kā B. Lindkvistas veiktajām darbībām pamata lietā galvenokārt nebija saimnieciska rakstura, bet gan brīvprātīgs un reliģisks raksturs, jāpēta, vai tās ir uzskatāmas par tādu personas datu apstrādi, “kas veikta, lai īstenotu darbības, kurām nav piemērojamas Kopienu tiesības”, Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmā ievilkuma izpratnē.
40Tiesa attiecībā uz Direktīvu 95/46, kuras pamatā ir Līguma 100.a pants, jau ir nospriedusi, ka, lai atsauktos uz šo tiesisko pamatu, nav nepieciešams, lai katrā no tiesību aktā, kurš ir pieņemts, pamatojoties uz šo pantu, minētajām situācijām būtu patiesa saikne ar brīvu apriti starp dalībvalstīm (skat. 2003. gada 20. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑465/00, C‑138/01 un C‑139/01 Österreichischer Rundfunk u.c., Recueil , I‑4989. lpp., 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
41Pretēja interpretācija izraisītu to, ka minētās direktīvas piemērošanas jomas robežas būtu pārāk neskaidras un atkarīgas no nejaušībām, kas būtu pretrunā ar galveno mērķi saskaņot savā starpā dalībvalstu tiesību un administratīvās normas, lai likvidētu šķēršļus vienota iekšējā tirgus darbībai, kas tieši rodas no valstu atšķirīgajiem tiesiskajiem regulējumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Österreichischer Rundfunk u.c., 42. punkts).
42Šādos apstākļos nebūtu piemēroti vārdkopu “darbības, kurām nav piemērojamas Kopienu tiesības” interpretēt tādējādi, ka, lai to piemērotu, katru reizi būtu jāpārbauda, vai konkrētā darbība tieši ietekmē brīvu apriti starp dalībvalstīm.
43Darbības, kuras kā piemēri ir minētas Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā (proti, darbības, kas paredzētas Līguma par Eiropas Savienību V un VI sadaļā, kā arī darbības, kuru mērķis ir sabiedriskā drošība, aizsardzība, valsts drošība un darbības krimināltiesību jomā), visos gadījumos ir pašas valsts darbības vai arī darbības, kuras veic valsts vai ārvalstu iestādes indivīdu darbības jomās.
44Līdz ar to ir jāuzskata, ka darbību, kuras kā piemēri ir minētas Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā, mērķis ir noteikt tajā paredzētā izņēmuma piemērojamību tādējādi, ka šis izņēmums ir piemērojams vienīgi tādām darbībām, kuras šajā tiesību normā ir tieši minētas vai kuras var ietilpt tajā pašā kategorijā ( ejusdem generis ).
45B. Lindkvistas veiktās brīvprātīgās vai reliģiska rakstura darbības nav pielīdzināmas Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā minētajām darbībām, un tādējādi uz tām šis izņēmums neattiecas.
46Saistībā ar Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu šīs direktīvas preambulas divpadsmitajā apsvērumā attiecībā uz šo izņēmumu kā piemēri fiziskas personas īstenotai datu apstrādei, veicot tikai personiska vai sadzīves rakstura darbības, ir minēta sarakste un adrešu reģistru glabāšana.
47Līdz ar to šis izņēmums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas vienīgi uz darbībām, kas ietilpst personu privātajā vai ģimenes dzīvē, kā tas acīmredzami nav gadījumā, kad personas dati tiek apstrādāti, tos publicējot internetā, un tādējādi šie dati tiek padarīti pieejami nenoteiktam personu skaitam.
48Līdz ar to uz trešo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka tāda personas datu apstrāde, kāda ir minēta atbildē uz pirmo jautājumu, neietilpst nevienā no Direktīvas 95/46 3. panta 2. punktā minētajiem izņēmumiem.
49Uzdodot ceturto jautājumu, iesniedzējtiesa vaicā, vai norāde uz faktu, ka persona ir guvusi pēdas savainojumu un atrodas daļējā slimības atvaļinājumā, ir personas dati par veselības stāvokli Direktīvas 95/46 8. panta 1. punkta izpratnē.
50Ņemot vērā šīs direktīvas mērķi, tās 8. panta 1. punktā izmantotā vārdkopa “dati par veselību” ir jāinterpretē plaši, tādējādi tajā ietilpst informācija, kas attiecas uz visa veida gan fiziskiem, gan psihiskiem personas veselības aspektiem.
51Līdz ar to uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka norāde uz faktu, ka persona ir guvusi pēdas savainojumu un atrodas daļējā slimības atvaļinājumā, ir personas dati par veselības stāvokli Direktīvas 95/46 8. panta 1. punkta izpratnē.
52Uzdodot piekto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas zināt, vai pastāv “personas datu pārsūtīšana uz trešajām valstīm” Direktīvas 95/46 25. panta izpratnē, ja persona, kura atrodas dalībvalstī, interneta mājas lapā, kas tiek glabāta pie fiziskas vai juridiskas personas, kura uztur interneta vietni, no kuras var piekļūt mājas lapai (turpmāk tekstā – “uzturēšanas pakalpojumu sniedzējs”), un kura ir izveidota šajā pašā valstī vai citā dalībvalstī, ievieto personas datus, tos tādējādi padarot pieejamus ikvienai personai, kura ir pieslēgusies internetam, tostarp personām, kuras atrodas trešajās valstīs. Turklāt iesniedzējtiesa vaicā, vai atbilde uz šo jautājumu ir nemainīga, ja izrādās, ka faktiski neviens trešās valsts iedzīvotājs nav uzzinājis šos datus vai arī serveris, kurā tiek glabāta šī mājas lapa, fiziski atrodas trešā valstī.
53Komisija un Zviedrijas valdība uzskata, ka personas datu ievietošana interneta mājas lapā, izmantojot datoru, tādā veidā, ka tie kļūst pieejami trešo valstu iedzīvotājiem, ir uzskatāma par datu pārsūtīšanu uz trešajām valstīm Direktīvas 95/46 izpratnē. Atbilde būtu nemainīga, ja neviens trešās valsts iedzīvotājs patiesībā nebūtu iepazinies ar minētajiem datiem vai ja serveris, kurā tie tiek glabāti, fiziski atrastos trešā valstī.
54Nīderlandes valdība atgādina, ka Direktīvā 95/46 nav definēts “pārsūtīšanas” jēdziens. Tā, pirmkārt, uzskata, ka šis jēdziens ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz darbību, kurai ir tīšs nolūks pārsūtīt personas datus no dalībvalsts teritorijas uz trešo valsti un, otrkārt, nevar tikt noteiktas atšķirības starp dažādajiem veidiem, kādos dati ir padarīti pieejami trešajām valstīm. No tā Nīderlandes valdība secina, ka personas datu ievietošana interneta mājas lapā, izmantojot datoru, nevar tikt uzskatīta par personas datu pārsūtīšanu uz trešajām valstīm Direktīvas 95/46 25. panta izpratnē.
55Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka Direktīvas 95/46 25. pants attiecas uz datu pārsūtīšanu uz trešajām valstīm, nevis uz to pieejamību trešās valstīs. Jēdziens “pārsūtīšana” nozīmējot datu nosūtīšanu, ko veic persona, kura atrodas precīzā vietā, trešajai personai, kura atrodas citā vietā. Vienīgi šādas pārsūtīšanas gadījumā Direktīvas 95/46 25. pants liek dalībvalstīm pienācīgi nodrošināt personas datu aizsardzības līmeni trešajā valstī.
56Nedz Direktīvas 95/46 25. pantā, nedz kādā citā tās tiesību normā, īpaši tās 2. pantā, nav definēts jēdziens “pārsūtīšana uz trešajām valstīm”.
57Lai noteiktu, vai personas datu ievietošana interneta mājas lapā vienīgi tādēļ, ka tie tiek padarīti pieejami personām, kuras atrodas trešā valstī, ir uzskatāma par šo datu “pārsūtīšanu” uz trešajām valstīm Direktīvas 95/46 25. panta izpratnē, pirmkārt, ir jāņem vērā šādi veikto darbību tehniskais raksturs un, otrkārt, minētās direktīvas mērķis, kā arī IV nodaļas struktūra, kurā atrodas tās 25. pants.
58Informāciju, kas ir atrodama internetā, gandrīz ikvienā brīdī var aplūkot nenoteikts dažādās vietās dzīvojošu personu skaits. Šīs informācijas vispārpieejamība izriet no tā, ka tehniskie līdzekļi, kas tiek izmantoti interneta ietvaros, ir relatīvi vienkārši un tie kļūst arvien lētāki.
59Saskaņā ar tādām interneta lietošanas iespējām, kas kļuva pieejamas privātpersonām, kā B. Lindkvistai, 1990. gadu laikā, mājas lapas, kuru ir paredzēts publicēt internetā, autors nodod datus, kas veido šo lapu, savam uzturēšanas pakalpojumu sniedzējam. Tas pārvalda nepieciešamo informātikas infrastruktūru, lai nodrošinātu šo datu uzglabāšanu un servera, kurā tiek glabāta interneta mājas lapa, pieslēgumu. Tas ļauj vēlāk šos datus nodot ikvienai personai, kura ir pieslēgusies internetam un pieprasa iegūt šos datus. Datori, kas veido šo informātikas infrastruktūru, var atrasties un pat bieži atrodas vienā vai vairākās citās valstīs, nevis tajā, kurā atrodas uzturēšanas pakalpojumu sniedzējs – viņa klienti to nezina un nevar zināt.
60No lietas materiāliem izriet, ka, lai iegūtu informāciju, kas atrodas interneta mājas lapās, kurās B. Lindkvista bija ievietojusi attiecīgos datus par saviem kolēģiem, interneta lietotājam bija ne tikai jāpieslēdzas internetam, bet arī personīgi jāveic nepieciešamās darbības, lai apmeklētu minētās mājas lapas. Citiem vārdiem sakot, B. Lindkvistas interneta mājas lapām nebija tādu tehnisko mehānismu, kas ļautu automātiski nosūtīt šo informāciju personām, kuras nebūtu šīs mājas lapas apzināti meklējušas.
61No tā izriet, ka tādos apstākļos kā pamata lietā personas dati, kas kādas personas, kura atrodas trešajā valstī, datorā nokļūst no personas, kura tos ir ievietojusi interneta vietnē, netiek pārsūtīti tieši starp šīm abām personām, bet gan izmantojot uzturēšanas pakalpojumu sniedzēja informātikas infrastruktūru, kurā tiek glabāta mājas lapa.
62Šādā kontekstā ir nepieciešams izvērtēt, vai Kopienu likumdevējam, nolūkā piemērot Direktīvas 95/46 IV nodaļu, bija mērķis jēdzienā “pārsūtīšana uz trešajām valstīm” šīs direktīvas 25. panta izpratnē ietvert B. Lindkvistas veiktās darbības. Jāuzsver, ka iesniedzējtiesas uzdotais piektais jautājums attiecas vienīgi uz šīm darbībām, izslēdzot uzturēšanas pakalpojumu sniedzēja veiktās darbības.
63Direktīvas 95/46 IV nodaļā, kurā atrodas 25. pants, ir izveidota īpaša sistēma ar speciāliem noteikumiem, kuru mērķis ir nodrošināt dalībvalstu kontroli par personas datu pārsūtīšanu trešajām valstīm. Ar šo nodaļu tiek ieviesta sistēma, kas papildina vispārējo sistēmu, kura ir ieviesta ar minētās direktīvas II nodaļu par personas datu apstrādes likumību.
64IV nodaļas mērķis ir definēts Direktīvas 95/46 preambulas piecdesmit sestajā līdz sešdesmitajā apsvērumā, kuros ir noteikts, ka, ja šajā direktīvā garantētai personu aizsardzībai Kopienā nav pretrunā personas datu pārsūtīšana uz trešajām valstīm, nodrošinot pienācīgu aizsardzības līmeni, šis pienācīgais raksturs ir jānovērtē, ņemot vērā visus apstākļus vienā vai vairākās datu pārsūtīšanas darbībās. Ja trešā valsts nepiedāvā pienācīgu aizsardzības līmeni, personas datu pārsūtīšana uz šo valsti ir jāaizliedz.
65Direktīvas 95/46 25. pants nosaka vairākus pienākumus dalībvalstīm un Komisijai, lai kontrolētu personas datu pārsūtīšanu uz trešajām valstīm, ņemot vērā šādiem datiem noteikto aizsardzības līmeni katrā no šīm valstīm.
66Īpaši Direktīvas 95/46 25. panta 4. punktā ir paredzēts, ka gadījumā, ja Komisija konstatē, ka trešā dalībvalsts nenodrošina pienācīgu aizsardzības līmeni, dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai aizkavētu jebkādu personas datu pārsūtīšanu uz attiecīgo trešo valsti.
67Direktīvas 95/46 IV nodaļā nav nevienas tiesību normas attiecībā uz interneta izmantošanu. Tajā nav precizēti kritēriji, kas ļautu noteikt, vai attiecībā uz uzturēšanas pakalpojumu sniedzēja veiktajām starpnieka darbībām ir jāpamatojas uz pakalpojumu sniedzēja dibināšanas vietu vai viņa profesionālo atrašanās vietu, vai pat uz vietu vai vietām, kurās atrodas datori, kuri veido pakalpojumu sniedzēja informātikas infrastruktūru.
68Pirmkārt, ņemot vērā interneta attīstības pakāpi Direktīvas 95/46 izstrādes laikā un, otrkārt, to, ka tās IV nodaļā nav kritēriju par interneta lietošanas piemērošanu, nevar prezumēt, ka Kopienu likumdevējam būtu nolūks nākotnē jēdzienā “datu pārsūtīšana uz trešām valstīm” iekļaut datu ievietošanu interneta mājas lapā, kuru ir veikusi persona, kas atrodas B. Lindkvistas situācijā, pat ja tādējādi šie dati ir padarīti pieejami trešo valstu personām, kuru rīcībā ir tehniskie līdzekļi, lai tiem piekļūtu.
69Ja Direktīvas 95/46 25. pants tiktu interpretēts tādā nozīmē, ka katru reizi, kad personas dati tiek ievietoti interneta mājas lapā, notiek “datu pārsūtīšana uz trešajām valstīm”, šai pārsūtīšanai noteikti būtu jābūt pārsūtīšanai uz visām trešajām valstīm, kurās pastāv nepieciešamie tehniskie līdzekļi, lai piekļūtu internetam. Tādējādi minētās direktīvas IV nodaļā paredzētā īpašā sistēma attiecībā uz darbībām internetā noteikti kļūtu par vispārpiemērojamu sistēmu. Tiklīdz kā Komisija, piemērojot Direktīvas 95/46 25. panta 4. punktu, konstatētu, ka viena vienīga trešā valsts nenodrošina pienācīgu aizsardzības līmeni, dalībvalstīm būtu pienākums aizkavēt jebkādu personas datu ievietošanu internetā.
70Šādos apstākļos ir jāsecina, ka Direktīvas 95/46 25. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka B. Lindkvistas veiktās darbības pašas par sevi nav “datu pārsūtīšana uz trešajām valstīm”. Tādējādi nav nepieciešams pētīt, vai personai trešajā valstī bija piekļuve attiecīgajai interneta mājas lapai vai arī šī pakalpojumu sniedzēja serveris fiziski atrodas trešajā valstī.
71Līdz ar to uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka nepastāv “personas datu pārsūtīšana uz trešajām valstīm” Direktīvas 95/46 25. panta izpratnē, ja persona, kura atrodas dalībvalstī, interneta mājas lapā, kas tiek glabāta pie uzturēšanas pakalpojumu sniedzēja, kurš ir dibināts šajā pašā valstī vai citā dalībvalstī, ievieto personas datus, tos tādējādi padarot pieejamus ikvienai personai, kura ir pieslēgusies internetam, tostarp personām, kuras atrodas trešajās valstīs.
72Uzdodot sesto jautājumu, iesniedzējtiesa vaicā, vai ir jāuzskata, ka Direktīvas 95/46 noteikumi tādā gadījumā, kāds ir aplūkots pamata lietā, ietver ierobežojumu, kurš ir pretrunā vispārējam vārda brīvības principam vai citām tiesībām un brīvībām, kas ir piemērojamas Eiropas Savienībā un kas atbilst ECK 10. pantam.
73Atsaucoties uz 2001. gada 6. marta spriedumu lietā C‑274/99 P Connolly /Komisija ( Recueil , I‑1611. lpp.), B. Lindkvista norāda, ka Direktīva 95/46 un PUL , paredzot nosacījumus par iepriekšēju piekrišanu un iepriekšēju paziņošanu kontroles iestādei, kā arī principu, saskaņā ar kuru ir aizliegts apstrādāt sensitīva rakstura personas datus, ir pretrunā Kopienu tiesībās atzītam vispārējam vārda brīvības principam. Viņa īpaši norāda, ka “personas datu apstrādes pilnībā vai daļēji ar automatizētiem līdzekļiem” definīcija neatbilst paredzamības un skaidrības kritērijiem.
74Turklāt B. Lindkvista uzskata, ka vienkāršs fakts, ka vārdiski ir nosaukta fiziska persona, norādītas viņas tālruņa koordinātes un darba apstākļi, kā arī ir sniegta informācija par viņas veselības stāvokli un vaļaspriekiem – informācija, kas esot publiska, vispārzināma vai triviāla, – neradot būtisku tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpumu. B. Lindkvista uzskata, ka katrā ziņā Direktīvā 95/46 noteiktie ierobežojumi ir nesamērīgi ar sasniedzamo citu personu privātās dzīves un reputācijas aizsardzības mērķi.
75Zviedrijas valdība uzskata, ka Direktīva 95/46 ļauj līdzsvarot attiecīgās intereses un tādējādi aizsargāt vārda brīvību un privātās dzīves aizsardzību. Tā piebilst, ka vienīgi valsts tiesa, ņemot vērā katra atsevišķā gadījuma apstākļus, var novērtēt ierobežojuma tiesību uz vārda brīvību īstenošanai samērīgumu, kura ietvaros ir jāpiemēro noteikumi par citu personu tiesību aizsardzību.
76Nīderlandes valdība atgādina, ka gan vārda brīvība, gan tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ir daļa no vispārējiem principiem, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, un ka ECK nav noteikta nekāda hierarhija starp dažādām pamattiesībām. Nīderlandes valdība tādēļ uzskata, ka valsts tiesai ir jācenšas samierināt dažādas attiecīgās pamattiesības, ņemot vērā attiecīgā gadījuma apstākļus.
77Apvienotās Karalistes valdība atzīmē, ka tās piedāvātā atbilde uz piekto jautājumu, kas ir norādīta šī sprieduma 55. punktā, pilnībā atbilst pamattiesībām un ļauj izvairīties no nesamērīgas vārda brīvības apdraudēšanas. Tā piebilst, ka tādu interpretāciju, kuras rezultātā personas datu publicēšana noteiktā veidā, proti, interneta mājas lapā, tiktu pakļauta daudz stingrākiem noteikumiem par tiem, kādi ir piemērojami publikācijām, kas tiek veiktas, izmantojot cita veida publicēšanu, piemēram, papīra veidā, būtu grūti pamatot.
78Komisija arī norāda, ka Direktīva 95/46 nenosaka ierobežojumu, kas būtu pretrunā vispārējam vārda brīvības principam vai citām tiesībām un brīvībām, kas ir piemērojamas Eiropas Savienībā un atbilst ECK 10. pantā paredzētajām tiesībām.
79No Direktīvas 95/46 preambulas septītā apsvēruma izriet, ka iekšējā tirgus izveidi un darbību var būtiski ietekmēt atšķirības starp piemērojamām valsts sistēmām personas datu apstrādei. Saskaņā ar šīs pašas direktīvas preambulas trešo apsvērumu šo valsts sistēmu harmonizācijas mērķiem ir jābūt ne tikai šo datu brīvai apritei starp dalībvalstīm, bet arī personu pamattiesību aizsardzībai. Šie mērķi acīmredzot var nonākt pretrunā viens ar otru.
80No vienas puses, ekonomiskā un sociālā integrācija, kas rodas, izveidojoties un darbojoties iekšējam tirgum, neizbēgami radīs būtisku personas datu plūsmas pieaugumu starp visiem dalībvalstu ekonomiskās un sociālās dzīves dalībniekiem – gan uzņēmumiem, gan dalībvalstu administrācijām. Minētajiem dalībniekiem noteiktā apmērā ir nepieciešams iegūt personas datus, lai veiktu savus darījumus vai īstenotu misiju telpas bez robežām ietvaros, kādu rada iekšējais tirgus.
81No otras puses, personas, uz kurām attiecas personas datu apstrāde, pamatoti pieprasa, lai šie dati tiktu efektīvi aizsargāti.
82Mehānismi, kas ļauj rast līdzsvaru starp šīm dažādajām tiesībām un interesēm, ir ierakstīti, pirmkārt, pašā Direktīvā 95/46 tādējādi, ka tā paredz normas, kas nosaka, kādās situācijās un kādā apmērā personas datu apstrāde ir likumīga un kādi nodrošinājumi ir jāparedz. Otrkārt, šie mehānismi izriet no dalībvalstu pieņemtiem valsts tiesību noteikumiem, ar ko nodrošina šīs direktīvas transponēšanu un tās iespējamu piemērošanu valsts iestādēs.
83Attiecībā uz pašu Direktīvu 95/46, tās noteikumiem noteikti ir jābūt relatīvi vispārīgiem, ņemot vērā, ka tā ir jāpiemēro lielam skaitam ļoti dažādu situāciju. Tādējādi, pretēji B. Lindkvistas uzskatam, ir pamatoti, ka šajā direktīvā ir ietverti noteikumi, kuriem ir raksturīga zināma elastība, daudzos gadījumos ļaujot dalībvalstīm izstrādāt detaļas vai izvēlēties kādu no vairākām iespējām.
84Taisnība, ka dalībvalstīm Direktīvas 95/46 transponēšanā daudzējādā ziņā ir rīcības brīvība. Tomēr nekas neļauj uzskatīt, ka tajā paredzētajai sistēmai trūktu paredzamības vai ka tās noteikumi paši par sevi būtu pretrunā Kopienu tiesību vispārējiem principiem un Kopienu tiesiskajā sistēmā aizsargātām pamattiesībām.
85Līdz ar to pareizais līdzsvars tiesībām un paredzētajām interesēm drīzāk ir jāatrod posmā, kad valsts līmenī tiek īstenots regulējums, ar kuru Direktīva 95/46 tiek transponēta konkrētos gadījumos.
86Šādā kontekstā pamattiesībām ir īpaša nozīme, kā to pierāda pamata lieta, kurā pēc būtības ir nepieciešams līdzsvarot, pirmkārt, B. Lindkvistas vārda brīvību viņas katehētes darba ietvaros, kā arī brīvību veikt darbības, kas dod ieguldījumu reliģiskajā dzīvē, un, otrkārt, personu, kuru datus B. Lindkvista iekļāva savā interneta vietnē, privātās dzīves aizsardzību.
87Turklāt dalībvalstu iestādēm un tiesām savas valsts tiesības ir jāinterpretē ne tikai ar Direktīvu 95/46 saskanīgā veidā, bet arī jārūpējas par to, lai tās nepamatotos uz tādu šīs direktīvas interpretāciju, kas ir pretrunā Kopienu tiesību sistēmā aizsargātām pamattiesībām vai citiem Kopienu tiesību vispārējiem principiem, piemēram, samērīguma principam.
88Kaut arī privātās dzīves aizsardzībai ir nepieciešams piemērot efektīvas sankcijas pret personām, kuras personas datus apstrādā tādā veidā, kas neatbilst Direktīvai 95/46, šādām sankcijām vienmēr ir jāievēro samērīguma princips. Tā tas vēl jo vairāk ir tad, ja Direktīvas 95/46 piemērošanas joma šķiet ļoti plaša un personu, kuras veic personas datu apstrādi, pienākumi ir daudzveidīgi un būtiski.
89Piemērojot samērīguma principu, iesniedzējtiesai ir jāņem vērā visi tai izskatīšanai nodotās lietas apstākļi, īpaši noteikumu, ar kuriem ir īstenota Direktīva 95/46, pārkāpumu ilgums, kā arī izplatīto datu aizsardzības nozīmība ieinteresētām personām.
90Līdz ar to uz sesto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 95/46 noteikumi paši par sevi neietver ierobežojumu, kurš ir pretrunā vispārējam vārda brīvības principam vai citām tiesībām un brīvībām, kas ir piemērojamas Eiropas Savienībā un kas atbilst ECK 10. pantam. Valsts iestādēm un tiesām, kurām ir jāpiemēro valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek transponēta Direktīva 95/46, ir jānodrošina pareizs līdzsvars starp attiecīgajām tiesībām un interesēm, tostarp Kopienu tiesību sistēmā aizsargātajām pamattiesībām.
91Uzdodot septīto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai dalībvalstis var noteikt stingrāku personas datu aizsardzību vai plašāku piemērošanas jomu par to, kas izriet no Direktīvas 95/46.
92Zviedrijas valdība apstiprina, ka Direktīvā 95/46 nav vienīgi noteikti personas datu aizsardzības minimālie nosacījumi. Dalībvalstīm, transponējot šo direktīvu, esot pienākums nodrošināt tajā noteikto aizsardzības līmeni, un tām neesot tiesību noteikt stingrāku vai vājāku aizsardzību. Tomēr esot jāņem vērā rīcības brīvība, kas ir dalībvalstīm, veicot minēto transponēšanu, lai to valsts tiesībās precizētu vispārējos personas datu apstrādes tiesiskuma nosacījumus.
93Nīderlandes valdība norāda, ka Direktīva 95/46 pieļauj dalībvalstīm noteikt stingrāku aizsardzību noteiktās jomās. Piemēram, no minētās direktīvas 10. panta, 11. panta 1. punkta, 14. panta pirmās daļas a) punkta, 17. panta 3. punkta, 18. panta 5. punkta un 19. panta 1. punkta izrietot, ka dalībvalstis var paredzēt plašāku aizsardzību. Turklāt dalībvalstīm esot tiesības Direktīvas 95/46 principus piemērot arī darbībām, kas neietilpst tās piemērošanas jomā.
94Komisija norāda, ka Direktīvas 95/46 pamatā ir Līguma 100.a pants un ka, ja dalībvalsts vēlas atstāt spēkā vai pieņemt tiesību aktus, kas izriet no šādas harmonizācijas direktīvas, tai saskaņā ar EKL 95. panta 4. vai 5. punktu par to ir jāziņo Komisijai. Līdz ar to Komisija uzskata, ka dalībvalsts nevar paredzēt plašāku personas datu aizsardzību vai plašāku piemērošanas jomu par to, kas izriet no minētās direktīvas.
95Ar Direktīvu 95/46, kā it īpaši izriet no tās preambulas astotā apsvēruma, ir paredzēts visās dalībvalstis nodrošināt vienādu personu tiesību un brīvību aizsardzību saistībā ar personas datu apstrādi. Tās preambulas desmitajā apsvērumā ir piebilde, ka attiecīgajā jomā piemērojamo valstu tiesību aktu tuvināšana nedrīkst vājināt to sniegto aizsardzību, bet tai, tieši pretēji, ir jācenšas nodrošināt augstu aizsardzības līmeni Kopienā.
96Tādējādi minēto valsts tiesību aktu saskaņošana nav tikai minimāla, bet tai ir jārada tāda saskaņošana, kas principā ir pilnīga. No šī skatpunkta Direktīvas 95/46 mērķis ir veicināt personas datu brīvu apriti, vienlaikus nodrošinot šādu datu īpašnieku tiesību un interešu augsta līmeņa aizsardzību.
97Taisnība, ka Direktīva 95/46 atzīst dalībvalstīm rīcības brīvību noteiktās jomās un ļauj atstāt spēkā vai ieviest īpašas sistēmas specifiskām situācijām, kā par to liecina plašs to tiesību normu skaits. Tomēr šādas iespējas ir jāizmanto Direktīvā 95/46 paredzētā veidā un atbilstoši tās mērķim nodrošināt līdzsvaru starp personas datu brīvu apriti un privātās dzīves aizsardzību.
98Turpretī nekas neliedz dalībvalstij paplašināt valsts tiesību aktu, ar kuriem ir transponētas Direktīvas 95/46 tiesību normas, piemērojamību jomās, kas nav iekļautas šīs direktīvas piemērošanas jomā, ja vien tam nerada šķērsli neviena cita Kopienu tiesību norma.
99Ņemot vērā šos apsvērumus, uz septīto jautājumu ir jāatbild, ka dalībvalstu veiktiem pasākumiem personas datu aizsardzības nodrošināšanai ir jāatbilst gan Direktīvas 95/46 tiesību normām, gan tās mērķim nodrošināt līdzsvaru starp personas datu brīvu apriti un privātās dzīves aizsardzību. Turpretī nekas neliedz dalībvalstij paplašināt valsts tiesību aktu, ar kuriem ir transponētas Direktīvas 95/46 tiesību normas, piemērojamību jomās, kas nav iekļautas šīs direktīvas piemērošanas jomā, ja vien tam nerada šķērsli neviena cita Kopienu tiesību norma.
100Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Zviedrijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdībai, kā arī Komisijai un EBTA Uzraudzības iestādei, kas iesniedza apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
Rezolutīvā daļa
Ar šādu pamatojumu
TIESA,
atbildot uz jautājumiem, ko tai ar 2001. gada 23. februāra rīkojumu iesniedza Göta hovrätt , nospriež:
1) darbība, kuras ietvaros interneta mājas lapā tiek norādītas vairākas personas un tās identificētas, vai nu norādot viņu uzvārdu, vai citā veidā, piemēram, norādot viņu tālruņa numuru vai informāciju par viņu darba apstākļiem un vaļaspriekiem, ir uzskatāma par “personas datu apstrādi pilnībā vai daļēji ar automatizētiem līdzekļiem” Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 3. panta 1. punkta izpratnē;
2) šāda personas datu apstrāde neietilpst nevienā no Direktīvas 95/46 3. panta 2. punktā minētajiem izņēmumiem;
3) norāde uz faktu, ka persona ir guvusi pēdas savainojumu un atrodas daļējā slimības atvaļinājumā, ir personas dati par veselības stāvokli Direktīvas 95/46 8. panta 1. punkta izpratnē;
4) “personas datu pārsūtīšana uz trešajām valstīm” Direktīvas 95/46 25. panta izpratnē nepastāv, ja persona, kura atrodas dalībvalstī, interneta mājas lapā, kas tiek glabāta pie fiziskas vai juridiskas personas, kura uztur interneta vietni, kurā var aplūkot mājas lapu, un kurš ir dibināta šajā pašā valstī vai citā dalībvalstī, ievieto personas datus, tos tādējādi padarot pieejamus ikvienai personai, kura ir pieslēgusies internetam, tostarp personām, kuras atrodas trešajās valstīs;
5) Direktīvas 95/46 noteikumi paši par sevi neietver ierobežojumu, kurš ir pretrunā vispārējam vārda brīvības principam vai citām tiesībām un brīvībām, kas ir piemērojamas Eiropas Savienībā un kas atbilst Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantam. Valsts iestādēm un tiesām, kurām ir jāpiemēro valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek transponēta Direktīva 95/46, ir jānodrošina pareizs līdzsvars starp attiecīgajām tiesībām un interesēm, tostarp Kopienu tiesību sistēmā aizsargātajām pamattiesībām;
6) dalībvalstu veiktiem pasākumiem personas datu aizsardzības nodrošināšanai ir jāatbilst gan Direktīvas 95/46 tiesību normām, gan tās mērķim nodrošināt līdzsvaru starp personas datu brīvu apriti un privātās dzīves aizsardzību. Turpretī nekas neliedz dalībvalstij paplašināt valsts tiesību aktu, ar kuriem ir transponētas Direktīvas 95/46 tiesību normas, piemērojamību jomās, kas nav iekļautas šīs direktīvas piemērošanas jomā, ja vien tam nerada šķērsli neviena cita Kopienu tiesību norma.
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.