Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa
Puses
Lieta C‑503/99
Eiropas Kopienu Komisija , ko pārstāv M. Patakja [ M. Patakia ], pārstāve, kas norādījusi adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pret
Beļģijas Karalisti , ko pārstāv A. Snūksa [ A. Snoecx ], pārstāve, kurai palīdz F. de Monpeljē [ F. de Montpellier ], M. Pikā [ M. Picat ] un A. Tīsens [ A. Theissen ], avocats ,
atbildētāju,
ko atbalsta
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste , ko pārstāv R. Magrilla [ R. Magrill ], pilnvarotā pārstāve, kam palīdz Dž. Krovs [ J. Crow ], barrister , un D. Vaijats [ D. Wyatt ], QC , kas norādījuši adresi Luksemburgā,
persona, kas iestājusies lietā,
par to, ka, atstājot spēkā
a) par jebkuru tādu šīs sabiedrības iekārtu nodošanu, izmantošanu nodrošinājuma veidā vai pārveidošanu nolūkā tās izmantot citiem mērķiem, kuras veido būtisku infrastruktūru, ko izmanto energoproduktu piegādē valsts teritorijā vai ko var izmantot šādam mērķim, pirms tās sākšanas ir jāziņo atbildīgajam ministram, kuram ir tiesības iebilst pret minētajām darbībām, ja viņš uzskata, ka šāda darbība var negatīvi ietekmēt valsts intereses enerģētikas jomā;
b) ministrs var iecelt šīs sabiedrības valdē divus federālās valdības pārstāvjus. Viņi var aicināt ministru atcelt jebkuru sabiedrības valdes lēmumu, ja uzskata, ka tas neatbilst valsts enerģētikas politikas pamatnostādnēm, to skaitā valdības mērķiem attiecībā uz valsts energoapgādi;
a) par jebkuru tādu šīs sabiedrības būtisku aktīvu nodošanu, izmantošanu nodrošinājuma veidā vai pārveidošanu pirms tās sākšanas ir jāziņo atbildīgajam ministram, kuram ir tiesības iebilst pret minētajām darbībām, ja viņš uzskata, ka šāda darbība var negatīvi ietekmēt valsts intereses enerģētikas jomā;
b) ministrs var iecelt šīs sabiedrības valdē divus federālās valdības pārstāvjus. Viņi var aicināt ministru atcelt jebkuru sabiedrības valdes vai padomes lēmumu, ja uzskata, ka tas neatbilst valsts enerģētikas politikai, un neparedzot precīzus, objektīvus un stabilus kritērijus attiecībā uz iepriekš minēto darbību akceptēšanu un iebilšanu pret tām, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir uzlikti ar EK līguma 52. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – 43. pants) un EK līguma 73.b pantu (jaunajā redakcijā – 56. pants).
šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [ G. C. Rodríguez Iglesias ], tiesnesis P. Janns [ P. Jann ] (referents), palātu priekšsēdētāji N. Kolnerika [ N. Colneric ] un S. fon Bārs [ S. von Bahr ], tiesneši K. Gulmans [ C. Gulmann ], D. A. O. Edvards [ D. A. O. Edward ], A. La Pergola [ A. La Pergola ], Ž. P. Puisošē [ J.‑P. Puissochet ], R. Šintgens [ R. Schingten ], V. Skouris [ V. Skouris ] un H. N. Kunja Rodrigess [ J. N. Cuhna Rodrigues ],
ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo Kolomers [ D. Ruiz-Jarabo Colomer ],
sekretārs H. A. Rīls [ H. A. Rühl ], galvenais administrators,
ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,
uzklausījusi lietas dalībnieku mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē 2001. gada 2. maijā, kurā Komisiju pārstāvēja M. Patakja un F. de Soza Fiaļju [ F. de Sousa Fialho ], pārstāvis, Beļģijas Karalisti – F. de Monpeljē un O. Dāvidsons [ O. Davidson ], avocat , un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti – R. Magrilla, kam palīdzēja D. Vaijats,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2001. gada 3. jūlijā,
pasludina šo spriedumu.
1Ar pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 1999. gada 22. decembrī, Eiropas Kopienu Komisija iesniedza prasību atbilstoši EKL 226. pantam nolūkā pierādīt, ka, atstājot spēkā
a) par jebkuru tādu šīs sabiedrības iekārtu nodošanu, izmantošanu nodrošinājuma veidā vai pārveidošanu nolūkā tās izmantot citiem mērķiem, kuras veido būtisku infrastruktūru, ko izmanto energoproduktu piegādē valsts teritorijā vai ko var izmantot šādam mērķim, pirms tās sākšanas ir jāziņo atbildīgajam ministram, kuram ir tiesības iebilst pret minētajām darbībām, ja viņš uzskata, ka šāda darbība var negatīvi ietekmēt valsts intereses enerģētikas jomā;
b) ministrs var iecelt šīs sabiedrības valdē divus federālās valdības pārstāvjus. Viņi var aicināt ministru atcelt jebkuru sabiedrības valdes lēmumu, ja tie uzskata, ka tas neatbilst valsts enerģētikas politikas pamatnostādnēm, to skaitā valdības mērķiem attiecībā uz valsts energoapgādi;
a) par jebkuru tādu šīs sabiedrības būtisku aktīvu nodošanu, izmantošanu nodrošinājuma veidā vai pārveidošanu nolūkā tos izmantot citiem mērķiem pirms tās sākšanas ir jāziņo atbildīgajam ministram, kuram ir tiesības iebilst pret minētajām darbībām, ja viņš uzskata, ka šāda darbība var negatīvi ietekmēt valsts intereses enerģētikas jomā;
b) ministrs var iecelt šīs sabiedrības valdē divus federālās valdības pārstāvjus. Viņi var aicināt ministru atcelt jebkuru sabiedrības valdes vai padomes lēmumu, ja uzskata, ka tas neatbilst valsts enerģētikas politikai, un neparedzot precīzus, objektīvus un stabilus kritērijus attiecībā uz iepriekš minēto darbību akceptēšanu un iebilšanu pret tām, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir uzlikti ar EK līguma 52. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – 43. pants) un EK līguma 73.b pantu (jaunajā redakcijā – 56. pants).
2Ar pieteikumiem, kas iesniegti Tiesas kancelejā attiecīgi 2000. gada 22. un 27. jūnijā, Dānijas Karaliste un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste lūdza atļauju iestāties lietā Beļģijas Karalistes atbalstam. Ar Tiesas priekšsēdētāja rīkojumiem, kuri pieņemti attiecīgi 2000. gada 12. un 13. jūlijā, šīm dalībvalstīm atļāva iestāties lietā. 2000. gada 2. oktobra vēstulē Dānijas Karaliste atteicās no iestāšanās lietā.
3Līguma 73.b panta 1. punkts ir šāds:
“Ievērojot šajā nodaļā izklāstītos noteikumus, ir aizliegti visi kapitāla aprites ierobežojumi dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā.”
4EK līguma 73.d panta 1. punkta b) apakšpunktā (jaunajā redakcijā – EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunkts) ir noteikts:
“73.b pants neskar dalībvalstu tiesības
[..]
b) veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu attiecīgās valsts normatīvo aktu pārkāpumus, jo īpaši nodokļu jomā un finanšu iestāžu konsultatīvās uzraudzības jomā, vai noteikt procedūras, kā pārvaldes vai statistikas informācijas vajadzībām deklarēt kapitāla apriti, vai arī veikt pasākumus, kas pamatoti ar sabiedriskās kārtības vai sabiedriskās drošības interesēm.”
5I pielikums Padomes 1988. gada 24. jūnija Direktīvai 88/361/EEK par Līguma 67. panta īstenošanu (OV L 178, 5. lpp.) ietver kapitāla aprites tipu nomenklatūru, kas paredzēti minētās direktīvas 1. pantā. Tajā īpaši norādīti šādi aprites tipi:
“I – Tieši ieguldījumi [..]
1Tādu uzņēmumu filiāļu vai jaunu uzņēmumu dibināšana vai paplašināšana, kā arī tādu esošu uzņēmumu pilnīga iegāde, kuri pieder tikai personai, kas nodrošina kapitālu.
2Līdzdalība jaunā vai esošā uzņēmumā, lai izveidotu vai saglabātu stabilas ekonomiskas saiknes.
[..]”
6Atbilstoši paskaidrojumiem, kas ietverti Direktīvas 88/361 I pielikuma beigās, ar “tiešiem ieguldījumiem” jāsaprot:
“visdažādākie ieguldījumi, ko izdara fiziskas personas vai komercuzņēmumi, rūpniecības uzņēmumi vai finanšu uzņēmumi un kuri palīdz izveidot vai saglabāt stabilas un tiešas saiknes starp personu, kas nodrošina kapitālu, un uzņēmēju vai uzņēmumu, kam kapitāls ir darīts pieejams saimniecisku darbību veikšanai. Šis jēdziens šā iemesla dēļ ir jāizprot visplašākajā nozīmē.
[..]
Nomenklatūras I sadaļas 2. punktā minētajos uzņēmumos, kuriem ir akciju sabiedrību statuss, līdzdalība ir tiešu ieguldījumu formā, ja akciju pakete, kas pieder kādai fiziskai personai no cita uzņēmuma vai kādam citam īpašniekam, ļauj akciju īpašniekam saskaņā ar attiecīgas valsts likumiem par akciju sabiedrībām vai citādām sabiedrībām efektīvi piedalīties akciju sabiedrības vadībā vai kontrolē.
[..]”
7Nomenklatūra, kas ietverta Direktīvas 88/361 I pielikumā, paredz arī šādus aprites tipus:
III – Operācijas ar vērtspapīriem, ko parasti veic kapitāla tirgū [..].
1Nerezidentu veikta kādas valsts biržās tirgojamu vērtspapīru iegāde [..].
3Rezidentu veikta ārzemju biržās netirgojamu vērtspapīru iegāde [..].
[..]”
8EK līguma 222. pantā (jaunajā redakcijā – EKL 295. pants) ir paredzēts:
“Šis Līgums nekādi neietekmē dalībvalstu tiesību aktus, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu.”
91994. gada 10. jūnija Karaliskā lēmuma 1., 3. un 4. pantā ir noteikts:
“1. pants
Dienā, kad Société nationale d’investissement kapitāla akcijas, kas atrodas valsts turējumā, faktiski pāriet vienai vai vairākām privātā sektora fiziskām vai juridiskām personām, Société nationale d’investissement nodod vienu akciju sabiedrības Société nationale de transport par canalisations (turpmāk tekstā – “ S.N.T.C .”) kapitāla daļu valstij. Īpašās tiesības, kas noteiktas 2.–5. pantā, kas saistītas ar šo akciju, papildus tiesībām uz informāciju, kuras saistītas ar S.N.T.C. parastajām akcijām, ir saistītas ar šo kapitāla daļu tikai tik ilgi, kamēr tā pieder valstij, kura to savukārt var nodot tālāk tikai ar likumdevēja atļauju. Minētās tiesības īsteno ministrs, kura pilnvaras attiecas uz enerģētikas jautājumiem (turpmāk tekstā – “ministrs”).
3. pants
“Zelta akcija” dod ministram tiesības iebilst pret jebkuru tādu S.N.T.C. iekārtu nodošanu, izmantošanu nodrošinājuma veidā vai pārveidošanu nolūkā tās izmantot citiem mērķiem, kuras veido būtisku infrastruktūru, ko izmanto energoproduktu piegādē valsts teritorijā vai ko var izmantot šādam mērķim, ja ministrs uzskata, ka šāda darbība var negatīvi ietekmēt valsts intereses enerģētikas jomā. [..]
Par darbībām, kas minētas pirmajā daļā, pirms to sākšanas jāziņo ministram. Ministrs var paredzēt sīkākus noteikumus attiecībā uz šī ziņojuma formu un saturu. Ministrs var izmantot savas tiesības iebilst divdesmit vienu dienu pēc ziņojuma saņemšanas.
4. pants
Zelta akcija dod ministram tiesības iecelt S.N.T.C. valdē divus federālās valdības pārstāvjus. Šiem pārstāvjiem valdē ir padomdevēju tiesības.
Valdības pārstāvji turklāt četru darbdienu laikā var pārsūdzēt ministram jebkuru S.N.T.C. valdes lēmumu, ja viņi uzskata, ka tas neatbilst valsts enerģētikas politikas pamatnostādnēm, to skaitā valdības mērķiem attiecībā uz valsts energoapgādi. Šis četru dienu termiņš sākas dienā, kad notikusi sanāksme, kurā pieņemts attiecīgais lēmums, ja valdības pārstāvjiem pienācīgi paziņots par sanāksmi; pretējā gadījumā termiņu skaita no dienas, kad valdības pārstāvji vai viens no viņiem uzzinājis par sanāksmē pieņemtajiem lēmumiem. Pārsūdzība atliek lēmuma stāšanos spēkā. Ja astoņu darbdienu laikā pēc pārsūdzības ministrs nav atcēlis attiecīgo lēmumu, tad minētais lēmums kļūst galīgs.”
101994. gada 16. jūnija Karaliskā lēmuma 1., 3. un 4. pants paredz būtībā identiskus noteikumus attiecībā uz Société de distribution du gaz SA (turpmāk tekstā – “ Distrigaz ”).
11Divās 1998. gada 8. jūlija vēstulēs Komisija informēja Beļģijas valdību, ka uzskata, – zelta akcijas, ko nosaka 1994. gada 10. jūnija un 16. jūnija Karaliskie lēmumi, iespējams, ir pretrunā līguma noteikumiem par kapitāla brīvu apriti un brīvību veikt uzņēmējdarbību.
12Beļģijas valdība divās 1998. gada 15. septembra vēstulēs atbildēja, ka īpašās tiesības, kas saistītas ar šīm akcijām, līdz šim nav izmantotas un ka attiecīgās iestādes ir deklarējušas, ka ir gatavas Komisijai nodrošināt, ka neviena no šīm tiesībām netiks piemērota diskriminējošā veidā par sliktu citu dalībvalstu pilsoņiem.
13Tā kā Komisiju šīs atbildes neapmierināja, tā 1998. gada 18. decembrī nosūtīja Beļģijas Karalistei divus argumentētus atzinumus, aicinot Karalisti divos mēnešos izpildīt minēto atzinumu prasības.
14Beļģijas valdība atbildēja uz argumentētajiem atzinumiem 1999. gada 4. marta vēstulē, kurā paziņoja, ka ir paredzējusi pielāgot īpašās tiesības, kas saistītas ar minētajām zel ta akcijām. Rezultātā daži pielāgojumi tika veikti, tomēr 1994. gada 10. jūnija un 16. jūnija Karalisko lēmumu 1., 3. un 4. pants palika bez izmaiņām.
15Tādēļ Komisija nolēma vērsties Tiesā ar šo prasību.
16Komisija vispirms norāda, ka ievērojamais ieguldījumu apjoms Kopienas teritorijā ir licis dažām dalībvalstīm veikt pasākumus šī stāvokļa kontrolei. Minētie pasākumi, kas galvenokārt pieņemti saistībā ar privatizāciju, iespējams, dažkārt nav saderīgi ar Kopienu tiesībām. Tieši tāpēc tā 1997. gada 19. jūlijā ir pieņēmusi paziņojumu par dažiem juridiskiem aspektiem, kas skar ieguldījumus Kopienas teritorijā (OV C 220, 15. lpp.; turpmāk tekstā – “1997. gada paziņojums”).
17Šajā paziņojumā Komisija pēc būtības interpretēja Līguma noteikumus par kapitāla brīvu apriti un brīvību veikt uzņēmējdarbību, it īpaši saistībā ar procedūrām, kā valsts iestādes dod vispārēju atļauju vai izmanto savas veto tiesības.
181997. gada paziņojuma 9. punkts ir šāds:
“No šo pasākumu pārbaudes, kuriem ir ierobežojošs raksturs attiecībā uz ieguldījumiem Kopienas teritorijā, izriet, ka diskriminējošie pasākumi (t.i., tādi pasākumi, ko piemēro tikai ieguldītājiem no citas Eiropas Savienības dalībvalsts) ir uzskatāmi par nesaderīgiem ar Līguma 73.b un 52. pantu, kuri attiecas uz kapitāla brīvu apriti un brīvību veikt uzņēmējdarbību, ja vien uz tiem neattiecas kāds no Līgumā paredzētajiem izņēmumiem. Attiecībā uz pasākumiem bez diskriminācijas (t.i., tādiem pasākumiem, ko piemēro gan attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem, gan citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem), tie ir pieļaujami tiktāl, ciktāl tie ir pamatoti ar objektīvu, stabilu un publiski pieejamu kritēriju kopumu un būtiskām sabiedrības interesēm. Jebkurā gadījumā ir jāievēro samērīguma princips.”
19Kā apgalvo Komisija, noteikumi, saskaņā ar kuriem Beļģijas Karalistes labā nosaka sabiedrību S.N.T.C. un Distrigaz “zelta akcijas”, kuri, pirmkārt, paredz šīs dalībvalsts tiesības iebilst pret jebkuru tādu iekārtu vai dažu citu būtisku aktīvu nodošanu, izmantošanu nodrošinājuma veidā vai pārveidošanu nolūkā tos izmantot citiem mērķiem un, otrkārt, paredz šīs dalībvalsts tiesības iebilst pret dažiem vadības lēmumiem, ja minētā dalībvalsts uzskata, ka tie neatbilst valsts enerģētikas politikas pamatnostādnēm, neatbilst nosacījumiem, kas izklāstīti 1997. gada paziņojumā, un tādējādi ar tiem tiek pārkāpts Līguma 52. un 73.b pants.
20Kaut arī šīs valsts tiesību normas ir piemērojamas vienlīdzīgi, tās rada šķēršļus citu dalībvalstu pilsoņu tiesībām veikt uzņēmējdarbību, kā arī kapitāla brīvai apritei Kopienas teritorijā tiktāl, ciktāl šīs normas, iespējams, traucē šīs brīvības izmantot vai padara šo izmantošanu mazāk pievilcīgu.
21Kā norāda Komisija, procedūras, saskaņā ar kurām dod vispārēju atļauju vai iebilst, ir uzskatāmas par saderīgām ar minētajām brīvībām tikai tad, ja uz tām attiecas izņēmumi, kas paredzēti EK līguma 55. pantā (jaunajā redakcijā – EKL 45. pants), EK līguma 56. pantā (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 46. pants) un Līguma 73.d pantā, vai arī ja tās ir pamatotas ar būtiskām sabiedrības interesēm un atbilst objektīviem, stabiliem un publiski pieejamiem kritērijiem, cik vien iespējams, mazinot valsts iestāžu diskrecionāro varu.
22Minētie noteikumi neatbilst nevienam no šiem kritērijiem. Tādējādi atklātuma trūkuma dēļ tie, iespējams, netieši rada zināmu diskrimināciju, kā arī juridisko nenoteiktību. Turklāt Līguma 222. pants šeit nav piemērojams, jo katrā ziņā valsts tiesību aktiem par uzņēmumu privatizāciju ir jāatbilst Kopienu tiesībām.
23Tā kā apgāde ar dabasgāzi ir sabiedriski nozīmīgs uzdevums un, tāpat kā nepieciešamība saglabāt energoproduktu piegādes infrastruktūru, būtībā var atbilst būtiskām sabiedrības interesēm, tad minētajiem noteikumiem ir jābūt nepieciešamiem un samērīgiem attiecībā uz sasniedzamo mērķi.
24Negatīva rakstura norma, kādas ir tiesības iebilst, nevar nodrošināt pietiekamu piegādi, ko varētu panākt ar pozitīva rakstura normām, piemēram, plānošanu nolūkā veicināt, lai dabasgāzes piegādes uzņēmumi slēgtu ilgtermiņa piegādes līgumus un dažādotu piegādes avotus, vai arī ar licenču sistēmu. Tāpat arī piegādes infrastruktūru esamību var nodrošināt nevis ar vispārējām tiesībām iebilst, bet gan noteikumos attiecīgajiem uzņēmumiem paredzot precīzas prasības. Turpretī tiesības, kas saistītas ar minētajām zelta akcijām, neļauj noslēgt ilgtermiņa līgumus, tāpat arī dažādot piegādes avotus. Arī iespēja apstrīdēt minētās normas varētu būt neadekvāta procesa ilguma un ar to saistīto izmaksu dēļ.
25Komisija norāda arī uz Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvu 98/30/EK par kopīgiem noteikumiem dabasgāzes iekšējam tirgum (OV L 204, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Gāzes direktīva”), kura paredz noteikumus iekšējā dabasgāzes tirgus izveidei un kuras transponēšanas termiņš beidzās 2000. gada 10. augustā. Šī direktīva bija Kopienu tiesību akts, kas deva dalībvalstīm pilnvaras uzlikt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus minētās nozares uzņēmumiem. Tā nodrošina līdzsvaru starp konkurences ievērošanu uzņēmēju vidū, no vienas puses, un mērķi nodrošināt stabilas piegādes, no otras puses, paredzot stingru uzraudzību.
26Beļģijas Karaliste noliedz [apgalvojumu], ka nebūtu izpildījusi pienākumus. Tā norāda, ka iespējamie ierobežojumi attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvu apriti, kas izriet no apstrīdētajiem tiesību aktiem, katrā ziņā ir pamatojami, pirmkārt, ar izņēmumu valsts drošības interesēs, kas paredzēts Līguma 56. pantā un 73.d panta 1. punkta b) apakšpunktā, un, otrkārt, ar būtiskām sabiedrības interesēm. Tie turklāt ir samērīgi un adekvāti attiecībā uz sasniedzamo mērķi.
27Pirmkārt, stabilas energoapgādes nodrošināšana valstī atbilst būtiskām sabiedrības interesēm; tas saistībā ar elektroenerģijas piegādi izriet jau no 1994. gada 27. aprīļa sprieduma lietā C‑393/92 Almelo ( Recueil , I‑1477. lpp., 46.–50. punkts) un saistībā ar naftas produktiem – no 1984. gada 10. jūlija sprieduma lietā 72/83 Campus Oil u.c. ( Recueil , 2727. lpp., 34. punkts).
28Otrkārt, minētie noteikumi atbilst kritērijiem par nepieciešamību un samērīgumu. S.N.T.C. un Distrigaz valsts energoapgādē ir būtiska vieta, īpaši ņemot vērā Beļģijas atkarību no ārvalstu energoresursiem. S.N.T.C. ir īpašnieks iekārtām, kuras veido būtisku infrastruktūru, ko izmanto energoproduktu piegādē valsts teritorijā, bet Distrigaz būtiskie aktīvi veido infrastruktūru gāzes pārvadei valsts teritorijā un uzglabāšanai, ietverot gāzes izkraušanas punktus un robežpunktus. Saistībā ar minēto regulējumu ir nepieciešama zināma kontrole pār šiem aktīviem, ko veic valsts iestādes. Arī noteikumi, kuri paredzēti šajā sakarā, ir samērīgi. Tā kā iepriekšējas ziņošanas procedūrai nav atliekoša spēka, tad tā ir vienkārši valsts iestāžu informēšanas procedūra. Turklāt ministra pilnvaras šajā procedūrā nav vispārējas, bet attiecas tikai uz ļoti precīziem punktiem un ir ļoti ierobežotas laikā. Savukārt procedūru attiecībā uz tiesību akta pasludināšanu par spēkā neesošu var izmantot tikai ļoti īpašā gadījumā, kas ir skaidri noteikts, t.i., ja ir skarta valsts enerģētikas politika. Tāpat kā iepriekš minētajā procedūrā termiņš, kurā ministrs var izmantot savas pilnvaras, ir ļoti ierobežots. Tāpēc nevar apgalvot, ka nebūtu paredzēti precīzi, objektīvi un stabili kritēriji.
29Turklāt jebkādai ar minētajām normām piešķirto tiesību izmantošanai vajadzīgs oficiāls pamatojums, norādot faktiskos un juridiskos apsvērumus, kāpēc pieņemts attiecīgais lēmums. Bez tam attiecībā uz šiem lēmumiem var celt prasību par pasludināšanu par spēkā neesošu, tāpat arī prasību par lēmuma darbības apturēšanu Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija). Izmaksas, kas saistītas ar minētajiem procesiem, ir ļoti mērenas, un ir iespēja iesniegt pieteikumu lemt par pagaidu pasākumiem. Prasību iesniegšanai ir paredzētas arī stingras robežas laikā – ministram jāpieņem lēmums divdesmit vienas dienas laikā pēc ziņojuma saņemšanas.
30Kā norāda Beļģijas valdība, lai sasniegtu minētos mērķus, nav iespējams noteikt mazāk ierobežojošus līdzekļus. Komisijai saistībā ar samērīguma kritērija pārbaudi būtu jāsniedz pierādījumi par alternatīviem mazāk ierobežojošiem līdzekļiem (skat. 1997. gada 23. oktobra spriedumu lietā C‑159/94 Komisija/Francija, Recueil , I‑5815. lpp., 101. un 102. punkts). Šajā sakarā Komisija ir minējusi tikai ilgtermiņa plānošanu, kas nav piemērota īso termiņu dēļ, un “precīzus noteikumus attiecīgajiem uzņēmumiem”, t.i., licenču sistēmu, kura tomēr paliktu neskaidra. Ir ļoti apšaubāmi, vai šādi noteikumi radītu ieguldītājiem lielāku tiesisko drošību nekā iepriekš minētie noteikumi.
31Attiecībā uz Komisijas pamatojumu, kas izriet no Gāzes direktīvas, Beļģijas valdība uzskata, ka tas nav pieņemams, jo tas pirmo reizi ir minēts prasības pieteikumā. Katrā ziņā šī direktīva saskaņo sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus no materiālo normu viedokļa, bet ne procesuāli. No šāda viedokļa dalībvalstis var brīvi pieņemt pasākumus, kādus uzskata par piemērotiem.
32Treškārt, Beļģijas valdība uzsver, ka tiesības, kas piešķirtas ar apstrīdētajiem noteikumiem, ir pamatojamas ar izņēmumu valsts drošības interesēs, kurš paredzēts Līguma 56. pantā un 73.d panta 1. punkta b) apakšpunktā. Valsts energoapgāde ir saistīta ar valsts drošību, jo no tās ir atkarīga ekonomika un tās institūti, kā arī būtiski sabiedriskie pakalpojumi un pat iedzīvotāju eksistence. Dabasgāzes piegādes pārtraukšana un ar to saistītie riski valsts esamībai var ļoti negatīvi ietekmēt valsts drošību.
33Papildus Beļģijas valdība uzsver, ka iespējamos Līgumā noteikto brīvību ierobežojumus, kas izriet no minētajiem noteikumiem, pamato EK līguma 90. panta 2. punkts (jaunajā redakcijā – EKL 86. panta 2. punkts), saskaņā ar kuru uz uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, Līgumā ietvertie noteikumi par konkurenci attiecas tikai tad, ja šo noteikumu piemērojums netraucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus.
34No 1991. gada 19. marta sprieduma lietā C‑202/88 Francija/Komisija ( Recueil , I‑1223. lpp., 12. punkts) izriet, ka Līguma 90. panta 2. punkts ietver vispārēju principu, saskaņā ar kuru Līguma noteikumiem jāpastāv vienlaikus ar izņēmumiem, ja ir apdraudētas intereses, kas saistītas ar uzdevumiem, kuri attiecas uz pakalpojumiem sabiedrības interesēs.
35Apvienotā Karaliste būtībā piekrīt Beļģijas Karalistes viedoklim.
36Vispirms jāatgādina, ka ar Līguma 73.b panta 1. punktu ir ieviesta kapitāla brīva aprite dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā. Šajā sakarā saistībā ar Līguma nodaļas “Kapitāls un maksājumi” noteikumiem tas paredz, ka ir aizliegti visi kapitāla aprites ierobežojumi dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā.
37Lai gan Līgumā nav kapitāla un maksājumu aprites jēdzienu definīciju, ir skaidrs, ka Direktīva 88/361 kopā ar nomenklatūru, kas ietverta tās pielikumā, norāda kapitāla aprites jēdziena būtību (skat. 1999. gada 16. marta spriedumu lietā C‑222/97 Trummer un Mayer , Recueil , I‑1661. lpp., 20. un 21. punkts).
38Direktīvas 88/361 I pielikumā ietvertās nomenklatūras I un III punkts, kā arī paskaidrojumi norāda, ka tieši ieguldījumi, kas izpaužas kā līdzdalība uzņēmumā, iegūstot akcijas, kā arī iegādājoties vērtspapīrus kapitāla tirgū, veido kapitāla apriti Līguma 73.b panta nozīmē. Atbilstoši minētajiem paskaidrojumiem tiešus ieguldījumus īpaši raksturo iespēja efektīvi piedalīties sabiedrības vadībā un kontrolē.
39Saistībā ar šiem apsvērumiem ir jāizvērtē, vai noteikumi, saskaņā ar kuriem Beļģijas Karalistes labā nosaka sabiedrību S.N.T.C. un Distrigaz “zelta akcijas”, kuri, pirmkārt, paredz šai dalībvalstij tiesības iebilst pret jebkuru tādu iekārtu vai dažu citu būtisku aktīvu nodošanu, izmantošanu nodrošinājuma veidā vai pārveidošanu nolūkā tos izmantot citiem mērķiem un, otrkārt, paredz šīs dalībvalsts tiesības iebilst pret dažiem vadības lēmumiem, ja minētā dalībvalsts uzskata, ka tie neatbilst valsts enerģētikas politikas pamatnostādnēm, veido kapitāla aprites ierobežojumu dalībvalstu starpā.
40Beļģijas valdība būtībā nav apstrīdējusi, ka ierobežojumi, kas izriet no minētajiem noteikumiem, attiecas uz kapitāla brīvu apriti.
41Arī Apvienotās Karalistes valdība vismaz daļēji atzīst minēto Beļģijas noteikumu ierobežojošo raksturu.
42Tādējādi ir jāizvērtē, vai minētie noteikumi ir pamatoti un ar kādiem nosacījumiem tie ir pieļaujami.
43Kā izriet arī no 1997. gada paziņojuma, nevar noliegt, ka ir apsvērumi, kas noteiktos apstākļos var būt pamatojums tam, ka dalībvalstis saglabā zināmu ietekmi uzņēmumos, kuri sākotnēji bijuši valsts uzņēmumi, bet vēlāk ir privatizēti, ja šie uzņēmumi darbojas nozarēs, kas skar pakalpojumus sabiedrības interesēs vai būtiskus pakalpojumus (skat. šodienas spriedumus lietā C‑367/98 Komisija/Portugāle, Recueil , I‑4731. lpp., 47. punkts, un lietā C‑483/99 Komisija/Francija, Recueil , I‑4781. lpp., 43. punkts).
44Tomēr šīs problēmas dalībvalstīm neļauj norādīt uz saviem tiesību aktiem, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu, kā noteikts Līguma 222. pantā, kā uz pamatojumu Līgumā noteikto brīvību ierobežojumiem, kuri izriet no privilēģijām, kādas dalībvalstīm ir papildus akcionāra statusam privatizētā uzņēmumā. Kā izriet no Tiesas judikatūras (1999. gada 1. jūnija spriedums lietā C‑302/97 Konle , Recueil , I‑3099. lpp., 38. punkts), minētais pants nedod dalībvalstīm iespēju ar savu īpašumtiesību sistēmu izvairīties no Līguma pamatnoteikumu ievērošanas.
45Kapitāla brīvu apriti, kas ir Līguma pamatprincips, var ierobežot ar valsts tiesību aktiem tikai tad, ja šāds ierobežojums ir pamatots ar 73.d panta 1. punktā paredzētajiem iemesliem vai ar būtiskām sabiedrības interesēm un attiecas uz jebkuru personu vai uzņēmumu, kas darbojas uzņēmējā dalībvalstī. Turklāt, lai uz valsts tiesību aktiem attiecinātu šādu pamatojumu, tiem jānodrošina noteiktā mērķa īstenošana, nepārsniedzot to, kas vajadzīgs tā sasniegšanai, tādējādi ievērojot samērīguma principu (šajā sakarā skat. 1995. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑163/94, C‑165/94 un C‑250/94 Sanz de Lera u.c., Recueil , I‑4821. lpp., 23. punkts, un 2000. gada 14. marta spriedumu lietā C‑54/99 Église de scientologie , Recueil , I‑1335. lpp., 18. punkts).
46Šajā gadījumā nevar noliegt, ka mērķis, kas izvirzīts minētajos tiesību aktos, t.i., nodrošināt energoapgādi krīzes situācijā, atbilst leģitīmām sabiedrības interesēm. Tiesa līdzās citiem iemesliem valsts drošības interesēs, kas var būt pamatojums brīvas preču aprites ierobežojumam, jau ir atzinusi mērķi jebkurā laikā nodrošināt minimālu naftas produktu piegādi (iepriekš minētais spriedums lietā Campus Oil u.c., 34. un 35. punkts). Tas pats pamatojums attiecas arī uz kapitāla brīvas aprites ierobežojumiem, jo valsts drošība ir viens no Līguma 73.d panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajiem pamatojumiem.
47Tomēr Tiesa tāpat ir norādījusi, ka valsts drošības prasības, it īpaši, ja tās ir pamatojums atkāpei no pamatprincipa par kapitāla brīvu apriti, ir jāinterpretē šauri, lai valsts drošības prasību jēdzienu vienpusēji nenoteiktu katra dalībvalsts bez Kopienas iestāžu kontroles. Tādējādi uz valsts drošību varētu norādīt tikai reālu un pietiekami nopietnu draudu gadījumā, kas skar sabiedrības pamatintereses (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Église de scientologie , 17. punkts).
48Tātad ir jāpārbauda, vai minētie tiesību akti ļauj attiecīgajai dalībvalstij reālu un nopietnu draudu gadījumā nodrošināt minimālu energoapgādi un nepārsniedz to, kas vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai.
49Vispirms jāatzīst, ka attiecīgā sistēma ir iebildumu sistēma. Tā balstās uz uzņēmuma lēmuma respektēšanas principu, un kontrolei, ko var veikt atbildīgais ministrs, vajadzīga valdības iestāžu iniciatīva. Nav nepieciešama nekāda iepriekšēja piekrišana. Turklāt ir noteikti īsi termiņi, kuros valsts iestādes var izmantot šīs tiesības iebilst.
50Turklāt minētā sistēma attiecas tikai uz dažiem lēmumiem, kas skar minētajām sabiedrībām piederošus būtiskus aktīvus, īpaši energoapgādes tīklus, kā arī uz īpašiem vadības lēmumiem attiecībā uz tiem, kurus var apstrīdēt katrā konkrētā gadījumā.
51Visbeidzot, ministra iejaukšanās, kas paredzēta minēto karalisko lēmumu 3. un 4. pantā, ir iespējama tikai tad, ja jautājums ir par varbūtēju neatbilstību enerģētikas politikas mērķiem. Turklāt, kā Beļģijas valdība paskaidroja savā atbildē uz prasības pieteikumu, kā arī tiesas sēdē, ministra iejaukšanās iespējama tikai ar oficiālu pamatojumu, turklāt to var pārsūdzēt tiesā; to Komisija nav apstrīdējusi.
52Tādējādi minētā sistēma, ņemot vērā objektīvus kritērijus, kuri pakļauti tiesas kontrolei, ļauj nodrošināt, ka iekārtas, kuras veido būtisku infrastruktūru, ko izmanto energoproduktu piegādē valsts teritorijā, tāpat arī pārējā infrastruktūra gāzes pārvadei valsts teritorijā un uzglabāšanai, ietverot gāzes izkraušanas punktus un robežpunktus, ir pastāvīgi pieejamas. Minētā sistēma tādējādi dod dalībvalstij iespēju iejaukties, lai konkrētā situācijā nodrošinātu, ka tiek izpildīti S.N.T.C. un Distrigaz uzliktie sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumi, pilnībā ievērojot tiesiskās drošības prasības.
53Komisija nav pierādījusi, ka noteiktā mērķa sasniegšanai būtu iespējami noteikumi, kas paredz mazākus ierobežojumus. Nav droši, ka plānošana nolūkā veicināt, lai dabasgāzes piegādes uzņēmumi slēgtu ilgtermiņa piegādes līgumus, dažādotu piegādes avotus vai arī ieviestu licenču sistēmu, bez citiem pasākumiem spētu nodrošināt ātru reakciju īpašā situācijā. Turklāt noteikumi, ar ko attiecīgās nozares uzņēmumiem tiek paredzētas precīzas prasības, kā ierosināja Komisija, var būt pat vēl lielāks ierobežojums nekā tiesības iebilst, kuras attiecas tikai uz īpašiem gadījumiem.
54Attiecībā uz Komisijas argumentiem, kas balstīti uz Gāzes direktīvu, pietiek konstatēt, ka šīs direktīvas transponēšanas termiņš beidzās tikai 2000. gada 10. augustā. Kopienu tiesību normas, kuras, kā ir norādījusi Komisija, ar minēto direktīvu tika ieviestas attiecībā uz dalībvalstu pilnvarām uzlikt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus nozares uzņēmumiem, tātad jebkurā gadījumā nevarētu ietekmēt šo prasību, jo argumentēto atzinumu izdošanas diena bija 1998. gada 18. decembris, bet prasības pieteikums ir iesniegts 1999. gada 22. decembrī.
55Tādējādi jāatzīst, ka minētos tiesību aktus pamato mērķis nodrošināt energoapgādi krīzes situācijā.
56Šajos apstākļos nav jāizvērtē arguments, ko papildus min Beļģijas valdība, saistībā ar principu, kurš izriet no Līguma 90. panta 2. punkta.
57No šiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas prasība tiktāl, ciktāl tā attiecas uz Līguma 73.b pantu, ir noraidāma.
58Komisija prasa atzīt arī, ka nav ievērots Līguma 52. pants, t.i., Līguma noteikumi par brīvību veikt uzņēmējdarbību tiktāl, ciktāl tie attiecas uz uzņēmumiem.
59Šajā sakarā jānorāda, ka Līguma 56. pants, tāpat kā Līguma 73.d pants kā pamatojumu paredz valsts drošību. Tādējādi, pat ja dalībvalsts iespēja iebilst pret dažu esošam uzņēmumam piederošu būtisku aktīvu nodošanu, izmantošanu nodrošinājuma veidā vai pārveidošanu, kā arī pret dažiem vadības lēmumiem varētu būt uzskatāma par ierobežojumu brīvībai veikt uzņēmējdarbību, šāds ierobežojums būtu pamatots šī sprieduma 43.–55. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.
60Tādējādi Komisijas prasība ir noraidāma arī tiktāl, ciktāl tā attiecas uz Līguma 52. pantu.
61Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Beļģijas Karaliste ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums nav labvēlīgs, jāpiespriež Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 4. punkta pirmajai daļai Apvienotā Karaliste, kas ir iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Rezolutīvā daļa
Ar šādu pamatojumu
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Eiropas Kopienu Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus;
3) Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.